Laimdonis Grasmanis un „elefantības”

2016. gada 12. maijā aprit 100 gadu, kopš dzimis viens no pirmajiem Latvijas kinomāksliniekiem, talantīgais scenogrāfs Laimdonis Grasmanis (1916-1970), brīžiem arī izdomas bagāts bohēmists un „elefantību meistars” (lietojot paša Grasmaņa izgudrotu teicienu), tomēr pamatā kaislīgs gleznotājs („Trīne mirst vai pirts deg – ir jāmālē!” – vēl viens Grasmaņa teiciens). Tēva piemiņu rūpīgi kopj žurnāliste un rakstniece Ilze Būmane-Grasmane, tapušas jau vairākas grāmatas (arī šogad viena iznāk apgādā "Mansards"), bet tieši 12. maijā Teātra muzejā tiek atklāta Laimdoņa Grasmaņa gleznu un citu darbu izstāde.

Mans tēvs, gleznotājs un scenogrāfs Laimdonis Grasmanis (1916 – 1970), aizbrāzās Viņsaulē tikpat strauji kā dzīvojis. Viņu Ļeņina (Brīvības) un Lāčplēša ielas stūrī sabrauca trolejbuss, kad tēvs atradās pusceļā starp Vella kalpiem, jau padarītu darbu, un priekšdarbiem filmai Nāves ēnā, kam kopā ar Gunāru Piesi tika meklētas filmēšanas vietas. Viņš nemēdza tīksmināties ar paveikto, arvien domas urdīja nākamais – vai tā būtu filma, glezna, iecere par dzīvi mākslā. Toreiz Grasmanis nevarēja zināt, ka filma Vella kalpi kļūs par tautā tik iemīļotu, vienu no pašiem spožākajiem darbiem Latvijas kino zelta fondā. Bet Nāves ēna nāca kā likteņa zīme...

Pašportrets, 1957

Tajā 1970. gada augusta vakarā paps – tā es viņu saucu, lai tā arī paliek - kopā ar Valdemāru Zandbergu rāmi runājās mūsu Skolas ielas darbnīcā. Aktieris šķirstīja kādus žurnālus, avīzes, paps apvaicājās, vai braukšu uz Murjāņiem. Tā es no abiem atsveicinājos (nezināju, ka atvados uz mūžu...) un devos uz autoostu. Nākamajā dienā uz lielās pūra lādes stāvēja papa piezīmju grāmatiņa, pulkstenis un daži sīkumi – viņš nepārnāca...

Atvadvārdos Literatūrā un Mākslā uzrakstīju: “Viņš tālā ceļā aizgājis / Un nav vēl atgriezies...”
Patiesībā toreiz, pirms 46 gadiem, man nebija taisnība. Viņš ir atgriezies. To piedzīvoju 1996. gadā, kad Rīgas Latviešu biedrības namā sarīkojām piemiņas izstādi. Atmiņu grāmatā Dzīve, ko togad izdevu, savu kolēģi, domubiedru un draugu atcerējās daudzi laikabiedri. Zigfrīds Kalniņš, Kārlis Sebris, Elza Radziņa, Kārlis Pamše, Kārlis Baumanis, Dailis Rožlapa, Eduards Pāvuls, Harijs Liepiņš, Vija Artmane, Jānis Streičs, Ādolfs Skulte, Pēteris Pētersons un daudzi citi. Tagad gandrīz visi viņi spēlē, mālē, raksta un komponē Lielajā Mūžības teātrī...

Papa 90 gadu jubileju svinējām Ed. Smiļģa Teātra muzeja izstādē. Iznāca Grasmaņa glezniecībai veltīts gleznu albums ar mūsu ģimenes hronoloģiju. Jānis Streičs toreiz izsaucās – cik ļoti šī gadskārta tev nepiestāv! Daiļa Rožlapas apsveikums, dārdošu smieklu pavadīts, bija oriģināls kā viņš pats: “Vells ar’ ārā, man tak tevi vajadzēja adoptēt!” It kā par mani, bet nē – tas bija par papu...

Laimdoņa Grasmaņa meita Ilze starp tēva gleznām - Elzas Radziņas un Jāņa Streiča portreti

Fragments no grāmatas „Elefantību meistars”:

Laimdoņa Grasmaņa laikabiedri atceras, ka mākslinieks bieži minējis vārdu “elefantība”. Ko tas nozīmēja? Kinorežisors Jānis Streičs raksta: “Grasmaņa jauninājums valodniecībā, aiz kura slēpās tas, kas nav tradicionāls, kas pretī pieņemtajām normām. Jo nez kāpēc viņš bieži pieminēja Āfriku kā brīnumzemi.”
Tātad kas pārsteidzošs, negaidīts, nekur neredzēts. Meistara draugam scenogrāfam Elmāram Katlapam atmiņā skaidrojums, ko viņš dzirdējis no Laimdoņa paša. Vārdiņš “elefantība” cēlies Liepājas teātrī. Aktrise liepājniece Anta Klints stāstījusi tā: kad aktieri mēģinājumos noguruši, tad teikuši – jāiztaisa viena elefantība. To darījuši tā – divi cilvēki noliekušies uz priekšu ar galvām uz leju un saņēmuši viens otra kājas. Tādā stājā mēģinājuši iet, un tad iznācis klumzāt kā ziloņiem. Kā elefantiem, kuri, saprotams, dzīvo Āfrikā. Šo mēģinājumu starpbrīdi arvien pavadījusi liela jautrība.

Laimdoņa Grasmaņa glezna "Sarkanie bērzi", 1970

Likteņa zīme simtgadē

Par Laimdoņa Grasmaņa simtgadi sāku gudrot pirms gadiem diviem. Man nebija ne mazāko šaubu, ka papa glezniecība, viņa māksla pelna, lai 54 gadu īsajā, bet neticami ražīgajā mūžā padarīto godinātu ar kādu piemiņas notikumu. Bet kā? Divas grāmatas jau esmu sarakstījusi, patiesībā trīs, jo izdevums Lilija, Baltā puķe (2005) raksturo abus manus vecākus. Tagad, kad papa simtgadē tapusi ceturtā grāmata Elefantību meistars, par tās ieceri varu pateikties mākslas zinātniecei Ingrīdai Burānei. Simtgades izdevumā lasītājs un skatītājs var izsekot Laimdoņa Grasmaņa darba mūžam no 1945. gada līdz 1970. gadam. Katru gadu raksturo gan scenogrāfija teātrī un kino, gan glezniecībā paveiktais, līdzdalība izstādēs. Piemēram, ja kinostudijā kādu gadu bijusi dīkstāve, šo laikposmu iezīmē brāzmaina glezniecība.

Ilzes Būmanes-Grasmanes sakārtotā grāmata, kas iznāk apgādā "Mansards", 248 lpp.

Papus godināšana simtgadē notikusi kā Likteņa zīme, kā Dieva rokas vadīts darbs. Tāpēc citēšu grāmatas Elefantību meistars (apgāds Mansards, 2016) nodaļu Ūliha ielas leģenda.

Fragments no grāmatas:

„Kad pabeidzu grāmatu Latvijas 99 privātie muzeji un kolekcijas (izdevniecība Lauku Avīze, 2014) un manuskripts jau bija gatavs, nejauši uzgāju seno lauku sētu Galdnieki Nīcas pagastā, Pērkonē. Jābrauc! Ciema kukulim paņēmu līdz savu grāmatu – tēva Laimdoņa Grasmaņa gleznu albumu (izdevniecība Nordik, 2006). Uzdāvāju to Galdnieku saimniecei Ausmai Dzintarei, viņa rādīja savas sētas bagāto kolekciju, skatījos un priecājos, ka pēdējā brīdī pirms privātmuzeju grāmatas drukāšanas esmu šurp atbraukusi. Kad Ausma grasījās doties uz virtuvi, palūdzu, vai drīkstu savā nodabā paklaiņot pa viņas senatnīgo māju. Jā, labprāt, labprāt!
Pēc brīža saimniece iznāca: “Jūsu tēva mājās mana radiniece dzīvoja! Un Ausmu, Mirdzas meitu, es labi pazīstu!” Nu salēcos es – tātad Ūliha ielā 137 [Liepājā]?! Jā, jā, es jūs savedīšu kopā!
Gleznu albumā ir tikai šīs mājas fotogrāfija. Pirms desmit gadiem nezināju, vai tur vēl dzīvo mani varbūtējie radi, negribējās traucēt. Skaidrs bija tikai tas, ka paps vienmēr sacījis – mani audžuvecāki, Ernests un Elizabete Grasmaņi. Arī Valsts arhīva dati apstiprina šīs ziņas. Atceros, ka mūsu Skolas ielas darbnīcā šad tad, bet ļoti reti ciemojās papa audžumāsa Mirdza.
Nu esam sastapušās ar Mirdzas meitu Ausmu Ūliha ielas 137. namā. Viņas dzīvesbiedrs Viktors, omulīgs un valodīgs vīrs, ar mani sarokojas vārdiem: “Nu sveika, māsīca!” Paldies, bet īstas māsīcas jau laikam neesam?
Ausma stāsta, ka mamma saglabājusi savu vecvecāku, Ernesta un Elizabetes, dzimtas dokumentus. Kad viņa parāda Ernesta Grasmaņa 1938. gadā rakstīto testamentu, palieku bez valodas... Tajā skaidri un gaiši lasāms: „...novēlu saviem miesīgiem bērniem Censonim, Laimdonim un Mirdzai...”.
Ernestam Grasmanim piederēja dārzniecība Ūliha un Pērkones ielas stūrī, nams Ūliha ielā 137 un nams Bārenbuša ielā.

Tad nav pareizi, ka paps Ernestu sauca par audžutēvu? Tad taču tas viņa īstais tēvs?!

Kas tad ir tā sieviete bildītē, ko paps atveda no Liepājas mājas 1970. gadā – viņa māte, jo acu izteiksme mats matā atgādina Laimdoni? Vai varbūt tēva māsa, jo Elizabete bija viņa otrā sieva?
Testaments glabā noslēpumus, ko vairs neuzzināsim – par Ernesta meitu Lidiju, kuras pēdas zudušas Amerikā. Cik noprotams, ģimenē tas nav pieminēts. Bet lai nu kā, Ernests abus dēlus un meitu Mirdzu nodēvējis par miesīgajiem bērniem, tātad tas uztverams kā reāls fakts. Vai arī – ja tā tomēr nebija, viņam bijuši nopietni iemesli abus dēlus turēt par īstajiem bērniem.
Ausma noliek uz galda Ernesta jaunības dienu fotogrāfiju, un atkal sastingstu – vai lielāka līdzība ar Laimdoni maz iespējama?
Visos Laimdoņa Grasmaņa dokumentos arvien rakstīts - dzimis Krievijā; padomju varasvīriem tas likās aizdomīgi, bet neko citu noskaidrot neizdevās. 1922. gadā Grasmaņi atgriezušies Liepājā, Laimdonis dzīvojis pie vectēva, bet... Arhīva avoti atbildi nesniedz.
Man joprojām šķiet mīklains kāds teiciens, ko paps šad tad kolēģiem, draugiem minējis – esmu Laimas dots. To atcerējās mākslas zinātniece Taira Haļāpina, scenogrāfe Ināra Antone. Lūk, Laimas svētība esot Laimdoņa neierobežotā enerģija! Es šo frāzi nekad neesmu dzirdējusi...
Paps kādreiz ieminējies par vācu radiem, kuru pēdas esot pazaudētas. Noslēpumaini ieminējās, ka 1970. gadā, filmējot Vella kalpus Kēnigsbergā, esot kādus pavedienus uzgājis, bet... Ausma atceras, ka mamma viņu ar māsu sūtījusi šo to piepalīdzēt kādai vecai kundzei, kas cēlusies no vācu muižniekiem un it kā bijusi Grasmaņiem rados.
Viņš nebija uz radošanos, par ko mamma viņam šad tad pārmeta, tomēr neko nepanāca. Taču Ausma atceras – būdams Liepājā, viņš apmeties Ūliha ielā pie Mirdzas, labi saticis ar viņas vīru Voldemāru Beķeri. Mēs Rīgā to pat īsti nezinājām. Toties Ausmas vecāmāte Elizabete cauri visiem laikiem glabājusi dzimtas liecības, nododama tās savai meitai, un nu tās ir pie viņas mazmeitas Ausmas. Vai gan citādi, ka tas bija Dieva pirksts, kas tik negaidīti sasēja kopā radu likteņa metus? Neapklusināma sirdsbalss man lika doties uz Pērkones Galdniekiem, lai pēcgalā sastaptu radus un dzimtas stāsts nonāktu Elizabetes audžudēla Laimdoņa meitas rokās.

Nez, ko paps Tur, Augšā par mums tagad domā? Vai viņš errojas, ka ceļam gaismā ģimenes noslēpumus? Varbūt gluži pretēji – tagad uzjautrinās par atklājumu, kas mūs tā samulsinājis?

Lūk, tādas atmiņu drumslas... Lai nu kā būtu, Laimdoņa Grasmaņa senči Latvijai dāvājuši spēcīgu, patstāvīgu un brīvu mākslas garu. Kad redzu Liepājas Lietišķās mākslas skolas audzēkņu foto, kur kursa puiši un meitenes parakstījušies, paraksts “L.Grasmanis” pēc gadiem pat nav mainījies. Tad atminos gleznotājas Džemmas Skulmes atziņu: “Viņa meistarība ir parādījusies tik agros gados – tā ir novērtējama kā meistarība pati par sevi.”

"Pašportrets ar bērniem", 1962, no Latvijas Mākslinieku savienības krājuma

...Pērkones iela aizved tieši līdz jūrai. No stūra Ūliha ielā būs ne vairāk par puskilometru. Tuvu. Šo īso gabaliņu jaunībā paps bieži mērojis, saklausījis, kā jūra runā. Sapratis, kas ir īsts un mūžīgs, patiess un varens. Tāds viņš bija uz dzīves skatuves, un tādu dzīvi rādījis skatītājiem.”

Pagātnes likteņa pirksts

Nu sakiet, kā lai pēc tāda atklājuma neķertos pie grāmatas? Kāpēc iepriekš atgādināju - man nebija taisnība, ka paps nav atgriezies?

Laimdoņa Grasmaņa simtgades izstādi Latvijas Kultūras akadēmijas Ed. Smiļģa Teātra muzejā iekārtojis scenogrāfs Ivars Noviks. Mākslinieks pats izvēlējās darbus. Brīdi vērojis gleznu Dzirnavas saullēktā, viņš negaidīti paziņoja – tās dzirnavas ir trīs Baltijas valstis! Saule spīd aiz kokiem, bet tā tur ir! Jā, košā, izteiksmīgā glezna ik dienas ir acu priekšā, bet – kādus dziļumus tā, iespējams, slēpj... Līdzīgs motīvs atrodams darbā Dzirnavu iela ziemā. Piesnigusi pilsēta, virs kuras spilgti sarkanas debesis, bez mākoņiem. Sarkanais okupācijas vāks pār Rīgu.

"Dzirnavas saullēktā", 1970

Laimdonim Grasmanim netika piešķirti goda nosaukumi. Visticamāk, asās mēles dēļ, jo – ticiet vai ne! – okupantus viņš publiski sauca par okupantiem, negrieza ceļu kinostudijas līdējiem (tiesa, viņš teica krietni sālītāk!). Bet varbūt visvairāk šo ignoranci ietekmēja skaudība. Ne reizi viņam neizdevās nokļūt ārzemēs – cik nojaušu, Rietumeiropas mākslas krātuvju bagātību Meistaram ļoti pietrūka. To apliecina viņa Venēcijas, arābu zemju, Ungārijas ainavu vīzijas, krāšņi, saulē pludojoši akvareļi, nedaudzi Krimā, filmēšanas ekspedīcijās tapuši eļļas darbi.

Meklējot un kārtojot papa izstādei vecas fotogrāfijas, lugu un scenāriju eksemplārus, izrāžu un kino programmas, atradu 1967. gada bildes, ko uzņēmis Andris, mans vīrs. Tas bija rets gadījums, ja paps mūs, jaunos, paņēma līdz uz kādu izbraukumu, kā tagad teiktu – plenēru. Papam ļoti mīļi bija zvejniekciemi, kā jau viss, kur tuvu jūra vai ūdeņi. Braucām uz Ragaciemu, kur tolaik vēl bija līkā vētras priede, kas filmēta Zvejnieka dēlā. Andris sabildēja gleznas tapšanas gaitu – no balta audekla līdz pabeigtam eļļas darbam. Paps tam deva nosaukumu Lomi jau krastā. Uz jūras un tīklu būdiņu fona vabās izkārti sarkani tīkli. Toreiz vaicāju – kāpēc tīkli ir sarkani? “Tā vajag! Kad lomu izvilka, zivis vēl bija dzīvas...” Un tikai tagad nāk atskārta – Grasmaņa glezniecībā viss tverts kā dzīvās dabas daļa. Zivis jūrā taču ir dzīvība, un tās savu dzīvības spēku atdevušas tīkliem, tāpēc sarkani...Vēlāk to atgādināja māksliniece Džemma Skulme – Grasmanis arī portretējamo cilvēku uztvēris kā dabas daļu.

"Tautumeitas", 1967

Trīne mirst vai pirts deg...

Laimdonis Grasmanis ir Meistars, kura dzīves vadu zvaigzne arvien bijusi glezniecība. Viņa dzīvesbiedre, mana mamma Lilija Grasmane šad tad atgādināja: “Trīne mirst vai pirts deg, ir jāmālē! Tur neko nevar darīt, tāds mākslinieks ir.” Kā atceras laikabiedri Dailis Rožlapa, Miks Zvirbulis, Jānis Streičs, Gunārs Balodis, viņš scenogrāfijā arvien ienesis glezniecisko krāšņumu. Savukārt aktrises Baiba Indriksone, Līga Liepiņa, Olga Dreģe zina, cik ērti un patīkami bijis spēlēt filmās, kur mākslinieks inscenētājs bijis Grasītis. Vissirsnīgāk varbūt pateikusi kostīmu māksliniece Večella Varslavāne: „Man viņa klātbūtnē bija silti”.

Paps arvien gremzies, ka dekoratora darbs atņem laiku mālēšanai. Kinostudija viņam atvēra vārtus aizrautīgai glezniecībai, jo ekspedīcijās Grasmanis nebija iedomājams bez mālkastes. Mājās arvien pārveda desmitiem akvareļu, retāk eļļas darbus.

"Regate", 1962

Glezniecība bija papa dzīvesveids. Viņš nepazina atpūtu dīkas vaļošanās nozīmē. Ja sestdienās vai svētdienā nevarēja mālēt – kļuva kašķīgs, neiecietīgs. Vasarās mamma no Murjāņu mājām atveda kaudzi puķu, tad tapa košas klusās dabas. Rudeņos labprāt pats sēņoja, pēc tam mālēja sēnes. Murjāņos jutās omulīgi – kamēr mamma izkopa brīnišķīgu puķu dārzu, paps devās klejojumos gar Gauju un Lojas upīti ar mālkasti. Bieži pazuda mazā gaismiņā, lai uz brokastīm apmierināts izrādītu 3 – 4 akvareļus. Neesmu sastapusi tādus papa amata brāļus, kas apgalvotu, ka gleznošanas tempa un kvalitātes ziņā būtu spējuši turēt līdzi Grasmanim.

Dīvāns Zvejnieka dēlam

Ja salīdzina Grasmaņa teātra un kino scenogrāfiju, spilgtāk viņa rokraksts izpaudies teātra izrādēs, jo 40. un 50. gadu izrādēs dekorators bija arī kostīmu mākslinieks. Te nu paps ļāva pilnu vaļu savai laikmeta stilu pazīšanai, etnogrāfijai – tas, pēc viņa paša atzinuma, nācis no Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas. Kad Liepājas mākslas skolas 90 gadu jubilejas izstādei aizsūtīju papa 1937. gadā absolvētās mākslas skolas apliecību, mazliet pabrīnījos, ka ticības mācībā viņš novērtēts ar “ļoti labi”, tāpat kā mākslas vēsturē, klasisko stilu mācībā. Ģimenē bijām raduši domāt, ka paps ir bezdievis, bet lūk – reliģiskās lietas un to atribūtiku viņš apguvis jau skolas gados!

Dekorācijas mets A. Gribojedova lugas "Gudra cilvēka nelaime" iestudējumam LPSR Valsts Akadēmiskajā drāmas (tagad Nacionālajā) teātrī, režisors H. Zommers, pirmizrāde 1950. gada 29. aprīlī

Kinofilmu scenogrāfijā papu aizrāva pats literārais darbs, ko vajadzēja inscenēt. Ja tas bija saistošs, viņš strādāja ar lielu aizrautību. Tas gan nenozīmē, ka svešāka scenārija dēļ būtu atļāvies paviršības. Kā piemēru varu minēt filmu Sūtņu sazvērestība (1965), kurai tika izstrādātas daudz un dažādas skices vai vienkārši uzmetumi no Krievijas revolūcijas un pilsoņkara laikiem.

Kino uzņemšanas labā paps izrautu velnu no elles. Kad filmēja Zvejnieka dēlu (1957), reiz mēs ar mammu, vakarā pārnākušas mājās, vairs neieraudzījām ne dīvānu, ne veco galdu ar virpotajām kājām. Paps pa dienu mēbeles aizrāvis uz kinostudiju – Oskara mājas interjerā pietrūcis dīvāna ar plauktiņu, kādi bijuši Latvijas laikos, un tāda galda, kāds bija darbnīcā. Kurš kārtīgs cilvēks to spētu izturēt? Bet - Trīne mirst vai pirts deg...

Dekorāciju skice filmai "Zvejnieka dēls" (1957), Anitas istaba ar dīvānu, kas uz filmēšanu tika vests no paša Grasmaņa dzīvokļa

Mamma, Baltā puķe, to spēja. Tāda dvēseļu saskaņa, kad viens saprot otru no pusvārda, uztverot pat neizteiktu domu, ir reta mākslinieku vidū. Mamma bija gleznotāja ar Mākslas akadēmijas diplomu, paps bez diploma, bet, gleznas vērtējot, viņam nebija gudrāka un stingrāka kritiķa par sievu.

Es labi zinu, ko nozīmē sadzīviskas ķezas, kas gadās mākslinieku ģimenē. Es zinu, cik ļoti sāp, kad paps ir...Nu, kaut kur. Tomēr tam nav nekāda sakara ar šo dvēseļu saskaņu. To nekas nespēj atņemt. Man visu mūžu nāk līdzi tā gaisma, kas valdīja Skolas ielas darbnīcā. Un tagad ar dziļu, klusu bijību arvien pārkāpju arī Ūliha ielas nama slieksni - te vecajās kāpnēs snauž papa bērnības un jaunības soļi...

Apgādā "Mansards" izdotā Ilzes Būmanes-Grasmanes grāmata "Elefantību meistars" nopērkama ŠEIT.

Raksta foto: Laimdonis Grasmanis glezno filmā "Kapteiņa Enriko pulkstenis" (1967). Foto no Rīgas Kino muzeja krājuma

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi