Anjēze Varda: „Skatīties, kā noveco tulpes…”

Kinoteātra „Splendid Palace” repertuārā (pēc viena seansa oktobrī, Riga IFF programmā) parādās Eiropas kino klasiķes Anjēzes Vardas (1928-2019) pēdējā filma „Varda par Agnès”, ko Rīgā tulko kā „Anjēze par Vardā”. Pasaules pirmizrādi šī pašrefleksija par leģendārās režisores „kinematogrāfisko pagātni” piedzīvoja pirms gada Berlinālē, kur režisorei pasniedza goda balvu „Berlinale Camera”. Īsu brīdi pirms festivāla Anjēzi Vardu uz interviju aicināja Ronda Ričforda / Rhonda Richford no „The Hollywood Reporter”, ekskluzīvi "Kino Rakstiem" šo materiālu piedāvā filmas izplatītāji "A One Films".

Filma Anjēze par Vardā faktiski ir jūsu retrospekcija. Kāds šajā filmā ir jūsu skatījums?

To varētu saukt par “meistarklasi”, taču es nejūtos kā meistare un nekad neko neesmu mācījusi. Man nepatīk šī doma. Te nav tik daudz stāstu pārstāstīšana, vairāk stāsts par uzbūvi, ieceri un maniem avotiem. Bet es negribēju, lai filma iznāk garlaicīga. Tāpēc darbība notiek teātrī kopā ar cilvēkiem vai kaut kur dārzā; es cenšos būt uzticīga sev un atklāt enerģiju, nodomu vai sajūtu, kurā gribu dalīties ar citiem. Es to saucu par “kinorakstīšanu” (cine-writing), kurā visas izvēles veido to, ko varētu saukt par “stilu.” Bet stils ir literatūras termins. Tāpēc “kinorakstīšana” ir visi tie elementi, par kuriem, manuprāt, būtu jādomā, kas jāizvēlas vai jāizmanto, lai uzņemtu filmu.

Vai bija grūti pētīt pašai savu darbu, lai pārvērstu to filmā?

Nebija grūti, jo es nopietni domāju par to, ko daru. Kad filma ir pabeigta, es nedomāju, ka būtu varējusi labāk vai būtu varējusi sliktāk. Es cenšos izprast jaunrades procesu. Tā nav tikai tehnika, es cenšos būt spontāna.

Process ir īsto attēlu, īsto vārdu meklēšana un atrašana, sekošana intuīcijai. Es ļoti cenšos sekot kinematogrāfiskajai intuīcijai.

Esmu kļuvusi par mākslinieci, gatavoju kārtējo izstādi, filmas otrajā daļā es to mazliet parādu – šai dokumentālajai filmai ir divas daļas, 20. un 21. gadsimts. 20. gadsimtā es biju galvenokārt filmu veidotāja, bet šajā gadsimtā esmu māksliniece. Strādāju pamīšus pie dokumentālajām filmām un instalācijām, ceļu mājas, būdas no vecām kinolentēm. Esmu veidojusi instalācijas par atšķirīgu skatījumu uz pasauli, sēdinājusi cilvēkus krēslā ar austiņām galvā, uzdodot jautājumu, kurš ir radītājs un kurš saņēmējs. Es nodarbojos ar savas kinematogrāfiskās pagātnes otrreizējo pārstrādi.

Šī filma ir tāds kā “pēcvārds”. Vai tas ir tas, ko jūs vēlaties pateikt par filmu veidošanu?

Es nekad neesmu gribējusi neko teikt, gribu tikai skatīties uz cilvēkiem un dalīties redzētajā. Man nekad nav bijis nekāda vēstījuma, ko vajadzētu uztvert un saprast, tāpēc nevaru pateikt – esmu apmierināta vai ne. Bet teikšu jums vienu – filma, ko rādīšu Berlīnē, varbūt nav tik izklaidējoša, bet es vairs nepieņemu piedāvājumus uzstāties. Viss, šī ir mana runa. Rādiet filmu, bet neaiciniet mani ierasties. Es esmu runājusi tik bieži, visur esmu uzstājusies, arī Hārvarda universitātē un TED konferencē Losandželosā. Es negribu runāt ar presi, negribu runāt par savu darbu. Labāk divas stundas skatos uz koku vai kaķi, nevis runāju. Pēc Berlīnes lai rāda filmu manas runāšanas vietā!

Jūs saucat sevi par “marginālu zvaigzni”, kas nepieder pamatstraumei. Kā tas ietekmējis jūsu kinematogrāfisko skatījumu?

Esmu uzņēmusi vairākas filmas. Nekad neesmu veidojusi asa sižeta filmas. Nekad neesmu veidojusi zinātniskās fantastikas filmas. Nekad neesmu veidojusi ļoti sarežģītas dekorācijas, jo man bija pieticīgi mērķi. Es zināju, ka man nekad neuzticēs tik lielu budžetu, lai izveidotu kaut ko atšķirīgu, tāpēc es vairāk pievērsos tam, ko pazīstu. Tāpēc es vienmēr gribēju vērot un dalīties ar citiem garīgos piedzīvojumos. Oskara balvu komisijas sinefilu sekcija izvēlējās mani, kad gribēja parādīt godu tiem, kas strādājuši kino bez īpašiem sakariem ar varu un naudu, un es lepojos, ka viņi izraudzījās mani. Es strādāju kino ne tikai bez naudas, bet arī bez ambīcijām pēc naudas. Un domāju – jutos laimīga un lepna par to, ka viņi spēja saprast, kādu darbu es 60 gadu laikā esmu paveikusi.

Es paliku uzticīga emociju un iespaidu dalīšanās ideālam, galvenokārt tāpēc, ka izjūtu milzīgu empātiju pret cilvēkiem, kuriem tuvojos, pret cilvēkiem, par kuriem parasti nerunā.

Manā somā ir 65 darba gadi, un, kad es nolieku savu somu, ko no tās var izņemt? Vēlmi atrast saikni un veidot attiecības ar atšķirīgiem cilvēkiem. Nekad neesmu uzņēmusi filmas par buržuāziju, par bagātajiem, par augstdzimušajiem. Es izvēlējos rādīt cilvēkus, kas savā ziņā līdzinās citiem, un ieraudzīt, ka visos ir kaut kas īpašs, interesants, rets un skaists. Tas ir mans dabiskais skatījums uz cilvēkiem. Es nepretojos savam instinktam. Varbūt to novērtēja slavenie ļaudis Holivudā.

Jūs esat saņēmusi ne tikai Oskaru, bet arī goda Zelta palmas zaru, jūs godināja Marrākešā…

Domāju, ka Berlīnē man arī kaut ko pasniegs. Esmu kļuvusi veca, un tagad man visur grib kaut ko pasniegt! It kā gribētu pateikt – tu esi veca, tāpēc mēs tev kaut ko iedosim. Man divi skapji ir pilni. Es, protams, pasaku paldies, it kā tā būtu dāvana, bet domāju, ka tas ir netaisni. Balva būtu jāsaņem kādai citai sievietei, kādai citai režisorei. Kinomākslā strādā daudzas režisores, īpaši Francijā, daudzas ir labas, bet es esmu visvecākā, tāpēc es to uztveru tā, ka esmu kļuvusi par apgleznotu porcelāna vāzi, kuru ir viegli uzlikt uz pjedestāla. It kā viņi ar to gribētu teikt: “Mēs cienām sievietes,” bet man tas ir par daudz. Es tiešām ļoti cienu daudzas režisores, kuras nesaņem balvas, es gribētu, lai viņas biežāk izceļ gaismā. Varētu nosaukt, piemēram, Selīnu Skjammu, Naomi Kavasi, Ullu Šeklu, Marenu Adi, Paskālu Ferānu, Klēru Denī, Emanuelu Berko, Noemiju Lvovsku, Rūtu Bekermanu, Salliju Poteri, Džeinu Kempioni un daudzas citas.

Vai kinomākslai ir pienākums izglītot?

Es smagi strādāju, lai uzņemtu godīgas filmas, bet neesmu tik augstprātīga, lai domātu, ka varu mainīt pasauli.

JR saka, māksla varot mainīt pasauli. Nē, mēs reizēm varam mainīt cilvēku mentalitāti, varbūt viņu viedokli par pasauli vai citiem cilvēkiem. Jāsaprot, ka būt godīgam māksliniekam jau ir daudz, un es nezinu, vai mēs spējam darīt daudz vairāk.

Esmu pateicīga, ka atradāt laiku šai sarunai.

Protams, jo šīs ir beigas, draudziņ. Es tagad nodarbošos ar mākslu, jo filmēšana ir nogurdinoša. Negribu vairs tik smagi strādāt. Tas ir pārāk grūti. Es gribētu šeit mazliet uzkavēties, mierīgi pasēdēt, izbaudīt, mani spēj iepriecināt pat mierīga atcerēšanās. Jūs mani netraucējat. Jūs nācāt ar labiem un draudzīgiem nodomiem, mēs stundu runājām par manu karjeru, bet dzīve paiet, minūtes aizrit.

Man šeit patīk. Pat skatīties, kā noveco tulpes, brīnišķīgi. Jo ilgāk gaida, jo dīvainākas tās kļūst.

Tāpat kā sirds formas kartupeļi, kas novecoja Vārpu lasītājos / The Gleaners and I. Novecošanas process, man tas ļoti patīk. Man patīk, kas notiek ar novecojošām lietām un novecojošiem cilvēkiem, man patīk grumbas, rokas, man tas viss patīk. Mani ļoti interesē, kas var notikt ar roku. Tā var būt burvīga ainava. Tāpēc es izbaudu novecošanu, man patīk skatīties, kā viss dabiski, nemanāmi iznīkst.

Vienu no maniem mākslas darbiem sauc Kartuputopija / Patatutopia. Tas ir sirds formas kartupeļu triptihs. Es glabāju kartupeļus un vēroju, kā tie noveco, un novecojoši kartupeļi ir ļoti skaisti. Mums arī tā jājūtas. Necietīsim. Būsim kā kartupeļi. 

Parīze, 2019. gada 31. janvāris

No angļu valodas tulkojusi Dace Andžāne

Filmas Anjēze par Vardā seansi kinoteātrī Splendid Palace - ŠEIT.

Raksta attēli - kadri no filmas "Anjēze par Vardā"

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi