Tikt ārpus burbuļa

Rīgas starptautisko kino festivālu (Riga IFF) aizvadot un sākot gaidīt nākamo, jaunais “Kolēģa blogs” par festivāla iespaidiem – filmām, lekcijām un nejaušām sarunām.

Rudens dažreiz mūsu platuma grādos ir nolemtība. Lai arī tuntulēšanās ziemas drēbēs tiek kompensēta ar mūzikas, teātra un kino piedāvājumu, to ierobežo neiztrūkstošās klepus lēkmes skatītāju rindās. Kaitinošākas par citu kāsēšanu ir tikai paša klepus lēkmes, tāpēc festivāla iesākumu vēroju mājās zem segas, pieslēgusies notiekošajam caur lsm.lv videostrīmiem.

Brīvdienas rītā Cafe Film Noir notiek saruna par bērnu kino, un mani pārsteidz Kristas Burānes teiktais, ka projekta Kultūras Soma entuziasms ar sākotnējo mērķi “viens kultūras pasākums mēnesī” noplacis. Viņa saka - skolotājiem vieglāk ir lūgt darba lapas, nekā organizēt braucienus / gājienus uz kultūras pasākumiem ārpus stundu laika. Manā nelielajā pieredzē, aicinot skolotājus vest vidusskolēnus uz filmas Modris seansiem par puscenu, atsaucība bija vienmēr. Bet apdomājoties apjēdzos, ka toreiz runāju tikai ar pilsētniekiem. Un norāju sevi par dzīvošanu burbulī, neapjaušot citu cilvēku dzīves ritmu.

Pašpārmetumi par to, ka neizprotu, kas notiek ārpus šī burbuļa, festivāla laikā mani piemeklē vairākkārt.

Kad beidzot tieku pie Riga IFF programmas, negribas izdarīt nepareizo izvēli. Ilgi svārstos starp norvēģu dokumentālo stāstu Brāļi, kas novērtēts par Boyhood dokumentālo līdzinieku, Ingmaru Bergmanu uz lielā ekrāna un arhīvu kompilāciju Show of the shows. Variety recenzija un Sigur Ros mūzikas celiņā pieliek punktu manai izvēlei – dodos uz filmu bez naratīva, Izrāžu izrāde / Show of the Shows. Zīmīgi, ka režisora Erligsona iepriekšējo filmu Of men and horses esmu redzējusi, tikai ķerot vizuālo naratīvu. Proti, vienu gadu pieteicos brīvprātīgā palīga darbam un biju atbildīgā par filmas DCP ielādēšanu un atskaņošanu Nordkapa filmu festivālā – tas ir maziņš festivāliņš mazītiņajā Honinngsvagas pilsētiņā / ciematā ar pāris tūkstošiem iemītnieku.

Tā ka – lai saprastu islandiešu režisora Benedikta Erlingsona darbu, stāstījums nav vajadzīgs. Šajā dokumentālajā filmā tā arī nav, ir tikai ar arhīva montāžas darbiem izstāstīts stāsts par cirka vēsturi. Burvīgākais filmā ir Sigur Ros mūzika, tā ieņem stāstnieka pozīciju un virza emocijas no liriskām uz dramatiskām notīm. Filma sadalīta nodaļās, ne hronoloģiskā stāstā, un stāsts virpinās, gan radot sašutuma emocijas par dzīvnieku mocīšanu, gan apbrīnu par cilvēka ķermeņa iespējām, gan arī uzjundot atmiņu ainas no bērnu grāmatām, kuras, vismaz manā dzīvē, ir vienīgās liecības par zobenrijējiem.

Kadrs no filmas "Izrāžu izrāde"

Pa ceļam no filmas satieku vēl divus citus kinomīļus, kuri nāk man pretī no kinoteātra K.Suns – otra no trim Elizabetes ielas kinoteātriem, kur pagājušajā nedēļā mājoja Riga IFF. Režisori Kristīne Želve un Kaspars Goba nāk no Ingmara Bergmana filmas Persona seansa un man, klausoties abu atšķirīgajā stāstījumā, nākas mazliet kost pirkstos par savu izvēli, jo šķiet – K.Sunī filma norisinājusies arī zālē. Līdzīgi kā dzīvajā rindā pēc Jaunā Rīgas teātra biļetēm var vērot dzīves epizodes, tā arī vecmeistara 1966. gada filmas seansā. Uz filmu sapulcējušies tās vienaudži un tie, kas filmu redzējuši jaunībā - tagad cienījami seniori, uzgriezuši austiņas tik skaļi, ka tulkojumu var sadzirdēt arī divas apkārtējās rindas. Citi savukārt skaļos čukstos draugiem skaidro titros rakstīto.

Kadrs no filmas "Persona" (1966)

Kaspars Goba atcerējās savu pieredzi no pagājušā gada dzīves Maskavā, kur uz Tarkovska jubilejai veltītajiem filmu goda seansiem arī sanākuši kinomīļi gados, un tas bijis sajūtams ar katru maņu, arī ožas kārpiņām. Filmas stāsts blakus dzīves stāstiem.
Es savukārt šajā netīšajā un ātrajā trīs paziņu sarunā Elizabetes ielas viducī visdziļāk sajutu festivālu, kas blakus filmu vērošanai dod sarunu prieku – mazajā Rīgā, kura festivāla laikā sašaurinās līdz vienas ielas garumam.

Vairāki desmiti profesionāļu sapulcējušies uz vieslektora, velsieša Maikla Gabinsa lekciju par filmu mārketinga stratēģiju. Pieredzējušais filmu mārketinga eksperts ar žurnālista bagāžu atvedis uz Rīgu savu stāstījumu par kino aizvešanu pie skatītāja laikā, kad valda ne tikai filmu, bet visdažādāko izklaides veidu pārprodukcija. Gabinsa stāstītais netieši sasaucas ar filmu Show of the shows un manām bērnības pārdomām par cirka dzīvniekiem – proti, kopš to uzzināju, mani šokē fakts, ka ziloņmāte savu mazuli iznēsā divus gadus.

Kadrs no filmas "Izrāžu izrāde"

Gabinss šo faktu izmanto savas lekcijas piemērā, salīdzinot to ar filmas mūžu – tā top divus gadus (vismaz), bet pēc tam ar vienu spāres spārna vēzienu negaidīti labi laika apstākļi nedēļas nogalē var aizvest skatītājus no kinozāles prom dabā. Un viss ziloņa darbs vējā.

Maikla Gabinsa lekcija RigaIFF ietvaros

Protams, Gabinsam nebija gatavas receptes, kā atvest skatītāju uz kino, un viņš arī pārāk daudz laika veltīja skaidrojumiem par to, kā tagad mainījusies pasaule (taču tāds niķis piemīt visiem lektoriem, kuri runā par šo tematu). Bet daži norādījumi lika klātesošajiem producentiem ar smaidu piekrītoši māt – piemēram, nākamnedēļ uz ekrāniem nonāks Melānijas hronika, kuras komanda jau ražošanas posmā strādājusi pie publicitātes – it kā jau tad būtu vadījusies pēc Gabinsa prezentācijas padomiem. Te arī nākamais atgādinājums palūkoties ārpus sava burbuļa, atcerēties par tiem skatītājiem, kuriem kino ir tālāk nekā viens brauciens ar sabiedrisko transportu.

Un optimistiska piebilde, ka “miris” jau nav nekas no tā, kam solīta nāve – ne futbols, ne radio, ne televīzija -, viss vienkārši mainās, un vieglāk ir laikus mainīties līdzi.

Pēc Riga IFF noslēgšanās ir atkal žēl, ka rudens nav ļāvis to izbaudīt tik intensīvi, kā iepriekš sazīmēts kalendārā. Taču festivāls devis ne tikai skatāmo filmu sarakstu, bet arī rīkus, vismaz sapratni, kā tikt ārā no burbuļa – kā satuvināt ekrānu un skatītāju, kā savīt kopā filmas stāstus ar dzīves stāstiem.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi