„Spiegs, kurš mans tēvs”. Vairāk par tēvu

Dokumentālās filmas „Spiegs, kurš mans tēvs” intriģējošais „titulvaronis”, dubultaģents Imants Lešinskis bija ļoti spilgta un harizmātiska, lai gan, protams, neafišēta parādība Latvijas padomjlaiku vēsturē. Literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone, kura padziļināti pētījusi padomju Latvijas kultūras sakarus ar trimdas latviešiem, pat pieļauj, ka Lešinskis ilgus gadus avīzes „Dzimtenes Balss” pielikumā "Svešuma balss" ar pseidonīmu publicējis fantāzijas romānus turpinājumos…

Rasma, Ieva un Imants Lešinski 1978. gada vasarā Amerikā, īsu brīdi pirms politiskā patvēruma pieprasīšanas

Režisoru Ginta Grūbes un Jāka Kilmī filmā Spiegs, kurš mans tēvs jau pirmajās dokumentālo kadru epizodēs iezīmēts kontrasts starp bērnu priekiem – amerikāņu bērni bauda asas izjūtas amerikāņu kalniņos, bet padomju bērni bērnudārzā mācās uzvilkt gāzmaskas. Tas skaidri definē abas dzelzs priekškara puses un Aukstā kara klātesamību, kas ik pa laikam ar precīzām montāžām noturēs vajadzīgo un autentisko dokumentalitātes sajūtu.

Priekšstati jau ir visiem – gan abu lielvaru specdienestiem vienam par otra metodēm un darbiniekiem, gan vēl jo vairāk un vēl joprojām sabiedrībai ir priekšstats par šiem “spiegiem”. Tur liela loma bondiādei un tam, kādu priekšstatu par vēsturi veido kino – šo tematu Kino Rakstos jau trāpīgi raksturojis kinorežisors Dāvis Sīmanis un diskusiju turpinājis vēsturnieks Edgars Engīzers.
1984. gada 17. jūnijā laikraksta Bostone Globe žurnāliste savu rakstu par izbijušo Valsts drošības komitejas (VDK) spiegu Imantu Lešinski iesāk ar raksturojumu: “Viņš nav pievilcīgs vīrietis ar ciešu acu skatienu, ko aktieru atlasē izvēlētos kā padomju spiega lomas tēlotāju Džeimsa Bonda filmai.

Savos piecdesmit plus gados, būdams iesirms vīrs ar tēvoča manierēm un riepu vēdera rajonā, Imants Lešinskis vairāk līdzinās turīgam biznesmenim, nekā padomju VDK spiegam.”

Tas, ka filmas nosaukumā ir vārds “spiegs”, filmā izpaužas kā pieņēmums un reizē apgalvojums, gan bez kādiem jauniem dokumentāliem pierādījumiem. Un tas ir likumsakarīgi.

Slepenība bez noilguma

Latvijas Valsts arhīvā atrodams VDK ģenerālmajora Longina Avdjukeviča sagatavots “Ziņojums par dzimtenes nodevējiem, PSKP biedriem I. Lešinski un R. Lešinsku”. Šis dokuments ar atzīmi Slepeni sagatavots 1978. gada 18. septembrī, tātad nepilnas divas nedēļas pēc 5. septembrī notikušās Lešinska pārbēgšanas. Dokuments vēstī: “6. septembrī saņemts paziņojums, ka I. Lešinskis ar sievu un meitu vērsušies imigrācijas dienestā ASV un lūguši atļauju iegūt ASV pilsonību. Lietā sākta izmeklēšana.”[1]

Tālāk ziņojumā uzskaitīti Lešinska amati, uzzinām, ka līdz aizbraukšanai pāri robežai Imants Lešinskis bijis LPSR Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs prezidija priekšsēdētājs, savukārt Rasma Lešinska strādājusi par kadru inspektori Latvijas KP CK izdevniecībā. Abi komandēti darbam Apvienoto Nāciju Organizācijā ASV, kur Lešinskis kļuvis par krievu valodas tulkojumu biroja vadītāju. Seko apliecinājums tam, ka VDK bijusi droša par Lešinsku lojalitāti un notikušais visus šokējis, jo abi “tika uzskatīti un raksturoti kā piemēroti, tāpēc izbraukšanas komisija deva atļauju” doties strādāt uz ASV. Vēl jo vairāk: “Imants Lešinskis uzrakstīja un izdeva četras grāmatas, daudzus rakstus publicēja Dzimtenes Balsī un tās pielikumos, atklājot antipadomisko latviešu emigrantu būtību. Regulāri bija braucis uz sociālistiskajām un kapitālistiskajām valstīm”[2].

Izmeklēšanas dokumentācija nav pieejama, tāpat ir iznīcināta vai pārvietota Imanta Lešinska personas lieta LKP CK nomenklatūras lietu arhīvā,

tāda nav atrodama arī par Martu un Rasmu Lešinskām – Imanta pirmo un otro sievu. Vācu vēsturnieks Volfgangs Krīgers (Wolfgang Krieger), viens no Vācijā vadošajiem slepeno dienestu vēstures ekspertiem, filmā pauž pārliecību, ka slepeno dienestu dokumentiem, kam saistība ar īpašām operācijām (pārbēgšana, dubultspiegošana, nodevības atmaksa u.tml.), nav noilguma, tie būs slepeni mūžīgi. Neatrisinātie pavedieni, uzdotie un neatbildētie jautājumi, līmlapiņām apspraudītais Ievas grāmatplaukts tam ir apliecinājums. Un mīklu skaits pēc filmā veiktās izmeklēšanas īpaši nemazinās.

Režisors Jāks Kilmī un Ieva Lešinska. Foto: Agnese Zeltiņa

Lešinska ziņojumi abu pušu dienestiem nav pieejami, paša Lešinska diplomātiskā atbilde ASV radio un tiesā par saviem pienākumiem VDK aprobežojas ar to, ka bija „jāsatiek cilvēki un jāiegūst informācija”, jāveido spiegošanas tīkls, bet nedod priekšstatu par to, kādi cilvēki, kāda informācija. Lešinska otrā sieva, koķetā Rasma bijušam FIB aģentam stāsta, ka viņai bijusi fotokamera dokumentu fotografēšanai (ja pareizi saprotu, tā bija FIB izsniegta kamera VDK dokumentu bildēšanai ASV dienestu vajadzībām), un tas ir bijis ļoti “cool”, bet FIB darbinieks aizrāda, ka šāda nodarbe varēja apdraudēt viņas veselību vai dzīvību.

Bet šī filma noteikti nav par to, cik “cool” bija būt dubultaģentam; vēl jo mazāk par to, cik “cool” bija būt viņa meitai.

Zīmīgs ir kontrasts, kāds veidojas arī sarunās ar abu pušu slepeno dienestu darbiniekiem šodienas situācijā – bijušie FIB vīri runā par cilvēcisko aspektu, pārbēdzēju psiholoģiju un empātiju, bet bezkaislīgais Oļegs Kalugins, bijušais VDK virsnieks, kurš koordinējis soda sankcijas pret “dzimtenes nodevējiem” (padomju pilsoņiem, kas ārzemēs veica kontrpropagandu pret PSRS vai pieprasīja Rietumvalsts pilsonību), aukstasinīgi un bez jebkādas nožēlas stāsta par „nāvessoda operācijām”. Parasti tas bija nāvessods, kas izskatījās pēc pēkšņas nāves, infekcijas vai sirdstriekas. Nodot PSRS vai dezertēt no pienākumiem pret PSRS bija liktenīgs lēmums, kas apdraudēja gan pašu, gan tuvākos, kā jau to pierādījušas vairākas epizodes pirms un pēc Lešinska.

Disko ar FIB

Attaisnojuma nav nevienā pusē, slepeno dienestu mērķi ir līdzīgi, bet metodes vai ārējā komunikācija var atšķirties. Ieva Lešinska piedzīvoja ASV dienestu uzraudzību, tāpēc filmā uzsvars vairāk uz to; kā esence un simbols šim ciešajam kontaktam un uzraudzībai ir disko un lēnā deja FIB puišu apskāvienos.

Izpaliek izvērstāka VDK analīze. Atceros, ka Ieva pirms gadiem, filmas tapšanas laikā, minēja, ka filmēšanas grupa plāno doties uz Maskavu un runāt ar VDK cilvēkiem, – tas, šķiet, palicis ārpus filmas. Nenoliedzami, tā būtu saistoša epizode, kas atklātu ko vairāk vai vismaz daudzveidīgāk par VDK darbību un tās ierindniekiem vai pavēļu parakstītājiem.

Pētot LPSR Komiteju kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēm jeb tā saukto kultūras sakaru komiteju, atklājas – Lešinskis ir harizmātiska un jaudīga personība, gan darbojoties Dzimtenes Balss redakcijā, gan vēlāk, būdams komitejas priekšsēdētājs pietiekami ilgu laika posmu. Tieši no viņa vadības laika ir saglabājušās daiļrunīgas un izsmeļošas atskaites par komitejas darbu 20. gadsimta 70. gados, kur tiek atspoguļotas mērķtiecīgas un it kā veiksmīgas manipulācijas ar latviešu trimdas sabiedrību, tīksminoties par trimdas latviešu pakļāvību (piemēram, trimdas pārstāvji seko aicinājumam ierasties sarīkojumā, kurā tiek paceltas glāzes par padomju Latvijas gadadienu, tātad tiek svinēta okupācija, tādējādi diskreditējot trimdas latviešu jeb emigrantu vērtību sistēmu).

Tāpēc subjektīvi man patiktu, ja vairāk tiktu iezīmēta Lešinska darbošanās Latvijā VDK piesegorganizācijā; tas, ko Ieva filmā formulē kā savu iespaidu par tēvu – viņa zinājusi, ka tēvs ir “svarīga persona”, kuram ir labi uzvalki un labas smaržas. Piemēram, kāda epizode no Lešinska ziedu laikiem Kultūras sakaru komitejā, viņš lasa trimdas latviešu vēstules un uz malas uzraksta - “Atbildēt” vai “Neatbildēt”, “Saraksti sākt lēnos toņos, piesolīt plates un grāmatas…” un tamlīdzīgi. 

Kā savās atmiņās stāsta rakstnieks Zigmunds Skujiņš: „Aizgāju uz Gorkija ielas namiņu[3] pie Lešinska un jautāju, kāpēc man adresētus sūtījumus nenodod pēc piederības.

Es to atļāvos, uz maniem pleciem bija zināmas bruņas – „činas“ un tituli. Lešinskis, stalti izslējies, taču pagļēvi mīksts, satrapa pozā sēdēja pie rakstāmgalda un kūpināja tādu kā Šerloka Holmsa pīpi. Aiz briļļu stikliem it kā pēc pļaukas viņa acis mulsi, izvairīgi lūsinājās. Viņa atbilde toreiz man likās nesakarīga un izvairīga: „Ne jau aiz labas dzīves…“ Ko viņš ar to gribēja teikt, varēju vienīgi minēt. Tomēr Janovska nākamo sūtījumu, Dzintara Soduma tulkoto Ulisu, saņēmu. Šo eksemplāru, kas tolaik Rīgā bija liels retums, lasījuši (vai mēģinājuši lasīt) daudzi Latvijas kultūras darbinieki.“[4]

Imantam Lešinskim piemita inteliģence un erudīcija, labas rakstītspējas un radošums, ko gan nācās likt lietā tikai politvēsturei interesantu materiālu sagatavošanā. Tomēr man joprojām ir aizdomas, ka dīvainajā laikrakstā Svešuma Balss[5], kas bija VDK rupora Dzimtenes Balss pielikums (izdots no 1965-1979),

zinātniskās fantastikas autors Eglons Krasts varētu būt viens no Imanta Lešinska pseidonīmiem.

Piemēram, turpinājumos parādījās, kā pats autors to apzīmējis, „fantastiska vīzija sestajā dimensijā” vai tēlojums Telpas. Kuģis. Zeme. Fantastiskā vīzija ar nosaukumu Pastaiga iztēlo Rīgu kā AdolfHitlerStadt, autors spēlējas ar abreviatūrām C.I.W. (kas atšifrēta kā firma Consolidated Illusions & Wishes) un F.B.S.I. (Federālais birojs glābšanai no ilūzijām); visai uzskatāmi, ka aiz tām slēpjas CIP un FIB. Spriežot pēc izteiksmju dažādības un ekspresivitātes, plašā redzesloka un politizētās tēlu pasaules, rodas pieņēmums, ka šādi sacerējumi radušies Imanta Lešinska prātā.  

Vēstules kā ieroči

Ieva filmā kādā brīdī saka, ka tēvs pēc pārbēgšanas un identitātes maiņas sācis grimt apātijā, dzēra, viņa dzīve bija zaudējusi asumu un jēgu – viņš bija pārāk pieradis pie savas adrenalīna piepildītās svarīgā cilvēka / spiega ikdienas, viņam nemitīgi vajadzēja sevi realizēt jaunos profesionālos izaicinājumos. Tieši tāpēc liela cieņa pret Ievu Lešinsku par šo drosmīgo soli “dabūt tēvu nost no pleciem” ne tikai caur pašas komentētajiem Kalpības gadiem[6], bet arī caur kinomākslas žanru, un atzinība režisoriem Gintam Grūbem un Jākam Kilmī par neatlaidību un koncepciju pārstrādāt tik mīklaino Lešinskas dzīvi un Ievas versiju par to filmā, atrast laikabiedrus un iesaistītos cilvēkus, uzburt ainas no mazām un dažkārt neskaidrām drumslām.

Inscenējumu uzņemšanas process. Foto: Agnese Zeltiņa

Jo pamatā jau šeit tiek šķetināts trausli cilvēciskais stāsts, kā tas ir – piedzimt it kā normālā padomju ģimenē, bet pamazām izrādās, ka ģimene ir smalka un nežēlīga VDK mehānisma sastāvdaļa. Tēvam un mātei jādodas uz VDK treniņiem Maskavā, ģimene tiek gatavota misijai Vācijā, bet pēc laika vecāki izšķiras un šodien lasāms, cik smalki spiests Imants Lešinskis partijas biroja sēdē ziņot par savu psihoemocionālo stāvokli un šķiršanos.

Savukārt māte stāsta meitai, ka tēvs strādā slepenajās struktūrās, bet par sevi to nekad neatklāj, kaut gan kopš 50. gadiem bijusi noformēta kā fotogrāfe VDK piesegorganizācijās.

Būtisks pavērsiens ir Ievas pēkšņā nokļūšana situācijā, kurā jāizšķiras, vai nodot tēvu, atgriežoties PSRS vēstniecībā, vai atstāt māti vienu Latvijā un palikt Amerikā, apzinoties, ka būs jāpieņem jauni dzīves noteikumi. Filmā patiesi izcili izdevies tvert Ievas tā brīža un šodienas sajūtas, kas jau arī bijis filmas veidotāju pamatuzdevums. Kontrastu veido Ievas tālaika piezīmes, ko aizkadrā lasa jaunas meitenes balss, un šodienas Ieva, kura iesmej par angļu valodas vārdiņiem un izteicieniem, ko tolaik cītīgi pierakstījusi. Ievas lomas tēlotājas Elizabetes Balčus izcili dziļdomīgi skumjais acu skatiens un statiskā tēva figūra, kas tikai zārkā izskatās pārāk reāla, savieno kino ar reālām dzīvēm, reizē radot spēles momentu un dodot skatītājam iespēju kopā ar aktieriem iztēloties un iejusties epizodēs.

Ieva jaunībā - Elizabete Balčus

Viena no dramatiskākajām epizodēm ir Ievas mātes Martas Lešinskas, Imanta Lešinska bijušās sievas vēstules. Gan pirmā, kas publicēta VDK ruporā Dzimtenes Balss, gan nākamās, garās un gaudu pilnās. Nenoliedzot sakāpinātās un patiesās emocijas, uz kā būvētas šīs vēstules, vienlaikus jādomā par to, cik izdevīgas šādas personīgās traģēdijas bija padomju propagandai, veidojot stāstu par „ļaunajiem Rietumiem”. Šādas žēlabu un niknuma pilnas publiskās vēstules Dzimtenes Balsī bija viens no iedomātajiem propagandas ieročiem, kam gan reti kurš latviešu trimdā uzticējās.

Publikācijas noslēgums laikrakstā "Dzimtenes Balss" 1978. gada 30. novembrī

Starp citu, turpinājums mātes Martas vēstulei meitai Ievai bija meitas Aldas vēstule mātei Rasmai. Rasmas Lešinskas (iepriekš Enkūzes) meita Alda Enkūze ar tiem pašiem paņēmieniem tika iedrošināta rakstīt vēstuli mātei, kas viņu pametusi, izvēloties pieprasīt patvērumu ASV. Alda Imantu Lešinski dēvē par “papu” un abus kopā par vecākiem: “Sveiki, mamma! Baidos, ka vairs nespēšu uzrakstīt kā kādreiz: čau, čau. mīļie vecāki! Mani ārkārtīgi pārsteidza Jūsu lēmums palikt tajā “Amerikas mēslainē”, kā Jūs kādreiz izteicāties. Varbūt tā izveidojās apstākļi, neko nevaru tur teikt. Nekad nespētu iedomāties, ka Jūs tā izdarīsities.”

Laikraksta "Dzimtenes Balss" publikācija 1978. gada 30. novembrī

Šīs epizodes pieminējuma filmā gan nav, tomēr tas veido būtisku pavedienu – Imants Lešinskis izsauca savu meitu Ievu uz Ameriku, zinot, ka gatavojas spert izšķirošo soli, bet Rasma sev vien zināmu iemeslu dēļ bija gatava zaudēt saikni ar meitu Aldu. Tādējādi šis stāsts un filma paver būtisko ģimenisko, vecāku-bērnu šķautni, asins un emocionālo saikni, kas ir viens no dzīves pamatakmeņiem, un šādā ziņā filma iegūst divas svarīgas funkcijas, reizē izstāstot intriģējošu un sarežģītu vēstures epizodi un reizē cilvēkstāstu, kas ļauj emocionālāk un pietuvinātāk palūkoties uz Aukstā kara manipulācijām ar cilvēkiem.

P.S. Kompliments par filmas skaņu celiņu!

Atsauces:

1. LVA, PA-101.f., 43.l.,75.a., 45. lpp. [↩]
2. Turpat. [↩]
3. LPSR Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem atradās Gorkija ielā 11a, šobrīd Kr. Valdemāra ielā 11a (LR Kultūras ministrijas ēka). [↩]
4. Skujiņš Z. Caurums žogā. Gunars Janovskis. No: Raksti, 1.sējums, R., Mansards, 2005, 240. lpp. [↩]
5. Vairāk lasīt: Eglāja-Kristsone, E. Literārā mahinācija. No: Dzelzsgriezēji. Latvijas un Rietumu trimdas rakstnieku kontakti. R., 2013, 100.-113. lpp. [↩]
6. Lešinskis, Imants. Starp divām pasaulēm: Kalpības gadi un citi raksti; sastādījusi, rediģējusi un tulkojusi Ieva Lešinska;. Rīga : Biedrība Domas spēks (2017) [↩]

Saistītie raksti



Komentāri:


biedrs Dže
08.09.2019, plkst. 16:42

Noderīgi zināt arī šo daļu: http://www.la.lv/imanta-lesinska-veltiga-uzmaniba

Kino Raksti
09.09.2019, plkst. 01:45

Paldies par tēmas paplašinājumu!



Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi