Žans Pjērs Melvils – sala starp viļņiem

Ierasties kinoteātrī ar trenci mugurā, taču bez revolvera, vai pirms seansa mest kauliņus, lai vinnētu atlaidi biļetei, - šādas atrakcijas sola režisora Žana Pjēra Melvila (1917 – 1973) simtgadei veltīta retrospektīva no 26. februāra līdz 4. martam, veiksmīga sadarbība starp kinoteātri „Kino Bize” un Francijas institūtu Latvijā. Melvilu ļoti mīl sineasti (no franču valodas – cinéaste), bet reti ievēro plašākās auditorijās.

Režisors Žans Pjērs Melvils

Bieži vien, kad skatāmies uz slavenu režisoru dzīvēm, rodas sajūta, ka tās pakļautas kādai augstākstāvošai dramaturģijai vai likumsakarībām, – iespēja pārredzēt plašāku laikmeta kontekstu ir viena no privilēģijām, kas piešķirtas skatītājam no malas. Žana Pjēra Melvila stāsts sākas 1917. gada 20. oktobrī Parīzē, kad viņš nāk pasaulē Elzasas apgabala ebreju Bertas un Žila Grumbahu ģimenē. Pats Melvils par savu bērnību intervijās izsakās diezgan maz, taču pāris liecības par to mums ir – pirmā kinopieredze topošo režisoru piemeklē agrā bērnībā, ar tēvu iegriežoties kāda krodziņa pagrabā, kur rādīta daudzsēriju īsfilma par laupītājiem un policistiem, zādzību un kabatā paslēptu šaujamieroci. Otra liecība ir režisora atmiņas par to, kā 6 gadu un 4 mēnešu vecumā viņam uzdāvināts Pathé-Baby aparāts filmēšanai un projicēšanai.

Sešpadsmit gadu vecumā Žans Pjērs pirmo reizi asistē publiskā filmas projicēšanā, un šī pieredze izrādās tik spilgta, ka filmu viņš noskatās vēl pārdesmit reižu.

Nākamie pāris gadi Melvilam, kas dzīvo pietiekami nodrošinātu mazās buržuāzijas dzīvi, paiet kinoteātros – viņš kā valis uzsūc visu sev pieejamo kino planktonu, īpaši iecienot to, kas nāk pāri Atlantijas okeānam, no Amerikas. Pats Melvils min, ka dienā mēdzis noskatīties vismaz piecas filmas, citādi viņu “pārņēmis abstinences sindroms”.

Līdz ar skolas gaitu beigšanos, kad Melvils varētu rast pirmo patieso iespēju sākt darboties kino laukā, viņš tiek iesaukts armijā. 1940. gadā nacistiskās Vācijas spēki okupē daļu Francijas, tostarp arī Parīzi un Elzasas apgabalu. Tā paša gada 2. decembrī tiek nodibināta Višī valdības Kinematogrāfisko industriju organizēšanas padome, kas uz kara laiku kļūst par kinojomas pārraudzības orgānu okupētajā Francijā. 1942. gadā, kad nacistiskajiem spēkiem izdodas pārņemt arī otru Francijas daļu, Melvils pievienojas ģenerāļa de Golla Brīvajai Francijai Londonā un pieņem lēmumu mainīt savu uzvārdu no Grumbaha uz Melvilu, par godu savam mīļākajam rakstniekam Hermanam Melvilam.

Alēns Delons filmā "Sarkanais aplis"

Londonā Melvils ilgi neuzkavējas – jau pavisam drīz viņš ir atpakaļ Francijā, kur karo Pretošanās kustības rindās līdz pat kara beigām. 1945. gadā beidzas Otrais Pasaules karš, un 27 gadus vecais Žans Pjērs Melvils ir brīvs.

Šajā laikā Francijā ceļš uz režisora amatu bija diezgan noteikts – pēc iestāšanās arodbiedrībā jaunajiem censoņiem bija jāatrod asistenta vieta pie kādas studijas režisora. Ja tas izdevās, pastāvēja iespēja, ka pēc vairākiem prakses gadiem asistentam tiks dota iespēja sevi pierādīt arī režisora krēslā. Melvils seko šiem soļiem, taču apstājas pussolī – arodbiedrība viņam biedra karti atsaka, bet bez tās viņš nevar pat legāli iegādāties filmlenti. Melvila atbilde ir spītīga demonstrācija – vispirms viņš par saviem līdzekļiem uzņem īsmetrāžas filmu 24 stundas klauna dzīvē / Vingt-quatre heures de la vie d'un clown (1946), īstenojot ieceri, kuru izdomājis vēl kara laikā. Taču tas ir tikai atspēriena punkts – galu galā par īstu režisoru var kļūt, tikai uzņemot pilnmetrāžas filmu.

Kadrs no filmas "24 stundas klauna dzīvē"

1947. gadā Melvils sāk darbu, ekranizējot ievērojamā franču rakstnieka, Pretošanās kustības biedra Verkora noveli Jūras klusēšana / Le Silence de la mer. Šis vistiešākajā nozīmē ir pretošanās darbs – pirmkārt, stāsts vēsta par kādas ģimenes attiecībām ar vācu kareivi Francijas okupācijas laikā un neiespējamību pieņemt uzspiestu varu, otrkārt – šis darbs top patstāvīgi, bez valsts finansiālā atbalsta (Melvils filmu finansē pats, pērkot filmu lenti melnajā tirgū un strādājot ar minimālu komandu – šī laika inscenētajam kino tas ir ļoti neparasti). Nav mazsvarīgi arī tas, ka Melvils uzdrīkstas strādāt bez valsts ideoloģiskā atbalsta (okupācijas laikā izveidoto kino kontroles orgānu pēc kara pārņem Francijas valdība, saglabājot kontroli pār filmu nozari cenzūras veidā – neviena filma nedrīkstētu tapt, ja tā netiek akceptēta jau sagatavošanas periodā pirms ražošanas).

Kadrs no filmas "Jūras klusēšana"

Pēc filmas pabeigšanas Melvils atskaitās žūrijai, kas sastāv no viņa Pretošanās kustības biedriem. Tie vienbalsīgi dod savu piekrišanu, un 1949. gadā filma Jūras klusēšana piedzīvo pirmizrādi. Dienu pēc pirmizrādes Žanu Pjēru uzrunā izcilais mākslinieks un rakstnieks Žans Kokto, piedāvājot Melvilam inscenēt viņa noveli Briesmīgie bērni / Les Enfants terribles.

Šim uzdevumam Melvilam ir nepieciešams kas vairāk, un viņš, joprojām filmu studiju nepieņemts, izlemj par labu burvīgi radikālam solim – ziedot nākamajam darbam ieņēmumus no iepriekšējās filmas. Jūras klusēšana, lai arī nebauda nemaz tik lielus finansiālus panākumus, tomēr tiek rādīta visā Francijā, turklāt to augstu novērtē kinoklubu apmeklētāji un topošie kinokritiķi – arī tie, kas vēlāk dibinās leģendārās Kino burtnīcas / Cahiers du cinéma un veidos vienu no pasaulē svarīgākajiem kinomākslas virzieniem, franču jauno vilni.

Visu par Jūras klusēšanu ieņemto naudu Melvils iztērē vecas noliktavas iegādei Parīzes centrā,

un pēc vairāku gadu remontdarbiem tā kļūst par Melvila paša kinostudiju, kurā viņš uzņems sešus darbus – gandrīz pusi no visām savām filmām.

Pēc Briesmīgo bērnu pabeigšanas Melvils uzņem vēl vienu drāmu – viņa studijas un Itālijas kopražojumu Kad Tu lasīsi šo vēstuli / Quand tu liras cette lettre (1953). Tad viņš divus gadus “ievelk gaisu”, un viņa nākamā filma, Spēlmanis Bobs / Bob le flambeur (1956), jau iezīmē arī žanru, kuru viņš lielā mērā pats definēs, izveidojot par savu firmas zīmi – tā ir krimināldrāma jeb policier žanrs.

Kadrs no filmas "Bobs Spēlmanis"

Tas gan nenozīmē, ka Melvils vienkārši pievērstos sev mīļa žanra kopēšanai – filma Spēlmanis Bobs, lai gan virspusēji maz atšķiras no amerikāņu gangsterfilmas, no tās aizņemas tikai noteiktas zīmes, taču ievieto tās pavisam citā kontekstā. Tas ir kaut kas eksistenciāls; iespējams, ka tas ir kaut kas francisks. Šajās filmās pierastā shēma “labais pret ļauno” vairs nestrādā tik labi; jo īpaši labi tas izjūtams režisora pēdējās četrās filmās – Samurajs / Le Samouraï (1967), Ēnu armija / L'Armée des ombres (1969), Sarkanais aplis / Le Cercle rouge (1970) un Policists / Un flic (1972).

Žans Pjērs Melvils no dzīves atvadās 1973. gada 2. augustā. Savas karjeras laikā viņš ir uzņēmis 13 pilnmetrāžas filmas, no kurām 11 savā studijā un visas – pēc saviem noteikumiem. Režisors, kurš, lai arī iedvesmoja jaunu vilni, tāpat palika sala, taču ne kādā ziņā ne nabadzīgāka. Viņa filmas joprojām ir pārsteidzošas, meistarība – neapšaubāma, bet mīlestība pret kinomākslu – acīmredzama un apbrīnojama.

Raksta autors Žulijens Nuhums Kulibali ir LKA Nacionālās Filmu Skolas režijas programmas pirmspēdējā kursa students, kurš paralēli radošajai darbībai uzstājas arī kā moderators diskusijām par kino.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi