Ich bin ein Berliner

Producents Gints Grūbe savā jaunajā blogā par kontrastiem – par Berlīni 2015. gada decembrī un 2016. gada februārī, par Agnešku Holandu un Alvi Hermani, "Melānijas hroniku" un "Mein Kampf"…

Decembra vidū notikušajā Eiropas Kino akadēmijas ceremonijā Berlīnē publika tika cienāta ar berlīneriem, slavenajiem pončikiem, kas pildīti ar ievārījumu, - lai pēc tam, kad tie notiesāti, varētu prominentajiem Eiropas kino viesiem no skatuves atgādināt ASV prezidenta Kenedija 1963. gadā teiktos vārdus: “Ich bin ein Berliner”. Toreiz viņš apmeklēja Rietumberlīni dažus mēnešus pēc tam, kad PSRS kopā ar VDR bija uzcēlušas mūri Eiropas metropoles vidū.

Atceroties pagājušā gada plašās sarunas par kinoakadēmijas ceremoniju Rīgā, pirmajā mirklī šķita, ka berlīneru piedāvājums gadu vēlāk ir mazbudžeta diktēts un pamatots ar lingvistiski asprātīgu kulināru piedāvājumu, taču, jo ilgāks laiks pagājis kopš šī Eiropas kino galvenā pasākuma, jo vairāk šķiet, ka asprātībā meklējama arī kāda cita jēga.

Skaidrs, lai vērtību vai politiskās kultūras izpratnē konvertētos par berlīnieti, nepietiek ar apēstu eļļā vārītu pīrādziņu. Taču šis pīrādziņš gluži vai Prusta nozīmē kā tas madlēnas cepums lika raisīties atmiņām. Lieki piebilst, ka es tos tovakar notiesāju kādus trīs un prustiskā pēcgarša man bija garantēta visu atlikušo mēnesi.

Eiropas kinoakadēmijas ceremonijās vienmēr jūtama politiska ievirze, taču šoreiz tā bija par kādu izvēli, par kuru no skatuves runāja poļu izcelsmes režisore Agneška Holande. Viņas neuzkrītošais uznāciens todien uz skatuves pirmajā mirklī šķita varbūt pat politkorekts, taču pēc tam tika bieži citēts dažādos pasaules medijos. “Tā nav nejaušība,“ viņa teica, “bet atspoguļo mūsu dziļās bažas par Eiropu. Tas ir cēlonis, kādēļ mums jāreaģē uz pašreizējo krīzi Eiropā: demokrātija, solidaritāte, cilvēktiesības, vārda brīvība un radošās izpausmes brīvība. Tās ir vērtības, kuras veidoja manu paaudzi. Tās ir vērtības, kuras tagad apšauba vairākas Eiropas valdības un partijas. Es lielāko savas dzīves daļu pavadīju totalitārā režīmā – un es tur negribu atgriezties.

Filmas, ko mēs veidojam, nevar būt nošķirtas no pasaules, kurā mēs dzīvojam.

Mūsu uzdevums ir aizstāvēt brīvību un demokrātiju.”

Tā laikam bija nejaušība, ka todien skatītāju rindās biju nosēdināts blakus slavenā vācu kino ģēnija Fasbindera (Veimāras republikas advokāta kinematogrāfijā) montāžas režisorei, kura strādājusi arī pie filmas Berlīne – Aleksandra laukums

Starp citu, tajās pat dienās Berlīnes grāmatnīcās kā Ziemassvētku piedāvājums parādījās Ādolfa Hitlera grāmatas Mein Kampf / Mana cīņa jaunizdevums – 70 gadus pēc šīs grāmatas pirmā izdevuma, kuru te daži cenšas ignorēt -, jo beidzies Hitlera pēcnāves autortiesību aizsardzības periods. Vācieši grāmatnīcā pētīja šo grāmatu, it kā neticēdami notiekošajam. Grāmata papildināta ar aptverošiem un plašiem zinātnieku komentāriem, kuriem, iespējams, ir būtiskāka vērtība nekā grāmatas saturam, jo tieši konteksts, ko sniedz komentāri, arī ir tā Eiropas vērtība, par ko runāja Agneška Holande.

Es pacilāju Mein Kampf, tomēr nenopirku, toties nopirku vācu žurnālu Der Spiegel, jo tajā bija publicēts raksts Tautas ienaidnieks – par Alvi Hermani,

kurš tieši tobrīd bija atteicies slavenajā Hamburgas Thalia teātrī iestudēt lugu, jo viņu neapmierina teātra attieksme bēgļu jautājumā. Berlīnē bāzētais izdevums TAZ jau bija paguvis Hermani nodēvēt par rasistisku režisoru, bet Alvis paziņojis presei, ka neviens nav ņēmis vērā kontekstu, kādā viņš paziņojumu sniedzis. Thalia teātra direktors rakstā apgalvo, ka viņa darbības periodā neviens nekad nav atteicies teātrī strādāt politisku iemeslu dēļ. Alvis Hermanis ar savu paziņojumu ir tik ļoti pretējs Agneškas Holandes teiktajam, pārmetot, ka daudzi teātra un operas cilvēki Vācijā uzvedoties kā “laipni lūdzam” kultūras propagandisti, kuri mākslas darbus nodod solidaritātes saukļu kalpībā…

Tā kā pirms diviem gadiem veidoju filmu Vairāk nekā dzīve par Alvja Hermaņa teātra metodi, mani šajā nedēļās vairākkārt mudināja noskatīties jauno LTV filmu par Hermani. Žēl, ka visaptverošais un aktuālos Eiropas iestudējumos balstītais stāsts apgājis Alvja paziņojumus par atteikšanos iestudēt izrādes slavenajā Hamburgas teātrī – negribas ticēt, ka autoriem tas nelikās būtiski un ka šiem paziņojumiem nav nekāda sakara ar mūsu nācijas lielā cilvēka darbiem Eiropas teātrī. Taču tikpat labi iespējams, ka šobrīd kāds jau sācis rakstīt jaunu scenāriju stāstam par Alvi Hermani “pēc Hamburgas”.

Tuvojamies filmas Melānijas hronika pabeigšanai, filmas melnās montāžas versiju ap to pašu laiku nosūtījām slavenajam, Rīgā dzimušajam vācu kino režisoram Rozam fon Praunheimam.

Viņš noskatījās filmu un atrakstīja - nesaprotu, kādēļ jūs, austrumeiropieši, kas pieredzējuši tik daudz ciešanu, esat tik ļoti noskaņoti pret bēgļiem... Tā laikam reakcija uz Hermani, es nodomāju.

Tagad, kad līdz Berlīnes kinofestivāla sākumam atlikušas trīs nedēļas, festivāla direktors Dīters Kosliks paziņojis, ka bēgļu uzņemšana ir vēsturisks Vācijas pienākums, tādēļ viņš aicinās Vācijā ieceļojušos bēgļus gan būt par festivāla viesiem, gan arī strādāt festivālā. Vismaz vēl decembrī Berlīnes festivāla organizatori bija plānojuši bēgļiem izdalīt 1000 brīvbiļetes.

“Neviens no mums nevar iedomāties, ko nacistu pastrādātie noziegumi patiešām nozīmēja un kas bija jāpārcieš miljoniem bēgļu. Nu vācu tauta var redzēt, ko nozīmē novembrī vai decembrī ar iešļūcenēm nonākt aukstā zemē, ko nozīmē grūtniecēm stāvēt garum garā rindā, kad neviens ne par vienu nerūpējas,” savu vēsturē sakņoto motivāciju medijiem aizstāv Berlīnes festivāla intendants Kosliks, solot bēgļu tēmu izcelt kā centrālo festivālā. Mazliet dīvaini – kad decembrī runāju ar Berlīnes festivāla programmētāju, kas meklē filmas Baltijas un Austrumeiropas reģionā, viņš teica, ka no festivāla vadības puses esot uzdevums meklēt programmai mūsdienu stāstus un nevis vēsturiskas filmas. Arī tas ir konteksts – dažreiz berlīners ir tikai pončiks ar ievārījumu viducī.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi