Rīgas rudens pieraksti IV. Svētki un ikdiena

Vai nozares prestižu efektīvāk veido reprezentatīva balva (kurai pievienots nekāds vai visai niecīgs finansiāls segums) un glamūrīga ceremonija, vai jēgpilns un kvalitatīvs process, iespēja profesionāļiem strādāt un pelnīt iztiku savā profesijā?

Režisore Kristīne Želve (no labās) un aktrise Daiga Kažociņa, filmējot pieteikumu Latvijas Simtgades konkursa projektam "Mērijas ceļojums"

Pēdējais manas dežūras ieraksts Kino Rakstu blogera statusā nāk grūti, pēc festivālu sezonas beigām liekas, ka nav vairs par ko īsti rakstīt... tas, ir „cepties”. Pēc iepriekšējā, daudz apspriestā un pretējiem viedokļiem komentētā ieraksta par Lielo Kristapu saņēmu uzaicinājumu piedalīties Latvijas Kinematogrāfistu savienības diskusijā par Nacionālā festivāla nākotni un to pieņēmu – cerot uz konstruktīvu sarunu, visu viedokļu uzklausīšanu un datu analīzi. Šodien vēl vienu pārdomu tēmu piesviež Homo Novus direktores Gundegas Laiviņas feisbuka ieraksts pēc Nacionālās kultūras padomes sēdes, kur spriests par nozaru balvām, un katra nozare strikti aizstāv savu bērnu.

Citējot Gundegu:

„Kāpēc mēs esam tik ļoti apsēsti ar kāpšanu uz skatuves, balvu došanu un ņemšanu katrs savā mazajā pulciņā, pat ja īsti nav par ko,

nevis ar to, kā labi un jēdzīgi izdarīt darbu ikdienā un mēģināt ieraudzīt / veidot kaut kādas kopsakarības?”

Tas droši vien būtu vēl viens jautājums Lielā Kristapa sakarā – vai tiešām, ņemot vērā filmu nozares situāciju un filmu skaitu, festivālu noteikti vajag katru gadu? Piemēram, nosacīti galvenā kategorija - spēlfilma šogad bija viena, līdz ar to daudzas profesionālās nominācijas marginalizējas, balvu saņēmušos nevar īsti apsveikt vai novērtēt, jo mazās filmiņas taču neviens nav redzējis... Un vai obligāti vajag pompozās ceremonijas, LTV tiešraides, teātru lielās zāles? Protams, tās ir nacionālās balvas, tas ir prestižs – kultūras nozares kopumā un katras nozares atsevišķais prestižs, bet tā ir arī valsts budžeta nauda, kuras reizēm tik ļoti pietrūkst pašam procesam, jaunam radošam mākslas darbam, kultūrizglītībai... Vai prestižu efektīvāk veido reprezentatīva balva (kurai pievienots nekāds vai visai niecīgs finansiāls segums) un glamūrīga ceremonija, vai jēgpilns un kvalitatīvs process, profesionāļiem iespēja strādāt un pelnīt iztiku savā profesijā?

Cik prestiža ir balva, kas izcīnīta praktiski neesošos konkurences apstākļos?

Vai mazāk prestiža būtu balva, kas saņemta vienkāršā un demokrātiskā ceremonijā? (Te uzreiz prātā nāk vairākas Eiropas balvas, kas stilīgi un asprātīgi pasniegtas Laikmetīgo muzeju vai bibliotēku zālēs; un, starp citu, Rīgas IFF balva šogad tika pasniegta nevis Splendid Palace Lielajā zālē, bet apaļajā Versaļas zālē, ko kādreiz sauca arī par Sarkano foajē...)

Ai, jautājumu ir daudz. Daudz vairāk, nekā jaunu Latvijas filmu pirmizrāžu.

Bet šobrīd ir klusa cerība, ka filmu skaits un līdz ar to konkurence uz balvām (sic!) varētu pieaugt 2018. gadā – protams, ja atkal nenotiks negaidīti budžeta šņāpieni un dienasgaismu, kā solīts, ieraudzīs mazākā puse (proti – 12) no saprojektētajām Latvijas simtgades filmām (filmu pieteikumi ŠEIT). Skatoties projektu pieteikumus, no kuriem lielākā daļa sagatavota ļoti pārdomāti, pārņem divējādas sajūtas. Labā sajūta – ir gana daudz interesantu, perspektīvu, daudzsološu ideju, kas pie pieklājīgi atbalstīta sagatavošanās perioda (gandrīz visu projektu sagatavošana arī tika finansēta konkursa kārtībā) ir arī kvalitatīvi izstrādāti. Sliktā nojauta – ka vairāki vērienīgi iecerēti projekti (te es domāju vairāk spēlfilmas, kur konkurence būs ļoti sīva), nesaņemot atbalstu, tā arī izplēnēs... Un trešā – vēlmju domāšana, kaut tāda projektu plūsma būtu katru gadu, tad varētu gan balvas dalīt bez minstināšanās, gan kinokritikas žanru attīstīt (un, kazi, – arī nomināciju ieviest), gan vietējā kino izplatīšanu sakārtot.

Tikko LTV demonstrēja četru Lielā Kristapa balvu saņēmēju – Ināras Kolmanes dokumentālo filmu Ručs un Norie. Atceros, uzreiz pēc Kristapiem viesojos Gulbenē, tikos ar skatītājiem un lasītājiem bibliotēkā.

Kad aizrunājamies līdz jaunajām filmām, dzirdu ikdienišķo pārmetumu: „Jā, bet tās latviešu filmas jau nekur nerāda!” Tomēr izrādās, ka Ručs un Norie tieši iepriekšējā dienā rādīta Gulbenes Kultūras centrā, bijuši padsmit skatītāji...

Un te nu reiz nav problēma filmas kvalitātē vai, atvainojiet, depresivitātē vai nesaprotamībā ( ko nereti dzirdu kā iemeslu vietējo filmu neapmeklēšanai), bet tajā, ka nav ne vietējā kino izplatīšanas sistēmas, ne ieraduma skatīties LV filmu. Un, ak jā, bieži vien nav arī pašu filmu...

Bet tuvojas valsts svētki, un man, kurai nekad nav īpaši labi veicies ar episku novēlējumu sacerēšanu, šoreiz gribas novēlēt – ne tikai prast smukus svētkus savīkšķīt, bet arī ikdienu līmenī noturēt.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi