Atrodot Kasparu Rogu

Mūziķis Kaspars Roga, debitējot dokumentālā kino režijā ar filmu "Meklējot Mr. Kauliņu", mēģina uzburt to ideālo "divu džeku draudzību", kas ir aizkustinoša tieši ar to, ka diez vai kaut kur realitātē eksistē...

Visiem labi zināmais un nozelētais aforisms “Pasaki man, kas ir tavi draugi, un es pateikšu, kas esi tu” ir ticis piedēvēts gan Eiripīdam, gan Konfūcijam, pat Servantesam un Vladimiram Ļeņinam. Angliski tiek lietotas divas versijas – viena ar “tell” (pastāsti), otra ar “show” (parādi). Google īsti nespēj pateikt mums priekšā teiciena sākotnējo izcelsmi, taču man šķiet, ka svarīgākais te ir kas cits – daudz vairāk atklāj nevis tas, KAS ir tā vai cita cilvēka draugi, bet gan tas, KĀ šis cilvēks par saviem draugiem pastāsta. Vai parāda, mūsdienu vizuālās komunikācijas laikmetā tas nav būtiski.

Kaspara Rogas dokumentālā filma Meklējot Mr. Kauliņu man personiski ir daudz interesantāka ar to, ko tā stāsta par filmas autoru, nevis tās varoni (lai gan arī te jau var sākt strīdēties, kurš no viņiem tad ir īstais galvenais varonis).

Visai ātri var ievērot, ka Kaspars nekautrīgi “lien iekšā kadrā”, un tas nav nekāds pārmetums, šo paņēmienu izmanto daudzi slaveni dokumentālisti

un ļoti veiksmīgi – nosaukšu kaut vai Ivaru Zviedri (filmā Dokumentālists, 2012) vai Vitāliju Manski (filmās Nevainība / Девственность, 2008 vai Radinieki / Родные, 2016). Kaspara Rogas filmas īpatnība ir tā, ka ar laiku abi tēli kļūst biedējoši līdzīgi – viņi ir vienāda auguma, abiem līdzīgs balss tembrs un intonācija, bet no brīža, kad abi pārģērbjas paramilitārās uniformās, viņus praktiski nav iespējams atšķirt. Tā taču nereti notiek ar tuviem draugiem.

Meklējot Mr. Kauliņu ir mānīga filma. Reklāma apsola mums pavisam cita žanra pētniecisko dokumentālo kino – par biznesa mahinācijām, tumšiem noslēpumiem, pazudušu daudzmiljonu parādnieku, kas sensacionāli tiek atrasts Sjerraleones dimantu raktuvēs un atmaskots. Tas, ka atmaskotājs un viens no apkrāptajiem ir medījamā objekta sens draugs, tikai piešķir sižetam emocionālo spriedzi. Mēs zinām šāda žanra filmas, tās var skatīties kā aizraujošus pakaļdzīšanās trillerus.

Tomēr šeit nekā tāda nav. Neveikli mēģinot filmas sākumā uzburt deviņdesmito gadu puskriminālā biznesa atmosfēru (inscenētie “naudas, spēļu zāļu un meiteņu” kadri ir filmas vājākā vieta), autori drīz vien atmet tam ar roku un pievēršas pavisam cita žanra kino.

Par to, ka beigu galā radītā filma atšķiras no tās, kas sākotnēji bijusi iecerēta, daļēji liecina arī nosaukuma evolūcija. 2016. gada pieteikumā Nacionālā Kino centra konkursam minēta filma Kauliņš, gadu vēlāk Mans draugs Mr. Kauliņš, beigās tā pārtop par Meklējot Mr. Kauliņu un nosaukumā slēpj arī pieļāvumu, ka atrast nav izdevies, tikai parādīt meklēšanas procesu.

Te vēl jāpiebilst, ka šāds nosaukums stilizē vai postmoderni atsaucas uz noteikta žanra filmām.

Filmu ar šādiem nosaukumiem ir ļoti daudz, zināmākās ir Ričarda Bruksa Looking for Mr. Goodbar (1977), Stīvena Zeiliana Searching for Bobby Fischer (1993), Kevina Konora Looking for Mr. Right (2014). Malika Bendželula filmā Searching for Sugar Man (2012) autori patiešām uzrok sensacionālus faktus un beigu beigās arī pašu varoni – par sen pazudušu vai mirušu uzskatītu septiņdesmito gadu mūziķi Rodrigesu. Aleksandra Buono dokumentālais seriāls Searching for Mr. Larson (2015) medī noslēgtu un noslēpumainu amerikāņu komiksu autoru Kregu Lārsonu, kas bijis nepieejams kā savulaik Selindžers, vēl cita žanra filmas cenšas noskaidrot slavenu cilvēku iekšējos vai radošos noslēpumus, kā to darīja Margarēta fon Trota dokumentālajā filmā Searching for Ingmar Bergman (2018).

Kaspara Rogas filma mums atklāj pārāk daudz intīmu sīkumu un pārāk maz sensacionālu kriminālu detaļu. Protams, to diktējusi autora un varoņa tuvība, kas filmas laikā daudzkārt tiek uzsvērta un demonstrēta; brīžiem pat šķiet, ka tas arī ir bijis filmas veidotāju galvenais mērķis – parādīt vai, pareizāk sakot, uzburt to ideālo “divu džeku draudzību”, kas ir aizkustinoša tieši ar to, ka nez vai kaut kur realitātē eksistē.

Mēs redzam brīnišķīgu stereotipu par latviešu vīrieti četrdesmitgadnieku, viņa vājībām un kaislībām, apspiestām emocijām un priekšstatiem par “skaistu dzīvi”,

mēs redzam draugus, kas viens otru uzmet, pamet, taču nepārstāj mīlēt, atrod atkal “kaut otrā pasaules malā”, aizraujas no jauna, atkal pieviļ, no jauna satiekas un nu jau nobirdina skopu asaru, pāršķirstot vecas fotogrāfijas un atceroties “vecos labos laikus”, tad atkal piedzeras, sapīpējas, dodas “meitās” un beigu beigās peld plecu pie pleca okeānā vienādās sarkanās peldbiksēs, izkāpj vientuļas salas krastā un pārrunā aktuālās un mūžīgās dzīvības un nāves lietas.

Secība un hronoloģija līdz galam nav īsti skaidra; ja tā būtu pētnieciskā žurnālistika, varētu pārmest to, ka netiek nosaukti precīzi gadskaitļi un notikumu cēloņsakarību ķēde. Tā arī paliek neskaidrs, kāpēc neatbildētie jautājumi, kas dzen Kasparu ceļā uz Sjerraleoni un ir vitāli nepieciešami filmas dramatismam, netika uzdoti pirms četriem gadiem, ja jau atkalsatikšanās notika tad. Vai varbūt filmēšanas laikā notiekošais ir tikai inscenējums?

Jā, cik lielā mērā mēs varam uzticēties tai atklātībai un nesamākslotībai, ko redzam uz ekrāna, skaidri apzinoties, ka kaut kur turpat pusmetra attālumā ir notupies operators ar kameru un gan jau vēl kādi filmēšanas grupas dalībnieki?

Operatoram Jānim Andrējevam jāizsaka vairākas uzslavas – gan par krāšņiem dabasskatiem rītausmā, lietusgāzē, saulrietā, zem ūdens, gan par tuvplāniem un daudzstāstošiem dialogu skatiem, kas ļauj vērot sarunbiedru sejas izteiksmes (latviešu vīriešiem četrdesmitgadniekiem tās, kā likums, ir visai skopas un lakoniskas). Jāpiezīmē arī tas, ka operatora Andrējeva darbs Alises Zariņas filmā Blakus (2019) un Mārtiņa Grauda filmā Kondoru kalve (2018) tieši tāpat izceļas ar smalku neuzkrītoša novērotāja pozīciju sarežģīta ceļojuma apstākļos.

Filmai var daudz ko pārmest no profesionālā viedokļa, taču man simpatizē Kaspara uzsvērtais amatieriskums – viņš godīgi atzīst, ka “nevienu skolu tā īsti nav pabeidzis”.

Filmu noteikti varētu samontēt īsāku (daudzi kadri atkārtojas, dažas ainas ir liekas), to varētu pabeigt jau brīdī, kad abi varoņi atgriežas Latvijā un skan Raimonda Paula Dziesmiņa par prieku, tad tā būtu pavisam cita filma un arī vieglāk interpretējama. Daudzie aizkadra pārspriedumi Kaspara balsī var kaitināt ar uzmācīgu moralizēšanu – noņemot tos un atstājot vien bezkaislīgu faktu uzskaitījumu, tiktu panākts precīzāks rezultāts. Tā vien šķiet, ka aiziešana no klasiskas dokumentālās filmas stilistikas ir bijusi nejauša... nu, tas ir, subjektīva – to noteikusi režisora gaume un rokraksts, nevis pieredzējušā producenta Sandija Semjonova diktēti noteikumi.

No mūsdienīga politkorektuma viedokļa var pārmest arī vairāku būtisku tēmu ignorēšanu – likumu pārkāpšana un apiešana tiek parādītas kā normālas izmanības izpausmes, nav ne mazākās atsauces uz Sjerraleones dimantu biznesa ētiskajiem aspektiem (mēs taču visi esam redzējuši Edvarda Cvika filmu Asiņainais dimants / Blood Diamond (2006) ar Leonardo di Kaprio galvenajā lomā), melnādainie afrikāņi filmā tiek pamācīti, ekspluatēti un mānīti bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem, sieviešu tēli kalpo tikai kā fons vai līdzeklis. Tiesa, zīmīga ir aina, kurā Kaspars uzdod personiskas dabas jautājumus Mr. Kauliņa draudzenei Zanei (un tas tiek filmēts no lielāka attāluma) – jautājumus, ko viņš neuzdrīkstas uzdot savam labākajam draugam (un arī tas daudz ko pastāsta par jau minēto latviešu vīrieša četrdesmitgadnieka emocionālo portretu).

Mr. Kauliņš (man aizvien traucē, ka tas izklausās pēc normāla latviešu uzvārda, nevis simboliskas iesaukas, angļu versijā Mr. Dice vai krievu Mr. Fiška skan daudz ilustratīvāk) nekur īsti nav bijis jāmeklē – pie viņa nokļūt izrādījies visai vienkārši, arī atklātības līmenis sarunās ir latviešiem gana augsts. Jau no filmas pirmajiem kadriem mēs Mr. Kauliņu redzam Kaspara Rogas acīm – vingrojot pie stieņa, nodarbojoties ar jogu, dzerot vīnu, kautrīgi pozējot pie elektroģeneratora vai aplūkojot pirkšanai piedāvātos dimantus.

Arī pats Kaspars filmā atklājas, īpaši neslēpjoties – pareizāk sakot, viņa parādītā maska, poza un attieksme (tieši tāpat kā Āfrikā uzvilktā aizsargkrāsas uniforma vai dārgā automašīna, pie kuras stūres viņš sēžas, braucot uz Mr. Kauliņa mammas dzimšanas dienu) mums pastāsta par to, kāds viņš gribētu tikt ieraudzīts. Es nezinu, vai tas noticis apzināti vai neviļus, cik daudz tur pašironijas un cik – nepiepildītu ilgu, bet filma ir sanākusi ļoti godīga. Un tieši tāpēc interesanta.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi