Lorijas Andersones gaišās skumjas

Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma (“Baltic Sea Docs”) ietvaros 7. septembrī pulksten 21:00 kinoteātrī “K.Suns” skatāma Lorijas Andersones filma “Suņa sirds / Heart of a Dog” (2015), seanss arī 10. septembrī 19:00 un vēlāk oktobrī, Starptautiskā Rīgas kinofestivāla (Riga IFF) ietvaros.
“Nav viegli rakstīt par Loriju Andersoni,” apgalvo mūzikas speciālists Kaspars Ozols.

Nav viegli rakstīt par Loriju Andersoni. Par viņas daiļradi ir sacerēti zinātniski darbi, pētījumi un apcerējumi, un viņa jau sen ir kas vairāk nekā multimediāla māksliniece (kā man to apgalvo Vikipēdija). Dzīves trešajā gadu desmitā viņa bija viena no man vissvarīgākajām izpildītājām, albuma Big Science dziesmu tekstus es joprojām zinu no galvas, savukārt Strange Angels arī tagad noklausos vismaz reizi pāris mēnešos. Taču ticiet man, tas nebūt neatvieglo šo uzdevumu.


Manas attiecības ar Lorijas Andersones daiļrades eksperimentālo pusi, it īpaši video, ir sarežģītākas, tādēļ jāatzīstas, ka bija nepieciešama zināma saņemšanās, lai skatītos filmu ar nolūku par to uzrakstīt. Tādējādi viss zemāk lasāmais ir jāuztver tikai un vienīgi kā refleksijas par man tuvas mākslinieces daiļradi. Un skumjām.

Aizveriet acis

Filma Heart of a Dog ir lieliska jau tādēļ vien, ka to var gan skatīties, gan klausīties. Patiesībā tā ir jānoskatās un jānoklausās divreiz: vienreiz ar austiņām un aizvērtām acīm, un tad otrreiz ar bildi un skaņu.

Ja klausīsieties tikai skaņu vien – jums būs ambients un hipnotisks skaņu celiņš ar elektroniskiem akordiem, vijoli un Lorijas dziedoši runāto tekstu. Un nekas netraucēs uzburt prātā tādas asociatīvas bildītes, kādas vien jūsu apziņa ir spējīga ģenerēt (starp citu, kādā brīdī filmā viņa pēkšņi uzdod jautājumu: "Kā sauc tos krāsainos plankumus, ko jūs redzat, kad aizverat acis?").
Vismaz mana pieredze ar Lorijas mūziku un apziņas radītiem tēliem vienmēr ir bijusi jauka. Piemēram, dziesmā White Lily, kura burtiski provocē uz fantazēšanu:

What Fassbinder film is it?
The one-armed man walks into a flower shop and says:
What flower expresses days go by
And they just keep going by endlessly
Pulling you into the future
Days go by
Endlessly
Endlessly pulling you into the future?
And the florist says:
White Lily.

Taču, kad maņām tiek pieslēgta arī redze, jau ar pirmajiem kadriem kļūst skaidrs, ka vizuālais materiāls neatstāj vietu paša skatītāja fantāzijai – tas iet soli solī ar aizkadra tekstu, ilustrējot burtiski katru teikumu, un sākumā tas pat mazliet traucē. Vienā attēlu plūsmā mijas datoranimācija (pašas Lorijas radīta),  ģimenes kinoarhīvs no 8 mm kinolentas līdz aifona laikiem, minorīgi pelēkas ziemas ainavas un ziņu kadri. Tomēr

ar laiku tas iegūst ritmu un lēni ievelk Lorijas pasaulē, kurā viņa savā maigi samtainajā balsī meditatīvi stāsta par šķietami nesaistītām lietām.

Kalnu ērgļi Manhetenā

Filma sākas kā stāsts par Lorijas terjeru Lolabellu, taču jau drīz vien kļūst skaidrs, ka šim vēstījumam gaidāmi daudzi slāņi. Šķiet, Lolabellas nāve ir bijis tas pēdējais piliens, kas licis viņai saņemties un atklāti stāstīt par savām skumjām un dzīves laikā piedzīvotajiem emocionālajiem satricinājumiem.

Kadrs no filmas "Heart of a Dog"
Ar ģeniālu līdzību par kalnu ērgļu uzbrukumu Lolabellai Andersone piepeši pāriet pie 9/11 un tā sekām. Filmas gaitā viņa vēl un vēl stāsta gan par putekļiem Manhetenā, gan par karavīriem sabiedriskās vietās, ironizē par nacionālo modrības kampaņu un totālo kontroli. Iespējams, ka šie iespraudumi gluži neiederas harmoniski plūstošajā vēstījumā, taču 2001. gada 11. septembris ir bijis teju pagrieziena punkts Lorijas dzīvē, tāpēc arī tam ir vieta šajā stāstā par skumjām.

Viņas pēdējo gadu koncerti ir bijuši politikas piesātināti, ar izmainītiem veco dziesmu tekstiem un teju manifestācijām.

Sajūtas, ko viņa kā Manhetenas iedzīvotāja toreiz piedzīvoja, ir atstājušas nedziedināmu rētu. Filmā dzirdamais stāsts par ņujorkiešu pēkšņo apjausmu, ka tagad briesmas var uzglūnēt arī no gaisa, sasaucas ar 2001. gada Ņujorkas koncertu, kas notika vien desmit dienas pēc teroraktiem. Tā emocionālā kulminācija bija viņas visslavenākā dziesma - 1982. gada O, Superman, kura gan ir par pavisam ko citu, taču tajā ir vārdi:

And I said, OK. Who is this really?
And the voice said, This is the hand, the hand that takes.
This is the Hand, the hand that takes.
This is the hand, the hand that takes.
Here come the planes.
They're American planes.
Made in America.
So hold me, Mom. In your long arms...

-, šai brīdī Lorijas balss ierakstā aizlūst.

Skumju Iemesls

Paralēli stāstam par Lolabellas dzīvi Lorija izstāsta arī nāves konceptu budismā, pievēršas suņu fizioloģijai un it kā garāmejot piesauc divus sev svarīgākos filosofus - Vitgenšteinu un Kirkegoru. Taču pieminētā

Kirkegora atziņa, ka dzīvi var izprast, tikai dodoties atpakaļ pagātnē, nebūt nav nejauša.

Tā ir viena no idejām, kas vienmēr bijusi sastopama Lorijas daiļradē. Piemēram, 1989. gada dziesmā The Dream Before:

She said: what is history?
And he said: history is an angel being blown backwards into the future
He said: history is a pile of debris
And the angel wants to go back and fix things
To repair the things that have been broken
But there is a storm blowing from paradise
And the storm keeps blowing the angel backwards into the future
And this storm, this storm is called progress

Lorija Andersone ar dzīvesbiedru Lū Rīdu un Lolabellu.

Un tad filma pēkšņi pārtop par ļoti atklātu grēksūdzi - Lorija izstāsta par savām attiecībām ar māti un viņas nāvi. Šī intimitāte ir teju biedējoša, jo tu pēkšņi saproti, ka māksliniece beidzot ir atklājusi savas dzīves dziļākos pārdzīvojumus. Taču tas tiek izdarīts tik mierīgā, plūstošā un pat meditatīvā veidā, ilustrēts ar tik atbilstošiem un niansētiem kadriem, ka skatītājam šī atklātība nav ne uzbāzīga, ne apgrūtinoša. Var tikai minēt, cik viegli vai grūti tā nākusi pašai māksliniecei, taču filmā izskanējusī frāze: "Ik reizi, kad tu izstāsti stāstu, tu to aizvien vairāk aizmirsti" daudz ko izskaidro. Un tad, tikai pašās beigās kļūst pilnīgi skaidrs, kam Lorija to visu stāsta un par ko patiesībā ir šī filma. Jo dažos kadros un beigu titros parādās viņš – Lorijas Andersones patiesais, filmā tā arī skaļi vārdā nenosauktais Skumju Iemesls.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi