Brisele: filma, pilsēta un ironija

Studijā "Mistrus Media" uzņemtā režisores Ineses Kļavas dokumentālā filma "Brisele" pēta šobrīd ļoti aktuālu teritoriju - Eiropas Savienības centrālo institūciju gaiteņus un kabinetus. Par to, cik dažādi var skatīties vienu filmu, liecina divu Kino Rakstu autoru viedokļi - kinozinātniece Elīna Reitere aicina neaizmirst, ka ironija prasa gudru skatītāju, bet pilsētvides pazinējs Mārtiņš Eņģelis apcer filmas varoņu urbāno telpu.

MĀRTIŅŠ EŅĢELIS

Tā tak nav Brisele!

Pirms vairākiem gadiem varēju teikt, ka Brisele ir tobrīd visiepazītākā Rietumeiropas pilsēta manā mazpieredzējušajā dzīvē. Pirmo reizi to apmeklēju pirms gadiem astoņiem, bet turpmāko pāris gadu laikā manas tikšanās ar Briseli – mērķtiecīgi vai neviļus, izpētot vai caurbraucot – norisinājās vēl vairākas reizes. Noteikti neesmu tas cilvēks, kurš varētu teikt, ka Eiropas Savienības administratīvā galvaspilsēta piestāv manam pasauluzskatam per se un ka to vispār pazīstu, taču pilsētvides un tūrisma speciālista galvā neviļus rodas jautājums – vai Ineses Kļavas filmas Brisele varoņiem ir izdevies pierādīt, ka daudzu gadu garumā pilsēta viņiem ir kļuvusi kaut nedaudz vairāk pazīstama?

Rakstot par Briseli, man vairāk vai mazāk jāņem vērā veseli trīs sava viedokļa aspekti, kurus veido trīs atšķirīgi „es”. Viens – kāds, kurš pirms daudziem gadiem apmeklēja kino, koncertus un izrādes, lai par to ikdienā rakstītu recenzijas. Otrs – kāds, kurš mazliet vairāk, nekā ierasts, orientējas pilsētvidē un tās apmeklēšanā, apdzīvošanā. Trešais – kāds, kurš divus gadus ir tieši tāds pats ierēdnis kā filmas varoņi.

Lai nekropļotu rakstu ar personības dalīšanos, uzreiz definēšu izejas pozīciju – Ineses Kļavas Brisele, manuprāt, ir ļoti laba filma.

Varbūt ne izcila, bet ar grodu laika plūdumu, pietiekami dinamisku montāžu, jēgpilni sarakstītiem aizkadra tekstiem, smalku ironiju, vairākiem kaut kādā ziņā atšķirīgiem tēliem un vairākiem aizskarto tēmu analīzes virzieniem, kas nodarbina prātu pēc filmas noskatīšanās. Tāpēc pieņemsim un cerēsim, ka filmas kinematogrāfiskais svars patiešām veicinās šīs lentes skatījumus kinoteātros, jo ir tā vērts.

Tomēr par to, kas saistās ar pilsētas iepazīšanu un pazīšanu caur Briseles ierēdniecisko varoņu acīm, – šeit jau mazliet cits stāsts.

Īsumā – izskatās, ka dzīve un darbs Eiropas Savienības birokrātiskajam aparātam piesaistītajos birojos un kambaros ir krietni atrauts no realitātes. No tās, kura ne vien apskata cilvēku parasto, bet iedziļinās viņā. Lai arī cieši saistīta ar dažādu komisiju un sanāksmju darbu, strādājot pie situācijas uzlabošanās dažādās, bieži neērtās un ārkārtas jomās un situācijās, šo filmas varoņu dzīve liekas tikpat stīva un reizē neiespaidīga kā viņu apģērbs. Grūti to apzīmēt citādāk, kad, komentējot Briseles vienu dabu (to, kas saistīta ar ES birokrātiskajiem orgāniem) un tad to otru (kas saistīta ar ikdienas dzīvojamo telpu), vairāki no varoņiem izrāda pat neapzinātu, bet izteiktu noslēgšanos no šīs reālās, neatņemamās vides.

Rodas sajūta, ka Beļģijas galvaspilsēta ir izvēlēta kā grūti sasniedzama, bet ērta ligzda, kur realitāti (kas mīt nevis tikai starp lauksaimniekiem un trušu glābējiem, bet arī apkaimēs, kur piedzimst terorisma akti, filmas izskaņā nograndot kā sprādzieni Briselē un Parīzē) aizēno dokumenti, kabineti un filozofiskas apceres. Tomēr, galu galā – jūs taču visi dzīvojat vienā pilsētā, bet ne reizi nesatiekaties?

Tā vien liekas, ka lielākajai daļai urbānās telpas, ko šie cilvēki redz, tiešām ir “maz kopīga ar apkārtējās pasaules asinsriti”. Skatienam pavīd labi dzīvokļi diezgan labos rajonos, citi labi apmaksāti ierēdņi-skrējēji centra parciņā un privātmājā noslēgta, rūpīgi konstruēta, bet trausla idille. Pāris reižu esmu apmeties pie paziņas vienā no šādiem apmierinātības dzīvokļiem patiešām burvīgā Quartier des Squares rajonā ar filmā minētajām “draudzībām” starp mājas iedzīvotājiem, ķīmisko tīrītavu un maiznīciņu darbiniekiem. Un tad esmu pabijis arī pāris orientālos rajonos atceļā no Antverpenes uz šo dzīvokli pēc pusnakts. Izrādās – pasaule ārpus “pilsētas, kas ērta dzīvošanai” mēdz būt arī neērta vieta.

Nezinu, vai šāda patiesās, brīžiem skarbās un daudzšķautņainās Briseles retuša ir negadījums vai mērķtiecīga darbība – koncentrēties tikai uz sauso ierēdņa darbu un Eirorajonu “no 9 līdz 17”.

Diezgan drūmi ir apjaust, ka palīdz vairs tikai terorakti, lai vidusšķiras, zemās šķiras, imigrantu vai viesstrādnieku Brisele kā kaila, bet deformēta realitāte nokristu no debesīm filmas varoņu dzīvēs. Citādi tā atspoguļojas vien visnotaļ veiksmīgā apcerē siltā kabinetā par Eiropas vērtību centieniem cīnīties ar savu divējādo dabu un norāda, ka Brisele viņiem ir tikai mazs, ērts ciematiņš, kuru grūti pamest pat „sūdīgā laikā”.

Tomēr patiesībā, dzīvojot kosmopolītiskā lielpilsētā, tev ir jāpieņem spēles noteikumi – tu nevari saskarties ar “realitāti” tikai sabiedriskajā transportā vienā un tajā pašā maršrutā. Neredzība savā pilsētā varbūt norāda uz to, kāpēc Eiropas savienības birokrātiskais orgāns kustas tik gausi – vienkārši nav saskares ar patiesām ķibelēm, ne mākslīgi, kapitālisma vai globalizācijas radītām. Varbūt arī tieši šī ierēdņu mērenība un pieradinātība ir iemesls tam, kāpēc Eiropa ir apdraudēta? Puķu laistīšana laimes kapsulā savā miteklī ar bērniem, kamēr tie trenējas ērģeļspēlē, vai atnākšana no darba mājās, lai iegrimtu “džeza programmas” skāvienos, noteikti ir brīnišķa lieta. Jautājums tikai, cik ilgi sliktais vienmēr notiks citur? ASV būs Donalds Tramps, kamēr Ungārijā Orbāns un Liebritānijā Breksits – esam tam visam aculiecinieki. Bet, ja gribam būt godīgi, mēs tāpat atrodamies no tā vēl diezgan tālu – kā gan citādāk, ja darbs Briselē, bet domas kur citur.

Jebkurā gadījumā Brisele man vienmēr ir asociējusies ar šo miksli no grupām, komūnām, kopienām, tautām, vēsturēm, viedokļiem (un, kā izskan svarīgs citāts filmā – mums ir mācīts ieklausīties viedokļos, pat ja tiem nepiekrītam). Piemēram, šajā pilsētā pirms vairākiem gadiem es reāli noķēru kultūršoku, izbaudot uz savas ādas iepriekš nekur neredzētu skriešanas bumu, kas savā būtībā ir lielisks rīks, kā atvairīt ierēdņu darba kaites, lai arī pašu skriešana neinteresē. Tomēr liekas mazliet jocīgi, ka vairākiem filmas varoņiem, tāpat kā lielai daļai garāmgājēju, nav reāli labu lietus drēbju – pilsētā, kur divas trešdaļas gada līst lietus!. Varbūt ar nodomu, varbūt nejauši Ineses Kļavas filmā Brisele ir tikai daudzgalvains ofisu burbulis ap bēdīgi slaveno Malbēkas staciju vai pavisam netālais Luksemburgas laukumiņš, kur ierēdņi meklē karjeru, nevis cilvēcisko.

Bet, protams, šos komentārus noteikti nevajadzētu uztvert kā pārmetumus. Es pats ļoti labi izjūtu un novēroju, cik viegli ierēdņa darbā ir ieslīgt lifta rutīnā, kad parādās totāla neieinteresētība pat uzkāpt pa kāpnēm uz trešo stāvu caurmērā divreiz dienā. Pilsētas cēlā “ideja” ir vārda vistiešākajā nozīmē pie d***as, ja lielākā daļa dienas tiek pavadīta, maršrutējot no kabineta uz kabinetu, no kafijas automāta uz kopētāju, un tad – no pieturas uz veikalu un mājām, kur tevi atkal sagaida kāds cits ekrāns. Trenažieru zāle maršrutā – tas, protams, ir apsveicams bonuss.

Pats redzu un arī izjūtu, ka šo komentāru summa par rutīnas pieņemšanu un dzīves trivialitāti no pārmetuma daudz vairāk velk uz vieglu paštraģiku. Kā gan citādi – ja tu apzinies savu un tūkstošu citu cilvēku dzīves indiferenci, bet turpini atrasties burbulī...

Šis teksts ir manu novērojumu fiksācija par dzīvi, ko varoņi ir izvēlējušies, un būtībā tā ir dzīve, kā to paredzēts pavadīt Briselē – vismaz Eirokvartālā. Pārfrazējot filmā izskanējušo – nekas šeit nav pārsteigums, viss ir paredzams. Pilnīgi ticams, ka mans mūžs šādā pilsētā varētu būt līdzīgs, kas to lai zina. The Office cienīga traģikomēdija par tūkstošiem cilvēku, kas iestrēguši iepriekšējā gadsimtā.

Tikmēr Jura Kursieša jaunajā filmā Oļegs arī figurē Brisele, tikai pavisam citā gaismā.

Arī tur, cik var noprast, filmas galvenais varonis redz pilsētu vien savām acīm, taču, atšķirībā no Ineses Kļavas Briseles, Kursieša varonis netieši, bet apzinās gan sabiedrības slāņu sašķeltību, gan reizē – savu zemākās šķiras lomu un buržuāzijas dabu Beļģijā. Un tas viss – ar vienu banālu teikumu, ko filmā saka Oļegs: “Es tikai kauju cūkas, jūs tās pērkat un ēdat”. Vai Ineses Kļavas filmas varoņi padsmit gadu garumā tiešām zina, kas ir tie cilvēki, kas viņiem kauj tās cūkas ārpus Eirokvartāla un kurus viņi pārstāv un aizstāv?

ELĪNA REITERE

Brisele. Komentārs par ironiju

Briselei garām nepaiesi. Tomēr katrs no mums, kas tur kaut reizi bijis, būs redzējis citu pilsētu – jo bijis citā pilsētas daļā, citā gada vai diennakts laikā, ar citiem uzdevumiem –, un tāpat būs arī ar Ineses Kļavas jaunāko dokumentālo filmu Brisele. Šī filma uzskatāmi demonstrē šķietami pavisam vienkāršu tēzi, 62 minūšu garumā

vizuāli, skaniski un saturiski piemeklējot argumentus, lai uzturētu viedokli, ka Eiropas Savienības institūcijās strādājošie dzīvo savā burbulī, tālu prom no ikdienas eiropiešu realitātes.

Filma ir meistarīgi veidota – Agneses Krivades un Ineses Kļavas teksts uzdod precīzu ironisko toni, kuram Inese Kļava, kas ir arī šīs filmas montāžas režisore, sakārtojusi asredzīgu vizuālo rindu. Izejmateriāls, kas ir viņas rīcībā – operatoru Dāvja Dorša un Mārtiņa Jurevica uzņemtās situācijas un izvēlētie notikumu kadrējumi –, starp citu, biežāk vērtējami kā neitrāli. To, kādā gaismā jāuztver operatoru piefiksētais, Briselē norāda aizkadra teksts, montāžas kombinācijas un kontrapunkti starp vizuālo rindu un skaņu celiņu.

Kolēģi recenzenti savās apcerēs par filmu Brisele uzsvēruši autoru ironisko pieeju tēmai, un arī paši filmas varoņi uzdrošinās paironizēt par savu darba ikdienu – Pēteris Viņķelis pasmejas par trušu audzēšanas regulējumu ES, Gints Freimanis – par perifērajām tēmām, kas pieder viņa ekspertīzes laukam. Taču tas, kas ir atļauts filmas varonim, kļūst problemātisks, ja to pārceļ audiovizuālā diskursa līmenī, kad ironija kļūst par vadošo noti, veidojot naratīvu par Briseli.

Jāuzsver, ka no attēla retorikas viedokļa ironija ir kā divdabis, kas vienlaikus gan domā to, ko rāda, gan arī to noliedz. Kā uzsver dokumentālā kino teorētiķis Bils Niholss, tā kā ironijai raksturīga ambigvitāte (divdomīgums, kas rodas, lietojot neskaidrus terminus), tad tā rada ne vien semiotiska rakstura sarežģījumus, bet arī pieviļ skatītāju savas eksistences pašos pamatos un pamet viņu vienu nestabilā teritorijā. Ironiska filma svārstās starp vairāk nekā divām nozīmēm.[1]

Arī filma Brisele ir šāds gadījums – tās formā iekodētā ironija ne vienmēr nolasās vai var tikt nolasīta  absolūti viennozīmīgi. Piemēram, fiktīva vidēji statistiskā Briseles ierēdņa aizkadra balss kā filmas stāstnieks labi satur kopā dažādo materiālu, bet, kad viņa teiktais par savu kursēšanu no datora līdz kafijas automātam tiek pretstatīts lielajiem Eiropas politiskajiem notikumiem, tad tomēr rodas jautājums, vai visi filmas skatītāji šo saprot ironiski. Vai vēlāk, kad filmas notikumos ienāk terora akti Briselē un Parīzē, skan aizkadra teksts: “Es neesmu gatavs aizstāvēt Eiropu ar savām asinīm – manās dzīslās jau 15 gadus cirkulē kafija.”

Izolēts no filmas kontekstuālā rāmja, šis uzskatāmi ironiskais teikums var attīstīt negaidīti nevēlamu autonomo dzīvi.

Dokumentālās filmas Brisele problēmu es saskatu Niholsa uzsvērtajā ironijai raksturīgajā divdomībā – jo tās ironisko attieksmi pret izpētes objektu tieši tikpat labi dažādas politisko radikāļu grupas var instrumentalizēt saviem mērķiem kā uzskates materiālu, cik ļoti tālu no ikdienas eiropieša dzīves problēmām ir Briseles birokrāts, kuru satrauc tikai viņa bonsai kociņu fatālais liktenis vai iespēja tikt pie svaigas Latvijas maizes.

Nevar apgalvot, ka ikvienam attēlam piemīt vizuālās retorikas pazīmes, kas paustu kādu politisko ideoloģiju. Taču, skatoties Briseli, nevaru noticēt, ka pašiem filmas autoriem neienāca prātā palūkoties uz šīs filmas formu no otras puses. Vēl jo vairāk tāpēc, ka filmu producējusī  studija  Mistrus Media ir atbildīga arī par būtiskām filmām, kas veido drosmīgu publisko diskursu par valsts pagātni un attēla politiku, – Lustrum (2018, režisors Gints Grūbe), Melānijas hronika (2016, režisors Viesturs Kairišs) un Tēvs Nakts (2018, režisors Dāvis Sīmanis).

Drīzāk mūsu atšķirīgais skatījums uz šīs filmas retoriku sakņojas katra skatītāja unikālajā skatīšanās pozīcijā, kurai arī ir ietekme uz to, kā mēs uztveram mākslas darbus.

Piemēram, es šobrīd dzīvoju Leipcigā. Te notiek viens no Eiropas nozīmīgākajiem dokumentālā kino festivāliem DOK Leipzig, un pēdējos divos gados galvenās ar festivāla programmu un laureātiem saistītās diskusijas bijušas par filmām, kas uzjundīja pārdomas par mākslas darba autora ētiku, politisko pārliecību un jautājumu,

vai autoram ir pašam skaidri jāpozicionējas attiecībā pret kadrā demonstrētiem filmas varoņu radikālajiem politiskajiem uzskatiem, ja tie ir aizskaroši daļai sabiedrības.

2018. gada DOK Leipzig žūrijas balvu ieguva filma Rotaļlietu lords / Lord of the Toys, kas portretē populāru Austrumvācijas jūtūberu ikdienu, kur piederas alkohols, soctīkli un arī vecu cilvēku un bērnu apvainošana publiskās vietās. Žūrija savu lēmumu pamatoja sekojoši – filma esot „gudrs, diferencēts, ļoti drosmīgs un politiski ārkārtīgi aktuāls [skatījums]. Filmas veidotāji ir iegājuši tik dziļi, cik dziļi vien iespējams. Un viņi nemaz nemēģina lietot pārbaudītas shēmas sava vērtējuma izveidei. Viņi nezaudē savu pozīciju un savu kritisko distanci. (..) Filma ir suverēna, bet ne didaktiska, un tā neieslīgst rutīnā. (..) Piedevām formāli – gan no estētiskā, gan dramaturģiskā viedokļa – tā ir ļoti iespaidīga.”

Kadrs no filmas "Rotaļļietu lords / Lord of the Toys"

Taču gan kino kritiķi, gan dažādas sabiedriskās organizācijas Rotaļlietu lordam pārmeta autoru attieksmes trūkumu pret filmā rādīto. Viens Leipcigas kinoteātris pat atteicās šo filmu demonstrēt festivāla ietvaros, jo DOK Leipzig organizētāji šim seansam nebija ieplānojuši publisku diskusiju, kas filmā paustos viedokļus ievietotu kādā konceptuālā rāmī. Savā ziņā filmas kritizētājus uztrauca fakts, ka Rotaļlietu lorda režisors Pablo Bens Jakovs kā vēstījuma modu ir izvēlējies novērojumu, kas skatītājam dod laiku skatīties un domāt, ļauj viņam pašam izdarīt secinājumus. Turpretī man pēc Rotaļlietu lorda noskatīšanās radās iespaids, ka kolēģi kinokritiķi šīs filmas sakarā nav gatavi uzticēties auditorijai un ticēt tās spējai domāt patstāvīgi.

Salīdzinājumā Brisele šķietami izvirza savam skatītājam daudz vienkāršāku uzdevumu – filmas veidotāju izvēlētā ironiskā pieeja tēmai visu demonstrēto materiālu un izmantotos izteiksmes līdzekļus liek uztvert kā autoru tēzes vizualizāciju un, kā uzsvēru iepriekš, tikai šķietami neatstāj vietu alternatīvam paša skatītāja viedoklim. Taču domāju, ka autoriem būtu vajadzējis apzināties, kādus attēla kombinēšanas ideoloģiskos kodus viņi pārņem, jo līdz ar to viņu filmas fragmentus ļoti viegli savām vajadzībām var pārinterpretēt Eiropas Savienībai naidīgi vai vismaz skeptiski politiskie spēki.

Nē, šī nav prasība māksliniekam būt politkorektam – stāstīt tikai ES atbalstošu naratīvu vai skaidrot filmā atšķirību starp Eiropas Savienību un Eiropas Padomi. Taču gan Brisele, gan Rotaļlietu lords uzskatāmi demonstrē, ka

mums visiem viltus ziņu un postpatiesību laikmetā ir jāattīsta dziļāka sensitivitāte pret attēlu, jāatceras, ka tam ir raksturīga polisēmija, un jātrenē sava kritiskā domāšana attiecībā pret jebkuru informāciju.

Domājams, ka Briseles demonstrētais naratīvs jāskata vēl arī kontekstā ar Latvijas sabiedrībai raksturīgo, vēsturiski kultivēto neuzticēšanos valsts institūcijām – atcerēsimies, kādu sašutumu Latvijā izraisīja viens no ilgdzīvojošākajiem mītiem, ka Eiropas Savienība nosakot, cik līks drīkst būt dārza gurķis (kaut šie noteikumi zaudēja spēku jau 2009. gadā). Bet tad ir būtiski akcentēt ievērojamā vēsturnieka Timotija Snaidera atgādinājumu – nav taisnība apgalvojumam, ka pārlieku liela sistēmas birokratizēšanās noved pie totalitārisma. Snaiders uzsver, ka pie holokausta un citām līdzīgām 20. gadsimta traģēdijām cilvēce nonāca tāpēc, ka tika sagrautas valstiskās institūcijas, kas nodrošina kontroli un līdzsvaru (checks and balances), nepieļaudamas vienpersoniska režīma vai ideoloģijas uzkundzēšanos un patvaļu.

Apsveicams ir mēģinājums apgūt ironiskās formas meistarību, kas nav viegls uzdevums. Taču formas tīrība Briselē novērš mūsu skatienu no iespējamiem filmas diskursa radītiem ideoloģiskiem efektiem.

Atsauces:

1. Nichols, Bill. Irony, Paradox, and the Documentary. Douyble Meanings and Double Binds. No: Nichols Bill. Speaking Truths with Film. Evidence, Ethics, Politics in Documentary, 2016, 167. lpp. [↩]

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi