Laila un viņas svešvalodas

Aculiecinieka stāsts un pārdomas par režisores Lailas Pakalniņas dokumentālo filmu retrospektīvu Parīzē, Pompidū centrā, - divdesmit filmas divās maija nedēļās.

Lailas Pakalniņas (no labās) Parīzes selfijā - raksta autore Daira Āboliņa un Pompidū centra retrospektīvas kurators Arno (Arnaud Hee)

Režisores Lailas Pakalniņas kino patīk teorētiķiem un festivāliem, un tā ir skaidra autorkino pazīme. Kā jau katrs mākslinieks, viņa nedomā par to, vai ir moderniste vai Latvijas poētiskā dokumentālā kino virziena turpinātāja, viņa rada savu kino pasauli. Latvijā nav daudz kinorežisoru, kuru rokrakstu var atpazīt pēc viena kadra, bet Pakalniņu – var. Viņu var atpazīt arī pēc filmas skaņas celiņa, kurā gandrīz nav vārdu, nav filmas mūzikas tradicionālā izpratnē, toties ir dabas trokšņu polifonija, kurai piemīt muzikāla kvalitāte. Es teiktu, viņas filmām ir skaņas dimensija. Pakalniņas filmas ir klusas un lēnas tikai paviršiem skatītājiem, par kuriem šoreiz nerunāsim.

Pakalniņas filmas ir intelektuālas un prasa kino skatīšanās pieredzi. Tās ir racionālas, saglabājot kino notikuma emocionālo dabu. Režisore izceļ un parāda uz lielā ekrāna vietu, lietu un cilvēka klātbūtnes fotogēnisko dabu.

Leģendārais franču kino teorētiķis Andrē Bazēns ticēja, ka autora filmas taps rokrakstā, ko neviens nespēj viltot, bet pats kino būs brīvs un patiess. Pakalniņas filmas ir rokrakstā.

Viņas filmās cilvēki neraud, kaut gan viņa prot uzfilmēt eksistenciālas sāpes par aizejošo un aizgājušo laiku. Pakalniņas filmās cilvēki ir brīvi domāt. Vai nedomāt.

Režisores Lailas Pakalniņas filmu retrospektīvas pasaulē ir notikušas Taivānā, Spānijā, Peru, Slovēnijā, Islandē, Polijā, Norvēģijā, Argentīnā, Šveicē, Bosnijā, Ženēvā, Ukrainā... Pirmā Pakalniņas filmu retrospektīva notika Itālijā, Albā, 2004. gadā.

2019. gadā no 3.-17. maijam 20 Lailas Pakalniņas dokumentālās filmas tika rādītas Parīzē – Pompidū centrā, retrospektīvā ar nosaukumu Laila Pakalniņa. Drôle de réel. Filmas tai atlasījuši Pompidū centra dokumentālā kino sinematēkas speciālisti, noskatoties pilnīgi visas dokumentālās filmas, ko režisore uzņēmusi kopš 90. gadu sākuma. Vairākus seansus papildināja Lailas Pakalniņas komentāri un Q&A (jautājumu un atbilžu) sesijas. Sarunas bija šauri, jeb precīzāk – plaši profesionālas, tajās piedalījās gan speciālisti, gan auditorija.

Mazliet pierakstīju.

Kā var zināt, vai vērts taisīt filmu…

Laila Pakalniņa:
Tā ir sajūta. Tā ir ideja, kam nav racionāla skaidrojuma. Es ļoti reti taisu filmas par kādu konkrētu cilvēku. Bet, kad es satiku Teodoru, es uzreiz zināju, ka viņš ir filma. Tāpat par 33 zvēriem Ziemassvētku vecītim… Vēl nebija skaidrs, kas tieši iznāks, bet es nešaubījos, ka tā noteikti būs filma. Pirms filmas Skurstenis, iebraucot tajā pagalmā, sajūtot grūti paskaidrojamo, redzot to dzīvošanu, to bērnības brīvību, es zināju, ka gribu filmēt. Katra filma atnāk citādāk. Bet tā ir sajūta.

Kadrs no filmas "Skurstenis" (2013)

Par režisora misiju un laiku

Laila Pakalniņa:
Es nemēdzu domāt tādās kategorijās kā „režisora misija”, bet, ja tomēr kaut kas jāsaka par režisora darbu, tad, manuprāt, režisors ar savu filmu spēj taupīt cilvēku laiku. Filmā Autobuss cilvēki brauc no Tallinas un Kaļiņingradu, realitātē ceļā pavadītais laiks varētu būt kādas sešpadsmit ļoti garlaicīgas stundas. Bet tā vietā jūs iegūstat stundu garu filmu, kura noteikti nav garlaicīga. Mana jaunākā filma Hallo, zirdziņ! notiek vietā, kur vispār gandrīz nekas nenotiek. Dienām, stundām ilgi – pilnīgi nekas. Mēs tur ar kameru pavadījām ļoti daudz laika, dažādos gadalaikos, lai noķertu kustību dabā un cilvēkos. Un filma ir dinamiska.

Kadrs no filmas "Hallo, zirdziņ!" (2017)

Liriskā atkāpe Nr. 1, skatoties Pakalniņas filmas Pompidū centrā

Ko tur slēpt, Laila Pakalniņa bija mana studiju biedrene Latvijas Universitātes žurnālistos. Sen, protams. Viņa bija mana sola biedrene un dialogu partnere angļu valodas lekcijās. Tas bija interesants laiks. Īpaši runājot par svešvalodu. Mēs ar Lailu sapratāmies un pildījām pasniedzējas uzdevumus ar Lailai piemītošo humora piesitienu. Bija jautri, jo īpaši tāpēc, ka vairums no grupas biedriem, ieskaitot skolotāju, nesaprata, par ko mēs runājam. Tomēr tas mums nekādi netraucēja pilnvērtīgi baudīt studiju procesu.

Lailai vispār nekas netraucēja darīt to, ko viņa gribēja darīt.

Vismaz viņa nekad neizrādīja, ka gribētu, lai viņu saprot visi un slavē visi. Un tā visus šos gadus arī pēc tam, kad Laila izvēlējās studēt Maskavas Universitātē TV žurnālistiku, kas turpinājās ar studijām Maskavas kinoinstitūta dokumentālā kino kursā. Kāpēc es to atcerējos tagad, piedzīvojot kopā ar Lailu Pakalniņu viņas dokumentālo filmu retrospekciju Francijā, Pompidū centrā?...

Kino valoda arī ir svešvaloda. Tikai to rada autors. Saprotas tie, kas saprotas.

Cilvēki skatās tieši kamerā

Laila Pakalniņa:
Man liekas, pirmoreiz es to izdarīju filmā Papa Gena (2001). Cilvēki apstājās pilsētas vidū, klausījās Mocarta mūziku, un mēs viņus filmējām. Vēlāk es šo apstāšanās momentu un skatīšanos kamerā izmantoju arī citās filmās – piemēram, Autobuss (2004). Cilvēki pozē speciāli kamerai. Tas nav viegli. Mēs viņiem dodam zīmi, kad sākt, beigās aiz kadra pasakām „paldies”, bet šo savu iesaistīšanos filmas montāžas laikā izgriežam. Un tas, kas man patīk visvairāk, ir mazais mirklis pēc tam, kad filmēšanās ir beigusies un viņi var doties prom. Ir tāds mazs apmulsums, smaidiņš  – brīdis, kad cilvēks ir brīvs. Tas ir īstuma mirklis. Man ir ļoti maz inscenētu momentu dokumentālajās filmās, un šie speciāli filmētie portreti ir varbūt vienīgais, kas manās filmās ir režisēts. Ņemot vērā, ka es veidoju gan dokumentālas, gan spēles filmas, dokumentālajās man nav vēlmes inscenēt.

Kadrs no filmas "Papa Gena" (2001)

Ieraudzīt to, kas uzreiz nav redzams

Laila Pakalniņa:
Manās filmās noteikti ir jūtama vieta, kur es esmu filmējusi. Es filmēju vietas un cilvēkus tur, kur tieši ar kameras starpniecību iespējams pamanīt kaut ko būtisku. Tas prasa pacietību. Piemēram, šeit, Parīzē, ir vietas, kuras visiem liekas tik zināmas. Bet aizejiet tur, apstājieties un daudzas stundas nesteidzīgi vērojiet. Un jūs ieraudzīsiet to, ko nekad neesat tur pamanījuši, par ko nekad neesat iedomājušies. Tas ir tik aizraujoši! Jūs būsiet pārsteigti, ka nekad šo vietu neesat pazinuši. Šo vērošanas metodi es izmantoju savās filmās. Piemēram, filmējot Pa Rubika ceļu (2010), mēs katru dienu nolikām kameru vienā un tajā pašā vietā, ceļa malā. Tur nebija nekā īpaša, pat ne bedre vai ceļa pacēlums, bet, ticiet vai ne, notika brīnumi. Cilvēki pēkšņi šajā vietā sāka krist. Un tā tas notiek.

Kadrs no filmas "Pa Rubika ceļu" (2010)

Liriskā atkāpe Nr. 2, skatoties Pakalniņas filmas Pompidū centrā

Lailai Pakalniņai bija lūgts visās diskusijās runāt latviski. Kaut gan ar angļu valodu tagad ir OK, un Laila joprojām nekad nezaudē humora izjūtu arī attieksmē pret savu nozīmīgumu pasaules ainavā. Tulka starpniecība diskusijām dod pievienoto laiku un mazu atsvešinātību no auditorijas. Tāpēc bija situācijas, kad Laila smējās viena pati (pēc tam, kad tulks bija viņai izstāstījis franciski runāto). Skatītāji smējās agrāk, un Laila uz viņiem skatījās bez aizdomām. Pompidū centrā aiz cieņas vai aiz aprēķina bija jārunā latviski. Arī filmējot Laila domā latviski, bet tādu jautājumu viņai neviens neuzdeva. Arī es.

Lailas filmām ir grūti uzlikt subtitrus svešvalodās, jo visu nevar iztulkot. To nemaz nav paredzēts tulkot.

Bet publika ķiķināja un smējās, skatoties filmas. Man likās, ka pareizajās vietās. Tātad viss nav jāiztulko.

Pirmā no Pakalniņas filmām, ko bija redzējis retrospektīvas veidotājs Arno Hī (Arnaud Hée), saucās Pa Rubika ceļu. Viņš nezināja, ne kas ir Pakalniņa, ne kas ir Rubiks. Tas viņam netraucēja ieraudzīt filmas jēgu un māksliniecisko konceptu. Nākot pāri Pompidū centra laukumam, viņš rokās nesa brūnu, lielu kasti ar Lailas Pakalniņas skaistajiem katalogiem, ko bija izdevis Latvijas Nacionālais kino centrs. Tas bija cilvēciski sirsnīgi un mazliet smieklīgi.

Skaņas un attēla simbioze

Laila Pakalniņa:
Kāpēc būtu jānošķir vizuālais iespaids no skaņas uztveres? Ikdienā katrs no mums vērš savu uzmanību primāri vai nu uz konkrētu skaņu vai vizuālu detaļu. Kāds fokusējas uz skaņas efektu, cits to uztver kā skaņas fonu. Daudz interesantāk ir veidot attēla un skaņas simbiozi. Bija arī viens tehnisks iemesls, kāpēc es sāku savās filmās pievērst tik lielu uzmanību skaņai. Mācoties kinoinstitūtā, mums bija jāfilmē ar ļoti trokšņainām kamerām, kas radītas vēl Otrā Pasaules kara laikā. Ja mēs ierakstījām sinhrono skaņu, kameras tarkšķēšana vienmēr bija dzirdama fonā. Tāpēc es savas dokumentālās filmas, sākot ar filmu Prāmis (1994), pilnībā pārskaņoju, radīju no jauna. Piemēram, prāmis peld pa upi, bet, lai to ieskaņotu, mēs izmantojām zemestrīces fonogrammu. Tas dod iespēju iztēlei.

Kadrs no filmas "Prāmis" (1994)

Tagad, kad kameras vairs nav tik trokšņainas, mēs laukumā vienmēr ierakstām reālo skaņu, bet montāžas periodā es mēdzu tās rediģēt. Piemēram, reālajā dzīvē ir daudz vēl citu fona skaņu, kas atbilst filmas situācijai, un dažkārt mēs tās pievienojam attēlam. Dažkārt pat jau filmas montāžas periodā vēlreiz atgriežamies dabā, lai ierakstītu tikai skaņas, ar ko varētu papildināt filmas attēlu un līdz ar to tam piešķirtu vēl kādu papildus nozīmi, ko gribu uzsvērt filmā.

Dabas skaņu partitūra

Laila Pakalniņa:
Piemēram, filmu Leiputrija (2004) mēs filmējām izgāztuvē. Daudz filmējām savvaļas dzīvniekus tuvplānos un kustībā. Uz vietas bija neiespējami sinhroni ierakstīt tos sīkos trokšņus, ko vidē rada grauzēji, putni, kāpuri, tāpēc skaņu celiņu pēc tam pārkārtojām un papildinājām. Dabas skaņas savstarpēji savienot ir vieglāk nekā, piemēram, samiksēt trokšņus pilsētvidē, kur tie daudz smagnējāk saplūst un vairs nav izšķirami. To radīt – sakomponēt no jauna filmai – ir daudz komplicētāk.

Kadrs no filmas "Leiputrija" (2004)

Attēls un skaņa nav dažādi uztveres slāņi manās filmās. Filmas dramaturģija veidojas pakāpeniski, dominējošie elementi mainās un papildina cits citu no epizodes epizodē. Tas viss veido filmas ritmu: attēla kustība, skaņa, gaisma. Filma ir jūtīga matērija, kas ir pastāvīgā kustībā.

Liriskā atkāpe Nr. 3, skatoties Pakalniņas filmas Pompidū centrā

Man vienmēr ir licies, ka Lailas Pakalniņas filmas ir klusas. Bet tā tas nav. Kā tie sienāži sisina! Kā bērni grauž burkānus! Kā cilvēks aplaiza lūpas...

Es esmu iepriekš redzējusi visas Lailas filmas. Bet gadu gaitā, pa vienai. Pompidū centrā filmas netika rādītas hronoloģiski. Un tāpēc – 2006. gada filmai Teodors noliekot līdzās Papa Gena (2001) un Skursteni (2013), konteksts veidojas cits. Pilnīgi cits.

Kadrs no filmas "Teodors" (2006)

Francijas retrospektīvas veidotāji mēģina noformulēt vārdos, kāpēc viņiem patīk šis kino. Jā, svarīgi ir tas, ka bērnība ir bērnība visur un visās nācijās, vientulība un pamestība tāpat. Bet Pakalniņas filmas ir personiskas. Viņas kino veidošanas kaislība ir ne tikai redzama, bet arī jūtama, viņas agrīno filmu nevainība ir ieguvusi pieredzes rutīnu un viedumu. Katras filmas uzņemšanas laikā viņa ļoti mīl dzīvi. Tādu, kāda tā ir.

Kamera un operators

Laila Pakalniņa:
Es kā režisore, protams, nevaru noslēpt, ka esmu taisījusi visas šīs filmas. Filmu vizualitātē tas ir saskatāms. Tomēr katra filmas ideja prasa citu īstenojuma veidu. Piemēram, filma Autobuss, kas uzņemta jau pirms piecpadsmit gadiem, ir īpaša ar to, ka tur strādāju ar diviem operatoriem, viens filmēja no statīva, bet otrs ar rokas kameru, lai gan nevienā no savām filmām, ne aktierkino, ne dokumentālajā, es neļauju operatoram strādāt ar rokas kameru. Filmā Autobuss tas bija zināms risks, jo ne vienmēr izdodas savienot statiski filmētus kadrus ar kustīgiem. Tomēr tā bija ļoti apzināta izvēle, jo šis operators, kurš filmēja no rokas, ir varbūt viens no pasaulē tikai dažiem, kura rokās kamera burtiski elpo kopā ar viņu. Viņš šobrīd ir Krievijā ļoti pazīstams operators, Ališers Hamidhodžajevs, pēc tautības uzbeks.

Filmas "Autobuss" (2004) darba moments

Mūzika un valoda filmās

Laila Pakalniņa:
Valoda un mūzika vienmēr izdara ļoti lielu spiedienu uz filmas jēgu. Pat ļoti neuzbāzīga mūzika tomēr atstāj iespaidu uz to, kā filma jāskatās, un tas ir samērā agresīvi. Es vēlos, lai skatītāji filmā paši izvēlas, ko viņiem redzēt, dzirdēt un saprast. Filmā Leiputrija mūzikas ir vairāk, nekā citās manās fimās, jo es pirms tam Venēcijas kinofestivālā biju satikusi japāņu komponistu Šigeru Umebajaši. Man patika tas, ko es saklausīju viņa mūzikā. Es viņu nepazinu, viņš nezināja, kas es esmu. Es tolaik nezināju, ka viņš ir ļoti slavens komponists, kas uzrakstījis mūziku vairākām Vona Karvaja filmām, tostarp Noskaņojums mīlēt / In the Mood for Love (2000). Bet viņš piekrita uzrakstīt mūziku manai dokumentālajai filmai.

Dzīvojam

Laila Pakalniņa:
Man liekas, mēs ļoti izšķērdīgi izturamies pret savu dzīvi. Es nerunāju tikai par filmām, bet vispār – par to, kā mēs dzīvojam.

Mēs ļoti daudz garlaikojamies, mēs it kā gaidām notikumu. Bet patiesībā mēs izniekojam dzīvi, kas ir pilna ar ļoti intensīvām lietām.

Pēdējā liriskā atkāpe, skatoties Pakalniņas filmas Pompidū centrā

Vai Laila Pakalniņa apzinās Pompidū centra retrospektīvu kā nozīmīgu viņas mākslas atzīšanu? Jā, bet viņa to nesaka. Viņa jūtas normāli. Rādīt filmas pasaulē tur, kur tās vēlas skatīties, ir normāli. Pašlaik Laila strādā pie trim jaunām filmām – dokumentālās Karote un Pirmais tilts, un aktierfilma Spogulī, kas būs stāsts par Sniegbaltīti. Interesanti, ar kuru varoni šajā pasakā Laila identificējas?

Laila Pakalniņa ir uzņēmusi 38 filmas.

Lailas Pakalniņas filmu retrospektīva vēl nekad nav notikusi Latvijā.

Kāpēc?...

Parīzes foto: Daira Āboliņa

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi