Jauneklīgais “Lielais Kristaps” jeb Ko iesākt ar studentu filmām

Vienmēr esmu uzskatījusi, ka tieši studentu filmas ir visinteresantākais, kas notiek Latvijas filmu nozarē, – studentu kino ir aktuāls (šo filmu ražošana parasti neievelkas vairāku gadu garumā, jo mācību procesu diktē noteikti termiņi), uzrāda jaunākās tendences, kurām vēlas sekot jaunākās paaudzes kinoveidotāji, ir rotaļīgs un jauneklīgs. Tam piemīt drosme un uzdrīkstēšanās, tajā bieži tiek meklēti jauni kinovalodas risinājumi, jo mācību filmās drīkst riskēt – neveiksmes gadījumā filmu neviens cits neredzēs, tikai pasniedzēji un kursabiedri.

Kadrs no Rūtas Znotiņas filmas "Sapņu pavasaris"

Lai aprakstītu Nacionālā kinofestivāla Lielais Kristaps norises struktūru, izmantošu novazāto, bet parocīgo metaforu par trim vaļiem, uz kā balstās pasaule. Arī Lielā Kristapa gadskārtējo programmu tradicionāli veido trīs atsevišķi tematiski virzieni – filmu un profesionālo nomināciju konkurss, ārpuskonkursa filmas un retrospektīvas, kā arī vēl viens, atsevišķs konkurss, kas veltīts tieši studentu filmām jeb filmām, kas tapušas kā ieskaites darbi kādā (ne obligāti Latvijas) augstskolā.

Šo nošķīrumu gribu akcentēt tādēļ, ka manā ieskatā studentu filmu konkursam Lielā Kristapa sistēmā ir īpaša vieta un tas pelnījis savu apskatu.

Šogad studentu filmu konkurss Lielā Kristapa ietvaros piedzīvojis vairākas izmaiņas, un no tām pamanāmākā ir samazinātais nomināciju skaits – pēdējos gados studentu konkursa balvai tika nominētas desmit vai vairāk filmas (pirms diviem gadiem šis skaits sasniedza pat septiņpadsmit), bet šogad nominētas tikai piecas, ietilpinot visu konkursa programmu vienā kompaktā seansā. Par studentu konkursa vietu Lielā Kristapa ainavā runāšu mazliet vēlāk, vispirms pievēršoties šogad nominēto filmu apskatam.

Animēti putnuģīmji un darbaholisms

Programmas saturu veido trīs LKA Nacionālajā Filmu skolā uzņemtas dokumentālās filmas (Šambala, režisors Kristaps Opincāns; Sapņu pavasaris, režisore Rūta Znotiņa; Divas strīpiņas, režisore Alise Zariņa) un divas Latvijas Mākslas akadēmijas studiju programmā Kustība. Attēls. Skaņa veidotas animācijas filmas – Novirze (režisore Kate Rasa Ozola) un Suspensija Prima (režisors Georgs Āva). Tā kā animācija ir kinomākslas paveids, kurā nejūtos akadēmiski gana kompetenta, lai par to izteiktos recenzijā, pieaicināju animācijas speciālisti, Rīgas Starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) īsfilmu programmas Short Riga kuratori Annu Začu. Lūk, viņas viedoklis par abām filmām:

“Latvijas Mākslas akadēmijas audiovizuālās mediju mākslas apakšnozares Kustība. Attēls. Skaņa studente Kate Rasa Ozola ar vieglu roku digitālajā glezniecībā uzbur monohromu īsfilmu, iztēlojoties meža biezoknī dzīvojošu putnu / zīdītāju hibrīdu cilti, kas mitinās teltīs. Kāds no cilts pārstāvjiem sastopas ar pūķa garu un saņem īpašu dāvanu, kuras dēļ viņu pēcāk no cilts izraida.

Filmas pavisam skopo vēstījumu līdzsvaro režisores prasmīgā animācija un Ģirta Biša darbs ar skaņu; tādējādi tiek uzburta jauna pasaule, kurā šo dažu minūšu laikā viegli iedzīvoties. Noskatoties filmu, paliek mazuma piegarša – gribētos vairāk iepazīt gan putnuģīmju cilti, gan filmas galveno varoni, redzēt mazliet vairāk, nekā dažus meža nostūrus. Esmu redzējusi daudz lielisku filmu arī vienas minūtes garumā, taču tām vienmēr raksturīgs kas spilgts un un pārsteidzošs. Novirze paslīd garām rāmi – varbūt tamdēļ, ka tēlu dizains ir vispārināts un nedod vietu, kur pieķerties acij, varbūt tamdēļ, ka kustībai šajā darbā ir pievērsta lielākā uzmanība. Tomēr jebkurā gadījumā – šis ir lielisks darbs, ko likt savā portfolio, dodoties animācijas nozares darba tirgū.

Savukārt Georga Āvas īsfilma Suspensija Prima ir viens no pirmajiem Latvijas Mākslas akadēmijas nodaļas Kustība. Attēls. Skaņa absolventu darbiem, kas veidots kā leļļu animācija. Pirmo reizi animāciju ar lellēm, kam netiek kustinātas detaļas, redzēju amerikāņu televīzijas seriālā Robot Chicken (2005), tur stīvie zaldātiņi līdzās smalki izstrādātām lellēm šķita uzjautrinoši. Taču Suspensija Prima runā par nopietnām tēmām – darbaholismu un sistēmu, kurā mēs sevi ierokam.

"Suspensija Prima", režisors Georgs Āva

Filmas režisors Georgs Āva uzbūvējis metāla distopijas nostūrīti, kurā vaiga sviedros strādā alvas figūriņa. Tās dzīves cikls ir apburtais loks, kur tā pati sevi ražo no jauna. Filmas tēlu un dekorāciju materiāli – alva un metāls – precīzi izvēlēti, lai ar vizuālās stāstniecības palīdzību atspoguļotu režisora iecerēto vēstījumu. Tie noteikuši arī robusto kustību. Jāatzīst, ka filmas komandai (filmas skaņu veidojis Ģirts Bišs, savukārt miniatūrajam filmēšanas laukumam diezgan sarežģītos lenķus tvērusi operatore Darja Vetrova) izdevies atdzīvināt šo nekustīgo tēlu un uzdot jautājumu: kas notiks, ja mēs pārtrauksim strādāt? Vai pasaule sabruks?”

Klātesamība un neredzamība

Kvalitatīvas dažu minūšu garuma animācijas īsfilmas no Latvijas Mākslas akadēmijas ir tradicionāla Lielā Kristapa studentu filmu programmas sastāvdaļa, tomēr pārējās šajā kategorijā nominētās filmas nebūt nav parasta izvēle. Pirmkārt, neviena no tām nav spēlfilma, nedz arī diplomdarbs; visi trīs darbi ir arī visai sarežģīti un nepakļaujas vieglai analīzei.

Sākšu ar filmu Šambala, ko 2019. gadā uzņēmis Latvijas Kultūras akadēmijas maģistra programmas Audiovizuālā un skatuves māksla students Kristaps Opincāns. Kristapam nav bakalaura līmeņa kino studiju pieredzes – viņš absolvējis Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti, un šis akadēmiskais fons atplaiksnās arī Šambalā gan ieceres, gan risinājuma ziņā. Filmu veido ar rokas kameru fiksētas sarunas ar margināliem personāžiem, kas izstumti no sabiedrības apziņas, – tipāžu galeriju, ko skatītājs ikdienā varētu novērot Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas apkaimē, taču apzināti izvairās un cenšas neskatīties.

"Šambala", rež. Kristaps Opincāns

Filmas jaudas centrālā ass ir šo personāžu padarīšana par redzamiem – režisors viņus izraugās par filmas varoņiem, tos uzlūko un ar tiem sarunājas (pats paliekot pilnībā neredzams – mēs autora jautājumus nedzirdam un kadrā viņu neredzam) ar cieņu, tādu pašu cieņu, ar kādu uzlūkotu arī cienījamākus cilvēkus. Un tieši te slēpjas filmas spēks un transcendences potenciāls. Ir visai viegli izraudzīties degradētas pabiras par dokumentālas filmas varoņiem, tuvojoties viņiem no paaugstinātas pozīcijas – skat, kādi jocīgi zvēriņi, pafilmēsim, cik dīvaini viņi uzvedas! Opincāns šādi nerīkojas, un

caur viņa skatpunktu mēs pārsteigti ieraugām, ka filmā portretētie cilvēki nav vis “degradētas pabiras”, bet gan tādi paši cilvēki kā mēs – viņiem ir ikdienas rūpes, bēdas, ilgas, humora izjūta un refleksijas spēja.

Šo skatpunktu īpaši izceļ kontrasta paņēmiens, ko Opincāns panāk, iemontējot filmā epizodi ar pašvaldības policistiem, kuri kādā brīdī filmas varoņus padzen no parka, uzskatāmi demonstrējot, ka uztver tos ar nicinājumu, nevis kā līdzvērtīgus cilvēkus. Tajā paša laikā dziļā iejūtība un uzmanība, kādā režisors portretē varoņus, tomēr netraucē arī atsevišķos brīžos stāstījumā ietvert visai daudz humora.

Pats autors savu darbu raksturojis kā “pieredzes un klātesamības vērojumu Rīgas liminālajās telpās”; darba nosaukums – Šambala – atsaucas uz mītisku vietu Tibetas budistu tradīcijā, noslēpumainu paradīzi, miera un klusuma vietu. Filmu ievada citāts vācu valodā no Hermaņa Heses Stepes vilka Maģiskā teātra epizodes, kur ieeja atļauta tikai jukušajiem; lai arī šī devīze līdztekus darba nosaukumam riskē izskatīties pretenciozi un sākotnēji skatītāju var mazliet atsvešināt, tomēr filmas gaitā šis pārmetums atkrīt un kļūst skaidrs autora nolūks – iezīmēt šīs liminālās jeb neredzamās Rīgas kontekstu, kurā mīt cilvēki, kas arī pelnījuši savu tuvplānu. Pasaule, ko apdzīvo cilvēki, kas zaudējuši pajumti, cerību un cīņu ar atkarībām, ir tepat blakus, tomēr eksistē hermētiski; tas patiesi ir noslēgts maģiskais teātris, kur ieeja ir tikai ne-normālajiem – jo normālie viņus neredz.

"Šambala", režisors Kristaps Opincāns

No ražošanas viedokļa šī ir absolūta solofilma, kur režisors pildījis arī operatora, skaņu operatora un montāžas režisora funkcijas (šī iemesla dēļ filmas skaņa ir tik nekvalitatīva, ka to kompensē subtitri, kuros transkribēts varoņu stāstījums). Akadēmiskās kinoizglītības trūkuma dēļ autors profesionālā līmenī nepārvalda ekrāna konvencijas, taču ir pazīstams ar tām pietiekami labi, lai filmas estētiku varētu pilnā mērā uzskatīt par apzinātām izvēlēm, nevis nejaušībām. Gan kameras, gan montāžas darbs, lai arī veikts drīzāk intuitīvi, izveido strukturētu stāstījumu, kur vieta ir arī autora subjektīvajai klātbūtnei caur, piemēram, negaidītu kameras skatpunkta pārvirzīšanu, sekojot paša skatiena loģikai. Arī relatīvi īsais laiks, kas pavadīts kopā ar varoņiem, uzrāda Opincāna dokumentālā kino režisora dotības – spēju īsā laikā iegūt varoņu uzticību, atvērt tos līdz neviltotai vaļsirdībai un (kas, iespējams, ir vēl svarīgāk) gatavajā darbā nepievilt sev dāvāto uzticību.

Dzīres mēra laikā

Pusstundu garā dokumentālā īsfilma Sapņu pavasaris ir patīkama un nepieciešama atslodze no abām pārējām, intonatīvi visai smagajām programmā iekļautajām dokumentālajām filmām, tomēr arī tā ietiecas savdabīga kinovalodas eksperimenta kategorijā. Filmu uzņēmusi Rūta Znotiņa, tobrīd filmu režijas pirmā kursa studente LKA bakalaura programmā Audiovizuālā māksla, izpildot kursa vadītāja Jāņa Putniņa uzdoto semestra darbu – uzfilmēt savu “karantīnas dienasgrāmatu”, fiksējot laiku, kad mācības augstskolā piepeši tiek pārceltas uz attālinātu formātu, ieskaitot praktiskās un radošās nodarbības. Studenti nesaņēma papildu norādes vai ierobežojumus uzdevuma izpildei, traktējot “karantīnas dienasgrāmatas” formātu ļoti individuālos un atšķirīgos darbos (to izlasi skatītājiem bija iespēja novērtēt oktobrī LKA Nacionālajā Filmu skolā, festivāla Patriarha rudens ietvaros; tur pirmizrādi piedzīvoja arī Sapņu pavasaris).

Līdzīgi kā Šambalā, arī Sapņu pavasara režisore, operatore un montāžas režisore ir viena persona. Filmu raksturo arī neparasta un vienlaikus skatītājam mulsinoši pazīstama vizualitāte – darbs uzņemts ar mobilo telefonu. Tas nozīmē, ka filmas kadrs gandrīz nekad nav statisks un tajā praktiski nav tuvplānu, kadra mērogu variējot no plašiem kopplāniem līdz atsevišķiem vidējiem plāniem. Tomēr darbs ir vizuāli baudāms, autore rūpīgi strādājusi, cenšoties atrast interesantas mizanscēnas un pārdomājot kameras kustību.

"Sapņu pavasaris", rež. Rūta Znotiņa

Rūta Znotiņa dokumentējusi laika periodu 2020. gada pavasarī, kuru kopā ar draugu grupu pavadījusi, izolējoties nomaļā lauku mājā tālu no pilsētas. Lai arī notikums ir dokumentāls reālu sadzīves apstākļu atainojums, valdzinošais filmas uzstādījums šķiet gandrīz inscenēts – neplānotā ceļā Znotiņai izdevies uzņemt parafrāzi par Džovanni Bokačo Dekameronu mūsdienu apstākļos. Sapņu pavasara, gluži tāpat kā Dekamerona varoņi dodas uz ārpilsētas muižu, kur kavē laiku, stāstot viens otram stāstus (filmā pat ir epizode, kur kāds filmas varonis tumsā pirms gulētiešanas lasa citiem priekšā literāru darbu), muzicējot, dejojot, dzīrojot

(ak, šampanietis divos dienā, jo jaunība vēl nepazīst paģiru!),

sarunājoties un izpildot performances, kamēr kaut kur ārpus viņu noslēgtās pasaulītes plosās globāla epidēmija. Gluži kā Bokačo grāmatas varoņi, arī Sapņu pavasarī redzamie jaunieši var zināmā mērā tikt uzskatīti par aristokrātijas pārstāvjiem, jo īpaši, skatoties šo filmu kontekstā ar Šambalu, – iespēja izolēties lauku īpašumā un nodarboties ar mākslu vai to studēt tomēr iezīmē zināmus elites un privilēģiju elementus. Tomēr filmā diemžēl nav izmantoti mērķtiecīgi režijas paņēmieni, lai paralēles ar Dekameronu paspilgtinātu (piemēram, ieviešot strukturālus elementus ar metastruktūru “stāsts stāstā”), – uzskatu to par garām palaistu izdevību.

Sapņu pavasarim var daudz ko pārmest, taču negribas, īpaši ņemot vērā to, ka tas ir pirmajā kursā veidots darbs un filmas trūkumi ir vien tipiskas iesācēja kļūmes, nevis izriet no autores talanta trūkuma. Starp šīm kļūmēm ir, pirmkārt, jauna autora klasiskā nespēja “nogalināt mīļumiņus” („kill your darlings” – starptautiskajā kinovidē pazīstams montāžas slenga izteiciens, ko lieto, apzīmējot autora grūtības atteikties no sev personiski tuviem elementiem, lai arī to svītrošana darbu uzlabotu; nespēja “noslepkavot mīļumiņus” ir īpaši aktuāla situācijās, kad režisors pats savu darbu arī montē, kā šajā gadījumā). Vārdu sakot, filma neko nezaudētu, ja būtu īsāka, tomēr autore pat pēc filmas titriem vēlējusies pievienot atvadu kadru, jo nespēj vien beigt priecāties par saviem draugiem un nav vēl izkopusi distances prasmi, kas ļautu empatizēt ar skatītāja uztveres un uzmanības līmeni.

Par lieku uzskatāms arī stāsta dalījums četrās nodaļās – tas ir intuitīvs un rotaļīgs strukturizēšanas mēģinājums, taču neattaisnojas un nepiedāvā patiesu rāmējumu, jo filmas notikumi un varoņi neattīstās: uz ekrāna redzamais visās nodaļās ir un paliek vien simpātiskas lauskas no intensīvas jaunu cilvēku kopābūšanas.

Visbeidzot, filmas lielākā problēma ir dramaturģisku epizožu trūkums; man izdevās saskatīt tikai vienas īstas kinoepizodes aizmetņus – fragmentā ar Sintiju un latvāni. Tiek piedāvāts epizodes sākums – izbraukumā Sintija atrod sakaltušu latvāni un paziņo, ka ņems to līdzi uz mājām, lai gan viņas biedrs Gerds pret to protestē. Nākamajā kadrā redzam Sintiju mašīnā – viņa ir izbāzusi roku pa mašīnas logu un tur rokā latvāni, ko šādi ved sev līdzi, turpinot strīdēties ar Gerdu.

"Sapņu pavasaris", režisore Rūta Znotiņa

Šī ir brīnišķīga un lieliski notverta un samontēta pusepizode, taču tai pietrūkst noslēguma, lai to uzskatītu par pilnu kino epizodi. Kas notika ar latvāni? Par ko patiesībā bija Gerda un Sintijas strīds un kā tas noslēdzās?

Arī citās situācijās autore vairāk lūkojusies pēc tā, lai fiksētu informatīvu notikumu (“viņa mācās”; “mēs dejojam”; “viņi kurina ugunskuru”), taču nav izmantojusi iespējas šajos notikumos meklēt dramaturģiju, piemēram, notverot mirkli, lai pēc kadra “viņa mācās” sekotu kadrs, kad varone vairs nespēj pamācīties, jo traucē nepārejoša ballīte no apakšstāva, tāpēc viņa ietu biedrus apsaukt un viņas aizkaitinātajā balsī mēs kaut ko par šo varoni patiešām uzzinātu, kādu rakstura šķautni vai ko citu. Režisore dramaturģiski šajā darbā paliek virskārtā un nemeklē patiesību, neatver savus varoņus dziļāk par sadzīvisku performanci; tomēr uzteicama ir viņas spēja mierīgi un uzmanīgi kā hronistei darboties ar savu laiku un fiksēt šo neparasto 2020. gada pavasari. Ar laiku arī skatītājam sāk likties, ka šis tiešām ir sapņu laiks autores dzīvē, pilns ar nozīmi, degsmi, draudzības saiknēm, arī sīka mēroga piedzīvojumiem.

Skatītājs kļūst par šīs draudzīgās kopienas daļu un arī sāk izjust vieglu šampanieša skurbumu galvā.

Ir būtiski veidot arī šādu kino, kas atgādina – jā, pastāv Šambalas realitāte, taču ne tikai; pastāv arī Sapņu pavasara realitāte, pat ja tā pieejama vien uz īsu brīdi un jaunībā. Manā ieskatā filmas šķietami naivais nosaukums apliecina diezgan daudzsološu autores gudrību.

Tukšā daudznozīmju telpa

Un visbeidzot – Alises Zariņas Divas strīpiņas, īsfilma, kas oktobrī piedzīvoja pirmizrādi Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā, uzvarot īsfilmu programmas Short Riga nacionālajā konkursā, turklāt nupat starptautiski pirmizrādīta Ziemeļvalstu filmu dienās Lībekā. Darba lakoniskā, pat minimālistiskā forma ir mānīga, jo filmas struktūru veido vairāki līmeņi. To nav iespējams analizēt, uzreiz neatklājot tās galveno kārti, tādēļ brīdinu lasītājus, kas vēlas saglabāt iespēju pilnā mērā izbaudīt filmas pārsteiguma elementus, – šī recenzija tos atklās.

Filmā apkopoti vairāku sieviešu pieredzes stāsti, kas pirmās personas formā vēsta par piedzīvotu abortu, ietverot gan ģimenisko un sociālo fonu, no kā nāk vēstītāja, gan aborta gaitu, gan sekas, ko tas sievietes dzīvē atstājis, gan arī attiecības ar grūtniecību izraisījušo vīrieti. Taču šie sieviešu stāsti filmā atskan no vīriešu mutēm – tos izspēlē vai nolasa profesionāli dažādu paaudžu Latvijas aktieri. Šis paņēmiens visai tiešā mērā pievēršas klasiskam feministiskā diskursa jautājumam – vai vīrieti sadzird vairāk, pat ja tas saka to pašu, ko nupat teikusi sieviete?

Apjauta, ka vīrieša balss patiešām piešķir stāstiem negaidīti biezu svaru, ir pietiekami satricinoša, lai ar šo subversīvo piegājienu vien Divas strīpiņas būtu nopelnījušas savu vietu Latvijas 2020. gada interesantāko kinodarbu panteonā, tomēr filma ar to neaprobežojas.

Divas strīpiņas sākotnēji rāda tikai aktierus, kas izspēlē dokumentālos stāstus, taču pamazām darbs atkāpjas no šī naratīvā tuvplāna un sāk reflektēt pats par sevi. Ap septīto minūti jeb filmas trešdaļā kadra malā parādās arī režisores kontūra, atklājot filmēšanas laukumu un vairs neslēpjot inscenējuma klātbūtni (tas ir ironisks gājiens, jo inscenējums skatītājam ir nepārprotams jau no paša filmas sākuma – šie ir abortu pieredzes stāsti pirmajā personā, kurus stāsta vīrieši). Kadrā redzamie varoņi no aktieriem, kas godprātīgi izpilda lomu, mūsu acu priekšā pārvēršas cilvēkos, kas strādā ar materiālu un sarunās ar režisori mēģina izprast tā būtību. Filmas vidusdaļā kāds no aktieriem apraudas un mēs redzam, kā “materiāls” jeb teksts, kas varonim jāizspēlē (un šis materiāls ir dokumentāla, faktoloģiska sievietes realitāte), mūsu acu priekšā plūst viņam cauri un ietekmē viņa ķermeni. Uz to skatīties ir fascinējoši, un šajā brīdī Divas strīpiņas no feministiska manifesta pārvēršas pavisam cita tipa darbā – tas ir arī laboratorisks ieskats aktiermeistarības mākslā, uzrādot metodes, kā katrs no ļoti atšķirīgajiem aktieriem caur sevi laiž un apstrādā tekstu, kā arī to, aiz kāda emocionāla spilvena katrs no aktieriem slēpjas – aiz distances, smiekliem, asarām, ironijas. Šis ieskats ir īpaši interesants tādēļ, ka aktieru uzdevums ir ļoti grūts – viņi spiesti tuvoties materiālam, laužoties telpā, kas pieejama tikai ar iztēles un empātijas palīdzību; atsperšanās paša izjustā pieredzē (ar savu ķermeni piedzīvotā abortā) viņiem nav iespējama.

Filmu veido tikai interviju portreti jeb “runājošās galvas”, ko atšķaida pavisam nedaudzi montāžas kadri ar filmēšanas laukuma detaļām. “Runājošās galvas” ir tradicionāli ar televīziju saistīts dokumentālā kino paņēmiens, no kā lielā kino veidotāji parasti izvairās. Zariņas izvēle filmu veidot “runājošo galvu” stilā liecina par uzticēšanos sev un materiālam – reālajiem sieviešu stāstiem un reālajai aktieru ķermeņa valodai brīdī, kad viņi top par šo stāstu vēstnešiem. Jādomā, ka šī iemesla dēļ filmas darbība risināta lakoniski tukšā telpā, kas ir maksimāli atsvešināta un anonīma, tomēr ir reāla lokācija, nevis paviljona black box; šī izvēle liecina, ka autore ar nolūku izraudzījusies telpu, kurā nebūtu nekā lieka, neļaujot pat uz brīdi novērst skatītāja uzmanību.

Filmu montējusi pieredzējusī montāžas režisore Jūlija Vintena, ar kuru Alise Zariņa strādājusi arī pie savas pilnmetrāžas spēlfilmas Blakus (2019). Filmas operators ir Zariņas LKA maģistrantūras kursabiedrs Aleksandrs Okonovs, un tieši viņa uzmanīgais darbs ar kameru skatītāju emocionāli ieved filmas pasaulē – kamera uz spriedzi aktieru sejās un ķermeņos raugās neuzbāzīgi, mērķtiecīgi cenšoties nekādi neiztraucēt aktierī notiekošo procesu un apzinoties, ka tieši šis process atrodas filmas centrā.

Tikpat piesardzīgi kamera paver arī lodziņu uz aizgrābjošo režisora darba procesu. Filmas noslēgumā mēs beidzot pilnībā arī ieraugām režisores seju – sasprindzinātu, bet mierīgu, ļoti koncentrētu, absolūti klātesošu. Tā ir režisores seja darbā; tā izstaro spēku un iedvesmo.

Turpinot aktualizēties diskusijai par to, kāpēc kinoindustrijā svarīgākajās pozīcijās ir maz sieviešu, šis kadrs ir filmas kronis – ir iedvesmojoši un ļoti svarīgi uz ekrāna ieraudzīt sievieti, kas strādā filmēšanas laukumā un režisē. Ne mazāk svarīgi ir filmas beigās aizkadrā izdzirdēt reālās sieviešu balsis, kuru stāstus mēs līdz šim esam dzirdējuši no vīriešu mutēm. Manuprāt, tieši Zariņas plašās zināšanas feminisma teorijā ļāvušas viņai apjaust, ka filmas noslēgumā nepieciešams šāds elements – par spīti darba subversīvajam uzstādījumam, sieviešu pieredzei ir jāatskan viņu balsīs, šīm balsīm ir jādod vieta. Jūs līdzjutāt vīriešiem, bet neaizmirstiet – tas bija aktierdarbs, inscenējums.

Vismazāk ko gribas komentēt par filmas stāstu un tēmu,

taču nevar nepiebilst, ka Divas strīpiņas izgaismo (turklāt ļoti neglīti izgaismo) vīrieša nozīmi aborta lēmuma pieņemšanā – elementu, kas kaut kā parasti pamanās izslīdēt no abortu apspriešanas politiskā līmenī. Vai turpināt dzīvību – tas ir fundamentāli svarīgs jautājums, lielās mākslas cienīgs jautājums, bet arī milzīga privāta izšķiršanās sievietes dzīvē, kamēr vīrieša atbildība dzīvības priekšā lielākoties nav politisko diskusiju dienaskārtībā.

Taču filmas tēma ir tikai viens no šīs šķietami vienkāršās, taču neaptverami jaudīgās īsfilmas elementiem – jau ar katru no tiem atsevišķi pietiktu, lai Divas strīpiņas varētu uzskatīt par vienu no 2020. gada Latvijas “must-see” kinodarbiem.

Ar lukturi rokā

Noslēgumā gribu mazliet palūkoties uz studentu filmu konkursa savdabīgo vietu Lielā Kristapa ainavā. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka tieši studentu filmas ir visinteresantākais, kas notiek Latvijas filmu nozarē, – studentu kino ir aktuāls (šo filmu ražošana parasti neievelkas vairāku gadu garumā, jo mācību procesu diktē noteikti termiņi), uzrāda jaunākās tendences, kurām vēlas sekot jaunākās paaudzes kinoveidotāji, ir rotaļīgs un jauneklīgs. Tam piemīt drosme un uzdrīkstēšanās, tajā bieži tiek meklēti jauni kinovalodas risinājumi, jo mācību filmās drīkst riskēt – neveiksmes gadījumā filmu neviens cits neredzēs, tikai pasniedzēji un kursabiedri.

Līdz šim studentu filmu konkursam iesniegtās filmas nominējusi atsevišķi veidota atlases komisija; arī balvu piešķīra cita žūrija nekā “lielā konkursa” filmām. Šogad šis princips mainījies – studentu filmas kopā ar pārējām filmām atlasa un vērtē viena komisija. Tas, manuprāt, uzskatāms par veiksmīgu uzlabojumu, jo pēdējos gados studentu balvai nominēto filmu skaits bijis tik augsts, ka pat daudzu nominantu acīs izveidojis priekšstatu, ka šai balvai tiek nominētas teju vai visas pieteiktās filmas. Jaunākajā Lielā Kristapa balvas nolikumā arī sašaurināts iespējamo nomināciju skaits, turpmāk nosakot slieksni pie 12 filmām.

Ar šo rīcību Lielais Kristaps lūko novērst studentu balvas prestiža devalvāciju, kas aizkulišu sarunās bijusi aktuāla pēdējos gados lielā nomināciju skaita dēļ. Tomēr vienlaikus tādējādi veidojas risks zaudēt iespēju Lielā Kristapa ietvaros sniegt ieskatu visaptverošā Latvijas studentu filmu panorāmā, kas, es pieņemu, bija galvenais iemesls lielajam nomināciju skaitam iepriekšējos gados. Šogad nominēto filmu programma, lai arī spēcīga, tomēr ir visnotaļ mulsinoša, radot iespaidu, ka Latvijā 2019.-2020. gadā neviens mācību ietvaros nav veidojis spēlfilmas, vai arī tās nav bijušas interesantas vai kvalitatīvas – un šis iespaids manā ieskatā neatbilst patiesībai.

Manuprāt, ir viens būtisks apstāklis, kas jāņem vērā Lielā Kristapa studentu filmu konkursa kontekstā. Ja uz “lielo konkursu” varam raudzīties kā uz pārskatu par labāko, kas Latvijas kino radīts pēdējā gada griezumā, par studentu filmu konkursu to nevar sacīt viena svarīga iemesla dēļ – daudzas no studentu filmām nemaz nenonāk pieteikto filmu sarakstā. Lielā Kristapa nolikums paredz iespēju filmas pieteikt gan pašiem filmu autoriem, gan filmu juridiskajiem īpašniekiem jeb filmu studijām, un praksē to parasti dara studijas, kas ir ieinteresētas savus darbus izrādīt pēc iespējas plašākam skatītāju lokam un gūt profesionālu atzinību. Studentu filmu gadījumā par filmu īpašniekiem jeb studijām uzskatāmas augstskolas, kurās filmas ir veidotas, taču, cik man zināms, Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālā Filmu skola ir vienīgā augstskola, kas piesaka savus mācību darbus Lielajam Kristapam, neatstājot šo uzdevumu pašu studentu ziņā. Un studējošajiem, starp citu, panākumi konkursos bieži vien nebūt nav prioritāte – daudzi no mācību darbu autoriem uz savām filmām raugās ar lielu paškritiku un nereti nemaz neiedomājas par darba izredzēm tikt nominētam Nacionālajai kino balvai. Ļoti iespējams, ka arī Šambala nemaz nenonāktu Lielā Kristapa konkursā, ja darbu nebūtu iesniegusi augstskola.

Iespējams, Lielajam Kristapam ir vērts nākotnē apsvērt iespējas novērst studentu filmu konkursa tradicionālo pieteikumu pašplūsmu un attīstīt sadarbību ar augstskolām, kurās tiek veidoti šie darbi, mudinot tās pārņemt filmu pieteikšanu konkursam.

Audiovizuālus mācību darbus Latvijā veido ne tikai Latvijas Kultūras akadēmijā, bet arī Latvijas Mākslas akadēmijā un RISEBA; iespējams, kvalitatīvi audiovizuāli mācību darbi top arī LKA Kultūras koledžā un Liepājas universitātes Jauno mediju mākslas programmā. Tas, protams, ievērojami paaugstinātu atlasāmo darbu skaitu, apgrūtinot dzīvi atlases komisijai, taču to iespējams risināt ar regulējoša mehānisma ieviešanu, piemēram, paredzot balvas nolikumā punktu, kas ļautu mācību darbus iesniegt tikai augstskolām (atstājot tiesības filmu iesniegt autoram tad, ja tā veidota ārzemju augstskolā), vienlaikus ierobežojot piesakāmo filmu skaitu un tādējādi liekot darbu priekšatlasi veikt pašai augstskolai.

Iespējams, tas būtu risinājums situācijai, ka LKA Nacionālajā Filmu skolā darināto darbu pārsvars šajā kategorijā ir nesamērīgs, principā liekot uz šo balvu skatīties kā uz LKA studentu filmu konkursu, ko dinamikas nolūkos šad tad papildina pa kādam citam darbam. Šogad konkursā piedalās 5 filmas, no kurām trīs ir veidotas Latvijas Kultūras akadēmijā, taču, pārrēķinot programmu ekrāna minūtēs, 82 minūšu garajā konkursa programmā 75 minūtes ir veidotas LKA. 2019. gadā astoņas no deviņām nominētajām filmām bija LKA filmas (devītā bija animācijas filma); 2018. gadā LKA bija veidotas 13 no 17 nominētajām filmām, savukārt 2017. gadā LKA bija veidotas 13 filmas no 14 nominētajām.

Nav arī nekāds pārsteigums, ka ik gadu balvu saņem tieši LKA veidota filma, taču īpaši griezīgi šī savādā situācija izskatījās pērn, kad blakus dažas minūtes garai animācijas filmai šajā kategorijā sacentās ne vien virkne spēles un dokumentālo īsfilmu, bet arī veselas divas (!) pilnmetrāžas dokumentālās filmas. Viena no tām arī saņēma balvu – Elitas Kļaviņas maģistra studiju diplomdarbs Zorjana Horobraja,  ko uzskatu par vienu no spožākajiem Latvijas dokumentālā kino 2019. gada darbiem, taču gan tā, gan Guntas Gaidamavičas pilnmetrāžas filma Palikt pa vidu. Lubāna klānos pēc nolikuma nebija tiesīgas startēt „lielajā konkursā”. Šī raksta ietvaros nevaru piedāvāt kādu tūlītēju risinājumu, vien identificēt sajūtu, ka studentu balvai nominēto filmu amplitūda šķiet neadekvāti plaša.

Līdz ar balvu filmai Zorjana Horobraja, pilnvērtīgam un augsti profesionālam kinodarbam, tāpat īpaši spilgti izgaismojās mulsinošā un grūti izprotamā organizatoru

tradīcija studentu balvas ieguvējam (vismaz līdz šim – vēl nezinu, kā būs šogad) nepiešķirt Lielā Kristapa statueti, balvas vietā pasniedzot suvenīrpriekšmetu – svečturi jeb Kristapa lukturi.

Lai arī šīs tradīcijas saknes ir saprotamas un balstās tradicionālajā priekšstatā par studentu filmām kā iesācēju darbiem, tāpēc definējot šo godalgu kā priekšbalvu pirms iesoļošanas īstajā kino, šī pieeja, manuprāt, klaji ignorē jau gadiem pastāvošo realitāti, kurā studentu filmas ne vien ir īsts kino kvalitātes ziņā, bet tās arī nereti veido šajā jomā jau pieredzējuši profesionāļi, kas turpina izglītoties. Tā arī šogad – studentu filmu kategorijā nominēto filmu Divas strīpiņas veidojusi Alise Zariņa, kas ar Lielā Kristapa žūrijas lēmumu jau atzīta par 2019. gada īstā kino labāko kinoscenāristi; tāpat studentu balvai tika pieteikts (bet ne nominēts) Matīsa Kažas mācību darbs Kad tu uz mani skaties, lai gan arī lielajā konkursā šis ļoti ražīgais režisors jau startē ar diviem darbiem – dokumentālo filmu Klejotāji un kinoizrādi Kino un mēs, vienlaikus studējot LKA audiovizuālās un skatuves mākslas maģistrantūrā un veidojot arī mācību darbus šajā programmā.

Īsāk sakot – Alises Zariņas Divas strīpiņas, kam prognozēju uzvaru šīgada labākās studentu filmas kategorijā, mākslinieciski nav mazāk augstvērtīgs darbs par šis pašas režisores 2019. gada filmu Blakus un uzvaras gadījumā būtu pelnījis savu statueti, nevis simbolisku lāpu, kam jāizgaismo ceļš režisores turpmākajos soļos.

Noslēdzot šīs ārkārtīgi garās pārdomas, rezumēšu, ka studentu filmu kategorija Lielajā Kristapā ir viena no aizraujošākajām šīs balvas sadaļām, un tai piemīt liels potenciāls vēl augt un attīstīties. Arī tāpēc šogad nominēto filmu programma piedāvā aizgrābjoši interesantu pieredzi, ko ļoti rekomendēju nepalaist garām.

Lielā Kristapa Studentu filmu programma no 12. līdz 15. novembrim skatāma tiešsaistē portālā Filmas.lv visā Latvijā!

"Sapņu pavasaris", režisore Rūta Znotiņa

Foto - no publicitātes materiāliem

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi