„Kino un mēs”. Filmizrāde par viņiem

Tā ir jauna, sintētiska mākslas forma, kas uzskatāmi parāda kino dzimšanu "no nekā". Vērojot aktieru spēli ar iemiesošanos, pārģērbšanos un mainīšanos lomām "reālajā laikā", mēs sākam pamanīt to, kam agrāk ne teātrī, ne kino neesam pievērsuši uzmanību.

Pusotru stundu garā filma uzņemta vienā kadrā, iepriekš rūpīgi iestudējot un inscenējot kustību, pārejas, dekorāciju maiņas un filmēšanas laukumu apgaismojumu. No vienas puses, tā ir līdzekļu un laika ekonomija, filmēšanas grupas tehnisko un profesionālo iespēju pārbaude vai kinematogrāfista azarta diktēts untums, taču svarīga ir arī otrā puse – vēlme maksimāli pietuvoties filmēšanas laukuma aizkadra burvībai, ieraugot aktieru pārtapšanu un iemiesošanos lomās, tieši un neslēpjoties parādot kino dzimšanu no nekā.

Stāsts sākas ar Egona Dombrovska iebraukšanu Nacionālās Filmu skolas pagalmā, pāris joki ar Jāni Skuteli un Andri Keišu, skatītājs tiek ievests slīdošās kameras skatiena ritmā un plūdumā, tas pamana trikus ar aktieru pārvietošanos un uzrašanos gaiteņos, liftā, kāpnēs, durvīs; šie triki dažādās dekorācijās atkārtosies visas filmas gaitā, liekot pārsteigumā minēt, kā tik saskaņoti un iepriekš izplānoti tas viss ir panākts. Tad trijotne melnās bītlenēs un melnās biksēs nostājas uz tumši izgaismotas skatuves un sāk “izrādi”.

Īpatnējais teātra un kino spēles paņēmienu, valodas un kadrējuma savienojums piesaka jaunu, sintētisku mākslas formu – aktieri teatrāli, brīžiem pat teātra studijas vingrinājumu formā izspēlē zināmu kinofilmu ainiņas, taču tajā pašā laikā viņu spēlēšanās un savstarpējo attiecību attīstība tiek fiksēta ar kinokamerai raksturīgo subjektīvismu – skatītājs neierauga to, kā notiek filmēšanas process, ne skatuves strādnieki, ne ģērbēji, ne grima mākslinieki un, protams, arī ne pats operators kadrā neiekļūst.

Pārstāstīt filmas uzbūvi ir pavisam vienkārši – trīs diezgan atšķirīgi aktieri ar dažādu pieredzi un atšķirīgu spēles manieri ir sapulcējušies, lai analītiski izpētītu trīs Rīgas kinostudijas filmas: Ezera sonāte (1976, režisori Gunārs Cilinskis un Varis Brasla), Mērnieku laiki (1968, režisors Voldemārs Pūce), Dubultslazds (1985, režisors Aloizs Brenčs). Aktieri detalizētāk pievēršas dažām ainām, inscenējot un rekonstruējot to uzņemšanas gaitu, bet paralēli aizraujas ar atsevišķu anekdošu pārstāstīšanu par filmēšanā iesaistītajiem aktieriem, režisoriem, operatoriem. Šāds izglītojoši izklaidējošs scenārijs, protams, labi derētu kādai dokumentālajai filmai vai televīzijas raidījumu seriālam, to labi apzinās arī paši filmas veidotāji, tāpēc svarīgākais un interesantākais tajā ir kas cits.

Vērojot viņu rotaļāšanos ar iemiesošanos, pārģērbšanos un mainīšanos lomām reālajā laikā, mēs sākam pamanīt to, kam agrāk ne teātrī, ne kino neesam pievērsuši uzmanību. Skutelis, Dombrovskis un visvairāk jau Keišs šajā filmā izspēlē ne tikai to, kā viņi spēlē lomu, bet arī paši sevi, savu personību, spēles azartu, attieksmi pret profesiju, nostalģiju pēc “vecā labā kino”, izpratni par dažādiem aktierspēles paņēmieniem un aktiermeistarības trikiem.

Vairākās ainās tiek izspēlēti arī konflikti un sadursmes savā starpā, eleganti un līdz šermuļiem fascinējoši pārslēdzoties no mākslinieciskā reālisma parastajā realitātē un atpakaļ.

Burvīgi tiek nodemonstrēts kontrasts starp diviem dažādiem Ķenčiem vienā un tajā pašā cietuma ainā no Mērnieku laikiem, to varētu droši izmantot mācību stundās par simbolismu un reālismu. Inscenētais strīds starp Keišu un Dombrovski par to, kas ir “tehnisks aktieris” pretstatā tam, kurš “iemiesojas pa īstam”, ir lielisks materiāls kādam aktiermeistarības kursam. Šādi vērtējot, varētu Kažas filmu uztvert kā pilotsēriju garākam mācību filmu seriālam, ja vien tam atrastos ieinteresēts producents un attiecīgs finansējums Latvijas televīzijā vai Latvijas Kultūras akadēmijā.

Atzinīgi jānovērtē arī tas, ka trīsdaļīgajā filmas Kino un mēs uzbūvē ievērots rūpīgs balanss un samērīgums – joki, triki un intermēdijas praktiski neatkārtojas, katra no filmām ir aplūkota, pievēršot uzmanību citiem aspektiem un detaļām, vērojama arī varoņu un viņu attiecību attīstība, bet atsevišķu ainu un tekstu plakātiskums vai didaktiskums izskaidrojams ar attiecīgā vēsturiskā konteksta stilizāciju. Aktieri ar akrobātisku veiklību lēkā starp Covid-19 ēras rezignēto jokošanu par Liepājas teātra iespējamo slēgšanu, sentimentu par Rīgas kinostudijas laikmeta bēdīgo galu un pārlaicīgo patosu par aktiera profesijas spožumu un postu – dažos brīžos var sajust to smeldzi, kas lieliski iemūžināta Jāņa Streiča filmā Teātris (1978) ar Viju Artmani galvenajā lomā. Atcerieties – tur arī filmas sākumā režisors un aktrise, tērpti tādās pašās melnās bītlenēs, runā par teātra un aktiera attiecībām ar reālo dzīvi, pakāpeniski sākot filmēšanu un pārejot no filmēšanas laukuma realitātes īstajā kino realitātē.

Matīss Kaža, būdams jauns un azartisks kinematogrāfists, kas paspējis izmēģināt roku dažādos kino formātos, ir piesātinājis šo filmu ar atsaucēm, kontekstiem un asociācijām ne vien no tajā skatāmajām filmām, bet arī no kino klasikas

– tur ir gan Skutelis auto riepas ierāmējumā, kas atgādina lauvu no Metro-Goldwyn-Mayer logotipa, gan aktieru pantomīmiskā griešanās vienam ap otru un kameru, veidojot savstarpējo dialogu trīspusējo saspēli, gan stroboskopiskā gaismas mūzika Dubultslazda titru inscenējumā (kas var izraisīt vestibulāros traucējumus ne tikai cilvēkiem ar epilepsiju), gan paņēmieni, kas atsauc atmiņā Žana Lika Godāra eksperimentus ar dokumentālismu, gan, protams, elementi, ko zinām no citiem mēģinājumiem filmās spēlēties ar nepārtrauktā kadra izmantošanu. Īpaši jāpiemin operatora Aleksandra Grebņeva darbs, kura ieguldījums nespeciālistam ir grūti izvērtējams, taču izsauc nepārprotamu bijību un cieņu.

Filmizrādi Kino un mēs varētu ieteikt noskatīties visiem topošajiem kinooperatoriem – sīkākai un detalizētākai analīzei –, taču pirmām kārtām tā ir noteikti jāredz aktierkursu studentiem, kinovēstures pētniekiem un vienkārši entuziastiem; tā varētu sagādāt patīkamus brīžus arī visiem, kas vēl atceras padomju kino un tā varoņus. Ja pieskaitām klāt mūsdienu skatītājus, kas nesavtīgi mīl Andri Keišu, Jāni Skuteli un Egonu Dombrovski, tad filmas potenciālā auditorija jau kļūst ievērojami plašāka.

Es jau minēju, ka savā būtībā tā ir filma par viņiem. Bet to jau viņi nemaz neslēpj.

No 6. novembra filma "Kino un mēs" skatāma Latvijas kinoteātros un paralēli arī tiešsaistē (Vimeo). Filmas seansu laiki un papildinformācija Facebook lapā ŠEIT

Foto - no publicitātes materiāliem

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi