Putniņš ir padomājis

Kinoaprindās jau slavena parādība ir režisora Jāņa Putniņa dokumentālā filma "Degošais" (2016), kas Nacionālajā filmu festivālā "Lielais Kristaps" saņēma starptautiskās kinokritiķu asociācijas FIPRESCI balvu un žūrijas speciālbalvu par dokumentālā kino režiju.

- Ja mēs mēģinām kaut kā salikt kopā to, par ko mēs runājam, tad, iespējams, šis nosēdums ir svarīgākais, kas no labas filmas paliek skatītājam. Ja vispār kino mums kaut ko var dot, tad tas ir šāda veida nosēdums – no vienas puses, aptverams, no otras puses, ne līdz galam pārdomājams. Bet kā tev šķiet, varbūt šo reakciju skatītājā var izraisīt arī slikta filma?

- Jā, jā. Tā ir kaut kāda skatītāja ticība. Tā ir ticība tam, ka tu skaties tāda cilvēka darbu, kurš ir padomājis. Pirmām kārtām – padomājis.

Šis ir fragments no Dāvja Sīmaņa un Jāņa Putniņa sarunas Rīgas Laika janvāra numurā, vēl kādu brīdi pirms 4. maija, kad Jāņa Putniņa filma sasniedza skatītāju. Kaut kādā ziņā gribas apbrīnot Putniņa drosmi un pašpaļāvību, esot brutāli skarbam pret mūsdienu kino (vēl pavisam nesen diskusijā Rīgas Starptautiskā kino festivāla ietvaros viņš teica, ka kino šodien nav nekāds kino, bet gan video projekcijas; līdzīgas domas pavīd arī šai pašā sarunā Rīgas Laikā un dažādās intervijās), un vienlaikus nododot vērtējumam savu kinodarbu.
Bet neviens nevar apšaubīt to, ka Putniņš ir padomājis. Nav pat jāņem vērā, ka filmas Degošais tapšana ilga septiņus gadus, pietiek noskatīties pašu filmu, vērojot perfekti izkārtotas detaļas, kuru apzināta virzība uz pilnību jaušama katrā montāžas risinājumā, katrā aizkadra balss izteiktajā vārdā, katrā sīkumā. Kaut vai pretējā virzienā slīdošajos titros jau pašās beigās.

Šī recenzija bija jāuzraksta ļoti ātri. Varētu pat teikt, ka bija degoša. Jo filma kinoteātros ilgi nepalikšot, esot vairāk “festivālu filma”. Tas ir pieklājīgs veids, kā pateikt – mums ir aizdomas, ka regulārajai kinoteātru publikai filma būs diezgan vienaldzīga.  Vai kā to, šķiet, ne bez ironijas Kultūras Dienā noformulējusi Kristīne Matīsa: “Varbūt ir taisnība kinoteātriem, kas filmā nesaskata kases grāvēja potenciālu.”

Pieveru acis un iztēlojos, kā cilvēki stumdās un grūstās, lai iegūtu īpašumā pēdējās biļetes uz reflektīva dokumentālā kino seansu,

un smalki intelektuāļi nīgri nopēta publiku, kas viņiem atņēmusi to ekskluzīvo pārākuma sajūtas iespējamību, kas iespējama vien gandrīz tukšā zālē.

Ar steidzamām recenzijām mēdz gadīties, ka tās paliek neuzrakstītas tik ilgi, ka atkalpieķerties ir gandrīz neiespējami. Bet patlaban Degošo uz ekrāniem atkal uzliek Rīgas Starptautiskais kino festivāls un man ir dota brīnišķīga otrā iespēja parunāt par filmu, par kuru tās iznākšanas brīdī, šķiet, runāja nepieklājīgi maz.

„Es jau neko!”

Runāja, piemēram, Lolita Tomsone, kuras recenzija Sērkociņš Ripss portālā Satori.lv izvērsti izstāsta to Iļjas Ripsa stāsta daļu, kas palikusi aizkadrā. Raksts prasmīgi aizpilda baltos laukumus, ko Jānis Putniņš apzināti atstājis tukšus, un kalpo par vērtīgu informācijas avotu, nezinātājam ieskicējot Iļjas Ripsa dzīves faktuālās aprises. Recenzija varbūt pat ne tik ļoti skar filmu, kā atbild uz veselu kaudzi jautājumu, kas neizbēgami rodas pēc noskatīšanās tiem, kas nepārzina Ripsa biogrāfiju (un tādu ir vairums).

Ideja veidot filmu radusies Prāgā, Latvijas vēstniecībā, apmeklējot izstādi, kas veltīta Prāgas pavasarim un tā atbalsīm Latvijā. Paulam Bankovskim, filmas scenārija autoram, licies īpatnēji, ka par Iļju Ripsu, viņa protestu pret Čehoslovākijas okupāciju un vēlāko likteni, runā šaurai publikai paredzētā izstādē ārzemēs, kamēr Latvijā par viņu zina tik maz. Autori no paša sākuma gribējuši, lai filma būtu kas vairāk par vienkārši ekskursiju Ripsa pagātnē, un lēnām scenārijs izaudzis par to ietilpīgo filmu, kas Degošais ir tagad.

Filmas varonis Iļja Ripss un scenārija autors Pauls Bankovskis

Degošais, stāstot par notikumiem pagātnē, atrod līdzekļus, lai eksistētu tagadnē. Un runāt par filmu Degošais lielā mērā nozīmē atbildēt vai vismaz meklēt atbildi uz jautājumu, par ko īsti ir filma. Vai varbūt – par ko tā nav. Jo, vairoties no portretfilmas banalitātes, tā mazliet distancējas no sava galvenā varoņa. Vai, teiksim, neiegrožo savu vēstījumu, apmierinoties ar padziļinātu personības izpēti.

Filma varētu būt par Jāni Putniņu. Kādēļ gan nepiedēvēt kādu devu veselīga narcisma režisoram, kurš ļauj savai balsij mūs vadīt cauri visai filmai?

Bet nē, burtiskas režisora klātbūtnes te nav, gluži otrādi, viņš pat mazliet izliekas, ka filma notiek pati par sevi, ka viņam pār to nav varas. Paliek aizdomas, ka vara viņam ir gan, pār katru mirkli, jūtams jau minētais perfekcionisms, spītīga noslīpētība. Bet režisors šķietami plāta rokas: “Es jau neko. Filma, viņa! Viņa visu pati.”

Dažādas brīvības

Kinokritiķim Dmitrijam Rancevam Degošais, pirmkārt, ir filma par brīvību un tās izpausmēm. Šķiet, maijā mēs apsēdāmies parunāt par Putniņa tikko uz ekrāniem iznākušo darbu, bet, runājot filmas vārdiem, “laiks atklājas pārmaiņās”. Varbūt šodien Rancevs domā pavisam citādāk. (Atceros, ka solīju vienkārši neatreferēt Dmitrija tekstu, tāpēc mēģināšu daļēji saviem vārdiem, nozogot viņam tikai pašus precīzākos, atstāstīt toreiz runāto.)

Par brīvību – arī tādā nozīmē, ka režisors dod savam skatītājam brīvību, neļaujot aizmirst, ka tā ir tikai filma un aicinot radīt šo filmu kopā, piedalīties.

Pirms kulminācijas mirkļiem, piemēram, pirms tam, kad Kristiāna Medņa rūpīgi izstrādātajā animācijas tehnikā parādītos Ripsa pašsadedzināšanās mēģinājums pie Brīvības pieminekļa, režisors brutāli nogriež filmu. Tāpat citos mirkļos kamera novēršas vai sižets novirzās no iesāktā – no vienas puses, it kā ķircinoties, bet no otras – atstājot iespēju skatītājam pašam aizpildīt autora radīto tukšumu.
Tas neapšaubāmi ir režisorisks aprēķins, teju vai tikpat matemātiski orientēts kā galvenais varonis, rādot, kā filma diktē pati savus noteikumus. Un viens no tiem – piekrist šai rotaļai, kur skatītājs nedrīkst būt pilnībā pasīvs vērotājs, viņam kopā ar režisoru jāizliekas (vai varbūt –jāsajūt), ka filma veidojas tepat un tagad, un viņš ir daļa no šī tapšanas procesa. “Un arī spēlēšanās,” piebilst Dmitrijs, “ir brīvības izpausme.”

Tad, protams, runa ir par Iļjas Ripsa personīgo brīvību un cīņu par to. Brīvību izvēlēties protestēt laikā, kad tas uzskatāms par pilnīgu neprātu. Neprātu arī burtiskā nozīmē, jo sekas bija piespiedu psihiatriskā aprūpe.

Un vēlāk – brīvību iestāties par saviem atklājumiem Toras kodu šifrēšanā, kad pasaules matemātikas elite tos noraidīja kā neticamus un nepieņemamus. Filma atkal un atkal atgriežas pie šīs brīvības, kuru Ripss, laikam ejot, nemainīgi uztver kā pašsaprotamu un pārāku par jebko citu, savu dzīvību ieskaitot.

Neatbildēts jautājums paliek – vai filma vēsta arī par Jāņa Putniņa brīvību? Ja tā, tad brīvība slēpjas subjektivitātē – izvēlē neierobežot sevi viena stāsta ietvaros, bet dot savai filmai brīvību izplesties un augt. Bet varbūt filma nepēta iespējas pārkāpt robežas, varbūt tās jau sākumā ir stingri nospraustas, neatstājot vietu nejaušībai un eksperimentam.

Filma vēro skatītāju

Varbūt es nespēju palikt līdz galam labticīga, jo brīžiem man šķita, ka filma ne tikai ar mani rotaļājas, bet arī uzjautrinās par mani, piedāvājot paskatīties uz visu no cita skatpunkta un izmantojot tik primitīvu paņēmienu, kā apmetot kadru kājām gaisā. It kā gribot, lai es piekrītu, ka tas ir tik vienkārši. Vai aizkadra balsī uzdodot jautājumu un samontējot to kopā ar ilgiem galvenā varoņa smiekliem – atstājot mani ar pieļāvumu, ka šis ir tikai montāžas triks, ka smiekli ir reakcija uz gluži citu un citādi noformulētu jautājumu.

Un reizēm man šķiet, ka filma pārmērīgi izbauda nepateikto, noklusēto, strauji pārrauto – it kā smejoties par nokaitētu ziņkāri un nešpetni priecājoties par iespēju to neapmierināt. Filma, kas vēro savu skatītāju, - tā tomēr ir diezgan nekaunīga mainīšanās vietām, pat neprasot atļauju. 

Taču, protams, Degošais atstāj arī bezgalīgu interpretācijas brīvību, un, kā piezīmē Rancevs, filmā izskanējušais apgalvojums, ka cilvēki vienmēr pieņems vienkāršāko, īsāko un ekonomiskāko izskaidrojumu, nevis klausīsies ilgākā, sarežģītākā un garākā stāstā, var tikt attiecināms uz pašu filmu. Un atšifrēt filmu, piemērojot tai universālu kodu, visticamāk nav nepieciešams, it sevišķi, ja tā tik ļoti tiecas palikt tapšanas un tagadnes stadijā.

Filmas Degošais skatīšanās pieredze ir iespējama tikai kā mijiedarbība, taču to var tulkot arī kā manipulāciju – skatītāja iedzīšanu lomā, kuru viņš nevēlas spēlēt. Bet, kad teicu Dmitrijam, ka skatītāja brīvība ir iluzora un “nav pa īstam”, viņš aizrādīja - “kino taču nekad nav pa īstam!”. Un te slēpjas mana iekšējā skatītāja sāpe – patērētāja, tā paša skatītāja, kas vēl aizvien negāž rinķī kinoteātri.

Šī senā un pārprastā vienošanās, ka kino sniegs ilūziju, kam noticēt, nevis pieredzi, kas liks uzdot jautājumus.

Un skatītājam ir visas tiesības izvēlēties pieprasīt savu tik un tik eiro vērto (vai nelegāli nolādēto) ilūziju, un tas uzreiz viņu nepadara par sliktu skatītāju. Turklāt izaicinošs kino ne vienmēr nozīmē ilūzijas izgaišanu, bieži tas apvieno ilūziju un uzaicinājumu piedalīties.

Un tad ir kino, kas izmanto taktiku atmest ilūziju pavisam un kļūt par meistarības vingrinājumu gan režisoram, gan skatītājam.

Caurumiņš un gaisma

Intervijā lsm.lv Jānis Putniņš stāsta par filmu veidošanu kā lēnu, skrupulozu procesu, kas pieprasa attīrīšanos “no visiem sārņiem, kas saistīti ar materiālu”, lai nonāktu līdz filmas esencei. Gadījumā ar Degošo nepateiktais, šķiet, ir vismaz tikpat svarīgs kā pateiktais, jo lietas, kas patiešām paliek ārpus kadra, mēs neapzināmies. Šeit stāstu veido nepateiktais, bet apjaušamais, un tieši caur to nolasās rūpīgums un filmas noapaļotība.

Hronikas, kas iekļuvušas filmā, ir nevis atlasītas kā piemērotas, bet, visticamāk, meklētas, kamēr atrastas tik iederīgas, ka neaizstājamas.

Apzināti vecināta animācija, lai iegūtu precīzi iecerētu saskaņu ar šīm hronikām un laika sajūtu. Un viegli hipnotiskā aizkadra balss, kas nav tekstuāla, informatīva piedeva attēlam, bet veido paralēlu, padziļinātu slāni, saspēlējoties ar bildi un to eleganti vedot cauri pārdomāti konstruētam labirintam.

No vienas puses, kādam var gribēties filmai pārmest, ka tā atstājusi savu varoni novārtā, padarot Degošo mazāk par filmu par Iļju Ripsu un vairāk par filmu par pašu filmu. Bet varbūt robežas starp varoni un filmu ir tiktāl sapludinātas, ka tos nemaz vairs nav iespējams izšķirt.

Filmas varonis Iļja Ripss un režisors Jānis Putniņš

Matemātiķis Gromovs filmā raksturo Ripsu: “Ripss ir tieši šāds gadījums - ir lieliski redzams, ka viņam tur [galvā] ir tāds caurumiņš, pa kuru izstaro gaisma. Viņš tiešām arī staro, mums viņš izskatās pēc dieva brīnuma, jo viņam tur ir neticams sarežģītības līmenis.”

Savukārt jau minētajā Rīgas Laika sarunā Jānis Putniņš par kino saka šādus vārdus: “Es domāju, [kino – realitātei] var pieskarties. Tiešā veidā parādīt nevar, tad jau tā būs tāpatība. Bet, teiksim, atvērt to telpu, uzšķērst vai ļaut tajā ieskatīties kaut vai pa mazu caurumiņu, to kino var izdarīt. Un tas ir iemesls, kāpēc es skatos filmas. Nevis lai nokļūtu kaut kādā citā pasaulē, bet lai ieraudzītu to mazo gaismiņu, kas man kaut kādā veidā filmā uzspīd.”

Nejauša sakritība? Droši vien. Bet burvīga.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi