Esam mājās, viss labi

Kino Rakstu rubrikā "Kolēģa blogs" dežūras maiņa - kinorežisorei, rakstniecei un, kā tagad zinām, arī intensīvi lasītu blogu autorei Kristīnei Želvei seko filmu producents un režisors Gints Grūbe, kurš nupat atgriezies no Amsterdamas dokumentālo filmu festivāla (IDFA).

Tajā dienā, kad ierados Amsterdamas dokumentālo filmu festivālā, Briselē tika izsludināts paaugstinātas drošības stāvoklis. Mani studijas kolēģi nākamajā rītā pēc Parīzes nakts notikumiem bija devušies uz Briseli filmēt tur strādājošos latviešus topošajai dokumentālajai filmai. Inese Kļava pirms izlidošanas vēl zvanīja un prasīja, ko darīt, un es teicu – Briselē jau nekas tāds nevar notikt...

Amsterdamas dokumentālo kino festivālu IDFA uzskata par politiskāko starp visiem pasaules dokumentālo filmu festivāliem, tāpēc netieši un tieši IDFA ir festivāls, kurā notiek pasaules vidējās temperatūras mērīšana. Tas, ka Amsterdamā rādīs filmas par Sīrijas bēgļiem, bija jau skaidrs, pirms tika izziņota oficiālā festivāla programma, tāpat tas, ka būs stāsti par robežām un mūru celtniecību starp kaimiņtautām dažādās pasaules vietās, par globālo sasilšanu un politiku, un visam pa vidu tāda rietumnieciska kreisi naiva cerība par labāku pasauli.

“Čau, mūs šodien izveda ārpus Briseles, kāpām cietoksnī, filmējām padomnieku, kā viņš jau 8.00 minās uz Eiropas Komisiju. Mana mamma stresā, Delfi tik glupu virsrakstu uzlikuši,” saņemu īsziņu no filmēšanas grupas Briselē. Bailes pēc Parīzes ir parādījušās tikai nesen, dokumentālais kino tās vēl nav piesavinājies, taču pagājušā gada notikumi Eiropā ir atstājuši nospiedumu uz visu festivāla programmu.

Tas, ka tu dodies filmēt vienu miermīlīgu, piezemētu stāstu, itin bieži var nozīmēt, ka tas ir sākums kādam citam stāstam, kuru tu nemaz pirms tam negribēji filmēt.

Neticams šķiet ātrums, ar kādu daži dokumentālā kino veidotāji spēj reaģēt uz aktualitātēm – it kā viņi zinātu, ka tieši todien jādodas filmēt Lampedūzā, jo robežsardze atradīs tukšu zvejas kuģi ar astoņdesmit mirušiem sīriešu bēgļiem, kā tas notiek filmā Ziema Lampedūzā / Lampedusa in Winter. Patiesībā viņi uzņēma citu filmu, par saliniekiem, un tobrīd notiekošais mainīja filmas gaitu. To var saukt par providenci vai par dokumentālista veiksmi – būt īstajā vietā, kad tur kaut kas notiek -, bet tā ir arī dokumentālā kino priekšrocība – pārkonstruēt realitāti ar tādu stāsta montāžu, kurā visa pasaule parādās savstarpēji saistīta. Kā tāds domino efekts, tikai nav zināms, kad nokrita pirmais domino klucītis, un filmā tad tiek meklēts šis pirmais klucītis vai tas, kas to klucīšu krišanu ierosināja.

Amsterdamā Putina vai Krievijas tematika šogad piezemētāka – it kā kaut kas gada laikā būtu atrisinājies, it kā stāsti zuduši (ja neskaita ārpus konkursa programmām demonstrēto Čeda Grasijas filmu Krievu dzenis / The Russian Woodpecker, kas nupat rādīta Rīgā Baltijas jūras dokumentālo filmu forumā). Acīmredzot ar filmām ir līdzīgi kā ar vakardienas ziņām, kurām pārklājas šodienas ziņas. Režisora Romāna Bondarčuka filma Ukrainas šerifi, kas tapusi kā Latvijas Vides filmu studijas kopražojums, bija gandrīz vienīgā jaunā filma par Ukrainu. Tā rāda kādu nabadzīgu Ukrainas ciemu, kas alkoholisma vai perifēras atstumtības dēļ it kā atsvešinās no lielajiem Ukrainas notikumiem. Meistarīga montāža, labs filmas ritms, stāsts par Krievijas un Ukrainas karu saspiests viena ciema teritorijā, bet tas sanikno manu iemantoto ukraiņu patriotismu, jo nerunā par ukraiņu pretošanās garu, bet par aizbēgšanu no realitātes.

Lieki piebilst, ka IDFA ir lielākais dokumentālo filmu festivāls pasaulē un tas, ka Latvija te jau kuro gadu ir pārstāvēta, nozīmē, ka latviešu dokumentālā kino tradīcija turpina būt spēcīga, pat ja šoreiz tie nav stāsti par Latviju.

Latvijas vārds te izskanēja trīs reizes, patiesībā četras; lietuviešiem šogad Amsterdamā viena filma, igauņiem arī.

Mazām valstīm patīk lepoties ar savai nācijai vai zemei piederīgajiem lielajiem iedzīvotājiem. Dokumentālā kino klasiķis Vitālijs Manskis tagad ir arī Latvijas režisors un festivālā rāda Tallinā pirmizrādīto filmu Saules staros par Ziemeļkoreju. Manska filma šķiet saprotama it kā padomju zemtekstu politiskajā kultūrā skolotām smadzenēm, līdz tu saproti, ka kino nemaz nav par Ziemeļkoreju. Tas ir par Padomju Savienību, mūsdienu Krieviju, paklausīgajiem padomju politiskās kultūras cilvēkiem. Tas ir arī par Latviju, kura turpina būt postpadomju valsts ar visām no tā izrietošajām sekām. Turklāt filmai ir izdevies Kārļa Auzāna skaņu celiņš (skaņu režisors Anrijs Krenbergs) un tai kopumā piemīt daudzslāņainība, kas filmas padara par gudrām. Pārsteidzoši, ka to saprot arī blakussēdošie rietumeiropieši.

Savā latvieša patriotismā uzķēros uz kādu nīderlandiešu īsfilmu – Calling Ukraina anotācijā aprakstīta kā kādas latviešu sievietes sarunas skaipā ar radiniekiem Austrumukrainā. Patiesībā „latviete” izrādās pavecāka krievu kundze Irina Daugavpilī, kura skaipā ik dienas runā ar savu māsu un meitu. Raudošas sievietes tuvplāns, pa vidu youtube kadri no Doņeckas vai tomēr kādas citas Austrumukrainas vietas, starp šāviņiem skrienoši cilvēki. Sievietes runā par to, ka šauj, par to, kur labāk gulēt, un nelielās 12 minūšu filmiņas kulminācija ir abu saruna par labajiem padomju laikiem, kad pasaulē bija miers. Kadrā rāda bildes ar laimīgiem padomju cilvēkiem kaut kad 80. gadu sākumā vai pat agrāk – nu gluži kā no Manska filmas par mūsdienu Ziemeļkoreju. Vēl seko Irinas māsas sūdzēšanās, ka viņus bombardē (kā noprotams – sliktie ukraiņi), turklāt iedomājušies iekasēt arī kara nodokli. “Iedomājies,” viņa saka...

Un tad filma beidzas. Zālē sēdošie holandieši un IDFA viesi labākajā gadījumā nesaprata neko.

Vai arī saprata, cik laba bija Padomju Savienība, kurā bija miers.

Režisors Žans Konē izrādās trīs gadus dzīvojis Rīgā, Imantā, sieva no Latvijas, varoni pazinis personīgi, bet vienalga man nedod mieru jautājums – kāpēc tieši šāds stāsts, kas tik ļoti sasaucas ar Putina tēzēm, ka PSRS sabrukums ir gadsimta lielākā ģeopolitiskā traģēdija un ka ukraiņi ir sliktie... It kā Krievijas TV propaganda būtu sasniegusi arī Nīderlandi un režisoru Žanu, kurš man saka – tas esot tikai viņa varones skatījums un arī tādam ir tiesības pasaulē būt. Imantas vai dzīvesbiedres, vai Russia Today ietekme, bet es domāju - cik labi šī šķietami nevainīgā režisoriskā interpretācija iekļaujas Krievijas propagandas sliedēs un cik ļoti tai notic skatītājs. Arī es nevaru teikt, ka Irina no Daugavpils atstāja mani vienaldzīgu, jo iedomājos - tās irinas jau nenonāk līdz Latvijas publiskajai telpai, arī ne līdz mūsu veidotajai dokumentālā kino stāstu telpai. Viņas dzīvo Imantā, Pļavniekos vai Daugavpilī un pat nezina, ka Amsterdamas dokumentālā kino festivāla vidējās paaudzes apmeklētāji no sirds jūt viņām līdzi, lai gan šajos stāstos varētu būt daudz vairāk pretrunu un zemtekstu.

Dažkārt ir jau pat kaitinoši, ka katra filma piemeklē politisku aktualitāti, un Calling Ukraine gadījums šķiet tieši tāds, taču, skatoties Amsterdamas festivāla filmas, vairāk aizdomājos par to, kāpēc latviešu dokumentālais kino ir kļuvis tik neaktuāls. It kā mēs jau būtu kļuvuši par to „garlaicīgo Dāniju”, ko pirms gadiem desmit mums piesolīja kāds prominents latviešu teātra režisors.

Saņemu īsziņu no Briseles filmētājiem: “Esam mājās, viss labi.”  

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi