Kolēģa blogs 3. Pie tā, kas laikam pāri

Trīs jauni mūki gāja pa Viļņas ielu. Talāru krokas plandīja ap viņu mērķtiecīgā solī uz priekšu vērstiem augumiem, un gaiss bija uzlādēts ar pavasari – vēl ne īsti maigu, bet gaidu un cerību caurstrāvotu, jo bija 90. gadu vidus un Lietuva brīva.
Uz stūra pie parka mūkus uzrunāja jauns režisors un pieklājīgi lūdza atļauju viņus nofilmēt, ja drīkst, un vēl arī to, kā viņi ietērpjas savos talāros...

„Nedrīkst, puis. Tas ir svētums, kuru tu, šķiet, neizproti, un tas nav jāizrāda neizprotošām acīm,“ – tā vai kaut kā līdzīgi viņam toreiz atbildēja mūks. Režisors pateicās par atbildi, atvirzījās no pulciņa un tūlīt pat bija spiests nosarkt līdz pat ausu galiņiem, jo no tuvējā koka lapotnes atskanēja tiem laikiem raksturīgs kameras motora tarkšķis – operators nebija ņēmis par pilnu atteikumu un režisora pazemīgo atkāpšanos, un lapu aizsegā pilnā sparā... filmēja mūkus.

Filozofs Normunds Kozlovs, raksta autore un režisors Audrius Stonys. Foto: Brālis Gediminas Numgaudis, OFM

Divdesmit gadus vēlāk šis franciskāņu mūks – viņš pa to laiku gleznainā Žemaitijas nostūrī kopā ar ticības brāļiem bija izveidojis savdabīgu klosteri, kurā līdztekus garīgai kalpošanai darbojās arī dziednieciska kopiena narkomāniem un visādi citādi atkarīgajiem... Tad, lūk, šis mūks – svētais tēvs – atnāca pie režisora, un lūdza viņu uzņemt filmu par kristietību, par kristietības nozīmi cilvēka dzīvē.

Viņš ilgi bija domājis un sarakstījis vairākus „traktātus“ ar visu, ko vajadzētu šādā filmā ietvert. Viņš bija sacerējis veselas sērijas, jo uzskatīja, ka tas būtu labs projekts – izstāstīt cilvēkiem par svēto sakramentu ar kino palīdzību.

Un režisors, kurš nu jau nebija vairs ne tik jauns, ne arī tik bikls (bet patiesībā daudz pieredzējis un, starp mums runājot, jau sen pasaulslavens), viņam atbildēja: „Ko tu gribi, mūk? Ja tu gribi cilvēkiem stāstīt par kristietību, tad stāsti. Dari to, tādēļ nav vajadzīga filma. Bet ja tu gribi, lai cilvēkos tiktu raisīts līdzpārdzīvojums, lai tie tiktu aizkustināti, mudināti domāt un spriest, tad varam taisīt filmu“.

Tā mūks kļuva par producentu filmai, kas saucas Jēru vārti / Gates of the Lamb / Avinèlio vartai un stāsta par Neredzamo – par to, kas notiek ar cilvēku pēc kristīšanās.

Tā ir 2014. gada filma, un pirmo reizi es to redzēju, kad režisors to rādīja Kalkutā, Indijā. Tur to noskatījās pilna zāle kinoprofesionāļu un līdzi jutēju – ļaudis no visdažādākajām pasaules valstīm, pārsvarā no Āzijas. Pēc seansa zāle sēdēja klusa (Indijā, kur parasti kino seansi no sākuma līdz pat beigu rakordiem tiek pavadīti ar skaļu svilpšanu, plaukšķināšanu, izsaucieniem un citiem pūļa patīkamas kopābūšanas elementiem!), apmulsusi un savaldzināta no šī kino, kas tikai sev piemītošā valodā bija spējis izstāstīt to, ko ar vārdiem izstāstīt nav iespējams. Un runa jau nav par kristietību. Kristiešu tur bija labi, ja pusprocents. Runa ir par mūsdienīgu poētiku, piepildītu atklājumiem, dvēseles apjausmu un simboliem - tāpat kā senajā stāstā par kristietības sakramentu.

Līdz pat šim brīdim tas ir viens no spilgtākajiem jaunāko laiku dokumentālā kino pārdzīvojumiem arī man.

Pirms nedēļas es kopā ar labu draugu filozofu, kuru biju izlūgusies par šoferi, iebraucu klostera pagalmā, lai satiktos ar režisoru, kurš istabā virs baznīcas  bija tikko pabeidzis montēt savu jaunāko filmu.

Jā, viņiem tur klosterī ir arī sava montāža.

Jaunajai filmai nav sakara ne ar klosteri, ne ar kristietību (bet varbūt tomēr, jo režisors stāstīja, ka Jēru vārtu filmēšanas laikā veicis dziļi personīgu ceļojumu – tik ļoti daudz ko atklājušu viņā pašā). Tā vienkārši ir maģiska vieta, ar absolūto fen-šui – turpat upīte, pļavas ar zirgiem un aitām, kur nolīst no pasaules un strādāt mierā un klusumā.

Mums pretī klostera pagalmā iznāca mūks – liels vīrs ar skaidrām acīm un divām tasītēm espresso rokā.

„Laipni lūdzam,“ teica mūks, kurš mīlēja kino un, lai savāktu ziedojumus filmai, divus gadus bija pavadījis lūgšanās. Lieki piebilst, ka filma tapa bez jebkādu fondu iesaistes – tā ir ticīgo iekšējā lieta, viņš bija nospriedis. Tāpēc filmas titros logo rindas vietā skatāms ilgi slīdošs un blīvi izkārtots saraksts ar to cilvēku vārdiem, kas ziedojuši filmai.

Un lieliskie, mākslinieciskie kadri ar lidojošām svecītēm, kas redzami pašā filmas sākumā, un vēl daudzi turpat, ir paša mūka – filmas otrā operatora filmēti.

Parasti, lai kaut kā orientētos mūsdienās, es ķeros pie klasikas iezīmētām paralēlēm. Patiesībā tās pašas uzpeld atmiņā un saslēdzas, iekrāsojot un pilnveidojot apziņas bildi. Arī šoreiz jutu, ka jāpieslēdzas pie divu terabaitu arhīva ar Herca Franka materiāliem, par kuru izpētes iespējām no sirds pateicos kolēģim Guntim Trekterim.

„Lai taisītu kino, nepieciešams kaut kas vairāk par sižetu, kas spēj tevi aizraut,“ – tā Meistars mūža nogalē filosofē kādā Izraēlas virtuvē. „Lai uzņemtu kino, ir jābūt kam vairāk – svaigam azartam, vēlmei atklāt to, ko agrāk neesi pamanījis. Vajadzīga kaisle, kas iegremdē tevi realitātē, pa kuru tu pinies, no kuras mēģini izpeldēt... Un tad...“

Savulaik, tāpat kā pa jēru vārtiem, Franks izgāja cauri līdzīgai personības izaugsmei, filmējot uz nāvi notiesāto Augstākajā tiesā.

Tik labi ir pārliecināties mūsdienās un realitātē, ka mūžīgie jautājumi, par kuriem, šķiet, viss sen jau izrunāts, tik acīmredzami pāriet no paaudzes paaudzē un atkal tiek uzdoti no jauna.

Kad bijām noguruši, mūks atnāca un uztaisīja mums vakariņas. Mēs ēdām un runājām par to, kad un kur Rīgā vai Viļņā atkal tiksimies, lai turpinātu spriest un strādāt ar radošajām lietām, kuras bija mani turp aizvedušas. Mūks tad teica: „Brauciet uz šejieni, te jums būs labi“.

Un mēs sapratām, ka brauksim uz šejieni un ka tā būs mūsu galvenā tikšanās vieta – montāžas telpā zem baznīcas kupola, starp Lietuvu un Latviju, starp laicīgo un to, kas tam pāri.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi