Kritiķis nav svarīgāks par filmu

Aizvedu savas kinokritiķa profesionālās pārdomas pieredzes apmaiņā uz Roterdamu. Jo turienes starptautiskais kinofestivāls jau gadiem ir ne tikai vieta, kur vērot, kādā virzienā attīstās kino kā mākslas forma, bet arī ir Eiropā centrālais notikums kinokritiķiem – tur katru gadu visas pasaules kritiķi programmas "Critic's Choice" ietvaros reflektē par dažādiem savas profesijas aspektiem.

Laikam līdzi mainās arī kinokritika. To nosaka vispirms jau filmu tehniskās pieejamības nosacījumi – piemēram, VHS kasešu ieviešana 70. gadu beigās un vēlākā kino jomas digitalizācija kardināli izmainīja kinokritiķa darba metodi un attiecības ar savu pētāmo objektu. Tagad recenzija vairs nav jāraksta, paļaujoties vien uz savu atmiņu, tagad ikkatru vismazāko inscenējuma detaļu ir iespējams pārbaudīt, kārtējo reizi iemetot aci filmas skrīnerī.  Savukārt tehnoloģiskie nosacījumi izmaina arī kinokritikas formas, un runa nav tikai par kino kritikas demokratizēšanos, kuras rezultātā mūsdienās publiski akceptēto viedokļu spektrs ir daudz plašāks – līdzās kinokritiķa tekstam tagad stāv ikdienas kinoskatītāja ieraksti tviterī, blogeru viedokļi, instastoriji u.c.  Arī profesionālās kinokritikas formas ir kļuvušas daudzveidīgākas.

Nīderlandiešu kino kritiķe Dana Linsena, kas kopā ar savu kolēģi Janu Pīteru Ekeru ir Roterdamas Critic's Choice organizētāji,  jau vairāk nekā desmit gadus rosina diskusijas par dažādiem šīs tik specifiskās profesijas aspektiem, tāpēc es ar viņu neklātienē iepazinos jau sen.

Lēnā kinokritika

Strādājot pie disertācijas par lēno kino, viens no man būtiskākajiem atsauces punktiem bija Danas jau 2009. gadā dibinātais Lēnās kinokritikas projekts. Tāpat kā citi fenomeni, kas uzsver lēnumu kā kvalitāti, – slow food, slow television, slow parenting, slow gardening utt. –, arī

lēnā kinokritika ir radusies no nepieciešamības pretoties mūsdienu ikdienas dzīves prasībām pēc ātri tapušiem kvantitatīviem rezultatīvajiem rādītājiem, lai vai kādi tie būtu.

Tas recenzijas autoram sniedz iespēju domāt par filmu ilgāku laika periodu, kas parasti noved arī pie pamatotākiem un izsvērtākiem viedokļiem. Lēnā kinokritika vērtējama arī kā mēģinājums atbrīvot kritiku no tai raksturīgās sasaistes ar filmas mārketingu. Ja recenziju nepublicē tuvākajās dienās pēc pirmizrādes, tad filmas reklāmas kampaņa to mazāk var instrumentalizēt konkrētā darba popularizēšanas vajadzībām. Un kritiķiem nav sevi jāpieķer pie domas, ka vajadzētu recenzijas tekstā iekļaut kaut vienu praktiski lietojamu pusteikumiņu – mazu, skaidri formulētu pozitīvu viedokli par filmu,  lai mārketinga darboņiem būtu ērti to ievietot soctīklu kontos filmas popularizēšanai. Galu galā, kurš gan ir pasargāts no slavaskāres! Taču vērtība šādiem tekstiem zūd tikpat ātri kā vakardienas ziņām. Tāpēc lēnā kinokritika ir viens no veidiem, kā pārvērst kinokritiku filmas redzējumā, kam piemistu ilgtspējība. Un tas, manuprāt, ir viens no kino recenzēšanas centrālajiem problēmjautājumiem.

Tēmas un tendences

Critic's Choice, kas norisinās kopš 2015. gada, katrā savā laidienā akcentē kādu citu kritikas aspektu. Šogad, pieskaņojoties festivāla tēmai, uzmanības centrā bija Kopdarbs / Collectivity. Recenzija gan parasti ir individuāls un unikāls viedoklis, bet Critic`s Choice seansu un diskusiju mērķis bija apspriest veidus, kā viedoklis par kino var tikt veidots kā kolektīva izpausme – vai tas vispār ir iespējams un varbūt pat nav vēlams, jo par vienu no ekstrēmākajām kolektivitātes izpausmēm uzskatāma „viena vienīgā pareizā” viedokļa proponēšana, kas ir drauds demokrātijai.

Elīna Reitere (centrā) ar Roterdamas festivāla "Critic's Choice" rīkotājiem Danu Linsenu un Janu Pīteru Ekeru. Foto: Sonora Broka

Jau kopš pirmā Critic's Choice filmu programmas struktūra ir līdzīga – kuratori no IFFR programmas izvēlas apmēram septiņas filmas, kuru seansus ievada kāda kinokritiķa veidota video-eseja par konkrēto filmu.

Video-eseja šajā gadījumā ir audiovizuāla refleksija, kas mēģina pārvarēt kinokritikas kā drukātā vārdā balstīta medija neizbēgamo ierobežotību –

rakstīts teksts nekad nespēs pilnībā un adekvāti atspoguļot visas kvalitātes, kas piemīt filmai kā multimodālam mākslas darbam. Daudz neiedziļinoties tematikā, piebildīšu tikai – par spīti šī formāta atraktivitātei, video-esejas pieder pie visdarbietilpīgākajām kinokritikas formām. Šis kinokritikas žanrs pastāv jau apmēram desmit gadus, un, kaut pa šiem gadiem eseju skaits internetā vairs nav pārskatāms un pastāv pat audiovizuālajām esejām veltīts video žurnāls, visredzamākais video-eseju autors ir un paliek amerikānis Kevins B. Lī (viņa Vimeo kanāls ŠEIT). Kevins, sācis karjeru kā kinokritiķis-jūtūberis, šobrīd ir crossmedia publishing studiju virziena profesors Merca akadēmijā Štutgartē.

Tieši Kevins šogad veidoja programmas atklāšanas eseju, kas bija veltīta filmai Bāka / Lighthouse, bet sacerēt pārējās video-esejas bija aicināti kinokritiķi no visas pasaules. Jo, kā uzsver Critic' s Choice kuratori, viens no šīs programmas uzdevumiem ir savest kopā kinokritiķus no visdažādākajām valstīm, tā veidojot kritiķu tīklu, kas ir ieinteresēti savas profesijas attīstīšanā. Tāpēc arī mēs ar Danu un Janu Pīteru pēc viena programmas seansa apsēdāmies pie kafijas tases, lai iepazītos klātienē.

Satikties un sakonektēties

Dana ilgus gadus bija nīderlandiešu kinožurnāla De Filmkrant galvenā redaktore, tagad turpina darbu kā Nīderlandes lielākā laikraksta NRC Handelsblad kinokritiķe. Viņa stāsta, ka Lēnā kino projekts radies no nopieciešamības apmainīties ar domām par savu profesiju ar kolēģiem no ārzemēm. Nīderlandē par kinokritiķiem visbiežāk kļūst cilvēki, kas nāk no žurnālistikas vai sinefilijas (Dana pati ir studējusi filozofiju), un tas nozīmē, ka šiem cilvēkiem visbiežāk nav akadēmiskās izglītības kino teorijā un vēsturē.

Kad Dana sāka vairāk ceļot pa ārzemju kino festivāliem, viņa secinājusi, ka valstīs, kur kinokritiķu izglītības pamatā ir kinozinātnes studijas, arī viņu sarunas ir daudz interesantākas.

Vai katrai valstij ir sava kinokritikas tradīcija?  

Eiropas kinokritika ievērojami atšķiras no anglosakšu modeļa. Proti, Eiropā drīzāk dominē esejistisks, poētisks teksts ar ļoti gariem teikumiem, tur ir norādes uz vēsturi, politiku, literatūru, filosofiju, atsauces uz mākslas vēsturi, bet anglosakšu kino kritikā dominējošais ir filmas novērtējums (judgement) un autora viedoklis. Visi šie aspekti recenzijā ir svarīgi, taču vērtējums ir recenzijas visneinteresantākā daļa. Jo tikai analīze noved pie interpretācijas, asociācijām un iespaidiem, kas lasītājam ir daudz interesantāk. Analītiski veidots teksts arī apliecina, ka var būt ļoti daudzi iemesli, kāpēc skatīties kādu filmu. Nekad nevajadzētu būt tā, ka kritiķa vērtējošais viedoklis – piešķirto zvaigznīšu skaits – skatītājam ir vadošais iemesls, kāpēc izvēlēties to vai citu filmu. Tā vietā par izvēles iemeslu var kalpot, piemēram, filmas tēmas aktualitāte vai tās piederēšana kādai konkrētai tradīcijai. Katrā ziņā, visos šajos gadījumos runa ir par apvāršņiem, ko paver filma.

Strādājot Kino Rakstos, es regulāri sastopos ar Latvijas kinokritikas ataudzes problēmu – arī, ja Latvijas Kultūras akadēmija regulāri izglīto jaunus cilvēkus, kas varētu strādāt par kinokritiķiem, mums ik pa laikam ir grūti atrast recenzentus, ja vēlamies, lai konkrētu filmu recenzē gados jauni kolēģi. Tu regulāri esi bijusi mentore Berlīnes kinofestivāla jauno kritiķu programmā. Kā jūs ar Janu Pēteru atbildat uz jauna cilvēku jautājumu, kā tapt par kino kritiķi?

Tā noteikti ir profesija, ko var iemācīties. Taču būtiska te ir mistērijas un talanta deva. Man reizēm šķiet, ka svarīgāka par mīlestību uz kino ir vēlēšanās rakstīt.  Jo vajag prast to, ko tu domā, pārvērst vārdos. Tāpēc kritiķim ir jāmīl valoda.

Bet kā kinokritiķis var attīstīt savu personību?

Mans kolēģis Jans Pīters visu laiku iet uz muzejiem, lasa visu laiku, un es viņu apskaužu, jo tam man nepietiek laika. Bet es daudz lasu filosofijas grāmatas un eju uz citiem muzejiem nekā Jans Pīters. Katrā ziņā – kinokritiķim vajag laiku, lai saskartos ar pasauli, nevis tikai ar filmām. Ir labi, ja kritiķi izlasa kādu grāmatu, bet ir jābūt atvērtam pasaules iespaidiem. Šo interesi par apkārt notiekošo savukārt uztrenē žurnālistika. Un vēl ir jābūt labam bumbu ķērājam – kad pasaule met daudz dažādu bumbu tev rokās, tu automātiski un intuitīvi noķer to pareizo bumbiņu. Tas arī ir laba treniņa un profesionālās pieredzes jautājums. Un ir jābūt godīgam.

Kinokritikā nav likumu. Ir tikai labi un pamatoti argumenti.

Nīderlande, tāpat kā Latvija, ir maza valsts, tāpēc arī šo valstu kinokritiķiem kopīga ir problēma, kā rakstīt recenzijas par savu draugu filmām, jo visi taču cits citu pazīst un bieži arī kopā strādā. Kā tu risini šo problēmu?

Man ir draugi – kinoveidotāji, par kuru filmām es vairs nerakstu, un viņi to zina. Tie ir mūsu draudzības noteikumi. Un ir viena holandiešu kinorežisore, ar kuru man ir vienošanās – ja es vēlos rakstīt par viņas nākamo filmu, tad laikā, kad viņa filmē, mēs nesazināmies, lai es neuzzinātu pārāk daudz, lai man nerastos pārāk liela emocionālā  piesaiste šim projektam. Tas uzrāda tavu integritāti un arī padara ievainojamu tādā ziņā, ka tu paliec pazemīgs. Jo kinokritiķim ir jābūt pazemīgam filmas priekšā. Kritiķis nekad nav svarīgāks par filmu.

Kā (ne)kļūt par režisoru

Sarunas finālā mēs ar Danu un Janu Pīteru nonācām pie tēmas, kas vismaz manās pēdējo mēnešu sarunās ar dažādu valstu nozares profesionāļiem parādās regulāri – par to, ka aktuālā kino industrijas sistēma cilvēkiem vairs neļauj kļūt par izciliem režisoriem. Jo kinorežisora profesija, tāpat kā jebkura cita, ir jāapgūst darbībā – uzņemot filmas. Ir daudzi slaveni vārdi kino vēsturē, kuri savu pasaules slavu ieguva tikai ar savu sesto, devīto vai – kā Ingmārs Bergmans – ar divpadsmito filmu (Vasaras nakts smaidi / Sommarnattens leende, 1955, pirmā balva, ko Bergmans saņēma Kannu kinofestivālā). Un arī Latvijas piemērs – Jānis Streičs, kura pirmais šedevrs, komēdija Mans draugs – nenopietns cilvēks (1975), bija viņa sestā pilnmetrāžas spēlfilma.

Mūsdienās vienas filmas ražošanas periods ilgst trīs līdz piecus režisora dzīves gadus, konkurence ir milzīga, jo kinoskolas ražo aizvien jaunus topošos režisorus, bet arī naudas kino sistēmā ir mazāk. Tā rodas apburtais loks.

Mūsdienās kino industrija neļauj iemācīties būt režisoram – tagad tev pasaule ir jāiekaro ar pirmo vai, vēlākais, ar otro filmu.

Jans Pīters saka: „Citādi tu tā arī paliec – tas režisors, kas uztaisīja trīs filmas. Bet, ja tu vairs netaisi filmas, vai tu vēl esi režisors?”
Kā man rudenī sarunā par šo tēmu teica Audrius Stonis, mēs dzīvojam uzvarētāju laikmetā. Kinorežisoram nav atļauts kļūdīties, un man par šo bija daudz jādomā, kad tas gadījās Kārlim Lesiņam. Janvārī biju ieplānojusi uzrakstīt recenziju par viņa debiju spēles pilnmetrāžā, bet Izmisums izrādījās filma, kas vērtējama kā neveiksme. Sekojot Kino Rakstu principam par katru filmu lasītājiem piedāvāt vismaz divus atšķirīgus viedokļus, manai recenzijai bija jānāk kā otrajai. Taču Žulijens Nuhums Kulibali savā filmas analīzē jau ļoti precīzi uzrādīja veselu virkni filmai piemītošo nepilnību, es varu vien piebilst, ka Izmisuma kompozicionālie trūkumi, manuprāt, meklējami jau scenārija līmenī, un tos būtu bijis nepieciešams atrisināt vēl pirms filmēšanas. Tas, ko mēs redzam uz ekrāna, ir neizstrādāta dramaturģiskā attīstība, galvenā varoņa plakanums, izvēlētās dramaturģiskās situācijas tā arī paliek ļoti shematiskas, nepārtopot mākslinieciskā tēlā.

Kadrs no filmas "Izmisums" (2019)

Tas izbrīna, jo Kārlis Lesiņš savu režisora varēšanu ir teicami parādījis gan spēles īsfilmā Konvertīti (2016. gada Lielais Kristaps kā labākajai studentu filmai), gan dokumentālajā filmā Vectēva tēvs (2017. gada Lielais Kristaps kategorijā Labākā debijas filma).

Kārlis šobrīd turpina mācības dokumentālā kino režijas maģistrantūrā Ālto universitātē. Zinot, ka šī ir viņa ceturtā izglītība, secinu, ka Kārlis konstanti ir atvērts jaunām zināšanām un gatavs mācīties arī no skarbās Izmisuma pieredzes, lai kļūtu par prasmīgu spēlfilmu režisoru. Un man tik ļoti gribētos cerēt, ka viņam tas izdosies, jo ne visas starptautiskās kino industrijas bargās likumsakarības Latvijas apstākļos izpaužas identiski.

Atgriežoties Roterdamas realitātē - mēs ar Danu un Janu Pīteru vienojāmies, ka šai ģenerālajai kino industrijas problēmai starptautiskā līmenī risinājuma šobrīd nav. Danai bija jāsteidzas uz nākamo tikšanos, tāpēc pēdējai mani interesējošajai tēmai – kinokritiķa eksistences ekonomiskajiem nosacījumiem – mēs pat nepieskārāmies. Un labi vien ir – beigt rakstu uz tik skumjas nots nav labs stils. Todien pelēkajā Roterdamā uzspīdēja saule.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi