Berlināles "insaidera" piezīmes

Kinofestivāliem ir tāda īpatnība – cilvēks var tur iebrāzties, iesmelt savu dienišķā jaunā kino devu un aizbrāzties tālāk, nemaz neko neuzzinājis par to, ka varbūt šim konkrētajam festivālam ir 70 gadus gara vēsture, sarežģīta un dažādu likumsakarību veidota struktūra, kas nosaka, kāpēc tieši šīs jaunās filmas šogad trāpīsies skatītāja ceļā. Piemēram, Berlinālē, kas šogad 20. februārī patiešām tiks atklāta jau 70. reizi.

Raksta autore un citi Gētes institūta rīkotās "Berlinale Visitors" programmas dalībnieki

Gadu pirms Berlināles 70. gadskārtas man radās intriģējoša iespēja apmeklēt festivālu citādi, nekā ierasts – Gētes institūta rīkotās Berlinale Visitors programmas ietvaros. Tās ideja paredz sapulcēt kino profesionāļus no dažādām pasaules malām, lai vairāku dienu laikā kompakti izietu Berlināles īso kursu, iepazītos ar festivāla programmu veidotājiem, paviesotos Kino un TV muzejā Deutsche Kinematek un Konrāda Volfa kino universitātē Bābelsbergā.

Mūsu raibais pulciņš, kurā bija pārstāvji no Kanādas, Lielbritānijas, Grieķijas, Gvatemalas, Hondurasas, Islandes, Indijas, Japānas, Lībijas, Maķedonijas, Malāvi, Malaizijas, Mongolijas, Namībijas, Krievijas, Sauda Arābijas, Dienvidāfrikas, Tadžikistānas, Trinidadas un Tobago, Turcijas un Ugandas, diezgan ātri sagrupējās pēc ģeogrāfiskajām interesēm un profesionālās ievirzes. Piecu dienu garumā nepagurstošu gidu pavadībā mēs kā ekskursijā palaisti skolasbērni lēkājām iekšā un ārā no autobusa, apmeklējām ievērojamas ēkas un vēsturiskas vietas, uzsūcot ievērojamu apjomu potenciāli noderīgas informācijas, vienkārši triecot muļķības un apmainoties profesionāliem padomiem (piemēram, scenārijs vislabāk rakstoties tad, ja iedzer tā saukto bulletproof coffee – stipru kafiju, sakultu ar sviestu).

Forums pēc skandāla

Jau pirmajā dienā mūsu grupai bija iespēja satikt Dorotiju Venneri, Berlināles Foruma programmas Āfrikas un Indijas reģiona kuratori, kas stāstīja gan par Foruma izveidi, gan tā programmas koncepciju un filmu atlases principiem.

Foruma (pilnā vārdā – Starptautiskā jaunā kino foruma) idejas aizsākumi meklējami jau 1968. gada studentu nemieru laikā.

Pēc notikumiem Kannu kinofestivālā, kad jaunā viļņa režisoru un aktīvistu ietekmē pat tika pārtraukta festivāla norise, kļuva skaidrs – arī Vācijā pienācis laiks radīt alternatīvu oficiālajai Berlinālei, kinofestivālam, kurā sešdesmito gadu izskaņā tika demonstrēts meinstrīma kino. Asociācija Vācijas filmu arhīva  draugi (šobrīd Filmu un video mākslas institūts Arsenāls) jau gadu pēc Kannu un Venēcijas kinofestivālu notikumiem, 1969. gada jūlijā, Berlīnes mākslas akadēmijā izrādīja šādu papildprogrammu, ko prese nodēvēja par pagrīdes festivālu. Jau nākamajā gadā šī skate pārcēlās uz jaunatvērto Arsenāla kinoteātri.

1970. gadā Berlināle piedzīvoja skaļu skandālu – žūrijas vairākums atzina Maikla Verhovena filmu O.K. par pretamerikānisku un pieprasīja atlases komisijai tās izņemšanu no konkursa (starp citu, šogad O.K. atgriežas Berlinālē, lai noslēgtu jubilejas programmu). Berlīnes lāči togad tā arī palika nesadalīti, un nākamajā, 1971. gadā festivālam jau oficiāli tika pievienota jauna sadaļa, Starptautiskais jaunā kino forums, jeb, kā mēs visi to tagad pazīstam – Forums. Šajā programmā tiek iekļauti “avangarda, eksperimentālie kino darbi, esejas, ilgtermiņa novērojumi, politiskās reportāžas un vēl neatklātas kinematogrāfiskās ainavas. Bieži tās ir filmas, kurām ārpus festivāla formāta tikpat kā nav izredžu iekļūt kinoteātru repertuārā – izaicinošās estētikas, tematikas vai zemā komercpotenciāla dēļ. Piemēram, viens no interesantākajiem pagājušā gada Forumā iekļautajiem darbiem, kas turklāt saņēma arī FIPRESCI balvu, bija Ulriha Zeidla producētā, uz Super 8mm lentes uzņemtā austriešu filma Die Kinder der Toten, kurā uzdarbojas zombiji nacisti.

Kadrs no filmas "Die Kinder der Toten" (2019)

Kino un video mākslas institūts Arsenāls (kas sadarbībā ar Berlināli ir Foruma rīkotājs joprojām) savā mājaslapā publicējis Foruma programmu, sākot jau no 1971. gada, ļaujot izsekot šīs skates transformācijai laika gaitā. Arsenāls darbojas kā Foruma platforma arī pārējā gada laikā, kad tur tiek izrādītas, piemēram, Foruma režisoru retrospektīvas, Ebreju vai Āfrikas filmu festivāli. Filmas no Arsenāla plašā arhīva tiek regulāri izrādītas programmā Forum Expanded.

Nekādu kvotu

Runājot par filmu atlasi, Vennerei redzējums ir skaidrs – “cenšamies iekļaut programmā avangardu. Filmas, par kurām kāds teiks – tieši tāpēc es apmeklēju kino festivālus! –, savukārt cits brīnīsies – kas, pie joda, tas ir, kā kaut ko tādu varēja paņemt programmā?! Mēs meklējam filmas, kas var izraisīt diskusiju, paplašināt izpratni par kino veidošanu un tā uzdevumiem. Protams, ne vienmēr mūsu komanda ir vienisprātis, mēdzam krietni pacīnīties savā starpā. Reizēm kāds iebilst, ka nupat jau mēs ejam par tālu, lai gan tas, kas ir izaicinošs 2019. gadā, ļoti atšķiras no tā, kas šķita nepieņemams 2005. vai 2010. gadā.

Forumam ir sadaļa Forum Expanded, tāds kā vēl viens pīlārs, uz kā balstāmies, un nu jau esam īpaši šai sadaļai apguvuši jaunu festivāla norises vietu – Silent Green kultūrkvartālu. Programmu Forum Expanded interesē kino un citu mākslu robežšķirtne – instalācijas, performances, jebkas kontroversālāks, nekā tas, ko varam iekļaut Foruma programmā.” 

Berlināle ar lepnumu akcentē to, ka ir festivāls ar pasaulē plašāko auditoriju. 2018. gadā viņu bija 489 790 – teju pusmiljons skatītāju 42 kinoteātros.

Forumam vien tiek pieteiktas ap 6000 filmu gadā, tomēr realitātē tiek izskatīts vēl lielāks skaits. Katra reģiona kurators veic atsevišķu priekšatlasi, izskatot vairākus tūkstošus filmu; rezultātā līdz programmas atlases komisijai nonāk jau ap 10 000 pieteikumu. Runājot par atlases kritērijiem, par to, kas definē labu filmu, Dorotija Vennere saka – secība drīzāk ir otrāda. Nevis filmas tiek atlasītas pēc noteiktas kritēriju kopas, drīzāk jau priekšatlases procesā sevi piesaka zināma noskaņa vai tēma – piemēram, spēcīgs kino strāvojums, kas nāk no kāda reģiona, vai filmas, ko veidojušas talantīgas režisores, iekļaujoties aktuālajās tendencēs, un tamlīdzīgi. Kritēriji veidojas filmu skatīšanās procesā, formējot ideju, kādas tad būs attiecīgā gada Foruma filmas.  

Berlināles Foruma programmas Āfrikas un Indijas reģiona kuratore Dorotija Vennere

Reizēm kuratoriem tiek piedāvāts veidot mini retrospektīvas, piemēram, no Dienvidindijas filmām, bet šādi ierosinājumi netiek pieņemti, jo programmas veidotāji neatlasa filmas, vadoties pēc kvotām, Forums izskata katru filmu kā individuālu māksliniecisku vienību. Koncentrāts gan var izveidoties dabiski – kā tas notika pagājušogad ar izteikti spēcīgu Brazīlijas filmu kopumu. Tas pats attiecas uz režisoru dzimumu kvotām.

“Mēs ļoti strādājam pie tā, lai programma atspoguļotu šobrīd pasaulē notiekošo."

"Zinot, kāds šobrīd ir politiskais klimats Polijā, varbūt nav liels pārsteigums, ka mums programmā nav daudz filmu no šīs valsts. Tas pats attiecas uz Turciju, Ungāriju. Tomēr mēs īpaši sekojam tam, ko dara filmu veidotāji, kas cenšas ar kinematogrāfiskiem līdzekļiem cīnīties par progresīvāku, demokrātiskāku valsti.”

Kur Fasbinderu neielaida

Kopš 1997. gada Berlināles retrospektīvas programmu un Homage programmu veido Vācu sinematēka  / Deutsche Kinematek – kino un TV muzejs, kurš atrodas turpat Potsdamas laukumā, vienā ēkā ar kinoteātri Arsenāls un German Film and Television Academy Berlin – kinoskolu, kurā savulaik divreiz neveiksmīgi mēģinājis iestāties Rainers Verners Fasbinders. Sinematēkas sadarbība ar Berlināli ir ne tikai kuratoriāla – tās rīcībā ir 150 tūkstoši fotogrāfiju, kas saistītas ar festivāla vēsturi.

Vācu sinematēka  / Deutsche Kinematek

Mūsu draudzīgajai kinotūrisma apvienībai vispirms ieplānots muzeja pastāvīgās ekspozīcijas un divu mainīgo izstāžu apmeklējums, pēc tam – tikšanās ar muzeja radošo direktoru Raineru Roteru. Šogad, kad Roberta Vīnes filma Doktora Kaligari kabinets / Das Cabinet des Dr. Caligari (1920) svin simtgadi, sinematēkā būs apskatāma tai veltīta izstāde, kurā viens no intriģējošākajiem elementiem – virtuālā pastaiga pa filmas dekorācijām. Tomēr arī pastāvīgā ekspozīcija, kas veltīta Vācijas kino vēsturei, ir elpu aizraujoša – ar dažādu lauztu un liektu virsmu, lielformāta druku un spoguļu palīdzību muzeja telpu dimensijas noteikt būs pagrūti. Ik uz soļa te apskatāms kas ievērības cienīgs – no dokumentiem, fotogrāfijām un video, kas asprātīgi iestrādāti atvilktnēs, līdz Marlēnas Dītrihas tērpiem. Lai gan sinematēkas aizsākumi rodami jau 1963. gadā, pagāja vēl 27 gadi, līdz tika atrastas pastāvīgas telpas gan krājumam, gan izstādēm. Tikai 2000. gadā sinematēka papildus glabāšanas funkcijai ieguva iespēju arī izstādīt sava krājuma retumus.

Šobrīd tās kolekcijā atrodas aptuveni miljons fotogrāfiju, 10 tūkstoši plakātu, 10 tūkstoši scenāriju, rekvizīti un kostīmi, dekorāciju un kostīmu skices.

Lai gan paši nenodarbojas ar digitālo restaurēšanu, sinematēka jau septīto gadu sadarbojas ar citiem pasaules arhīviem, izrādot nesen digitalizētas filmas, atjaunotas sadarbībā ar Eye kino muzeju Nīderlandē,  Cinema Ritrovato Boloņā u.c. Izņemot īpašus gadījumus – piemēram, Bruņukuģa „Potjomkin” vācu versijas atjaunošanu –, restaurētas tiek vācu filmas vai vācu režisoru filmas, kas veidotas citās valstīs, ja autori bijuši spiesti pamest Vāciju.

Sinematēka funkcionē arī kā kino izplatītājs – izrādīšanai pieejamas aptuveni 18 000 filmas, no tām 12 000 tapušas studijā DEFA – kādreizējās VDR kinostudijā; vēl pieejamas vairāk nekā 7000 filmas, lielākoties no Veimāras republikas laikiem.

Kopš sinematēkas atvēršanas 2000. gadā izveidotas jau apmēram 60 izstādes, tās mainās reizi 3-5 mēnešos. Sinematēkai nav pašai savas kinozāles, bet ļoti veiksmīga sadarbība izveidojusies ar ēkas zemākajos stāvos izvietoto Filmu un video mākslas institūta Arsenāls kinoteātri.

Panorāma pret Forumu

Pirms gada, kad Visitors programmas ietvaros tikāmies ar Mihaelu Štucu, viņš tandēmā ar Pazu Lacaro bija viens no Panorāmas programmas līdzkuratoriem. Šobrīd, 2020. gada festivālā, Štucs ir pārņēmis Panorāmas vadību no Vīlanda Speka, kurš šajā amatā bija 25 gadus. Štucs, kurš līdz šim jau 13 gadus darbojies Speka vadībā, saka: “Viņš mums bija kā mentors, un mēs daudz ko no viņa esam mācījušies. Ne tikai kā no programmas kuratora, bet arī vadītāja.”

Panorāmas aizsākumi rodami jau septiņdesmitajos gados, kad konkursa programmai tika veidots tāds kā mazs atzars, Info-Schau. Šī programma deva iespēju izrādīt filmas, kas kādas nianses dēļ neietilpst konkursa programmā. Morics de Hadelns, kuru 1979. gadā uzaicināja vadīt Berlināles komandu, esot uzskatījis – šai programmai būtu jāattīstās tālāk, jākļūst par neatkarīgu sadaļu. 1980. gadā Manfrēdam Zalcgēberam, nozīmīgai fīgūrai Berlīnes neatkarīgā kino ainā un vienam no Foruma programmas izveidotājiem, tika uzticēts izstrādāt šo jauno, neatkarīgo programmas sadaļu, kuras tālaika satura akcenti joprojām ir aktuāli Panorāmā. Tā bija izteikti feministiska, ļoti politiska filmu izlase, kurā jau iezīmējās arī kvīru (tolaik gan vairāk geju, mazāk lesbiešu) tēma. Zalcgēberam bija ļoti skaidri mērķi – piesaistīt šādam saturam auditoriju, jo viņš zināja – šim kino segmentam noteikti būs skatītāji tik lielā pilsētā kā Berlīne. Kā nākamo viņš izveidoja tirgu filmām, kuras līdz tam bija tikušas marginalizētas gan tēmas un satura, gan formas dēļ.

Štucs Panorāmu dēvē par sava veida tiltu starp konkursu un Forumu, ja pavisam vienkāršoti – par skatītājam draudzīgāku un mazliet atvērtāku programmu.

Panorāmā iekļautās filmas parasti ir mazliet naratīvākas, tomēr joprojām ne konvencionālas. Foruma filmām mēdz būt atvērtāka struktūra, savukārt Forum Expanded iet vēl tālāk, uzdodot jautājumus, kas vispār ir kino un cik dažādas mēdz būt tā formas, tikpat labi arī instalāciju, videomākslas kontekstā.

Mihaels Štucs, viens no programmas Panorāma līdzkuratoriem

Forums un Panorāma ir divas nozīmīgākās Berlināles programmas (pēc konkursa), tāpēc zināma sāncensība starp tām novērojama joprojām. Mūsdienās Panorāmai tiek pārmestas neskaidrās stilistiskās un tematiskās robežas, norādot, ka 70.-90. gados programmu profili bijuši daudz skaidrāki, tomēr Štucs piezīmē, ka jau tad nošķīrums starp programmām nav bijis dzelžains. “Piemēram, Valijas Eksportas filmas, kas bija izteikti eksperimentālas, tika izrādītas gan Panorāmā, gan Forumā, un nevienu šāda situācija nesatrauca. Tolaik gan attiecības starp Panorāmu un Forumu bija tālu no draudzīgas sadarbības.

Festivāls bija izteikti fragmentēts, programmas savrupas, tolaik tika izcīnītas diezgan skarbas cīņas un gājis diezgan aizraujoši – varbūt uz to atsaucas šābrīža skeptiķi. Tomēr tā ir pagātne.

Viss attīstās un mainās, arī kinopasaulē; mainījies ir pats kino. Deviņdesmitajos bija tādas filmas kā Magnolija, Gariem līdzi, lielas ārthausa filmas, precīzs Foruma formāts. Šobrīd kinoražošana ir transformējusies, atstājot iespaidu arī uz festivāliem un to, kā filmas tiek izplatītas. Festivāls kļuvis par daudz nozīmīgāku spēlētāju, nekā pirms 25 gadiem – daudzām filmām tā ir vienīgā iespēja aizsniegt skatītāju, festivāls ir šo filmu izplatīšanas rīks. Pat konkursā gadās filmas, kas tā arī netiek izlaistas kinoteātros Vācijā, un tikai neliela daļa festivāla filmu var rēķināties ar peļņu no izrādīšanas repertuārā. Filmas ir kultūras vērtība, kas visbiežāk tā arī netransformējas ekonomiskā labumā. Tādēļ tik būtiska ir dažādu fondu sistēma un citi resursu iegūšanas veidi, lai varētu radīt nākamās filmas, lai varētu spert jau nākamos soļus. Mēs varam palīdzēt, piedāvājot šo platformu filmām ar noteiktām mākslinieciskajām kvalitātēm, rūpēties par to, lai tām būtu laba Panorāmas pēcdzīve, karjera – dot iespēju tām parādīties programmā un tirgū, kurš tiek rīkots plecu pie pleca ar festivālu.”

Aģenti visā pasaulē

Līdzīgi kā Kannās koleģiāli blakus pastāv galvenais konkurss un otrais konkurss Un Certain regard, arī Berlinālē Panorāma tiek veidota sasaistē ar konkursu. Štucs uzsver, ka viņi kā kuratori var pieņemt lēmumus pilnīgi neatkarīgi no konkursa, lai gan cieši sadarbojas ar tā atlases komisiju. Tāpat kā Foruma programmai, arī Panorāmai visā pasaulē strādā programmas konsultanti, no kuriem daži atbild tikai par vienu valsti, citi – par veselu reģionu. Panorāma ik gadu saņem 2500-2800 filmu pieteikumus, ieskaitot konsultantu ieteiktās filmas – viņu kā reģiona kinoindustrijas ekspertu viedoklis tiek augstu vērtēts. Katru rudeni Panorāmas programmētāji ceļo uz Kanādu, Latīņameriku, Āziju, Austrumāziju, lai uz vietas skatītos filmas, tiktos ar to veidotājiem; tikmēr Berlīnē notiek pieteikto filmu priekšatlase. Kas būtiski – Berlināles komandai ir pieejamas vairākas kinozāles, lai visas filmas redzētu uz lielā ekrāna, citreiz pat no DCP.

Saruna ar Mihaelu Štucu, programmas Panorāma līdzkuratoru

Līdzīgi kā Vennere, arī Štucs norāda, ka programmas konceptu iepriekš nav iespējams noteikt: “Lai gan programmas veidotājus mēdz dēvēt par kuratoriem, šeit darbojas citi principi nekā mākslas galerijā. Viss ir atkarīgs no filmām, kādas katru gadu tiek izvēlētas programmai – galarezultātā kļūst saskatāma koptēma, punktus var savienot. Bet sākumā atliek vien paļauties uz intuīciju, līdz kādā brīdī, dažreiz pat neapzināti, sāk parādīties sakarības, vai pat, gluži otrādi, – nesakritības, pretējības, kas arīdzan var būt ļoti interesanti. Dažreiz uzreiz ir skaidrs, ka gribam šo filmu ņemt programmā, citreiz nepieciešams vairāk laika, arī tādēļ, ka es lēmumus nepieņemu viens, mēs esam divi ar Pazu. Vienmēr cenšamies atrast laiku sarunai. Man šīs debates šķiet pats interesantākais atlases posms – iespēja pārdomāt, saprast kolēģes nostāju, izmainīt savu skatpunktu uz atsevišķām tēmām un filmām, iespēja uz pāris nedēļām atlikt gala lēmumu, dot filmai laiku.

Būtiski ir saglabāt atvērtu prātu, spēt ieklausīties otrā. Nebūt galīgam savos spriedumos, tas man patīk arī filmu struktūrā.

Un tagad, festivālā, mēs redzam, kā programma strādā, bet lielākā dāvana ir iespēja redzēt šeit filmu veidotājus, brīnišķīgus, talantīgus cilvēkus, būt klāt, kad viņi prezentē savas filmas auditorijai. Tad mēs staigājam apkārt smaidīdami, par spīti pārgurumam, jo ir redzams – visam šim milzu darbam ir bijusi jēga.”

Lola skrien maratonu

Mūsu kinogrupas gidi saplānojuši visai intensīvu grafiku, kurā negaidīti izklaidējošs plāna punkts izrādās Federālās Ārlietu ministrijas vizīte. Monolītā ēka, kurā agrāk tika uzglabāta hitleriskās Vācijas nauda, atbilst totalitārās arhitektūras principiem, radot izteiktu iespaidu par cilvēka nenozīmību. Mēs aplūkojam vērienīgo pagrabstāva seifu, kurā iebūvētais slūžu mehānisms uzbrukuma gadījumā savienotu to ar blakus tekošo upi, tā aizlaižot Reiha krājumus zudībā. Izklaidējamies, braucot ar unikālo, kinematogrāfisko pacēlājliftu, kura šaurās kabīnītes atrodas nemitīgā apļveida kustībā un pieprasa zināmu braucēja veiklību, liftā laikus iekāpjot un izkāpjot.

Lietainā svētdiena paiet īpašā kinoautobusa tūrē pa filmu uzņemšanas vietām Berlīnē – apskatot gan drīz Rīgā gaidāmās Heinera Karova filmas Pauls un Paula, gan jau izrādītās Floriana Henkela fon Donnersmarka Citu dzīves lokācijas bijušās Austrumberlīnes teritorijā, gan daļēji izbraukājot Toma Tikvera Skrien, Lola, skrien! neiespējamo maršrutu. Izrādās, ja Lolai būtu nācies patiešām izskraidīt visas filmā redzamās Berlīnes vietas, haotiskai sniegpārsliņai līdzīgās skrējiena trajektorijas garums līdzinātos pusmaratonam.

Kadrs no Berlīnē uzņemtās filmas "Skrien, Lola, skrien" (1990)

Ekskursija Bābelsbergā

Noslēdzošo dienu pavadām braucienā uz Bābelsbergas Konrāda Volfa kino universitāti, kur mūs sagaida profesors Martins Hāgemans, kino un televīzijas producēšanas programmas starptautiskā departamenta viceprezidents. Viņa stāstījumu caurauž skaitliski un faktoloģiski blīva informācija, kura tomēr ir visai interesanta, ņemot vērā, ka šī ir lielākā un senākā kinoskola Vācijā (šajā valstī kopumā ir ap pusduci filmu skolu, jo katra federālā zeme grib savu).

Savulaik Volfa universitāte bijusi vienīgā VDR filmu skola, un tās aizsākums saistās ar atrašanos leģendārās kinostudijas UFA (vēlāk – DEFA) teritorijā. Kad pirms 65 gadiem kinoskola tika dibināta, iemesli bijuši gaužām praktiski – nodrošināt profesionāļu sagatavošanu Austrumvācijas kinostudijai. Ja plānā bija paredzēts, ka pēc trīs gadiem būs nepieciešami vēl trīs operatori, studija pati izvēlējās trīs cilvēkus, kuri sāka studēt, lai pēc tam kļūtu par DEFA darbaspēku. Šī specializētā izglītības struktūra saglabāta joprojām – producēšanas studenti apgūst tikai producēšanu, operatori – operatormākslu, utt. Līdztekus tradicionālajām studiju programmām Bābelsbergā iespējams apgūt jaunos medijus un jaunās tehnoloģijas, ieskaitot VR (virtuālās realitātes) un AR (papildinātās realitātes) tehnoloģiju un ražošanas iespēju izpēti.

Bābelsbergas Konrāda Volfa kino universitāte

Skolā šobrīd studē 700 jauniešu, ar kuriem strādā 42 profesori, 100 profesoru asistenti un jaunākie profesori, jāpieskaita vēl 150 darbinieku administratīvajā korpusā, sasniedzot proporciju 1:2 – viens speciālists uz diviem studentiem.

Profesors Hāgemans uzsver, ka viņus interesē studenti, kas nenāk tieši no vidusskolas, bet ir jau kaut ko paši sasnieguši un sapratuši, ko vēlas darīt, jo studiju gaitā mainīt specializāciju nav vienkārši.

Bakalaura trīs gadu (režijas studentiem četru gadu) un maģistra divu (režijas studentiem – trīs gadu) laikā studenti līdz diplomdarbam jau ir uzņēmuši sešas filmas, ja neskaita projektus sadarbībā ar Universitātes partneriem – dažādām televīzijām, VR kompānijām. Kopā ar tiem filmu skaits sasniedz 10-12, garumā no 5 minūtēm līdz pusotrai stundai. Skolā iespējams apgūt visas kinoprofesijas, izņemot kostīmu un grima mākslu. Visus speciālistus savām studiju filmām iespējams piesaistīt skolas ietvaros, te var veikt arī pēcapstrādi – par to pārliecināmies jau vēlāk, ekskursijā pa plašajām skolas telpām.

Tā kā mūsu ekskursija notiek brīvlaikā pēc ziemas sesijas, ēka ir gandrīz tukša un mūsu klejojumus neviens netraucē. Abus korpusus savieno šauri gaisa tiltiņi pāri stiklotam ātrijam, kurā vietu atradis arī visai saguris ziemas dārzs. Augstās kolonnas aplīmētas ar filmu plakātiem – arī tie jāveido pašiem studentiem. Pagrabstāvos izvietotas mākslinieku darbnīcas, skaņu studijas, un redzot dažu mūsu grupas dalībnieku reakciju, kļūst skaidrs – šādu aparatūru savā filmu studijā, kur nu vēl filmu skolā, vēlētos ne viens vien.

Bābelsbergas Konrāda Volfa kino universitāte

Bābelsbergas kinouniversitāte ir aktīvi iesaistījusies studentu apmaiņas programmā – 17% no studējošajiem ir ārvalstu studenti, kas parasti te apgūst visu mācību programmu, tomēr profesors norāda, ka daudz vieglāka ir 1-2 mācību semestru programma. Studijas notiek vācu valodā, izņemot 30 kredītpunktu kursu angļu valodā, kura laikā apmaiņas studenti iegūst iespaidu par skolu, dažādajām mācību programmām, apgūst pāris kursus kinovēsturē un producēšanā. Aptuveni puse no šo kursu apguvušajiem parasti atgriežoties studēt uz ilgāku laiku jau pēc gada, ar perfektām vācu valodas zināšanām. 

Iepretim filmu skolai atrodas plašā Bābelsbergas filmu studija, kurā savulaik tapušas gan Frica Langa Metropole, gan Jozefa fon Štenberga Zilais eņģelis, bet jau pavisam nesenā pagātnē  uzņemti Bēdīgi slavenie mērgļi un The Grand Budapest Hotel. Studijas apmeklējumu gan nācās atstāt citiem braucieniem, cerams – drīzumā.

Jēkaba konfektes aiziet pasaulē

Pēdējo vakaru izturīgākā grupas daļa nolēma atzīmēt kādā leģendārā grieķu krodziņā, kur tapa virkne video ar diezgan pompoziem un mazliet apkaunojošiem karaoke priekšnesumiem, sākot ar Leonarda Koena Hallelujah līdz pat Depeche Mode Personal Jesus. Mūsu piecu dienu kopābūšana jau šobrīd ir rezultējusies vairākos sadarbības projektos, apmaiņas braucienos un veiksmīgos filmu startos starptautiskos festivālos. Rīgā jau paviesojies un Riga IFF žūrijā filmas vērtējis Britu Filmu institūta kultūras programmas vadītājs, savu kārtu gaida sadarbība ar Mongolijas mākslas padomi, kurai viena no darbības sfērām ir arī kinofestivāla rīkošana.

Raksta autore Sonora Broka un Mākslas padomes pārstāve no Mongolijas Ogija Odonhimeda

Turklāt, pavisam negaidot, man šī programma ļāva ieraudzīt Latvijas kino industriju citām acīm, nekā ierasts ikdienā. Uz to mudināja kaut vai Namībijas kinematogrāfistu asociācijas pārstāvja atmiņas – viņš bērnībā filmas bija redzējis tikai tāpēc, ka pavadīja mammu uz darbu – viņa uzkopa kinoteātri. Āfrikas pamatiedzīvotājiem 50. gados tā bijusi vienīgā iespēja iekļūt kinoteātrī, par kaut kādu vietējo kinoindustriju vispār nerunājot. Tāpat, salīdzinot iespējas saņemt valsts finansējumu kino veidošanā vai festivālu rīkošanā, esam ievērojami apsteiguši gan Azerbaidžānu, gan Mongoliju. Savukārt Latvijas kino tagad šiem cilvēkiem saistīsies ar animāciju, kurai veltītie katalogi aizceļoja uz gandrīz visiem kontinentiem, un ar gotiņu konfektēm Jēkaba, Mimmi un runājošo suņu papīrīšos. 

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi