Askolds Saulītis. Es zinu, ko var un ko nevar

Šī saruna, kas notika 2020. gada 21. novembrī, netapa kā intervija portālam „Kino Raksti”, tās centrā bija noteikti pētnieciskie mērķi, izzinot Latvijas kino pēdējos trīsdesmit gadus jauna projekta ietvaros, ko Latvijas Kultūras akadēmijas paspārnē gatavo kinopētnieku grupa Ingas Pērkones un Ditas Rietumas vadībā. Bet pirms daudziem gadiem, kad es pati studēju LKA bakalaura programmas 4. kursā, mums bija uzdevums uzrakstīt eseju par kādu no tobrīd aktīvajiem Latvijas kino veidotājiem. Es izvēlējos jauno režisoru Askoldu Saulīti. Tā mēs toreiz iepazināmies.

2004. gads, top filma "Svētku anatomija". Režisors Askolds Saulītis, pie kameras operators Andris Priedītis, foto: Agnese Zeltiņa

Askolds Saulītis: - 11. klasē vēl nebiju izšķīries, par ko kļūt, vienu laiku pat gribēju būt hidroarheologs. Bet tad tomēr izvēlējos kino, jo vienmēr esmu bijis starp filmām un kamerām – manu vecāku sirdslieta bija filmēšana un fotografēšana. Viņi, kaut arī mediķi, vienmēr nodarbojās ar fotogrāfiju, filmēšanu, ar diapozitīviem; mans tētis pat taisīja krāsu fotogrāfijas, ko padomju laikā darīja tikai retais. Tāpēc 8mm kino kameras, montāžas aparātiņš, līmes un šķērītes un lielais ekrāns, uz kura vakarā skatījāmies diapozitīvus vai kādu filmiņu, – tie vienmēr bija līdzās. Kad istabā nodzēsa gaismu, tētis uzspēlēja klavieres, jo viņš, kaut bija dakteris, pirms tam bija studējis arī konservatorijā. Tādā atmosfērā es esmu audzis.

Elīna Reitere: - Kā tu, puisis no Liepājas, iekļuvi Rīgas kinostudijā? Tas jau nemaz nebija tik vienkārši?

Vidusskolas laikā es darbojos Liepājas kultūras namā, Eduarda Tisē vārdā nosauktajā kinoamatieru studijā, tur sāku taisīt eksperimentālas amatierfilmas[1], bet mana pirmā pirmizrāde ar publiku bija jau 8. klasē – diapozitīvu sērija ar plastilīna cilvēciņiem. Pēc skolas sapratu, ka gribu strādāt kinostudijā, un pilnīgi naivi, kā cilvēks, kas iznācis no meža, devos uz Rīgu, uz kinostudiju – man kāds bija teicis, ka jābrauc uz Šmerli. Tas bija ziemā, ļoti romantisks skats – kā es brienu pa dziļo Šmerļa meža sniegu, cerību pilns divdesmit gadus vecs jaunietis! Bet ar pirmo piegājienu man nekas nesanāca – mani tur nemaz iekšā nelaida.

Un tu, neatlaidīgs būdams, gāji otrreiz?

Jā, man kāds pateica, ar ko jārunā. Pēc vidusskolas mācījos Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolā, tur bija daudz rīdzinieku, un viņi tad caur saviem paziņām noskaidroja, kas jādara, lai tiktu pieņemts darbā kinostudijā. Apmēram pēc pusgada caur kinostudijas administratoru meitenēm es kaut kā tiku līdz filmu māksliniecei Ievai Romanovai, un 1987. gadā tiku pieņemts darbā pie Aivara Freimaņa filmas Dzīvīte, mākslinieku grupā pie Ievas, biju rekvizitora asistents. Tā ka Ieva Romanova ir mana kinostudijas krustmāte. Otra mana kino krustmāte bija Vija Millere, ārkārtīgi jauks cilvēks, kas gan Dzīvītē, gan Ievas paradīzes dārzā bija filmas direktore.

Epizode Aivara Freimaņa filmā "Dzīvīte" (1989) - populāro raidījuma "Labvakar" trijotni tēlo Gundars Āboliņš, Varis Vētra un Askolds Saulītis. Foto no Valda Eglīša arhīva

Ievas paradīzes dārzā es jau biju administrācijas grupā, jaunākais administrators. Skraidīju un palīdzēju Dāvim Sīmanim senioram – ķēru pļavā bites, ko ielikt logā, lai viņš varētu nofilmēt. Tad mani arī aizsūtīja komandējumā uz Berlīni, uz Bābelsbergu, jo Arvīdam Krievam šai filmai vajadzēja 1939. gada Lielbritānijas premjerministra Antonija Īdena runu, bet vācieši pretī gribēja kinohroniku par ķeizara Vilhelma II ierašanos Rīgā 1917. gadā. Šie materiāli man bija jāsamaina; to izdarīju, un tad ar vilcienu devos uz Leipcigu apskatīt pilsētu.

90. gadu sākumā kinostudijā vispirms atlaida radošos, tad arī tehniskos darbiniekus, jo Latvijas valsts acīmredzot tobrīd nevarēja pavilkt to lielo māju. Es aizbraucu atpakaļ uz Liepāju, bet pa to laiku sāka dibināt pirmās privātās filmu studijas. Arvīds Krievs ar kolēģiem – operatoriem Valdi Eglīti un Dāvi Sīmani, komponistu Mārtiņu Braunu – nodibināja studiju Kaupo Filma un uzaicināja mani kaut ko darīt pie viņiem. Tad es atgriezos Rīgā, sāku tur īrēt dzīvokli un strādāt Kaupo Filmā. Sākās deviņdesmitie gadi.

Mana pirmā profesionālā filma bija Kas dzīvo komunalkā? (1993), starp citu, tās teksta autors bija klasiķis Aivars Freimanis. Filmu finansēja Nacionālais Kino centrs, kura direktors tolaik bija Agris Redovičs. Es šo filmu pičoju pirmajā NKC rīkotajā filmu projektu konkursā 1992. gadā, tolaik bija ļoti daudz ekspertu, vismaz desmit, ja ne padsmit, kuriem tad bija kādas 10-15 minūtes jāstāsta par filmu. Tajā laikā par direktoru un producentu studijā Kaupo Filma sāka strādāt Guntis Trekteris. 

1992. gads, Askolds studijā "Kaupo filma" saņēmis filmlentes bundžas savai pirmajai profesionālajai filmai "Kas dzīvo komunalkā"

Filmas tolaik bieži vien taisīja par barteriem, ne vienmēr figurēja nauda – tās, protams, deviņdesmitajos visu laiku trūka. Man bija trīs draugi – Būmanis, Lasmanis un Alvis Hermanis, un viņi nolēma uztaisīt stilīgu modes veikaliņu – Desants. Tas atradās Jaunā Rīgas teātra pagalmā, Lāčplēša ielā 25, Agnis Būmanis tur bija direktors, Oļegs Tilbergs uztaisīja interjeru, un mēs tur visi čupojāmies, strādājām četri cilvēki pa pusmaiņai. Nekas dižs naudas ziņā jau nebija, bet tas bija viens no maniem izdzīvošanas avotiem. Ap Desantu tusēja aktieri, visi jaunie un talantīgie, kas tagad ir lieli un slaveni; JRT izrādes tolaik iestudēja Oļģerts Kroders un Juris Rijnieks.

Desantā es nostrādāju divus trīs gadus, līdz 1996. gadā iestājos Latvijas Kultūras akadēmijā, tas bija pirmais un vienīgais TV režisoru kurss. Es gan neizturēju iestājeksāmenu otro kārtu, bet pēc kāda laika man piezvanīja un piedāvāja būt par brīvklausītāju. Mēs bijām četri tādi brīvklausītāji, plus pamatkurss, kopā 32 cilvēki, daudzi tagad zināmi – Žaklīna Cinovska, Kristīne Balāvina, Roberts Rubīns, Olafs Okonovs... Man bija labas atzīmes par kursadarbiem, tāpēc mani vēlāk uzņēma pamatgrupā un par mācībām nebija jāmaksā. LKA mēs absolvējām 15, puse no uzņemtajiem.

Bija traki laiki, bet man 90. gadi bija mācību laiks, studēju līdz 2000. gadam. Visi tie darbiņi, ko taisīju 90. gados, tie bija kursa darbi un reklāmas. Tādu īstu profesionālo darbību uzsāku ap divtūkstošo gadu, vismaz tā es sev to esmu formulējis.

Pirmās filmas – Eiropas nolaupīšana (1998), Tristans un Izolde (1999), Clara un Rubinšteins (1999) – es taisīju studiju laikā,

tie visi bija NKC finansēti darbi, trīs dažādi formāti – dokumentālā filma, spēlfilma un animācija. Klāru nopirka Eiropas HBO; tagad relīzēs par citām filmām raksta, ka tā ir „pirmā un vienīgā”, ko nopircis HBO, bet tā nav. Jā, nu jaunajiem jau vienmēr liekas, ka visas lietas notiek pirmoreiz.

Man bija iespēja izvēlēties, ko es piesaku kā savu LKA diplomdarbu, un es sapratu, ka tā būs dokumentālā filma Sarkanais un Brūnais (1999). Par to es saņēmu gan desmitnieku akadēmijā, gan Lielo Kristapu par labāko dokumentālās filmas režiju, bet pie šī projekta ļoti lieli nopelni ir Harijam Beķerim, kurš rakstīja scenāriju un diktora tekstu. To es toreiz teicu arī savā Lielā Kristapa pateicības runā.

Studiju laikā piepelnījos divās televīzijās kā operators. Bija tāda IG TV, tur pirmā kursa laikā biju ziņu dienestā, 1996./1997. mācību gads. Un tad mani uzaicināja uz LTV 2. kanālu par operatoru raidījumam Lietišķs piedāvājums, kādu pusotru gadu tur nostrādāju. Formāts bija tāds, ka producents apzvanīja dažādus slavenus Latvijas ražotājus un piedāvāja – mēs par jums uzfilmējam raidījumu, jūs mums par to samaksājat zināmu naudiņu; būtībā tā bija reklāma. Pēcpusdienā darbs beidzās, tad uzreiz izmaksāja naudu, un vislabāk, protams, bija, ja filmēšana Liepājā vai Rēzeknē, jo tad tā naudiņa uzreiz bija lielāka.

Mana pirmā reklāma bija Burda Moden vēl 90. gadu sākumā, šo pasūtījumu dabūju kaut kā caur paziņām, kas tur strādāja. Filmējām Latviešu Biedrības namā, Spoguļzālē, kad no turienes tikko bija izvākusies krievu armija – vēl viss smirdēja pēc kirzas zābakiem. Filmējām uz 35mm, operators bija Uldis Jancis. 1992. gadā man bija jātaisa reklāma Unicap vitamīniem, veselu gadu nomocījos, bet pēc tam to arī kādu krietnu laiku demonstrēja. Tā nopietnāk ar reklāmas aģentūrām es sadarbojos ap 2003. gadu, piestrādāju DDB, Metro Leo Burnett un citās. Tur es ieguvu citu pieredzi, man tas bija kaut kas pilnīgi jauns.

1992. gads, top "Burda Moden" reklāma, pie kameras Uldis Jancis

2003. gadā taisīju arī filmas Rīgas iedvesmas pilsēta un Zeme, kura dzied, tie bija pasūtījuma darbi Eirovīzijai, ko rādīt par Latviju. Francūži gan, pārkāpjot autortiesības, visu pārmontēja, bet es biju priecīgs par šo pieredzi.

Vēl man 90. gados bija neliela nodarbe ar partiju reklāmām, taisīju Latvijas Zemnieku savienībai uz 5. Saeimas vēlēšanām, varbūt pat divas. Un vēl ir daži videoklipi – dziesma no filmas Tristans un Izolde, klips Auļiem (2007), Nezināmam kareivim (2016). Tas arī ir interesants formāts, kaut sirds man nav uz to. Bet pieredzes dēļ reizēm piekrītu režisēt arī kādu mūzikas klipu.

Tev bija arī tāds nerealizēts projekts – filma pēc Ezeriņa novelēm.

Jā, Milžu cīņa – spēlfilmas projekts, iecerēts kā mana debijas pilnmetrāža. Divas reizes gāju ar to uz NKC konkursiem, bet pēc Tristana un Izoldes neveiksmes nespēju pārliecināt ekspertus, ka Milžu cīņa varētu būt lieliska filma, un projektu nevienu reizi neatbalstīja. Man liekas, eksperti pēc Tristana un Izoldes bija sabijušies, un veiksme tā patiesi nebija. Tomēr tā bija lieliska pieredze, un ne tikai man – Tristanā savu kino karjeru sāka Jurģis Krāsons, un operators Uldis Jancis par darbu šajā filmā dabūja Lielo Kristapu. Un Jurģis tajā pašā 2000. gadā dabūja Lielo Kristapu par animācijas mākslinieka darbu manā filmā Clara un Rubinšteins.

Tavā pēdējo gadu filmogrāfijā parādās daudz filmu, kuras plašāk nemaz nav zināmas. Piemēram, kas ir Sarunas bez bumbas (2014)?

Tas ir mans sāpju bērns, filma par bijušo PSRS izlasi basketbolā, kur spēlēja Igors Miglinieks, Valdis Valters, lietuvietis Sabonis un citi. Ar šo ideju atnāca viens jauns režisors pie manis kā pie producenta, sākām projektu, bet tad tur notika dieva zīmes, režisors projektu pameta un es pats biju spiests pabeigt, jo filmai bija NKC finansējums, to nedrīkst nepabeigt. Tas bija tāds no atgriezumiem veidots projekts, to es pats zinu un citi arī redz, ka nav izdevies, tāpēc arī filma netiek neko īpaši rādīta.

Bet vispār tā ir sanācis, ka es pēdējos gados vairāk nodarbojos ar dokumentālo pasūtījuma filmu un dokumentālo seriālu veidošanu. Tagad ir tā – ja kādam vajag kādu pasūtījuma filmu par vēsturi, tad zvana man. Ar to man ir paveicies, ka tie pasūtījuma darbi nāk, cilvēki manu darbu ir novērtējuši.

Kas ir tavi pasūtītāji?

Pati jaunākā ir filma Mans zelts (2020). Aizsardzības ministrija 2019. gadā  izsludināja konkursu dokumentālai 26 minūšu filmai par Latvijas armijas un zemessardzes vēsturi. Es tajā konkursā pats nepiedalījos, man piezvanīja konkursa uzvarētāji – Tritone Studio, producents Raitis Ābele –, un prasīja, vai es negribu šo filmu taisīt. Uzaicināju pie šī projekta strādāt savu veco grupu, ar kuru tagad regulāri strādāju kopā – Daini Īvānu kā scenāristu un teksta autoru, Andri Keišu kā balsi, Jāni Brunovski kā skaņu režisoru un mūzikas komponistu. Sākām 2020. gada janvārī, bija jāpabeidz 1. oktobrī, to arī izdarījām.

2008. gads, top filma "Bermontiāda". Stāstnieks Andris Keišs un režisors Askolds Saulītis

Vēstures plaisas (2019) ir seriāls, kas veidots Rīgas Stradiņa universitātei, domāts ārzemju studentiem, lai viņus iepazīstinātu ar Latvijas vēsturi. To var noskatīties Stradiņa universitātes mājaslapā un YouTube, filma veidota pēc jautājumu un atbilžu principa, gandrīz kā kontrpropaganda tam, ko stāsta Krievijas mediji. Vai bija okupācija vai nebija? Vai mūsdienu Latvija ir veiksmes vai neveiksmes stāsts? Latvijas valsts pamati, vēsture un mūsdienas (2018) – tas ir Okupācijas muzeja pasūtījums, ko demonstrē muzeja ekspozīcijā un mājaslapā, principā orientēts uz ārzemju auditoriju. Tam ir piecas sērijas, kopējais garums – 75 minūtes. Vēl viens 75 minūšu seriāls piecās sērijās ir manis paša iniciatīva – Mākslas, modes un sporta dzīve Latvijā padomju perioda kinohronikās un dokumentālajās filmās (2017), tur es dabūju nelielu atbalstu no Kultūrkapitāla fonda. Man pašam bija ļoti interesanti, ar vairākiem materiāliem strādāju pirmo reizi.

Tu esi atradis savu nišu – vēstures dokumentālās filmas.

Ar to jau maz kurš nodarbojas, vismaz profesionālā līmenī. Man gan ir projekti arī ārpus Latvijas vēstures, bet attiecībā uz Latvijas vēsturi ir pilnīgs deficīts, trūkst cilvēku, kas kino strādātu ar šīm tēmām. Es redzu, ka tur viss vēl ir iespējams. Atceros, pirms dažiem gadiem, kad Lielā Kristapa žūrija bija jau kļuvusi starptautiska, vienu gadu žūrijas priekšsēdētājs bija islandiešu režisors Fridrihs Tors Fridrihsons, un

viņš vienā sarunā pēc Kristapa pārmeta, ka mēs taisot pārāk daudz filmu par vēsturi. Man tas likās jocīgi,

tādu tekstu nekad nevarētu dzirdēt no kāda angļa vai vācieša. Lai gan, ja tā padomā – kāda ir Islandes vēsture? Viņu lielākais notikums varbūt ir tas, ka geizers X uzšāvies gaisā par tik un tik metriem. Bet tāda vēsture, kāda ir mums, – tur vēl rindā būtu jāstāv ar vēsturisku filmu projektiem! Mūsdienas jau mēs tāpat pievelkam klāt, uz to jau arī televīzija strādā.

Tagad mans jaunākais projekts ir filma Zem viena karoga par Latvijas Neatkarības karu, filma ar NKC un Aizsardzības ministrijas atbalstu, strādājam kopā ar Daini Īvānu, mūs konsultē Ēriks Jēkabsons – lielākā autoritāte attiecīgā Austrumeiropas vēstures perioda pētniecībā. Tur daudz kas ir nezināms. Pirms diviem gadiem sākām runāt par šo projektu, un jau pa šo laiku ir radies daudz jaunu atklājumu. Tas ir zināmā mērā arī sabiedrības integrācijas projekts, mēs stāstīsim ne tikai par latviešu karavīriem, bet arī par citu tautību karavīriem, kas bija Latvijas armijā un toreiz bija izvēlējušies, ka nākotne būtu saistāma ar brīvu, demokrātisku Latviju. Un, kad tai bruka virsū, tad viņi cēlās un aizstāvēja. Filmā iezīmējam četras lielākās citu tautību kopienas Latvijā, ebreji ir viena no tām. Otra lielākā Latvijas minoritāte tolaik bija Baltijas vācieši, tādu tagad praktiski vairs nav – viņi 1939. gadā aizceļoja, palikuši tikai kādi daži tūkstoši. Vēl mēs runāsim par krievu un poļu kopienām, kādas tās bija tolaik un kā ir tagad. Galvenais varonis, kas iet cauri visai filmai, ir visjaunākais Latvijas armijas karavīrs, desmit gadus vecais ebreju zēns Konstantīns Goreliks.

Mēs strādājam, tikai pavasarī pulcēšanās lieguma dēļ nevarējām uzfilmēt ieplānoto, bet vasarā, kad varēja pulcēties, filmēja pilnīgi visi, un man bija jāizstāv rinda, līdz būs brīvi darbinieki. Kad pienāca mana kārta filmēt, tad atkal uzlika pulcēšanās aizliegumu. Bet mums ir plānots filmēt ebreju kāzas, tur vajag sapulcināt kadrā daudz cilvēku, ap četrdesmit. Diemžēl nesanāk, gaidām, kad varēsim strādāt. Man šajā filmā nav svarīgi dokumentēt pandēmijas laiku, es nevaru filmēt ebreju kāzas maskās.

2020. gada novembris, filmas "Zem viena karoga" montāžas plāns - studijā uz sienas. Šādu metodi - plānot montāžu "dzīvā, taustāmā veidā" -, Askoldam esot iemācījuši kolēģi vēl Rīgas kinostudijā - Arvīds Krievs, Dāvis Sīmanis seniors, Liene Bāliņa

Biju plānojis pabeigt filmu 2021. gada janvārī, kad ir Latvijas starptautiskās de iure atzīšanas jubileja, tagad plānoju, ka filma būs gatava 2021. gada rudenī.  Vajadzēja Karostā uzfilmēt vētru, to mēs ar Andri Priedīti jau esam izdarījuši, bet darbs arhīvos un muzejos man pavasarī nebija iespējams. Arī Nacionālā Vēstures muzeja krājuma pārvākšanās uz Pulka ielu mazliet iebremzēja manu darbu, jo ne viss ir atrodams internetā. Bet ir laiks padomāt, pagaidīt, lai kāds vēsturnieks vēl ko atklāj. Piemēram, manas filmas Bermontiāda beigās ir titri, kur izmantojām paņēmienu “kas notika pēc tam…”, un tur toreiz, 2009. gadā, ierakstījām, ka Latvijas armijas pusē cīnījās ap 1000 ebreju. Tagad jau ir zināms, ka viņu bija vismaz 3000!  Pa desmit gadiem tas pats Ēriks Jēkabsons ir ļoti daudz izpētījis, un tas ir ļoti nozīmīgi Latvijas sabiedrības integrācijas veicināšanai.

Vēl jāpiemin arī projekts Elpa pirms rītausmas, kuru mēs tikko esam uzsākuši – par Baltijas valstu puišiem, kuri dienēja PSRS armijā un tika nosūtīti apspiest Prāgas pavasari 1968. gadā. Tur es strādāju kopā ar vēsturnieku Edgaru Engīzeru, ar kuru jau esmu strādājis pie trim citiem projektiem. Tā bija viņa iniciatīva, jo viņš pazīst vairākus no šiem veterāniem, kuriem visiem tagad ir ap septiņdesmit. Viens no šiem veterāniem, starp citu, ir Jevgēņijs Paškēvičs, kas tur tankā ir sēdējis. Mums bija VKKF atbalsts scenārija tapšanai, ir plānots ar šo projektu startēt NKC konkursā 2021. gadā.

***

Es visu filmas ražošanas procesu pazīstu no A līdz Z, jo esmu strādājis visās šajās jomās. Tāpēc man nevar iestāstīt – zini, Askold, to nevar izdarīt. Es zinu, ko var un ko nevar, un tas man palīdz, bet tāpēc sanāk arī dažreiz konfliktēt ar kolēģiem, kas saka, ka nevar.

Filmas jau var uztaisīt arī bez naudas – ja tev ir cits darbs, citi ienākumi. Es taču arī jaunībā dzīvoju pie vecākiem, nebija jāmaksā par īri un komunālajiem izdevumiem. Mācījos vidusskolā un kā aicinājumu taisīju filmas. Daudzi tā ir sākuši. Bet tad, kad tu aizej patstāvīgā lielajā dzīvē, tad ir jādomā, kā tu to apvienosi. Un visbiežāk tas nav iespējams, jo – cik nu tā spēka ir, tik ir. Bet jaunajiem ir ne tikai enerģija, viņus dzen arī tas pašapliecināšanās moments: „Es savu stāstu izstāstīšu vislabāk – tā, kā to vēl neviens nav darījis!”.

***

Ja tev vēl kaut kas ienāk prātā, ko jautāt, tu droši man zvani vai raksti!

2020. gads, filmas "Zem viena karoga" uzņemšana. Foto: Agnese Zeltiņa

Askolda Saulīša filmas Nacionālajā filmu festivālā Lielais Kristaps:

2000 –
Sarkanais un brūnais – nominācijas Labākā dokumentālā filma un Labākais komponists (Jānis Brūveris, Ainārs Paukšēns), balva Labākais dokumentālās filmas režisors (Askolds Saulītis)
Tristans un Izolde – balva Labākais spēlfilmas operators (Uldis Jancis)
Clara un Rubinšteins – balva Labākais animācijas mākslinieks (Jurģis Krāsons)

2001 –
Jaunības avots – nominācija Labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma, balva Labākais dokumentālās filmas režisors (Askolds Saulītis)

2003 –
Keep smiling! – nominācijas Labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma, Labākais dokumentālās filmas režisors (Askolds Saulītis), Labākais dokumentālās filmas operators (Miks Meirāns, Askolds Saulītis, Uldis Jancis), balvas Labākais scenārists (Viktors Duks, Askolds Saulītis), Labākais komponists (Jānis Brunovskis) un Skatītāju balva

2005 –
Svētku anatomija – nominācijas Labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma, Labākais dokumentālās filmas režisors (Askolds Saulītis), Labākais dokumentālās filmas operators (Miks Meirāns, Andris Priedītis, Haralds Vecvagars), Labākais scenārists (Askolds Saulītis), balva Labākais montāžas režisors (Liene Bāliņa)

2012 –
Bermontiāda – nominācija Labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma

Atsauces:

1. Kabinets (1988), Grand Cafe (1988), XXX (1989), Cafe del`Opera (1990), Bon Appetite (1990), Opera (1991), Cafe Intim (1991) [↩]

Saistītie raksti



Komentāri:


Alla Borisovna
14.03.2021, plkst. 16:31

Man ir vēsturiski precizējoša piezīme. Lūk, režisors saka "1996. gadā iestājos Latvijas Kultūras akadēmijā, tas bija pirmais un vienīgais režisoru kurss". Bet atvainojiet, A. Epnera LKA režisoru kursā mācījās un to pabeidza pabeidza pavisam citi cilvēki: Aija Bley, Dzintars Krūmiņš, Kristīne Želve, Andis Mizišs, Arta Biseniece, Ilze Vidauska, Viesturs Kairišs, Anna Viduleja, Māra Liniņa un Igors Verenieks. Tātad tas kurss, kurā mācījās A.Saulītis nepārprotami nebija "pirmais un vienīgais".

Elīna Reitere
15.03.2021, plkst. 07:33

Askolds ar to ir domājis vienīgo TV režisoru kursu, kuru vadīja Ģirts Nagainis.



Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi