Citādās, sarežģītās un brīvās. Gunas Zariņas kinolomas

Marija peldas ledusaukstā baseinā, kamēr uzvalkos tērpti vīrieši tajā spļauj un ielaiž zivis. Alise koķeti virpina blondās matu cirtas, mēģinot sarunāt policijas busu, lai aizvestu paklājus uz jauno dzīvokli. Direktore pārtrauc sporta stundu, augstpapēžu kurpēm un zemajai balsij autoritāri atbalsojoties zālē. Zita nomedī kautrīgu aktieri, bet nākamajā rītā izliek aiz durvīm, jo tas izrādās miesnieks.

Guna Zariņa filmas "Klusums" uzņemšanā (2009, režisore Laila Pakalniņa). Foto: Agnese Zeltiņa

“Vienkārša sieviete, it kā bez sejas / Vienkārša sieviete, tikai balta / (..) Nav nekā vienkārša, nav nekā velta,” varētu tikpat noslēpumaini noslēgt šo Gunas Zariņas kinolomu uzskaitījumu ar Ingas Gailes dzejoļa Kūku Marija vārdiem, dungojot to grupas Sigma melodijā, un asociācija nebūtu nejauša, jo tajā pašā albumā ir arī dziesma Aiz naida, kuras videoklipā (režisore Inga Tropa) redzams gaismēnām greznots un lakoniski melnbalts Zariņas portretējums kustībā – tas kopā ar dziesmas vārdiem par mīlestības un naida nesaraujamo dualitāti veido intertekstuālu atsauci uz aktrises izcilo titullomu izrādē Mēdeja Vladislava Nastavševa režijā.

“Jo vairāk manī sasūcas naida, / jo vairāk mīlestības no manis tek,” dziesmā skan Kārļa Vērdiņa dzejolis, bet tiklab tās varētu būt rindas, ko Zariņas balsī sacītu antīkā burve Mēdeja. Tā ir viena no aktrises radošās biogrāfijas svarīgākajām lomām, kas līdzās tikpat vērienīgajai simboliskās divdabības iemiesotājai Spīdolai (Uguns un nakts, režisors Viesturs Kairišs) pēdējo gadu laikā piešķīrusi Zariņai (iespējams, vienīgās) traģiskās aktrises titulu mūsdienu Latvijas teātrī[1] un panākusi, ka viņas publiskā personība sākusi nest citu ziņu.

Piemērs ar dziesmas Aiz naida videoklipu ļauj nojaust, kādi kultūras kodi ir izveidojušies ap Gunas Zariņas klātbūtni arī audiovizuālajā mākslā, tātad atstatus no viņas pamatdarba teātrī.

Zariņas filmogrāfiju pašlaik, ieskaitot aizkadra balsis animācijā un dokumentālajā kino, veido 29 kinolomas (tapšanas procesā ir vēl), padarot viņu par vienu no produktīvākajām 21. gadsimta Latvijas kinoaktrisēm,

taču, atšķirībā no spožajām lomām teātrī, kinofilmās aktrise biežāk ir redzama iedzīvinām otrā plāna varones, vienkāršas sievietes. Un tomēr, neskatoties uz nereti ierobežotu ekrāna laiku, „nav nekā vienkārša”: arī šajās sievietēs ir jaušams dēmonisks, traģisks vai atmaskojoši cilvēcīgs vēriens. Zariņas talants un rūpīgā darba metode, kas nepieļauj kompromisus, suģestē saviļņojošu viņas tēloto varoņu iekšējo pasauli arī gadījumos, kad scenārijs trīsdimensionālas sievietes tēlu neparedz. Aktrise pievelk skatītāja uzmanību, un nereti viņas lomas izrādās būtiski atslēgpunkti filmas naratīvā.

Guna Zariņa - avangarda māksliniece Margo Eiridīke filmā "Homo novus" (2018, režisore Anna Viduleja)

Turpinājumā – nevis mēģinājums veidot visaptverošu pārskatu par Gunas Zariņas filmogrāfiju, bet gan subjektīva spilgtāko kinolomu izlase, caur feminisma kino teoriju izceļot trīs kino situācijas, kas ļauj apzināt aktrises lomu diapazonu un spēju pārtapt savstarpēji kontrastējošos tēlos. Un nobeigumā – mazliet par Viestura Kairiša vērīgo režijas aci, kas Zariņas lomu kartē cikliski iezīmējusi viņas pamattēmas mākslā.

Dzimtes jautājums

“Ja Bovuārai bija taisnība, sakot, ka par sievieti nepiedzimst, bet par tādu kļūst, tad izriet, ka “sieviete” pati ir procesā esošs termins, dzimstošais, topošais, kam nevar pienācīgi noteikt izcelsmi vai beigas,”[2] raksta dzimtes studiju pētniece Džūdita Batlere, kuras izstrādāto performativitātes teoriju kopš 90. gadiem pārņēmuši arī kino teorētiķi, pievēršoties sociālo identitāšu pētniecībai filmās un aktualizējot aktiera ķermeni kā būtisku filmas nozīmju nesēju.

Tātad dzimte ir darbība – tā lakoniski varētu pārfrāzēt šo citātu.

Dzimte, kā uzskata Batlere, ir stilizēta un sociāla performance, taču tai nav subjekta, jo dzimtes izteiksmes nosaka kultūras telpa. Ķermenis šajā telpā eksistē un izspēlē dažādas dzimtes interpretācijas iepriekš zināmu iespēju robežās.[3] Caur kādām darbībām top Gunas Zariņas sievietes un priekšstats par to saskaņotajām identitātēm? Kādas zīmes ekrānā ir nolasāmas no aktrises performatīvā ķermeņa? Trīs piemēri: vienā Zariņas varone kļūst par stereotipu reproducētāju, otrā par feministiskā skatījuma subjektu, kurpretī trešajā – par dzimtes plūstošās eksistences apliecinātāju.

Sievišķība kā maskarāde

“Tu, tirgus bāba ar saviem nagiem! Tev smadzenes vispār ir tik daudz, cik cālim! Tu nevienu skolu nevari pabeigt! Tu vispār kaut ko citu savā dzīvē bez solāriju lampām esi redzējusi, ko?!” Ar neveiklu stostīšanos strīda karstumā taisnīgais policists Didzis (Gatis Gāga) cenšas aizvainot savu draudzeni Alisi, vēl pirms brīža viņu arī fiziski paraujot aiz rokas, jo nu ir beidzot gana – viņš taču šajās attiecībās ir vecis!

Gata Šmita 2010. gada komēdijā Seržanta Lapiņa atgriešanās Guna Zariņa iejūtas tādā ārišķīgām skaistuma procedūrām nodarbinātas sievietes lomā. Viņas tēls apliecina pavisam vienkāršus dzimtes stereotipus – puscaurspīdīga blūzīte, spicpapēžu zābaki, platīnblondi mati un elkonī iekarināta somiņa; Alise kustas, seksīgi šūpodama gurnus un turot rokas mazliet paceltas, lai nesabojātu manikīru.

Guna Zariņa un Andris Keišs filmā "Seržanta Lapiņa atgriešanās" (2010, režisors Gatis Šmits)

Šķiet, padumjās blondīnes arhetips ir iecerēts kā komēdijas stratēģija, jo jau reklāmas materiālos viņa tiek pieteikta kā vārdā nenosaukta “vannasistabā spiedzoša blondīne” un “ Didža jaunā, satriecošā draudzene”. Tomēr, lai arī tas nav sevišķi pateicīgs izejas punkts daudznozīmīga tēla veidošanai, šajā lomā Zariņa atrod apslēptu traģismu, kā rezultātā dzimtes atribūti filmas kulminācijā izraisa empātiju, nevis izsmieklu.  

Arī pati aktrise, atskatoties uz šo lomu, uzsver tās dramatismu – šķiroties no Didža, Alise attopas bezizejas situācijā, jo viņai nav, kur iet, tāpēc drīz vien nāksies atgriezties līdzšinējos apstākļos.[4] Filmas izskaņu viņa salīdzina ar mākslīgā skaistuma radītās maskas krišanu, un analoģija ar dzimti kā masku ļauj atsaukties uz psihoanalītiķes Džounas Rivjēras ideju par sievišķību kā maskarādi, kuras mērķis ir saglabāt līdzsvaru starp vīrieti un sievieti[5]. Gandrīz pirms gadsimta tapušās esejas novērojumi izrādās atpazīstami arī filmas mūsdienīgajā situācijā, kur sieviete, lai apliecinātu vīrieša ego, izliekas esam pievilcīgāka (un reizē dumjāka), nekā viņa patiesībā jūtas. Varone izspēlē savu sievišķīgo stāvokli, kurā ietverta neizdarība un ārišķība, lai panāktu vajadzīgās reakcijas no vīriešiem, bet brīdī, kad viņa atsakās šo lomu pildīt un nonāk konfliktā ar draugu, maska krīt un rodas līdzpārdzīvojums.

Zināmā mērā šī mākslīgi frivolā izteiksme, tāpat kā varones funkcija definēt galveno varoni vīrieti, parādās arī Jura Kursieša drāmā Oļegs (2019), kur klaida latviete Zita kādā saviesīgā Briseles latviešu vakarā koķetē ar Rīgas māksliniekiem un pavedina Oļegu (Valentīns Novopoļskis), domājot, ka viņš ir viens no teātra darbiniekiem.

Guna Zariņa un Valentīns Novopoļskis filmā "Oļegs" (2019, režisors Juris Kursietis)

Pārējie Jaunā Rīgas teātra aktieri šajā epizodē ir paštēlā, un neviļus arī Zariņu sanāk tā uztvert, lai gan viņas tēlotā Zita tīksminās par mākslas pasauli kā pašai svešu. “Es apbrīnoju jūsu spēju atcerēties tādu tekstu kvantumu,” sieviete koķeti uztur sarunu ar aktieriem, visticamāk atsaucoties uz frāzēm, kuras pati dzirdējusi neskaitāmas reizes. (Skatoties šo epizodi, uzreiz nāk prātā pirms pāris gadiem izplatītais virālais video ar uzsaukumu stāties JRT aktieru kursā, kur aktrise rāda neskaitāmas mapes ar izrāžu tekstiem: “Redzat šīs kaudzes? Visas šīs kaudzes ir manā galvā!”)

“Groteskas meistare” – tā paliekoši Gunu Zariņu reiz nodēvēja teātra kritiķe Silvija Radzobe[6], un varbūt tieši tāda ir šo sieviešu tēlu atslēga. Mēs ekrānā raugāmies uz ironisku versiju par stereotipisku sievišķību, taču tai cauri redzam aktrises attieksmi.

Savā elementā

Lailas Pakalniņas četru īsfilmu cikls Elementi, kas tapis laikposmā starp 2006. un 2009. gadu, ir, iespējams, eksperimentālākais kinoprojekts, kurā piedalījusies Guna Zariņa. Aktrisei tajā ir galvenā loma, varone kļūst par vadmotīvu, kas izvijas cauri visām četrām cikla daļām un notur kopā asociācijās balstīto un loģiskām likumsakarībām nepaklausīgo naratīvu. Marija ir jauna un vērīga sieviete, par kuras privāto dzīvi skatītājs neko daudz nezina, taču piedalās vairākās savādās viņas dzīves epizodēs.

Guna Zariņa filmas "Uguns" uzņemšanā. Foto: Agnese Zeltiņa

“Man nepatīk, kā viņš skatās uz mani… Kā viņa skatās uz mani,” binoklī raugoties uz Mariju, secina režisors (lomā Pēteris Krilovs) un liek viņai pagriezties ar skatu prom no sevis, jo diviem dominējošiem skatieniem vienā ekrānā nav vietas. Šo sirreālo epizodi no trešās cikla daļas Akmeņi (2008) raksturot nemaz nav tik vienkārši – kāds cilvēks pelēkā lietusmētelī ir lauku ainavā divdomīgi sapulcinājis vairākus vīriešus (un izņēmuma kārtā arī Mariju), kuri šajā etīdē kļūst par laukakmeņu statistiem, kamēr režisors tos iekomponē ainavā, lai pēc tam aizstātu ar īstiem akmeņiem. Marijai pakļaušanās un pārakmeņošanās režisora-dieva skatiena priekšā nav pa prātam, un viņa izaicina bezierunu kārtību, iebēgot mežā – telpā, kas brīva no kultūras, skatieniem un objektizācijas. 

Šo filmu ciklu var uztvert kā gadījumu, kur aktrises ķermenis tiek atklāts kā feministiskā skatījuma subjekts, atsaucoties uz Loras Malvijas novērojumu[7] par vīrišķā skatiena dominanci pamatstraumes kino. Skatiena dramaturģija ciklā tiek izcelta vairākkārt, un skatītājs brīžiem raugās Marijas acīm, kamerai subjektīvi pārņemot viņas skatpunktu. Kā vienu piemēru var minēt baseina epizodi īsfilmā Ūdens (2006), kur Zariņas tēlotā varone turpina peldēt cauri zivīm, ledusgabaliem un spļāvieniem, no ekstrēmi zema rakursa uzlūkojot anonīmo un psiholoģiski pārāko vīriešu stāvus baseina malā.

Filmas "Ūdens" uzņemšana. Foto: Agnese Zeltiņa

Kino zinātniece Inga Pērkone to interpretē kā Marijas mēģinājumu izdzīvot “vīriešu piespļaudītajā pasaulē, ko reprezentē baseins”[8], turklāt Marijas izpeldēšana caur to tiek salīdzināta ar režisores ceļu Latvijas profesionālajā kino vidē, kura “vispirms bija nesatricināmi pārliecināta, ka Pakalniņas filmas izvelk operators Gints Bērziņš, nemaz nepieļaujot domu, ka režisorei sievietei varētu būt savs māksliniecisks rokraksts / savs skatījums”[9]. Lai arī Laila Pakalniņa publiskajos izteikumos ir noliegusi sevi kā sievieti-kino veidotāju, uzskatot, ka dzimums režisora profesijā nav būtisks[10], der atsaukties uz franču režisores Selīnas Siamas vairākkārt izskanējušo atgādinājumu[11], ka attēls vienmēr ir politisks, pat ja tā autori tādi netiecas būt.

Liktenis ar sievietes seju

“Ķermenim nevar piedēvēt jēgpilnu eksistenci, pirms nav iezīmēta tā dzimte,”[12] uzskata Batlere. Pieņemot ideju, ka ķermeni nevar skatīt šķirti no dzimtes, vērts palūkoties uz Kirila Serebreņņikova spēlfilmu Nodevība / Измена (2012), kur Gunas Zariņas varone apliecina ideju, ka dzimtes identitāte ir ideāla ilūzija, kam vienmēr piemīt potenciāls transformēties.

Drāmā Nodevība krievu režisors Kirils Serebreņņikovs veido ideāli simetrisku pasaules modeli: divi heteroseksuāli pāri, divu mīļāko nāve un divas krāpšanas, bet viena izmeklētāja, kuras uzdevums ir atšķetināt notikušo. Šim binaritātes principam likumsakarīgi, ka Zariņas tēlotās varones pelēki askētisko, aseksuālo ārieni iedzīvina kā sievišķie, tā vīrišķie atribūti (ja pieņemam bināro dzimšu sistēmu kā kultūras telpas robežas, kurās ķermenis eksistē). Īpatnēji, ka lomu sākotnēji bija paredzēts spēlēt vīrietim, turklāt tā simboliski iecerēta kā liktenis. “Kad es to izdzirdēju, es, protams, pārbolīju acis, bet beigās tā bija mana izvēle: es varēju spēlēt likteni, bet es to tēlu pagriezu, cik varēju. Pagriezām arī tekstus, un es viņā vienkārši iepūtu dzīvību,”[13] atceras aktrise. Pēc viņas iniciatīvas tēls kļuvis cilvēcīgāks.

Guna Zariņa filmā "Nodevība / Измена" (2012, režisors Kirils Serebreņņikovs)

Izmeklētājas profesionālais statuss pieprasa autoritāru attieksmi, ko sekmē maskulīnas dzimtes izpausmes: aprautas pavēles zemā balsī, asas kustības un žesti attiecībā pret padotajiem, arī draudīgs pārākums un psiholoģiska iebiedēšana, nopratinot aizdomās turamo pāri. Vīrišķība it kā piešķir viņas ķermenim kvalifikāciju, savā ziņā tas kļūst par sinekdohu tiesu sistēmai. Taču zem uzmanīgi kontrolētās izteiksmes un nosvērtības slēpjas dziļi konfliktējošas emocijas, un pēkšņs impulss tās atbrīvo, apsteidzot skatītāja gaidas par varones identitātes saskaņotību. Kad izmeklētājas kabinetā atkārtoti ieradies aizdomās turētais vīrietis un rakstiski liecina par savu vainu slepkavībā, viņa papīru spēji saplēš un izbeidz krimināllietu. Atraitnis pārsteigts jautā, vai tiešām var iet, bet izmeklētāja lūdz: “Noskūpstiet mani! Uz lūpām.” Tā arī notiek, bet epizodi noslēdz tikpat spontāni Zariņas varones smiekli, kas situāciju padara vēl neviennozīmīgāku un šo sievietes tēlu – sarežģītu un bīstamu.

Meklējot izmeklētājai radniecīgas lomas aktrises filmogrāfijā, atbildi var rast divos nesenos kinodarbos: līdzīgi autoritāras un galveno varoņu morālās pozīcijas izaicinošas ir arī otrā plāna loma Jāņa Ābeles pieaugšanas filmā Jelgava ‘94 (2019), kur Zariņa spēlē bargo skolas direktori, kā arī šķelmīgā psihoterapeite grieķu režisora Angela Francisa Sibīrijas drāmā Klusa upe / Still River (2018). Vai tā ir Zariņas zemā balss un unikālā psihofizika vai arī bijība pret viņas klātbūtnes jaudu, kas režisoriem liek izvēlēties viņu šādas funkcionalitātes lomām?

Kairiša aktrise

“Lai nospēlētu Spīdolu, ar aktiermeistarību nepietiek, nepieciešama liela garīgā pasaule, dēmoniska daba. Viņas dēmonisko dabu es pazīstu.”[14] Tā Gunu Zariņu portretē Viesturs Kairišs 2016. gada rudenī – laikā, kad pirmizrādi piedzīvo arī viņa režisētā Melānijas hronika, kur aktrise tēlo vienu no izsūtītajām sievietēm ar sarežģītu likteni, parādot, ka šādi individuālie cilvēkstāsti patiesībā apzīmē kolektīvu nācijas pieredzi.

"Melānijas hronika" (2016, režisors Viesturs Kairišs). Foto: Agnese Zeltiņa

Ja atgriežamies pašā sākumā, apmēram divdesmit gadus senā pagātnē, kad Guna Zariņa tikko uzsākusi savas profesionālās aktrises gaitas, Viesturs Kairišs arī tur ir klāt – viņš ir viens no pirmajiem režisoriem, kas ne vien piedāvā aktrisei debijas teātra lomas uz Rīgas skatuvēm, bet arī atkārtoti aicina viņu piedalīties savos kinoprojektos. Varbūt ir vērts palūkoties uz Zariņas radošo ekrāna biogrāfiju arī caur šādu prizmu, jautājot, kāda ir bijusi Kairiša netiešā ietekme uz nākamo lomu trajektoriju vai drīzāk – kā režisors pamanījis viņas garīgās kapacitātes potenciālu jau gadsimtu mijā.

Norādi uz šo hipotēzi varam meklēt kādā nesenā Zariņas kameo lomā – Martas Elīnas Martinsones spēles īsfilmā Viesturs Kairišs iznāk no meža (2018), kur ar inteliģentu rotaļību tiek apspēlēts Gunas Zariņas kā traģiskās aktrises oreols. Proti, filmā varonis Viesturs Kairišs Nacionālajā teātrī iestudē Odiseju ar režisoram ierasti episku vērienu, un šajā izrādē Penelopes dialogu patētiski runā Zariņa; tādējādi filma atsaucas uz viņu kā Kairiša aktrisi un vēlreiz atgādina par neaizmirstamo Spīdolu, kas atdzīvojusies uz tā paša teātra skatuves.

Viestura Kairiša pirmajā spēles īsfilmā Kāzas (2000) kopā savijas dzīres, sapņi un rituāli, veidojot vizuāli krāšņu musturu, kura centrā ir Zariņas atveidotā līgava Lelde. Lai arī sižets tiek saistīts ar Raiņa lugas Spēlēju, dancoju motīviem, jādomā, ka atsperīgās jaunietes tēla vārds ir gandrīz vienīgā formālā atsauce uz tekstu, līdzās Raiņa žanriskajam apzīmējumam velnu nakts, ko tiklab var attiecināt uz šo kinodarbu.

Guna Zariņa Viestura Kairiša filmā "Kāzas" (2000). Foto: Kaspars Braķis

Pusstundas garumā pieredzam tradīcijām pārsātinātas precības, kur komiski mijas folkloras un mūslaiku rituāli, bet to centrā ir straujā un ar mazliet bērnišķīgu sajūsmu par notiekošo apveltītā līgava, kas kontrastē ar vīramātes (Regīna Razuma) nosvērto, nicinošo skatienu. Vai viņai tā ir nepatika, kas skaidrojama ar vienkāršu greizsirdību, vai arī vēlme pasargāt savu dēlu no jaunās sievas pāridarījumiem, nojaušot par viņas dramatismu? Uz mīlas trijstūra fona arī pārējo viesu skatieni no līgavas neatraujas, un filmas kulminācijā viņi visi, sastājušies aplī, lēni riņķo ap Leldi, gluži burtiski izspēlējot šo ideju, kamēr Artura Maskata mūzika to papildina ar daļēji ironisku, bet reizē biedējošu noskaņu.

Drīz pēc tam Zariņa sadarbojas ar Kairišu arī viņa debijas pilnmetrāžā “pa ceļam aizejot…” (2001), kur aktrise turpina kaislību tēlojumu, kļūstot par pastnieci Rutu, ko vietējais ciems bijā viņas raganisko spēju dēļ. Šoreiz varone ir nevis skatiena centrā, bet pati paslepus vēro citus no krūmiem, no loga, no koka galotnes. Cilvēciskais pārdzīvojums par vīru (Ēriks Vilsons), kurš viņu krāpj, mijas ar raganiskām rotaļām ar cilvēku likteņiem. Rutas košsarkanais mētelis zib Latgales zaļi plaukstošajās ainavās, un Kairiša maģiskais reālisms atkal izrādās tā spēles telpa, kas kā radīta Gunai Zariņai.

Ēriks Vilsons un Guna Zariņa filmā "pa ceļam aizejot..." (2001, režisors Viesturs Kairišs)

17 gadus vēlāk radniecīgā tonalitātē Zariņa iedzīvina vēl kādu sarkanmati – tumsas valdnieci Selēnu Rozes Stiebras Simtgades animācijas filmā Saule brauca debesīs (2018). Jau lomas izstrādes stadijā tai tika iecerēta Gunas Zariņas balss, un īpatnēja ir mākslinieces Ilzes Vītoliņas radītā animētā ķermeņa vizuālā līdzība ar aktrisi – Selēnu un Gunu vieno izteiksmīgie sejas vaibsti, augstā piere un baltā āda.

“Selēna ir cilvēka neapzinātā daļa. Eksistē lietas, ko mēs darām, bet nezinām, kāpēc,”[15] intervijā burves tēlu atšifrē režisore Roze Stiebra. Labā un sliktā morālie pretmeti atkal mijas neviennozīmīgā sintēzē, un valdzinošais tēls ar indīgi samtaino balsi turpina Zariņas ārpusnieču motīvu.

Kadrs no filmas "Saule brauca debesīs" (2018, režisore Roze Stiebra)

“Tas svešais, kas top caur viņu (..), izrādās arī viņas galvenā tēma mākslā,”[16] šo ideju (teātra kontekstā) atbalso Edīte Tišheizere. “[P]ar citādo, nesaprotamo vai pārprotamo, kam tāpat ir tiesības būt. Par unikālo, kas pastāvēs pret vairākumu, patīk tas kādam vai ne.”[17] Tādas ir arī Gunas Zariņas sievietes kino – viņas ir sarežģītas, citādas un brīvas, pat ja saskaras ar apkārtējās pasaules pretestību.

Varbūt šo tiecību pēc brīvības un tīrās mākslas vistiešāk iemieso filmas Homo Novus (2018) komiski aizkustinošās pasaules varone Margo Eiridīke. Režisore un scenāriste Anna Viduleja ar šo lomu panākusi vairāk dzimumu līdzsvara radošo aprindu portretējumā, nekā tas lasāms oriģināla autora Anšlava Eglīša romānā, kur atrodams līdzīgs vīrieša tēls, taču ne jau tas ir būtiskākais.

Gunas Zariņas neaizstājamā Margo enerģiski un ekscentriski šaudās pa avangarda skatuvi kā nepieradināma uguns, meklējot ideālo mākslas formu,

un viņas ideālās mākslas galvenais instruments ir nekas cits kā pašas ķermenis – tas modernisma abstrakcijās uz mirkli top brīvs no profānās eksistences, kuru vienmēr iegrožo dažādi sabiedrības (tostarp dzimtes) noteikumi.

Lai arī Margo filmas tēlu sistēmā iecerēta kā kariķēts kontrasts galvenā varoņa, jaunā mākslinieka Jura Upenāja (Igors Šelegovskis) radošajiem meklējumiem, turklāt filmā publika mākslinieces performanci nebūt neizprot, viņai piemīt sava patiesība un nepiekāpīgi individuāls redzējums, kas raisa cieņu. Turklāt rodas iespaids, ka Guna Zariņa savu varoni nospēlē ar veselīgu devu pašironijas, tā izlīdzinot dramatisma notis pašas publiskajā klātbūtnē, ko pēdējos gados varētu būt ierosinājušas simboliski ietilpīgās lomas.

“Es katrā jaunā darbā izvirzu sev kaut kādus uzdevumus. Es iešu tur, kur man ir asums, nevis tur, kur ir kā parasti. Patiesībā – tur, kur man ir grūti,”[18] reiz izteikusies Guna Zariņa, un šos vārdus gribas citēt kā izaicinājumu kādam kinorežisoram. Savā radošajā ceļā viņa vienmēr sniedzas augstu, revidē tēlus no iekšienes un spēj arī pusdzīvu, dažkārt stereotipisku varoņu karkasus piepildīt ar jēgu un dzīvību. Varam vien iedomāties, kas notiktu, ja aktrises otrā plāna kinolomu sarakstu papildinātu kāda pamatīga galvenā loma, kas dotu viņai pelnīto ekrāna telpu, kurā kārtīgi ieelpot.

Guna Zariņa filmas "Melānijas hronika" uzņemšanā. Foto: Agnese Zeltiņa

Dažas Gunas Zariņas kinolomas:

īsfilmā Kāzas (2000, Viesturs Kairišs) - portālā filmas.lv (bez maksas)

filmā pa ceļam aizejot... (2001, Viesturs Kairišs) - portālā filmas.lv (bez maksas)

īsfilmā Ūdens (2006, Laila Pakalniņa) - portālā filmas.lv (bez maksas)

īsfilmā Uguns (2007, Laila Pakalniņa) - portālā filmas.lv (bez maksas)

īsfilmā Akmeņi (2008, Laila Pakalniņa) - portālā filmas.lv (bez maksas)

īsfilmā Klusums (2009, Laila Pakalniņa) - portālā filmas.lv (bez maksas)

filmā Medības (2009, Andis Mizišs) - portālā filmas.lv (bez maksas)

filmā Seržanta Lapiņa atgriešanās (2010, Gatis Šmits) - portālā filmas.lv (bez maksas)

filmā Melānijas hronika (2016, Viesturs Kairišs) - Shortcut.lv

Filmā Paradīze '89 (2018, Madara Dišlere) - portālā filmas.lv (bez maksas)

fiilmā Bille (2018, Ināra Kolmane) - Shortcut.lv

filmā Homo novus (2018, Anna Viduleja) - Vimeo

Atsauces:

1. Tišheizere, Edīte. Guna Zariņa: Svešā un godīgā. 100 izcili Latvijas aktieri. Sast. Silvija Radzobe. Rīga: Latvijas Universitāte, 2018, 949. lpp. [↩]
2. Batlere, Džūdita. Dzimtes nemiers. Rīga: Mansards, 2012, 53. lpp. [↩]
3. Butler, Judith. Performative Acts and Gender Constitution: An Essay in Phenomenology and Feminist Theory. Theatre Journal, 1988, vol. 40, issue 4, p. 526 [↩]
4. No raksta autores intervijas ar Gunu Zariņu 2019. gada maijā [↩]
5. Citēts pēc: Butler, Andrew M. Film Studies, Harpenden: Oldcastle Books, 2002, p. 89 [↩]
6. Radzobe, Silvija. Teātra kritiķa dienasgrāmata. Māksla Plus, 2009, nr. 6., 20. lpp. [↩]
7. Mulvey, Laura. Visual Pleasure and Narrative Cinema, 1975. [↩]
8. Pērkone, Inga. Tu, lielā vakara saule! Esejas par modernismu Latvijas filmās. Rīga: Neputns, 2013, 117. lpp. [↩]
9. Turpat. [↩]
10. Kino ar sievietes skatu. Diskusija interneta žurnālā Satori. 18.10.2018. https://satori.lv/article/satori-saruna-kino-ar-sievietes-skatu [↩]
11. Abraham, Raphael. Céline Sciamma on defying convention with the all-female Portrait of a Lady on Fire. Financial Times. 13.02.2020. https://www.ft.com/content/288ce7fa-4cc6-11ea-95a0-43d18ec715f5 [↩]
12. Batlere, Džūdita. Dzimtes nemiers. Rīga: Mansards, 2012, 23. lpp. [↩]
13. No raksta autores intervijas ar Gunu Zariņu 2019. gada maijā [↩]
14. Personība. 100g kultūras. Guna Zariņa. LTV raidījums. 22.11.2016. https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/22.11.2016-personiba.-100g-kulturas.-guna-zarina.id84785/ [↩]
15. Auzāne, Ilze. Intervija ar režisori Rozi Stiebru. Kāpēc tik ilgi mani meklējāt? Kultūras Diena. 15.11.2018. https://www.diena.lv/raksts/kd/intervijas/intervija-ar-rezisori-rozi-stiebru.-kapec-tik-ilgi-mani-meklejat-14208962  [↩]
16. Tišheizere, Edīte. Guna Zariņa. Svešā un godīgā. 100 izcili Latvijas aktieri. Sast. Silvija Radzobe. Rīga: Latvijas Universitāte, 2018, 949.lpp. [↩]
17. Turpat. [↩]
18. Adamaite, Undīne. Man nav asprātīgas atbildes. Intervija ar Gunu Zariņu. Diena. 02.04.2012. https://www.diena.lv/raksts/sodien-laikraksta/man-nav-aspratigas-atbildes-13938367  [↩]

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi