Traģikomiskā krāšņumā. Signes Baumanes erotiskā animācija

Princis baltā zirgā mierīgi var pārvērsties par pūķi vai pirātu – Signes Baumanes animācijā tas nav nekas neparasts. Un vēl viņa starp Latvijas un arī pasaules animācijas māksliniekiem ir viena no retajiem, kas runā par sarežģītām un neērtām tēmām, nebaidoties ne tikai runāt, bet arī zīmēt – spilgti, ironiski un tieši. Un atcerieties, 18+ !

Kadrs no filmas "Teat Beat of Sex / Trouble" (2008)

Signe Baumane jau ar pirmajiem darbiem pieteikusi spilgtu rokrakstu, personisku vēstījumu un nereti arī plašākai sabiedrībai neierastu, pat neērtu tēmu loku. Autentiskajā pieejā animācijas medijam viņa atšķīrusies visās vidēs un kolektīvos, kur darbojusies, – iespējams, tieši tā izkopjot māksliniecisku rokrakstu, ko vairākus gadu desmitus pazīst un novērtē festivālu rīkotāji, grāmatu autori un animācijas pētnieki visā pasaulē.

Arī šobrīd, kad neatkarīgās animācijas kino vidē arvien vairāk parādās filmas un autores, kas runā par sievietes ķermeni, seksualitāti, mentālo veselību un paaudzēs nodotajām traumām, Signes Baumanes filmas ir gan joprojām spēcīgs māksliniecisks vēstījums, gan apliecinājums tam, ka pieskaršanās šim tēmu lokam ir iespējama un nepieciešama par spīti neērtībai. Kad pagājušajā gadā par godu Starptautiskajai Sieviešu solidaritātes dienai veidojām kino dienas F-Rated, īsmetrāžas animāciju pārstāvēja Signes Baumanes filmas no sērijas Pupu mizas par seksu / Teat Beat of Sex (2008) un divas jaunākās paaudzes animācijas režisores Kintisa Lungrēna un Martina Skarpelli ar savām pirmajām atzītajām filmām. Tas bija īpašs mirklis, lai ar skatu no malas ievērotu, ka Signe Baumane ir spējusi sasniegt māksliniecisku briedumu, neatkāpjoties ne soli no valodas un saturiskās brīvības. Ievainojamība, kam māksliniece sevi pakļauj, darbā piesakot pretrunīgi vērtētus jautājumus, ir vienlīdz spēcīgi jūtama, lai cik gadu pieredze jau būtu aiz muguras.

Kadrs no filmas "Teat Beat of Sex / Barn" (2008)

Darbu animācijā Signe Baumane uzsāka deviņdesmito gadu sākumā studijā Dauka, ar lielu kaislību, skiču pilnām marksisma-ļeņinisma pierakstu kladēm un filozofes diplomu pievienojoties animatoru, fāzētāju un krāsotāju kolektīvam, kuru lielākoties veidoja Jaņa Rozentāla mākslas skolas absolventes un Latvijas Mākslas akadēmijas studentes. Kolēģēm bija krietni vairāk vizuālo mākslu praktiskās pieredzes un krietni mazāk dziņu stāstīt, dalīties un iekļūt skatītāja prātā. Roze Stiebra un Ansis Bērziņš esot prātojuši, ka

Signei, lai būtu par tādu režisori, kā viņa iztēlojas, droši vien jāapprec animators, kas to visu zīmē.

Bet Signe jau tobrīd apzinājās, ka vēlas pilnu kontroli pār radošo procesu, pār scenāriju, attēlu, kustību, pat balsi. Jau ar pirmajām filmām Ragana un govs (1991), Kurpītes (1993), Tīģeru zelts (1995) Baumane apliecināja gan spēju veidot piesaistošu vēstījumu, gan vizuāli ironisku stilu ar dažādām valodspēlēm (kaut vai kurpītes, kas izaug no zieda). Citējot un parodējot pasaku sižetus, autore stāsta par traģikomiskām jaunas sievietes pieredzēm, meklējot seksuālus partnerus un mīlestību. Arī turpmākajās filmās parādīsies radniecīgi vizuālie tēli – piemēram, princis baltā zirgā (arī seksuāls akts ar princi uz balta zirga), kas pārvēršas pūķī vai pirātā. Piepīpēta virtuve un tikšķošs pulkstenis vai virtuve, kuras sienu tapetēs ir naži; vai sieviete pie plīts, no kuras nevar un nevar atkāpties, redzot sevi kā sašķaidītu krūku. Vai cita sieviete, kas ar iekāri skatās acīs un pasniedz savu kājstarpi vīrietim kā dzēriena glāzi. Lai cik daudz reižu Signes Baumanes filmās parādītos vilšanās, sāpes, bailes no nāves un suicidālas domas, filmu dominējošā noskaņa ir cerību, jaunas kaisles un uzticēšanās spēju pilna.

Kadrs no filmas "Kurpītes" (1993)

Kad Signe Baumane pārcēlās uz Ņujorku, arī tur viņa nonāca vidē, kur tika uzlūkota kā neparasts izņēmums. Neatkarīgās animācijas veidotāji lielākoties bija vīrieši – to noteica gan amerikāņu animācijas vēsturiski ciešā saistība ar tikpat vīrišķi pārstāvēto avīžu karikatūras žanru, gan lielo studiju iedibinātais darba dalījums, kas svarīgākos procesus ar dizainu un tēliem nodeva vīriešu rokās, sievietes algojot lielākoties pārzīmēšanas, krāsošanas un citiem mehāniskiem darbiem, pēc kuriem neatkarīgajā īsmetrāžas animācijā tik lielas vajadzības nebija. Signe Baumane jutusies ļoti labi šajā vidē, kā atzīst uzrunā Mičiganas Universitātes studentiem, atšķirīgais statuss ļāvis izturēties brīvi un rotaļīgi pret dažādajiem sociālās dzīves paradumiem.

Taču sievietes skatpunkta atšķirība no ierastā izrādījusies par nopietnu šķērsli tālākā karjeras virzībā – piemēram, no cikla Teat Beat of Sex televīzijā drīkstēja pārraidīt tikai vienu sēriju, kurā bija redzami vīriešu dzimumlocekļi, jo sieviešu dzimumorgānus rādīt noliedza pārraižu kanālu ierobežojumi, pat tad, ja atveidojumi ir stilizēti animācijā.

Kadrs no filmas "teat Beat of Sex / Job" (2008)

Mēģinājumi sadarboties ar citu seriālu veidotājiem neizdevās, jo Signe nezīmēja meinstrīma TV animācijā ierastās hiperseksualizētās sievietes, kuru tēls atbilst vispārpieņemtajai fantāzijai, bet gan tādas jaunas sievietes, vienlaikus parastas, vienlaikus unikālas, kurām seksualitāte piemīt pašām. Tas īsti nebija vajadzīgs. Arī centieni piesaistīt lielos producentus pilnmetrāžas filmai Akmeņi manās kabatās (2014) bija nesekmīgi, finansu līdzekļus filmai Signe Baumane ar komandu savāca platformā Kickstarter.

Signes Baumanes animācijas valoda ir spilgta, ironiska un tieša. Tādi ir visi vēstījuma valodas slāņi, sākot jau ar runāto tekstu. Kad pagājušajā gadā latviskojām titrus filmu sērijai Pupu mizas par seksu, kur Signe Baumane ierunājusi diktofonā un ilustrējusi savas pārdomas dažādos jautājumos par sievietes seksualitāti, mēs, ar rakstniecību un tulkošanu it kā diezgan saistītas personas, pamatīgi nocīnījāmies ar to, cik patiesībā grūti atrast precīzākos latviskojumus ikdienišķiem vārdiem seksuāla kontakta aprakstā, lai tie neizklausītos infantili, stīvi vai vulgāri.

Arī vizuālā valoda, ko Signe Baumane izmanto, ir precīza un neatkārtojama, tajā mijas naivais, ironiskais, kičīgais un parodējošais. Meklējot spēcīgu tēlu, Signe neizvairās no banālā ne tēlos, ko viņa uzzīmē, ne zīmējuma stilā, bet visas šīs banalitātes neitralizē spēja uzzīmētajam piešķirt absurdu un reizēm pilnīgi ārprātīgu kontekstu. Un tas strādā viņas labā.

Kadrs no filmas "Teat Beat of Sex / Puzzle" (2008)

Signe Baumane ir autorkino veidotāja, kas nemitīgi pārdefinē robežas starp privāto un publisko, starp ģimeni un sabiedrību, starp vispārinājumu un intīmu patiesību. Katrā situācijā viņa runā no visprecīzāk atbilstošās pozīcijas, lai izstāstītu savu stāstu. Pat, ja tas ir nedroši un potenciāli sāpīgi – piemēram, atklājot plašāku personiskās ģimenes vēsturi sabiedrībai, kā tas notiek filmā Akmeņi manās kabatās (2014).

Arī īsfilmās ieskanas paaudžu stāsti – tur parādās māte, kuras ietekmē jauna sieviete baidās masturbēt un tāpēc nonāk nelaimīgā laulībā (ciklā Pupu mizas par seksu); īpašu ironiju stāstam piešķir Signes runātais teksts, kur vienā elpas vilcienā tiek izstāstīts, kā kāre pēc seksa noved pie laulības, tad pie šķiršanās, un tad pie secinājuma, ka masturbācija tomēr glābj no nelaimēm. Vai, teiksim, ģimenes sievietes, kas izvēlējušās atteikties no bērniem vai arī domā, ka tie sabojājuši viņu dzīvi (filmā Dzemdības / Birth, 2009).

Kadrs no filmas "Dzemdības / Birth" (2009)

Ikviena sieviete ir daudzšķautņaina un neviennozīmīga personība, un arī ikviens vīrietis – jebkurš tēls, lai cik potenciāli nosodāma varētu izskatīties viņa rīcība, Signes filmās pelna empātiju. Tikai šur tur jānovelk robežas, šur tur jāmaina stāsta virziens un jāiet uz priekšu, apzinoties dzīves traģikomisko krāšņumu.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi