Nejauks gads kinoteātriem. Un pamatlietas

Šobrīd kinoteātris vēl ir salīdzinoši droša saliņa bangojošā pandēmijas okeānā – kultūras pasākumos ar personalizētām sēdvietām cilvēki drīkst pulcēties, un to arī dara, vēl jo vairāk kinofestivālu sezonā, kas Latvijā ierasti sākas septembrī un turpinās līdz novembrim. Tomēr arī kinoteātri jau agrā pavasarī piedzīvoja pēkšņu šoku pēc valdības rīkojuma slēgt visas kinozāles, un visa gada laikā spiesti viļņoties līdzi studiju un izplatītāju neizlēmībai par konkrētu filmu izlaišanu repertuārā. Par to, kā šobrīd dzīvo kinoteātri, pēc Kino Rakstu aicinājuma sarunājās kino izrādītāji un izplatītāji – Vineta Verika (SIA „Rīgas Nami” valdes priekšsēdētāja), Juris Zviedris („K.Suns”), Māris Prombergs („Kino Bize”) un Sergejs Timoņins (izplatīšanas kompānijas „Spektrs” un „Kino Kults”). Saruna notika oktobra sākumā - to ir svarīgi piebilst šajos laikos, kad situācija mainās ne pa dienām, bet pa stundām.

Foto: Agnese Zeltiņa

Kristīne Matīsa: - Šī mums būs tāda dīvaina diskusija, jo arī situācija ir dīvaina un nekad nebijusi. Parasti sarunām mēdz izvirzīt vairāk vai mazāk retoriskus problēmjautājumus, uz kuriem tad visi kopā meklē atbildes un risinājumus, krustojot viedokļus un argumentus. Šobrīd mums problēmas gan ir, bet tās ne ar kādu runāšanu nevar atrisināt, ir vienkārši jāgaida uz labākiem laikiem. Tomēr kaut kādas mācības jau arī pa ceļam iegūstam, tā ka varbūt mums te iznāks vairāk tāda dalīšanās pieredzē un izdzīvošanas stāsti.
Otrkārt, Kino Raksti bija iecerējuši šajā sarunā aptvert vismaz Rīgā pieejamo kinoteātru spektru, tā teikt, visos izmēros, jo skaidrs, ka nelieli art-house kinoteātri šajā pandēmijas laikā cieš mazliet citādāk, nekā lielie multipleksi un starptautiskas kinoteātru ķēdes. Bet zīmīgi, ka pēc ilgas apdomāšanās vairāki uzrunātie lielo kinoteātru pārstāvji tomēr atteicās piedalīties sarunā, un tikai tad mēs sākām aptvert, ka arī citus nav vērts uzrunāt, jo tā ir tāda lielo politika – neiet tur, kur vari izskatīties vājš un ievainojams, nepieļaut pat domu, ka tu nekontrolē situāciju. Bet vāji un ievainojami šobrīd ir visi, un situāciju nevar kontrolēt neviens. Tāpēc paldies tiem, kas ir pietiekami drosmīgi, lai to atzītu, un tā nu mums te ir izveidojusies saruna rubrikai Elizabetes ielas kino.
Tātad varbūt sāksim daudzmaz hronoloģiski – kā jūs atceraties to brīdi, kad pirmoreiz Latvijas vēsturē tika oficiāli slēgti visi kinoteātri?

Vineta Verika: - Mēs, Splendid Palace komanda, vēl 28. februārī atlidojām no Berlīnes kinofestivāla, kur par tādu pandēmiju vēl nebija ne nojausmas. Tualetēs vienkārši bija salikti roku mazgāšanas līdzekļi, cita nekā īpaša nebija. (Smejas.) Tālāk mums būtu bijis jālido uz Kannām, bet laikam jau 13. martā robežas aiztaisīja ciet.

Juris Zviedris: - Mēs ar Māri uzreiz sazvanījāmies un nospriedām, ka vienkārši taisām ciet. Māris gan jau tad par savu tiešsaistes platformu runāja, bet viņam ir cita situācija. Mēs visi sēdējām mājās. Vispār forši bija! (Visi smejas.) It sevišķi, kad sapratām, ka nekādu pabalstu nedabūsim, jo viens no mums ir valdes loceklis, otrs – valdes priekšsēdētājs. Sākumā jau bija tā, ka tiem nekas nepienācās.

Kristīne Matīsa: - Kino Rakstos marta beigās bija Elīnas Reiteres rakstu sērija par to, kā klājas nozarei šajā pēkšņajā krīzē, un tur

mani aizkustināja fakts, ka Juris reizi nedēļā braucot uz K.Suni apliet puķes, bet Māris iet uz Kino Bizi atvērt logus, lai izvēdinātu kinozāli…

Juris Zviedris: - Elizabetes ielā vispār nebija gājēju, arī neviena mašīna nestāvēja. Protams, es nolieku savu mašīnu pie kinoteātra durvīm. Iznāku ārā pēc pusstundas, un man ir uzlikts 30 eiro sods.

Vineta Verika: - Tu droši vien biji uz tās ielas ļoti pamanāms....

Juris Zviedris: - Es kaut kā vienkārši to nepiefiksēju! Mierīgi taču varēju iebraukt Berga bazāra pagalmā, bet domāju – nu vai tad es nevaru nolikt mašīnu tukšā ielā…

Vineta Verika: - Mūsu birojs ir Vecrīgā, un tā bija kā izslaucīta, pilnīga spoku pilsēta. Narvesen vienīgais bija vaļā, kur varēja aiziet nopirkt jogurtu. Jo visi veikali, visas kafejnīcas, visi restorāni – neviens nedomāja par to, kur vietējais var aiziet paēst brokastis vai nopirkt svaigi ceptu maizīti. Izrādījās, ka viss ir orientēts tikai uz tūristu, kas atbrauc te uz divām dienām, un viņu nokāš pliku ar adītām sedziņām par 200 eiro un balzama kokteili par astoņiem eiro. Kuģis ienāk, to kuģi noslauc, un – hops, ārā! Un tad pēkšņi, kad tā tūrisma taka ir ciet, tad visa nozare apstājas un tas uzņēmējs vispār nav padomājis, kā viņš strādā ar vietējo iedzīvotāju, kā ar viesiem no citām Latvijas pilsētām … Vienkārši uzreiz tukša Vecrīga – lūk, tas bija reāli baisi!

Vineta Verika

Bet mums pašiem… Sākumā dažiem varbūt bija tāds kā prieciņš – o, darbs no mājām! Pēc tam lielākā daļa saprot, ka ir sociālas būtnes, mums ir vajadzīgi kontakti, vajadzīga domu apmaiņa. Viena lieta ir, ka tu vienu dienu paliec mājās, strādā un paralēli vēl citas lietas izdari, bet uz ilgāku laiku… Protams, sākās n-tās onlaina sapulces visās platformās. Tas mums savukārt uzņēmumā iemācīja ļoti ātri pieņemt lēmumus. (Smejas.) Jo agrāk reizēm sapulces varēja vilkties pa trim stundām, tu vienkārši netiec galā un esi jau zvērā nikns. Onlaina sapulču rezultātā visi lēmumi gāja kā pa sviestu – 45 minūtes, viss.

Sergejs Timoņins: - Jā, tā ir viena no vīrusa mācībām… Skaidrs, ka ir kaut kādas vietas, kur vienkārši vairs nekad nebrauksi, jo visu var izrunāt tāpat – e-pastos un onlainā. Bet ir arī pretēji secinājumi – kļūst skaidrs, ka dažreiz tomēr ir jāaizbrauc, jārunā un jāiepazīstas, lai saprastu, vai gribi ar to cilvēku strādāt, vai negribi. Svarīgās lietās – tur neko nevar darīt, vajag satikties un sajust.

Kristīne Matīsa: - Juri, tavam kinoteātrim vīrusa dēļ esot atcelti vai pārcelti apmēram 50 dažādi pasākumi…

Juris Zviedris: - Es uzreiz varu pateikt, ka aizgāja prom visi tie, kur visvairāk publika nāk, – Baltijas dokumentālo filmu forums, Rīgas festivāls… Lieldienu bērnu filmu festivāls nenotika.

Māris Prombergs: - To jūs varējāt jūlijā rīkot! (Smejas.)

Kristīne Matīsa: - Un Dienā bija rakstīts, ka to pārceļ uz Ziemassvētkiem.

Juris Zviedris: - Nē, Ziemassvētkos ir pats par sevi, pavisam cits pasākums.

Tā ka mēs atmaksājām visu naudu atpakaļ, kas bija šiem plāniem piešķirta, gan Kultūrkapitāla fondam, gan Rīgas domei.

Kultūrkapitāls gan principā būtu ļāvis visu pārcelt – piemēram, Lieldienu festivāls Un Vārds tapa filma, to pārcēla un VKKF atļāva. Bet no domes bija zvans uzreiz, tikko visu aizklapēja ciet, – mums vajag naudu! (Smejas.). Un jo ātrāk, jo labāk. Un nekādas pārcelšanas.

Kristīne Matīsa: - Savukārt Kino Bize izdomāja sev papildu darbu – tiešsaistes platformu Mājas kino. Vai tas tika darīts tāpēc, lai skatītāji neaizmirst, ka tāds Kino Bize vispār ir?

Māris Prombergs: - Mums ir mazliet cita situācija, nekā kolēģiem, mēs darbojamies arī kā filmu izplatītāji un esam iegādājušies daudzu filmu izplatīšanas tiesības – nu tad kāpēc mums turēt viņas skapī? Tāpēc 3. aprīlī palaidām Mājas kino, kas darbojas joprojām, pirmā pusgada laikā bija aptuveni 500 skatītāju, kas noskatījušies vienu vai divas filmas. Lielākā daļa skatījās pašizolācijas mēnešos no aprīļa līdz jūnijam.

Kristīne Matīsa: - Vai un kā jums bija iespējams izmantot valsts palīdzību? Ministru kabinets jau marta beigās pieskaitīja kino izplatīšanu un demonstrēšanu pie vīrusa visvairāk skartajām nozarēm un noteica īpašu atbalstu šīm nozarēm. Kāds bija šis atbalsts?

Māris Prombergs: - Mēs četrus darbiniekus pieteicām dīkstāves pabalstam, bet tur bija visādi kritēriji – sākumā iedeva pabalstu par pirmo pusmēnesi, tad mainīja kritērijus un divus mēnešus nedeva, jūnijā atkal par pusmēnesi iedeva…

Māris Prombergs

Vineta Verika: - Šim dīkstāves pabalstam bija nosacījums – uzņēmumam bija jāpiesaka savi darbinieki, un tad viss atkarīgs no tā, kas tas par uzņēmumu. Mēs kā pašvaldības uzņēmums nevarējām neko saņemt – pieteicām savējos, tad bija ilga ņemšanās un atrakstīšanās, līdz beigās neko nedabūjām. Bet nu tā tas bija – Gors arī tieši tāpat nedabūja.

Juris Zviedris: - Vēl bija cits atbalsts, kultūras iestāžu atbalsta programma caur Kultūrkapitāla fondu, tikai to, kā es saprotu, Splendid Palace arī nevar saņemt… Bet, piemēram, Forum Cinemas, ja nemaldos, dabūja ap 10 tūkstošiem, un mēs dabūjām kādu pusotru tūkstoti.

Māris Prombergs: - Ar visu to gatavošanos, visi dokumenti jāsavāc, un mēs būtu dabūjuši cik – 500 eiro? Nu, mēs neiesniedzām.

Mēs ar Juri sazvanījāmies, un viņš man pastāstīja vai speciāli nobiedēja, cik daudz papīru jāiesniedz. (Smejas.)

Juris Zviedris: - Jā, grāmatvede mums to projektu gatavoja vairākas nedēļas. Un tas bija pabalsts tikai par martu, aprīli, maiju, tagad par nākamajiem trim mēnešiem grāmatvede jau strādā, mēs sniegsim atkal.
Toties mēs visi trīs varam runāt par to, ka ļoti atsaucīga bija starptautiskā organizācija Europa Cinemas

Kristīne Matīsa: - Tieši gribēju jautāt, vai kinoteātriem bija pieejami arī kādi starptautiski atbalsta mehānismi.

Juris Zviedris: - Atbalstu par Eiropas filmu izrādīšanu mēs parasti saņemam nākamā gada beigās – tātad par 2019. gada rezultātiem naudu mēs saņemtu apmēram 2020. gada novembra beigās, bet šogad to izmaksāja jau jūnijā, un avansā vēl pusi no nākamā gada summas. Es tikai ceru, ka par šāgada ļoti sliktajiem rādītājiem mums vēl nebūs kaut kas jāmaksā atpakaļ… (Smejas.)

Juris Zviedris

Kristīne Matīsa: - Lasīju, ka, piemēram, Francija šobrīd finansiāli īpaši atbalsta savu franču filmu izrādīšanu ārzemēs. Teorētiski tāds atbalsts varētu nonākt līdz jums, ja jūs rādītu franču filmas. Vai tādas sistēmas arī darbojas?

Māris Prombergs: - Jautājums, vai to maksā kinoteātriem vai izplatītājiem.

Vineta Verika: - Jā, un vēl jautājums – ja tur iesaistītas vēstniecības, tad arī tas kinoteātrim ir diezgan bezcerīgi, jo parasti tās ir kultūras programmas, ar kurām popularizē attiecīgās valsts kino, un tad viņiem ir nosacījums, ka biļetēm ir jābūt par nulles cenu. Ko tas kinoteātrim dod?

Kristīne Matīsa: - Nu, varbūt viņi jums vismaz telpu īri samaksā? Bet Splendidam maijā bija pašam sava pozitīvā pieredze, kas jūs iecēla visas Eiropas uzmanības centrā, mēs Kino Rakstos arī priecīgi reportāžu taisījām – 19. maijā jūs sākāt atkal rādīt filmas, nobruņojušies ar sejas vairogiem un roku mazgāšanas līdzekļiem….

Vineta Verika: - Jā, tas bija mūsu drosmīgais lēmums – sanācām visi kopā un nolēmām, ka darām. Epidemioloģiskie ierobežojumi tajā laikā jau bija atslābuši, sagādājām visus dezinfekcijas līdzekļus un informācijas plakātus, nošķīrām vietas kinozālē, mērījām temperatūru skatītājiem…

Foto: Agnese Zeltiņa

Sākumā, protams, pilnīgi nebija iespējams uzminēt, vai cilvēki nāks vai nenāks, bet galu galā izrādījās, ka visi ir noilgojušies būt kopā kinozālē. Tā arī relīzē rakstījām – “emocionāls plāksteris visiem tiem, kas ilgojas pēc lielā ekrāna”. Repertuārā ielikām vairākas filmas, kuras vēl nebija savu ekrāna dzīvi izdzīvojušas, martā pēc tām bija vēl pieprasījums, un izrādījās, ka arī maijā ir. Bija arī tādas filmas, uz kurām jau bijām sākuši tirgot biļetes, bet nepaspējām parādīt.

Kristīne Matīsa: - Man tikai likās galīgi neracionāli, ka vispirms Splendid Palace it kā noķēra šo vilni un aiztraucās “pa priekšu visai planētai”, Europa Cinemas jūs intervēja kā drosminiekus un rādīja citiem kā labo piemēru, bet pēc tam jūs uzreiz kaut kā pavisam negaidot norāvāt stopkrānu un 12. jūnijā kinoteātri atkal slēdzāt ciet…

Vineta Verika: - Tas nav nekas negaidīts, mēs taču katru vasaru jūnijā slēdzam sezonu un augusta beigās atkal atsākam! Kā nu kuru gadu, kādi tie datumi pirms Jāņiem iznāk, bet tā mēs darām vienmēr.

Kristīne Matīsa: - Nu, man likās – šogad, kad nekas nav “kā vienmēr”, varbūt varēja vēl šo emocionālo žestu pavilkt garumā, arī tāpēc, ka latvju publika vienmēr tik lēni iešūpojas un daži varbūt pat gribēja, bet nepaspēja izbaudīt kino tik ekstrēmos apstākļos… Bet, protams, lielās mājas uzturēšanai tas droši vien bija tikai apgrūtinājums, ko ar tām dažām biļetītēm nevar nosegt.
Nu labi, un tā mēs hronoloģiski esam jau nonākuši līdz vasaras vidum, kad pamazām katrs ir kaut ko pamēģinājis, lai kaut kā rosītos un uzturētu sava nama izmaksas. Kino Spektram kā izplatītājam nebūtu jāuztraucas, ka jāuztur māja, tomēr jūs jūlijā sākāt rādīt Kristofera Nolana filmas Forum Cinemas Citadelē. Vienkārši tāpēc, lai nesēdētu dīkā un vismaz kaut ko darītu?

Sergejs Timoņins: - Man jau arī bija jāuztraucas par māju – par savējo! (Smejas.) Bet sākums bija tāds, ka mums 13. martā bija paredzēts Matrix seanss, izpārdots pilnībā, 602 vietas. Un 12. martā mēs bijām spiesti paziņot, ka pārceļam to uz 10. oktobri. Tagad mēs, starp citu, šo pasākumu sadalījām uz trim seansiem, jo fiziski nedrīkst vienā zālē ietilpināt tik daudz cilvēku…
Bet martā, protams, nebija pārāk patīkami, jo tu jau rēķinies ar to naudu – 600 nopirktas biļetes ir riktīgi daudz naudas, par 10 eiro gabalā.

Kristīne Matīsa: - Jums taču tā nauda palika, jūs neatmaksājāt biļetes?

Sergejs Timoņins: - Nē, bet nauda paliek iesaldēta kaut kur kinoteātrī, kur tā arī neskaitās, jo seanss taču nav noticis.
Nu, tā mēs martā un aprīlī neko nedarījām – nosacīti tā var teikt, jo neko nerīkojām. Tomēr jautājām visiem apkārt – kas notiks, kad kinoteātri atkal atvērsies, ko kurš plāno darīt? Jo lielākā problēma ir repertuārs – visas filmas, kas ir daudzmaz meinstrīms, ir pārceltas vai iznāk uzreiz straumēšanas platformās, kinoteātriem pat īsti nav produkta, ko rādīt.

Sergejs Timoņins

Kristīne Matīsa: - Vai bija redzamas kādas tendences, kā producenti rīkojas ar šīm lielajām filmām? Uzreiz visi pārcēlās uz rudeni vai tomēr drošības dēļ uz nākamo gadu? Vai uz straumēšanu?

Sergejs Timoņins: - Ja runājam par topa filmām, kas kinopasaulē nopelna lielo naudu, tad – Džeimss Bonds vispirms pārcēlās no aprīļa uz novembri, bet Fast & Furious – tā ir miljarda filma – uzreiz drošības labad tika pārcelta no maija uz nākamo maiju. Kaut kādas komiksu filmas tika sabīdītas uz gada beigām, jo likās, ka tad jau būs labi. Un pēc tam sākās otrais vilnis – to, kas bija pārcelts uz septembri, tagad bīda prom – bez datuma, vienkārši uz 2021. gadu.
Globālā mērogā tas ir ļoti vienkārši – viss atkarīgs no investīciju mēroga un cerībām atpelnīt šīs investīcijas… Protams, kamēr kinoteātriem viss iet ļoti slikti, straumēšanas servisiem viss iet ļoti labi. Vai tas ir īstermiņā vai ilgtermiņā, to mēs nezinām, bet skaidrs, ka gan Netflix, gan Shortcut abonentu skaits iet tikai uz augšu, un tā ir visā pasaulē – ja cilvēki sēž mājās attālinātā režīmā, viņi grib kaut ko skatīties, un pieprasījums pēc straumēšanas platformu satura aug. Tāpēc, ja filmu studija hipotētiski ir pāris desmitus miljonu iztērējusi filmas ražošanai un ir rēķinājusies, ka varētu vēl pāris desmitus miljonu iztērēt tās reklamēšanai kinoteātros visā pasaulē, tagad var to reklāmas naudu ietaupīt, bet ražošanā iztērēto var mēģināt atpelnīt, pārdodot filmu lielam straumēšanas servisam. Kaut vai pēc principa – tev kalendārā karājas projekts un kaut kā ir par to jānorēķinās, tu nevari mūžīgi to pārcelt.
Savukārt lielajām filmām, kā Džeimss Bonds, Fast & Furious vai kādi supervaroņi, ieguldījums ir tik milzīgs, ka to nekad nevarēs atgūt no straumēšanas servisiem.

Juris Zviedris: - Vai tad tu, Sergej, gribi teikt, ka tādas lielfilmas vispār ir skatāmas straumēšanā, nevis uz lielā ekrāna?

Sergejs Timoņins: - Es domāju – par to, vai ir skatāma vai nav, tā drīzāk ir emocionāla sajūta.

Piemēram, Tenet ir labs piemērs vairākos posmos – tur ir režisors Kristofers Nolans, kurš pateica: “Manu filmu skatīsies tikai kinoteātros.”

Kristofers Nolans visas savas filmas ir taisījis studijā Warner Brothers, tur viņu jau uzskata par tādu kā asset – nākotnē šis cilvēks nesīs mums peļņu. Tas ir viņu zīmols, un studija nevar pateikt – Kristofer, nu nē… (Smejas.)

Juris Zviedris: - Bet tu domā, ka studija pati būtu ar mieru?

Sergejs Timoņins: - Protams. Es domāju, viņi visi tur iekšā ļoti, ļoti par to domā. Bet mūsdienu studiju pasaulē problēma ir, ka visu izlemj komiteja un neviens atsevišķs cilvēks negrib uzņemties atbildību. Izņemot Disneja studiju, kam ir nosacīti viena galva, Bobs Aigers, kurš var pateikt – būs tā! Un, ja iznāk slikti, ja kāds plāns izgāžas, viņš saka – sorry, piedodiet, tā bija mana vaina, bet mums šāgada peļņa ir trīs miljardi, jo vispār es labi strādāju. Un viņam neviens nepārmetīs. Bet citām studijām nav viena tāda cilvēka, tāpēc tur neviens negrib riskēt ar savu ādu un teikt – būs tā, un es uzņemšos atbildību!
Tāpēc šis gads ir bijis ļoti pretīgs visiem, kas strādā ar studiju sistēmu, tai skaitā kinoteātriem. Jo līdz pēdējam brīdim neviens nesaka – pārcelsim vai nepārcelsim –, visi gaida, gaida… Atcerēsimies, ka to pašu Tenet trīs reizes pārcēla – vispirms bija jāiznāk jūlijā, tad pārcēla uz 12. augustu, beigās iznāca 26. augustā. Un katram no šiem datumiem tika gatavoti reklāmas materiāli, tas nozīmē – cilvēki viņus zīmēja un taisīja, cilvēki sūtīja visādus nevajadzīgus ekseļus, un kopumā tūkstošiem cilvēkstundu tika tērēts tikai tāpēc, ka kāds nevar vienkārši pateikt – rādīsim 2021. gada vasarā, un punkts, tagad atpūšamies. Un tas Nolana eksperiments nav baigi izdevies, ar šo filmu viņi krietni zaudē naudu.

Kristīne Matīsa: - Tagad taču jebkurš izplatītājs un izrādītājs zaudē, katrā ziņā neviens nevar iegūt to, ko būtu ieguvis normālā situācijā, vai ne?

Sergejs Timoņins: - Jā, visticamāk. Izņemot mazās filmas, un tas arī Latvijā, starp citu, bija jūlijā un augustā labi redzams. Jauno filmu repertuārā ir tādas, kas agrāk būtu kinoteātros padzīvojušas nedēļu vai divas, un nevienu vairs neinteresētu, bet tagad dažas B līmeņa filmas dzīvo mēnešiem ilgi – vienkārši tāpēc, ka nekā cita nav. Es domāju, šie cilvēki ir kaut kādā ziņā ieguvēji.

Kristīne Matīsa: - Vinnē tie, kas nolemj tomēr startēt tagad, kad visi citi ir aizbēguši.

Sergejs Timoņins: - Tas ir viens. Bet otrs – vinnē tie, kas savu nosacīti nelielo filmu ieliek straumēšanas servisā, kur viņu, visticamāk, noskatās sazin cik reizes vairāk cilvēku, nekā būtu noskatījušies jebkuros citos apstākļos. Vienkārši tāpēc, ka cilvēki sēž mājās un ēd visu, ko viņiem dod. Tādā veidā var kapitalizēt tie, kas agrāk tika uzskatīti par neveiksminiekiem, – jeb vienkārši cilvēki ar vidējiem vai maziem projektiem, kas, protams, kinoteātros nevar sacensties ar milžiem.

Kristīne Matīsa: - Kā man nesen intervijā teica producents Guntis Trekteris – mājās cilvēki skatās sliktākas filmas.

Sergejs Timoņins: - Jā, protams, – tāpēc, ka viņi par tām it kā nemaksā. Un, protams, te ir, par ko padomāt. Cilvēks, kurš straumēšanas servisā maksā par katalogu, nevis par katru filmu, noskatīsies tikai tāpēc, ka viņam ir sajūta – to var dabūt par velti! Viņš mēnesī par Netflix maksā savus nosacītos 10 eiro, bet nav samaksājis konkrēti par šo filmu, tāpēc arī it kā nav žēl naudas, ja filma nebūs laba. Tas tikai parāda, cik diemžēl augstu cilvēki mūsdienās vērtē salīdzinoši niecīgu naudu, un cik zemu viņi vērtē savu laiku, ko iztērē filmai, kas varbūt ir slikta. Un tas, starp citu, Latvijā ir ļoti izteikti. Bet, protams, no tā iegūst cilvēki, kas veido šīs filmas, – tās vienkārši noskatās vairāk, un tas jau ir jebkura kinoveidotāja sapnis, lai viņa filmu skatās.

Kristīne Matīsa: - Tev šajā vasarā ir ļoti atšķirīga pieredze – jūs izplatījāt gan lielo klasiku, Kristofera Nolana filmas, gan arī pavisam nelielo Latvijas filmu Robežu gūstā.

Sergejs Timoņins: - Jā, mēs vienojāmies ar Warner Bros. un vietējiem izplatītājiem, ka paņemam nelielu kaudzīti filmu, tai skaitā Nolanu, un tas bija skaidrs, ka mums šīs filmas iedeva tikai tāpēc, ka gatavojās Tenet iznācienam. Tā sakot, publikas sildīšana – ja jau tāpat nav nekā, ko rādīt, tad parādīsim viņa iepriekšējās filmas, varbūt kāds aizies. Mēs no viņiem vēl izspiedām dažas, kas nav Nolana filmas, viņi bija diezgan fleksibli. Un projektu īstenojām kopā ar Forum Cinemas, lai gan uzreiz jau bija saprotams, ka tas nekādā veidā nebūs salīdzināms ar tiem seansiem, ko rīkojām pavasarī un iepriekš. Bet, man par pārsteigumu, cilvēki nāca vairāk, nekā mēs bijām cerējuši.

Un arī uz Robežu gūstā nāca varbūt vairāk, nekā būtu bijis citos apstākļos. Jo, ja būtu kā plānots, tad visa vasara būtu pilna ar lieliem grāvējiem, tai filmai vienkārši nebūtu vietas.

Būtu daudz, daudz grūtāk, bet tagad viņa varēja palikt repertuārā.
Bet vispār situācija, manuprāt, bija tāda – tie cilvēki, kas vispār nolēma iet uz kinoteātriem un nebaidījās to darīt, sastapās ar izvēli – vai iet uz kaut ko tādu, ko viņi vēl nezina, vai arī kaut ko jau labi zināmu un pazīstamu. Un tad viņi izvēlējās Nolanu, jo tas likās drošāk.

Kristīne Matīsa: - Tātad vēl viens loģisks arguments, ka arī šajā laikā ir labi rādīt kino klasiku, lai gan tas nav ne vienkārši, ne lēti. Droši vien Splendid Palace uz sezonas atklāšanu, uz Fellīni Saldo dzīvi arī bija pilns, cik nu tas iespējams.

Vineta Verika: - Protams! Ne tikai šajā laikā, klasika jau vairākus gadus rullē, un it sevišķi, man liekas, pēdējā piecgadē. Mēs vienmēr sakām, ka mums klasikas ir par maz, vajadzētu vairāk. Tikai problēma vienmēr ir to klasiku dabūt.

Kristīne Matīsa: - Ar ko šī pēdējā piecgade ir īpašāka? Atdzimst publikas interese, vai arī paši intensīvāk piestrādājat?

Vineta Verika: - Protams, publikas interese! Man liekas, visi kaut ko saēdušies, saskatījušies visos kanālos… Un kinoteātrim, protams, vajag tādus seansus, kas ir izpārdoti, nevienam nav intereses kaut ko rādīt, ja zāle ir tukša.

Juris Zviedris: - Bet klasika vienmēr labi iet, visos laikos. Mēs pat Kinogalerijā vilkām ārā vecās filmas, un tās vienmēr ir labi apmeklētas...

Vineta Verika: - Mēs Saldajai dzīvei pat uztaisījām otru seansu, jo tas viens bija totāli izpārdots, biroju gāza riņķī un lūdzās – kā tā var būt, ka nav neviena biļete palikusi? Ik pa laikam jau gadās tādi izpārdoti seansi. Nav tā, ka nekad nav.

Kristīne Matīsa: - Bet jūs droši vien licenci bijāt samaksājuši par vienu konkrēto seansu un nemaz nedrīkstējāt tā vienkārši otru uztaisīt?

Vineta Verika: - Protams, mums bija vēl jāpiemaksā! Bet tur jau ir arī motivācija pašiem darbiniekiem – tu redzi, ka skatītājs nāk, un tad ir ieņēmumi, tas arī loģiski.
Tomēr, protams, gan agrāk, pirms vasaras, gan rudenī uz sezonas sākumu, mēs visu laiku nevarējām saprast – nāks vai nenāks skatītāji? Vasara ir pagājusi diezgan mierīgi, visi runā – Latvijā Covid nav, te ir sapņu zeme! Bet vai cilvēki nāks uz kino?... Aprēķinājām, ka Lielajā zālē ar 300 skatītājiem mums pietiek, 300 nopirktas biļetes Splendidam ir okei. Un, man jāsaka, sākumā cilvēki nāca diezgan daudz un labi. Ne jau ideālākais apmeklējums, bet ar tādu pozitīvu attieksmi – ka cilvēki ir noilgojušies pēc kino! Viņi grib socializēties… To jau mēs visi pamanījām – kā agrā pavasarī vienu laiku soctīkli auroja, ka nu tikai visi digitāli lasīs un skatīsies kino, teātri, operas, un cik ļoti ātri interese par to visu aizgāja uz leju. Nu, cik tu vari sēdēt pie tā datora? Gribas dzirdēt to operu klātienē vai redzēt kino uz lielā ekrāna.
Toties tagad kino apmeklējums atkal riktīgi iet uz leju.

Kristīne Matīsa: - Līdz ar ziņām par inficēto skaita pieaugumu?

Vineta Verika: - Es jau varu runāt tikai sajūtu līmenī, bet burtiski –

kā Igaunijā un Lietuvā sāka iet cipari uz augšu, tā mums apmeklējums sāka iet uz leju. Ļoti izteikti.

Mēs arī redzam, kas notiek otrā Rīgas Namu objektā – Melngalvju namā. Tas, protams, ir vairāk saistīts ar tūrismu – vasarā Melngalvju nams bija septiņas dienas atvērts, un viņu gāza apkārt, jo ostā tūristu kuģis ienāca.

Juris Zviedris: - Es tomēr domāju, ka ļoti daudz ir atkarīgs no filmas.

Vineta Verika: - Ja mēs tagad rādītu Saldo dzīvi, seanss nebūtu izpārdots, noteikti ne. Un mēs pat apsveram dažādus variantus. Nezinu, kā citi lielie kinoteātri domā, mums ir tas pluss, ka mēs te, kā saka, esam visi uz vietas. Es esmu drosmīga un pieņemu lēmumu – taisām vaļā vai taisām ciet –, un es saprotu, ka pati par to atbildēšu. Nav cita varianta, kā dzīvot šajā laikā. Katru dienu un katru nedēļu novērtējam situāciju un domājam – ko varētu darīt vēl vai darīt citādāk? Un, es domāju, mēs varbūt tūlīt vai pēc nedēļas pieņemsim lēmumu, ka nevis septiņas dienas nedēļā turēsim vaļā to lielo māju, bet tikai, piemēram, trīs dienas rādīsim kino. Arī tā ir versija.

Kristīne Matīsa: - Jūs jau tā nevarat, jums tagad festivāli viens pēc otra…

Vineta Verika: - Festivālu laikā, protams, ne – neviena festivāla programmu mēs neatcelsim. Un tas atkal ir fenomens – Baltijas Pērlei ļoti liela daļa seansu bija izpārdoti.

Kristīne Matīsa: - Varbūt mums pirmoreiz mūžā visiem nāk par labu tas fakts, ka septembrī saskrien rindā visi festivāli? Katru gadu esam par to šķendējušies, bet šogad varbūt vismaz visi kopā strādā pie cilvēku vilināšanas uz kinoteātriem, un tas kaut kā labāk iedarbojas? Katram kinoteātrim atsevišķi varbūt būtu grūtāk cīnīties, saucot – nāc uz šo vienu filmu vai nāc uz to citu! –, bet festivāli reklamē uzreiz programmu un kinoskatīšanās procesu kā tādu. Vai tas nav vieglāk?

Kristīne Matīsa

Vineta Verika: - Nē, tas ir ļoti slikti, ikdienas dzīvē tas vispār ir dizāsters. Protams, tagad ir Covid un mēs to neuzskatām par standartu – labi, ka nāk un rāda filmas, labi, ka vispār tie festivāli notiek. Bet tas, ka viņi ir sablīvējušies tik tuvu, ikdienas režīmam ir pilnīgi garām!

Kristīne Matīsa: - Jā, parastajos gados – skaidrs. Bet vai šobrīd viņi nepalīdz cits citam aicināt cilvēkus uz kino vispār?

Vineta Verika: - Festivāli jau uzskata, ka ne.

Kristīne Matīsa: - Bet kā jums izskatās?

Juris Zviedris: - Es domāju, ka tas atkal tomēr ir atkarīgs no filmām.

Kristīne Matīsa: - Arī festivāla programmā?

Juris Zviedris: - Nu protams!

Kristīne Matīsa: - Jā, varētu pieņemt – Baltijas Pērle ir izpirkta tāpēc, ka tur ir popsīgākas filmas.

Vineta Verika: - Pērlei ir sava publika, ļoti uzticīga. Riga IFF arī pie programmas ļoti piestrādā, tur var atrast visādas labas lietas, bet Pērle nāk ar drošu materiālu.

Kristīne Matīsa: - Es te nesen pie sevis nosmējos, ka pirmo reizi pa visiem šiem gadiem ir reāla jēga Baltijas Pērles diezgan absurdajai prasībai, ka skatītājiem vienmēr lika nākt ar savām austiņām. Beidzot tam ir epidemioloģisks pamatojums – nāc ar savām, un nedabūsi vīrusu! (Visi smejas.)

Juris Zviedris: - Vispār par to ir jāpadomā – mums taču arī ir ausis! Jums taču arī ir filmas, kur ar ausīm jānāk?

Vineta Verika: - Ja ir tikai viens seanss, tad nav jēgas titrēt, tad mums ir sinhronais tulkojums. Ja ir vairāk nekā viens seanss, tad mēs titrējam.

Juris Zviedris: - Bet Rīgas festivālā taču viņi ņem jūsu ausis – kā jūs to risināsiet?

Kristīne Matīsa: - Katru reizi mazgāsiet?

Vineta Verika: - Es par šitādu tehnisku lietu diezin vai tagad varēšu atbildēt, bet meitenes noteikti ir visu sakārtojušas.

Kristīne Matīsa: - Rīgas festivāls šogad nenāk uz K. Suni un Kino Bizi?

Māris Prombergs: - Viņi jau uz visām pusēm ir samazinājuši apjomu. Visa industrijas sadaļa ir nost, seansu daudz mazāk. Un mazās kinozāles viņus šogad nemaz neinteresē – tas vienkārši neatmaksājas. Tu tak nepirksi filmai izrādīšanas licenci, ja zālē maksimāli var ielaist 90 vai pat tikai 25 cilvēkus.

Sergejs Timoņins: - Bet, ja jau pat Warner Bros. spēj atrast tādus finansiālus nosacījumus, ka mēs varam rīkot tos daudzos seansus… Jo parasti caur zīmolu Kino Kults mēs taisām vienu seansu, uz kuru atnāk ap 300 cilvēku, maksājam izplatītājiem flat fee [fiksētu summu] par to, un attiecīgi nopelnām no starpības. Bet šajā situācijā mēs no jūlija sākuma strādājam tikai un vienīgi uz procentiem no ieņēmumiem – viņi ir piekāpušies. Un mēs varam taisīt daudz un dažādus seansus, tur nāk 20 skatītāji, 30 vai 50, un dažreiz pat 100, kā uz Inception. Man tas īstenībā liekas ļoti pareizi – gan kinoteātri, gan filmu studijas maina savu politiku, kas gada sākumā nebūtu iedomājams. Gada sākumā par tādiem nosacījumiem viņi teiktu – čau!

Kristīne Matīsa: - Es arī domāju, ka šī situācija attiecas uz visiem, tad kāpēc būtu jācieš tikai kinoteātriem, bet studijas stāvēs savās pozīcijās un piedalīsies tikai tad, kad var pelnīt? Piemēram, tie producenti, kas šobrīd nevar izlemt, vai laist filmu šoruden vai tikai pēc gada. Es domāju – tas tomēr ir mazliet cūcīgi pret kinoteātriem!

Jūs tagad pērsieties pa nātrēm bez jaunām filmām, mēģināsiet noturēt skatītāju un kaut kā uz bankrota robežas izdzīvot, lai viņam pēc gada būtu, kur atjāt baltā zirgā ar savu filmu un nolikt tad, kad viss atkal ir labi!

Juris Zviedris: - Nu, mēs pēc gada padomāsim, vai viņa veco filmu vispār ņemt. Nopublicē to! (Visi smejas.) Es jau teicu, ka atnākšu šeit un būšu nīgrais večuks! (Smejas.)

Kristīne Matīsa: - Vajadzētu solidāri dalīt šīs grūtības, vai ne? Tas ir tas, ko tu, Sergej, iesāki teikt?

Sergejs Timoņins: - Jā, jā. Es domāju, šis laiks noteikti izmainīs industrijas kopējo skatījumu uz to, kad filmas tiek parādītas, kur viņas iznāk un kā tas vispār darbojas. Tomēr, protams, nav īsti ticams, ka tagad, piemēram, latviešu producenti baigā vienotībā ies pie jums un teiks – re, kur manas filmas, rādiet un neko nemaksājiet pretī, tikai izdzīvojiet! Tā droši vien īsti nebūs, neviens arī neteiks – ņemiet veco klasiku, rādiet bez maksas, ka tik jūs eksistējat! Viens no Rīgas kinoteātriem (neminēšu, kurš) tā arī pateica – es uzskatu, ka Warner studijai tagad vajadzētu man iedot savu katalogu un teikt – rādiet visu, man no tā neko nevajag, vienkārši tāpēc, lai jūs varat pastāvēt. Es saprotu un piekrītu, bet – tā nenotiks! (Smejas.)

Juris Zviedris: - Kāds no klātesošajiem?… (Smejas.)

Sergejs Timoņins: - Nē, no lielajiem. Un notiek gluži otrādi, tas pats Warner atnāk un sabiedē – jā, redziet, re, kur Disney visus tos jūsu kinoteātra hītus – piemēram, Mulanu, ģimenes kino, kas ienes nevis divas, bet uzreiz četras biļetes, – tos viņš tagad izlaidīs savā straumēšanas servisā, un visa pasaule par to baigi šūmējas. Un re, kur mēs, Warner, jums to Nolana jauno filmu piedāvājam, lai jūs varat eksistēt, bet jūs mums par to dosiet 60% no ienākumiem. Vārdu sakot, mēs no jums paņemsim pēdējo, lai kompensētu to, ko paši nedabūsim …

Juris Zviedris: - Jā, Nolana filmai taču pilnīgi citus procentus uzlika. Tā nebija, ka visi solidāri nāktu pretī.

Kristīne Matīsa: - Bet vai tad iznāk tā, ka kinoteātris ir tas vārgākais un nabagākais visā šajā ķēdē un visi var jūs apcelt? Un jums nav nekādu iespēju cīnīties?

Juris Zviedris: - Nu, tikai tas, ko es teicu – mēs jūsu vecās filmas neņemsim! (Smejas.)

Vineta Verika: - Kinoteātris noteikti šajā rindā ir pēdējais, protams. Tāpēc – cik pati komanda ir gudra, cik kinoteātris pats var izdomāt, kādu repertuāru veidot un likt kopā, kādus kino pasākumus rīkot, ko aicināt runāt… tik arī ir. Jo cilvēks, skatītājs, tāds ir – viņam vajag kaut ko mazliet vairāk, nekā pliku filmu, vajag to filmu kaut kā īpaši nopārdot. Šo es vienmēr atcerēšos – ataicina vienu alpīnistu, kas parāda, kā sasien mezglu 10 sekundēs, un zāle pilna, izpārdota. Un, ja nav alpīnista, uz seansu pārdotas 15 biļetes. Pasoli vienu zefīru uz kādu īpašu seansu… diemžēl tā ir. Un ne vienmēr vajag tieši lekciju, tas ir jājūt, kaut kā jāsaliek kopā filma ar stāstu, un tas pievelk skatītāju.

Juris Zviedris: - Ir cilvēki, kas, protams, grib paklausīties kinokritiķus – teiksim, nāk uz Viktoru Freibergu. Bet ir tādi, kuriem nepatīk lekcijas, – paprasa, cik ilgi viņš runās, un nāk pēc tam.

Kristīne Matīsa: - Vai jūs vispār šajā laikā jūtat kaut kādu skatītāju solidaritāti? Es varbūt tagad ļoti ideālistiski un poētiski gleznoju, bet – vai jūs jūtat to atgriezenisko saiti, ka arī skatītājs šobrīd citādāk izturas pret kinoteātri?

Māris Prombergs: - Patīkami ir tas, ka cilvēki vienkārši ir jauki, viņi nenāk ar kaut kādu paniku vai superjūtīgumu. Pirms rudens atvēršanās bija dažas sarunas ar Eiropas kinoteātriem, kur brīdināja, ka vajag izturēties uzmanīgi un saprotoši, jo cilvēki iet cauri visam šim vājprātam, kā jau mēs visi. Tāpēc var būt kaut kādi uzplaiksnījumi, kādas sūdzības – situācijas, par kurām jāapmāca darbinieki vai vismaz jābrīdina, ka šādu gadījumu varētu būt vairāk un kā tad tikt galā. Bet nekā tamlīdzīga nav bijis – kopš augusta vidus visi ir super jauki. Pirms gada vēl kāds uztraucās par datu drošību, tagad visi ir super elastīgi, sauc savus vārdus, uzvārdus un telefona numurus citu klātbūtnē, un viss ir kārtībā, nav vispār nekādu problēmu. Šodien bija ienākusi viena sieviete un teica, ka ar visu ģimeni nāks uz filmu. Jā, visi tie labie vārdi – neko jau vairāk nevajag, kad tu strādā kinoteātrī, tikai lai tev atnāk mazliet kaut ko labu pateikt.

Vineta Verika: - To mēs arī novērojām un pie sevis runājām – cilvēki ir pozitīvāki, uz visiem pasākumiem nāk ļoti sirsnīgi. Arī Melngalvju namā, kad notika pirmais pasākums pēc krīzes, – es neatceros, kad būtu koncertā tik pozitīvu atmosfēru piedzīvojusi.

Kristīne Matīsa: - Droši vien tāpēc, ka tagad nāk tikai tāda skatītāju izlase – tie, kas vispār iet no mājas ārā. Burkšķētāji varbūt paliek mājās...

Vineta Verika: - Jā, tie kas nāk, tagad vairāk pasmaida, vairāk pasmejas – pilnīgi citādāk tas ir. Protams, sākumā jau arī bija sagatavots viss tā, lai visi justos droši un komfortabli – tas bija galvenais. Viss bija atbilstoši, lai nebūtu iemesla sūdzēties, ja kāds, nedod dievs, ar negāciju atnāktu un skandalētu – kur jums te pēc noteikumiem viss? Agrāk ik pa laikam kāds mēdza ar šito uzstāties, bet tagad – neviens, nekas. Cilvēki ir vispār kļuvuši pozitīvāki, tā ir labākā tendence.

Foto: Agnese Zeltiņa

Māris Prombergs: - Plus vēl tā otra puse, ka arī ļoti atbildīgi. Nav nekā tāda, ka vienkārši kāds iegāztos – ai, mēs šitam nekam neticam! –, krīt ap kaklu un apskaujas. Nē, visi ir ļoti atbildīgi, draudzīgi, ļoti saprotoši. Atnāk, iet uzreiz uz zāli, sasēžas pa savām vietām. Ja vajag tos datus – jā, jā, mēs jau esam tikai par to! Ko vajadzēja, telefona numuru vēl?
Tāpēc jau, piemēram, kaut kur Slovākijā, kur aizklapēja kultūras iestādes, viņi par to tā protestē... Nu ne jau no kultūras iestādēm nāk ārā inficēti cilvēki bariem, grupas pa 20-30 cilvēkiem. Te visi ienāk, solīdi sasēžas, noskatās, aiziet prom, riska praktiski nav.

Kristīne Matīsa: - Droši vien pagaidām nav tādas detalizētas statistikas, bet liekas skaidrs, ka no naktsklubiem nāk vairāk inficēto nekā no kinoteātriem.

Māris Prombergs: - Jā, pie mums viss salīdzinoši labi, no apmeklētāju viedokļa vispār nekādu sūdzību. Nav tādu gadījumu, kā agrāk Juris stāstīja un mēs smējāmies – skatītāja, kura bija ar salīdzinoši dārgo gaisa kvalitātes mērīšanas ierīci atnākusi uz seansu, nomērījusi, iznākusi ārā un sūdzējusies par to, ka mazliet vairāk vajadzētu vēdināt. (Visi smejas.) Nu, tādi gadījumi vispār šobrīd nebūtu iedomājami. 

Vineta Verika: - Jā, mums arī pirms-Covid laikā ik pa brīdim nāca kādas normas bakstīt acīs, ja kādam slikts garastāvoklis bija. Mums ir mēģināts evakuācijas izejas skaitīt, durvju platums neesot labs vai telpu kvadrātmetri, kas tik vēl ne. Bet tas tiešām bija tikai pirms vīrusa.

Māris Prombergs: - No otras puses, ir jau vēl salīdzinoši īss laiks pagājis. Mēs esam kādu pusotru mēnesi vaļā, K.Suns ir ilgāk, no jūlija.

Foto: Gints Ivuškāns

Kristīne Matīsa: - Un skaidrs, ka šis ir brīdis, kad jūs nevarat nekādus plānus kalt, cik ilgi turēsiet vaļā kinoteātri un ko darīsiet. Jums jāiztur līdz festivāliem…

Vineta Verika: - Jā, kaut nu tikai tie festivāli varētu notikt, jo notikumi mainās katru dienu. Mani vairāk uztrauc tas, ka tomēr festivālos ir diezgan lieli burziņi. Labi, Riga IFF industrijas sadaļa ir pārcelta, tās nebūs. Bet vienalga – viena zāle un otra zāle, vienā būs 300 cilvēku, otrā pāri simtam, visiem gribas iedzert vīnu un paburzīties… Protams, to var darīt ārā, ja tajā laikā ir silts un nelīst. Piemēram, septembrī, kad pirmizrāde bija, Mans mīļākais karš. Tusiņš milzīgs – bet, paldies dievam, ārā! Ja tas viss notiktu iekšā kinoteātrī, tad ir skarbi. Es domāju, pēc divām trim dienām būtu inspekcija klāt.

Kristīne Matīsa: - Jums esot Splendidā saskaitīts, ka pēc noteikumiem vienlaikus Zaļajā foajē drīkst atrasties apmēram 20 cilvēki…

Vineta Verika: - Jā, viss ir izrēķināts, lai, ja gadījumā kas, mēs zinām. Bet, protams, festivāliem riska faktors ir milzīgs.

Juris Zviedris: - Nu, būs jāiztiek bez vīna.

Kristīne Matīsa: - Paklau, bet vai šobrīd skolas un klases nav kinoteātriem labākā izeja no situācijas? Jo, ja viņi drīkst mācīties vienā telpā, tad taču drīkst arī kinozālē? Kaut gan, protams, ir vecāki, kas pret to kategoriski iebilst.

Vineta Verika: - Jā, mums uz Skolas somas seansiem nāk, tieši septembrī un oktobrī daudzi gribēja. Nu, ne tik daudz, kā iepriekš, bet nāk. Tomēr tik un tā – skolu apmeklējuma plānošana jau nenotiek… Šajā brīdī mēs normālā situācijā jau būtu saplānojuši nākamo gadu, plānotu tagad kino pasākumus nākamā gada decembrī un novembrī. Tagad visu to esam kancelējuši, neplānojam ne mēnesi, ne divus, ne trīs uz priekšu. Šodien redzam, kas ir, tad par šo nedēļu domājam tālāk, ko darīt, plānojam burtiski pa dienām. Visnepareizākais šobrīd ir tērēt resursus, kaut ko plānojot.

Kristīne Matīsa: - Nu, tuvākajā laikā ir daudzmaz skaidrs, gandrīz līdz oktobra beigām ir Riga IFF?

Vineta Verika: - Jā. Tad ir Lielais Kristaps – ļoti īss, tikai četras dienas. Un pēc tam ir Artdocfest.

Kristīne Matīsa: - Tāda lēkāšana pa purvu, no cinīša uz cinīti.

Vineta Verika: - Jā. Es jau saku – galvenais, lai tie festivāli vispār notiktu. Man ļoti žēl no tāda viedokļa – iedomājies, industrija, kas par naudām, kas par menedžmentu – viss ir ieguldīts festivālā! Un ja tad zālē var būt, nezinu, 50 cilvēki – nu, tā ir reāla katastrofa!

Juris Zviedris: - Bet ir, kas nāk un grib īrēt telpas – neatkarīgie teātri un tamlīdzīgi, kuriem nav savu telpu – viņi nevar gaidīt nākošo pavasari. Tad jau viņi sen būs bankrotējuši un nomiruši. Viņiem arī ir jāstrādā!

Kristīne Matīsa: - Tas acīmredzot ir mēroga jautājums! Ir kaut kāda latiņa, zem kuras vajag tagad rīkoties, un ir savukārt tik lieli kuģi, ka grūti pagriezt stūri…

Vineta Verika: - Jā, jautājums ir arī par formātu. Es šajā laikā esmu bijusi uz trim četrām teātra izrādēm, uz mazajiem formātiem, un tad jau viss ir okei. To lielo formātu gan ir grūti…

Kristīne Matīsa: - Re, ka mazie izrādās vinnētāji – līdz kaut kādai robežai.

Vineta Verika: - Jā, piemēram, stendaps – man liekas, viņiem ir vieglāk, viņi var uzreiz pārorientēties uz mazo zāli. Problēma ir tiem, kam plānots uz lielo zāli, tur ir cits izrādes mērogs.

Kristīne Matīsa: - Nu, un ko tālāk? Vai par nākamo pavasari jums ir vismaz kādas sajūtas?

Sergejs, piemēram, ir diezgan drosmīgi nospraudis divas latviešu filmu pirmizrādes uz martu un uz maiju…

Vineta Verika: - Mēs ne. Mēs negribam būt pareģoņi, utopisti un es nezinu, kas.

Juris Zviedris: - Nu, ja mums kāds pieteiksies kaut ko uz pavasari darīt, protams, mēs pieņemsim un datumus rezervēsim. Kas būs, tas būs.

Vineta Verika: - Tādā ziņā jā, bet lai mēs teiktu, ka pašlaik ieguldāmies un plānojam, ko un kādus kino pasākumus rīkosim pavasarī – nē, pilnīgi noteikti ne.

Sergejs Timoņins: - Man ir konkrēti plāni par to nedēļas nogali, kad man jārāda Matrix, un novembrī mums ir vēl viena filma izrādīšanā. Jā, mēs strādājam un plānojam… Kad Warner Brothers paziņo, ka 25. decembrī iznāks Brīnumsieviete, tad mēs uzreiz plānojam. Un ir plāns arī uz citām klasiskajām Warner filmām, uz oktobri un novembri. Ja man pateiks, ka viss ir ciet, tad mēs domāsim un pārcelsim. Bet pagaidām mēs strādājam kā parasti.

Kristīne Matīsa: - Izliekoties, ka nekas īpašs nenotiek?

Sergejs Timoņins: - Nav tā, ka izliekoties, bet es strādāju tā, kā šodien ir atļauts. Nu, ja parādās ziņas par 100 jauniem inficēšanās gadījumiem, tad es domāju – okei, drīz droši vien atkal noteikumi mainīsies.

Foto: Agnese Zeltiņa

Kristīne Matīsa: - Tas nozīmē, ka neviens vairs neko nemaksā avansā? Tikai pēc fakta? Tad vai biļetes iepriekšpārdošanā vēl pērk?

Vineta Verika: - Biļetes stipri vairāk pērk internetā, protams.

Kristīne Matīsa: - Tas ir skaidrs, bet vai uz šo vakaru, vai nedēļu uz priekšu?

Vineta Verika: - Baltijas Pērle tika izpārdota iepriekšpārdošanā, vismaz 70% noteikti.

Sergejs Timoņins: - Baltijas Pērles skatītājiem Covid neeksistē.

Māris Prombergs: - Jā, bet stress jau tikai nupat sāka pieaugt – septembra beigās vēl viss bija kārtībā.

Vineta Verika: - Jā, no septembra pēdējās nedēļas mēs mazliet sākām stresot, jo bija filmas, uz kurām vēl nevajadzētu būt tik maz cilvēkiem. Un tas nebija saistīts ar laika apstākļiem vai kaut kādu pilnmēnesi – reizēm kaut kas tāds sakrīt, ko nekad nevar izskaidrot. Bet nē, te bija viens seanss, otrs, trešais – un tu redzi, ka tendence vienkārši iet uz leju. Es citu izskaidrojumu neredzu, tas ir mans pieņēmums.

Juris Zviedris: - Es nevarētu teikt, ka mums kaut kas īpaši gāja uz leju. Bet arī ne īpaši uz augšu. (Smejas.)

Vineta Verika: - Par cik procentiem jums skatītāju skaits būs krities šajā gadā?

Juris Zviedris: - Es domāju, 50%... Nu nē, es tikai minu.

Vineta Verika: - Mums stipri vairāk, bet vēl, protams, nevar precīzi pateikt, vēl jau trīs mēneši ir palikuši.

Kristīne Matīsa: - Nu, un tagad tā globāli un filozofiski… Ko šāda situācija vispār iemāca saprast? Kaut ko pilnīgi pesimistisku? Ka tomēr neesi „pats savas laimes kalējs” un noteicējs par savu dzīvi, jo ir situācijas, kur neko nevari ietekmēt, lai cik gudrs vai uzņēmīgs būtu? Varbūt kāda mācība jau ir no šī laika?

Juris Zviedris: - Es te esmu visvecākais, kurš atceras, – tādas mācības jau ir bijušas, kaut vai Bankas Baltija krīze. (Smejas.) Mums kaut kā vienmēr tās krīzes uznāk tieši tad, kad esam daudzmaz nostabilizējušies – un bāc, atkal viss aiziet lejā!

Vineta Verika: - Nu, par Banku Baltija ir dzirdēts, bet vai tad tā atstāja tādu iespaidu? Tas taču nav salīdzināms.

Juris Zviedris: - Jā, pamatīgs iespaids uz skatītāju apmeklējumu.

Kristīne Matīsa: - Cilvēkiem pēkšņi visa nauda pazuda.

Vineta Verika: - Es domāju ne tikai apmeklētājus, bet visu, kas apkārt notiek, – tu nevari sarunāties, tu nevari sarokoties, tu nevari iet, kur gribi…

Juris Zviedris: - Es nerunāju par sasveicināšanās krīzi. (Visi smejas.) Tīri par naudu! (Smejas.)

Vienkārši ir milzīgs finansiāls kritums kinoteātrī. Tā ka tajā ziņā šis nav pilnīgs jaunums.

Kristīne Matīsa: - Nu, un ko tad tas māca? To pašu elementāro? Nebūvēt, neplānot par tālu? Vai arī būt elastīgākam?

Juris Zviedris: - Kurā smalkā filmā tas citāts bija – ja pele iekrīt saldajā krējumā, tad vajag spirināties, kamēr sakuļ krējumu sviestā un ir vismaz pikucis, uz ko atsperties un tikt ārā. Nu, vienkārši ir laikam jāstrādā un kaut kā jāmēģina.

Māris Prombergs: - Kaut kā jau cilvēks pielāgojas. Protams, ir super daudz neskaidrību. Mēs arī, piemēram, domājam – vai Pasaules filmu festivālu taisām nākamgad aprīlī? Un visdrīzāk vienkārši taisām. Kas būs, nav nekas skaidrs, bet, ja mēs vienkārši iekrītam panikā un paliekam mājās, tas jau neko neatrisina.

Juris Zviedris: - Kā tev, starp citu, nupat ar Pasaules festivālu gāja?

Māris Prombergs: - Bija savādi, ka neatbrauc neviens režisors, visa tā industrijas un sarunu puse. Tas pats, kas Rīgas festivālam.

Juris Zviedris: - Cilvēki aiz durvīm palika? Tu taču nevarēji tik daudz sasēdināt zālē, kā citos gados…

Māris Prombergs: - Apmeklējums bija zemāks, tomēr diezgan okei, pat salīdzinoši ne tik ļoti zemāks kā citus gadus. Jā, dīvaini, cilvēks pielāgojas. Tāpat kā Riga IFF – vienkārši pielāgojas, kā ir. Izies cauri šim vājprātam un pēc tam skatīsies tālāk, kas būs nākamgad.

Foto: Andrejs Strokins, Riga IFF

Kristīne Matīsa: - Es domāju un ceru, ka šis tomēr nav risks kinoteātriem pazaudēt skatītāju vispār?

Māris Prombergs: - Ja neko nedarītu un to visu neorganizētu, tad, es pieļauju, varētu gan būt risks. Nu kā, ja tu pilnībā atslēdzies… Bet, ja tu jebkādā versijā turpini darboties, satikties un kopā skatīties kino…

Kristīne Matīsa: - Skaidrs, ka šī ārkārtas situācija kinoindustrijā un vispār daudzās citās jomās uzreiz ļoti paātrināja kādus procesus, kas gāja lēni, bet nenovēršami. Piemēram,  straumēšanas platformām apmeklējums droši vien tāpat lēnām augtu, bet tagad tas pieauga ārkārtīgi strauji. Tomēr tā taču nevarētu būt, ka viens no šādiem procesiem būtu skatītāju aiziešana no kinoteātriem? Es domāju, te ir tā pati klasiskā shēma, kā ar to runāšanu, ka televīzija iznīcinās kinoteātrus un filmas iznīcinās teātri… tas jau nekad nenotiek, vai ne? Nav taču tā, ka straumēšanas platformas ar Covid palīdzību iznīcina kinoteātrus?

Juris Zviedris: - Nu, teiksim tā – ja filmai piektdien ir pirmizrāde, un mums viņu ir iespēja skatīties gan platformā, gan televīzijā un kinoteātrī…

Kristīne Matīsa: - Es tomēr domāju, ka šajā brīdī nevis kinoteātra publika automātiski pārceļas uz kādu citu ekrānu, bet filmas kopējā auditorija pieaug. Jo tie taču ir pilnīgi citi cilvēki, manuprāt, – vieni iet uz kinoteātri, citi skatās onlainā

Juris Zviedris: - Jā, tie ir pilnīgi citi cilvēki, es domāju, bet ir arī viena daļa, kas nodomā – kāpēc tad man tomēr iet uz to kinoteātri, ja es varu mājās dabūt to pašu?

Vineta Verika: - Tajā ziņā gan es piekrītu – ja iznāk vienlaikus, vienā dienā, pirmizrāde kinoteātrī un straumēšanā, tad apmeklējums kinoteātrī, protams, ir stipri mazāks nekā tad, ja filmu divas vai trīs nedēļas rādītu tikai kinoteātros.
Bet es nedomāju, ka Covid atstās milzīgu ietekmi tādā ziņā, ka cilvēki uz kino mazāk ies vai neies vispār – nē, es domāju, tāda riska nav.

Kristīne Matīsa: - Kad viss beigsies, tad visi atkal atgriezīsies kinoteātros?

Vineta Verika: - Es domāju, viss ir atkarīgs no repertuāra, no satura, ko kinoteātris piedāvā. Es jau arī neskatos visas filmas tikai kinoteātrī, tāpat kā jebkurš no mums! Jo cilvēkam taču arī laika ir tikai tik, cik ir, un reizēm tu varbūt noskaties kādu filmu vienos naktī, kad uz kino nevar aiziet. Bet tāpēc domāt, ka cilvēki vispār uz kinoteātri neies… Tāpat jau pavisam nesen vēl uztraucās par grāmatām – tagad visi lasīs planšetēs! Nu, nebūs tā, nelasīs visi planšetēs, lasa grāmatas tāpat. Un visus koncertus un operas nebūt neskatās tikai platformās. Jā, iespēju kļūst vairāk, bet šis laiks, es domāju, iemāca vairāk ieraudzīt sīkākas un mazākas lietas, un reizēm par tām papriecāties. Agrāk brīžiem likās – vajag tikai lielus sasniegumus! Bet arī mazas lietas ir sasniegumi, kurus ieraudzīt, un tas ir tāds kaifs, par to priecāties!

Māris Prombergs: - Tas mums bija viens no beigu secinājumiem pēc Pasaules filmu festivāla. Jo katru gadu tu domā – kā šito labāk un kā to izdarīt, un ko vēl jaunu izgudrot? Publicitāte, druka, šitais un tas…
Bet šogad tu saproti, cik labi bija vienkārši rīkot to visu uz vietas kinoteātrī, satikties ar cilvēkiem, runāt par filmām. Ja to visu vienkārši parādītu onlainā un pazustu iespēja runāt par tiem kontekstiem, kāpēc tu katru konkrēto filmu esi izvēlējies, vairākus mēnešus atlasot programmu, – tur pilnībā zūd jebkāda komunikācija un klātienes būšana. Un tad, jā, tu nonāc pie tādām bāzes lietām. Par kurām, protams, ikdienā bieži vien aizmirsti.

Ka īpašs ir tas cilvēks, tā nelielā saruna, tā sasveicināšanās, vai pat tikai tas, ka cilvēks vienkārši veltījis savu vakaru tam, lai atnāktu noskatīties filmu kinoteātrī. Tas ir īstenībā tik patīkami, jā.

Kristīne Matīsa: - Vai tad mēs, kā mēdz teikt, turamies uz optimistiskas nots, ka tad, kad viss šis beigsies, atkal viss būs labi un pa vecam?

Sergejs Timoņins: - Pa vecam jau droši vien nebūs.

Māris Prombergs: - Pirms desmit gadiem jau arī viss bija mazliet citādāk. Izmaiņas pamazām notiek visu laiku, nav jau tā, ka kinoteātris ir tieši tāds pats, kāds bija pirms 50 gadiem. Kinoteātris tāpat iet līdzi laikam, nav jau tā, ka mēs esam iekonservēta industrija, kas vienkārši kopš pagājušā gadsimta rāda filmas tumšā telpā.

Juris Zviedris: - Piemēram, ja mēs piesaucam banku krīzes – protams, ka sabiedrības maksātspēja arī ietekmē kinoteātru apmeklējumu. Jo no kā tad cilvēks vispirms var atteikties, lai taupītu? No maizes jau tu nekad neatteiksies, bet no koncerta vai kino principā mierīgi var atteikties.

Sergejs Timoņins: - Un tas, ko mēs runājām, – notika nozares transformācija, paātrinājās kaut kādi procesi. Māris teica, ka uz kino tagad nāk laimīgi cilvēki, un tas ir tāpēc, ka šie cilvēki saprot – kinoteātra vai vispār kāda pasākuma kopīgs apmeklējums atkal ir kļuvis par privilēģiju. Iepriekš bija kā – ja nu kas nepatiks, es iešu prom, man ir 15 citas izvēles iespējas… Bet nē, es esmu atnācis uz to, kas īstenībā ir šobrīd vienīgā pieejamā. Tā ir privilēģija, un skaidrs, ka cilvēki ir laimīgi, ka viņi vispār var atnākt.
Un otrs process, kas droši vien sācies jau sen, – repertuārs veidojas tā, ka kino ir pasākums, kur tu aizej uz kaut ko īpašu, kaut vai Splendid sezonas atvēršana un slēgšana. Tu atnāc, un varbūt pat nav nozīmes, kas tā par filmu – kamēr tā ir klasika, un ļoti laba, tas nav tik principiāli.

Skaidrs, ka arī turpmāk būs kaut kādas lielās filmas, Holivudas notikumi, Nolans, kur aizies visi, kas ne uz ko citu neiet. Un tāpat ir skaidrs, ka mazākas filmas, kurām varbūt īsti nemaz nevajadzēja eksistēt, tad arī neeksistēs. Tas arī ir fakts – kaut kas atsijāsies un paliks tikai tas, kas tiešām cilvēkus interesē. Ne tikai filmas lielām masām, arī eksperimentāls kino, bet tāds, kam ir sava auditorija, ko cilvēki nāk un skatās, saprotot – tur ir māksla, tur ir doma, kāda vīzija, tur ir kaut kas.
Savukārt, ja tā tiešām ir tāda filma, uz kuru tu nekad neiesi kinoteātrī, jo tev žēl to biļetes piečuku, un tu nodomā – mājās paskatīšos netfliksā un, ja kas, tad slēgšu ārā –, tas, man šķiet, arī atbild uz jautājumu, vai šai filmai vispār ir jābūt kinoteātros. Varbūt mums viņu arī nemaz nevajadzēja, un tas attiecas gan uz pasaules, gan pašmāju filmām. Tātad – ja mēs ejam atpakaļ uz kino kā kaut ko tādu, kur vieni cilvēki izsaka savas domas un citi cilvēki no tā iedvesmojas… paliek divi varianti. Vai nu tas ir tik ļoti spilgts notikums – tā var būt jauna filma vai tikpat labi klasiska un mīlēta –, vai arī autoram ir vienalga, viņš vienkārši grib kaut ko pateikt un pasaka. Un tajā neskaidrajā vidusdaļā starp šiem galiem Covid ir mazliet kaut ko paretinājis.
Bet īstenībā mēs jau zinām, ka straumēšanas servisi pērk visus mēslus pēc kārtas, jo cilvēki vienkārši skatās. (Smejas.)

Vineta Verika: - Jā, vienmēr būs tāda auditorija, kam televizors ir piektais ģimenes loceklis, ko tur ieslēgtu 24 stundas diennaktī, un tad jau kaut kas tur jārāda ir.

Sergejs Timoņins: - Un tā tas noslāņojas – kinoteātros paliek lielās filmas un pilnīgs art house, savukārt daudzi no tiem, kas agrāk bija pa vidu, tagad nevis vienkārši pazūd no kinoteātriem, bet iet uz platformām un taisa kaut kādus seriālus; tas varbūt ir tieši tas pats, ko viņi taisīja arī agrāk, tikai tagad nevis divas stundas, bet desmit. Tas, ko es saucu par šļuru, – kaut kas tā kā bija, tā kā nebija – īsti neatceries…

Vineta Verika: - … un atstāstīt nevari. (Smejas.)

Sergejs Timoņins: - Jā, tādas izmaiņas. Kinoteātrī tu samaksā par notikumu, par kaut ko īpašu – vienā gadījumā tas ir režisors vai filma ar vārdu, citā gadījumā tev pirms filmas parāda kaut ko interesantu vai iedod vīna glāzi…

Mūsdienu pasaulē nav vispār nekādu problēmu kaut ko dabūt noskatīties, bet lielais ekrāns tam atkal piešķir īpašu nozīmi, dod iespēju sapucēties...

Līdzīgi kā mūzikā – vienā brīdī cilvēki pārstāja pirkt diskus, kuros ir trīs labas dziesmas un pārējais ir filler. Iespēja, ka tu iTunes vari nopirkt tikai vienu atsevišķu dziesmu, noveda pie tā, ka mūziķi sāka izdot tikai šo vienu labo dziesmu, nevis albumu ar piecpadsmit. Respektīvi, industrijā kaut kas mainījās – mūsdienās tu vari ieiet YouTube un noklausīties jebko, bet cilvēki tomēr maksā 70 vai 100 eiro par koncerta biļeti. Mūzika nekur nepazūd, pazuda tie, kas varbūt īsti pa vidu nebija vajadzīgi.

Kristīne Matīsa: - Vai regulārais Eiropas kinoteātru saiets šajā laikā nav vēl bijis?

Māris Prombergs: - Bija pagājušajā gadā un vajadzētu būt nākamgad, lai gan Juris saka – tas jau arī noteikti nebūs vairs! (Smejas.) Jo vislielākā jēga tam ir tieši kā klātienes pasākumam – tieši tā satikšanās un kopā sanākšana ārpus visas ikdienas skriešanas. Vienkārši aizbrauc uz dažām dienām citā valstī. Būtu muļķīgi, ja tas vairs nenotiktu.
Protams, ir bijušas tagad visādas virtuālās tikšanās – kādi 20 kinoteātri satiekas, parunājas, kā iet; sēž mazās Zoom bildītēs. To var darīt, bet ne regulāri.

Kristīne Matīsa: - Vai šobrīd var just, ka ir jēga biežāk tikties ar citu valstu kolēģiem, dalīties pieredzē? Vai arī visiem tā pieredze ir apmēram vienāda?

Māris Prombergs: - Apvienība Europa Cinemas rīkoja tādus vorkšopus, es divos pieteicos. Varbūt otrajā nevajadzēja, ar vienu reizi būtu pieticis. Piemēram, itāļi stāsta – mēs atvērām kinoteātri, visi nāk ar maskām visos seansos. Valstī cipari ir, inficētie ir, bet viss strādā, viss notiek… Daži mēģina taisīt āra seansus, citi paralēlas virtuālās platformas, citi vienkārši veras vaļā un rīko seansus kaut vai nelielam skaitam skatītāju. Bet tas bija jūnijā, jūlijā, pašā sākumā – runājām, kā jūtas darbinieki vai skatītāji, kādas ir reakcijas.

Sergejs Timoņins: - Bet vai tad nav tā, ka ikvienai Eiropas valstij, lai cik tās mazas, ir pilnīgi atšķirīga situācija? Gan inficēto skaits, gan noteikumi, kaut vai atļautais metru vai kvadrātmetru skaits, cik cilvēku tai telpā jābūt… Tāpēc es domāju – nu labi, viens izstāsta, viņam ir tā un tā, varbūt tā pieredze ir kruta, bet kā tas palīdz tev, ja mums te ir pilnīgi citi apstākļi?

Māris Prombergs: - Tās ir tikai detaļas, bet kopumā idejiski viss ir ļoti līdzīgi. Bija tādi, kuri stāstīja, kā viņi visu dezinficē un taisa kaut kādas smieklīgas pamācības skatītājiem... Kino Bize tobrīd plānoja atvērties tikai pēc diviem mēnešiem, tā ka es tikai klausījos, interesanti. Teorētiski jau ir labi zināt, kas notiek, kad kinoteātri atver, kā viņi tiek galā ar kaut kādām situācijām.
Jā, bija runa arī par to, kas būs, kad inficēto cipari atkal kāps, kādas būs stratēģijas? Ko valsts darīs? Mana galvenā cerība ir, ka neaizvērs ciet kultūras industriju, kā to nesen izdarīja Slovākijā, kur tagad cīnās, lai kultūras iestādēm tomēr ļautu strādāt, kaut vai ar ļoti stingriem nosacījumiem. Vai Anglijā, kur arī aizvēra visu pilnībā, tu vienkārši sēdi un nīksti. Itālijā jau jūnijā gāja uz seansiem ar maskām, bija izveidots speciāla video pamācība, kā jārīkojas – ienākot kinoteātrī, tu uzvelc masku, sēdi visu seansu… Vai varbūt seansa laikā varēja novilkt, pēc tam, ejot ārā, uzvilkt atpakaļ. Nav svarīgi, tieši kā tas bija, dažādas idejas un prakses ir visur izmēģinātas. Tāpēc mums stresot un vērt visu ciet cerībā, ka tas tagad kaut kādā veidā atrisinās nezin ko, – nujā, man liekas, būtu muļķīgi.

Kristīne Matīsa: - Feisbukā ik pa laikam uzviļņo komentāri, ka ir tāda kā negodīgas attieksmes sajūta, jo tieši kinoteātrus, koncertu rīkotājus un visas kultūras iestādes, kur tiešām nāk kulturāli cilvēki un visus nosacījumus godīgi ievēro, tos regulē visstingrāk, jo viņi arī klausa un izpilda visus nosacījumus. Bet tirgos un pilnos trolejbusos, naktsklubos un lielveikalos, ko nevar izkontrolēt, tur nekādu ierobežojumu līdz šim nebija, cilvēki berzējas cits gar citu un šķauda uz veselību. Nav samērīguma.

Vineta Verika: - Un otra lieta ir tā neziņa – dzīvot visu laiku trauksmē, ka strauji kāps rādītāji un visu pēkšņi slēgs ciet. Varbūt vajag likt maskas valkāt visur, varbūt ir kaut kādi citi paņēmieni, ko darīt. Piemēram, Minhenē, Bavārijas valsts opera, viņiem ir laikam 2400 vietu zālē – ir noteikts, ka var pārdot līdz 500 vietām, vairāk ne, un visas izrādes ir izpārdotas līdz pēdējam. Nosacījums ir maska ieejot, bet zālē laikam var ņemt nost, jo sēdvietas ir izretinātas. Bet tu zini noteikumus un vari plānot, jo tādās milzīgās iestādēs ir arī vajadzīgi milzīgi resursi, to visu saplānot.

Vismaz saproti – okei, saslimstība ir, mazāk nepaliek, ir nosacījumi, tad uz to plānojam. Mani tieši tas uztrauc no kinoteātra ikdienas viedokļa.

Lūk, mēs varam tagad zālē uzņemt 300 skatītāju, bet ja nu pēkšņi vienu dienu durvis ir ciet vai atļauj tikai piecus cilvēkus vai desmit?

Kristīne Matīsa: - Jā, jo šis jau nav jautājums par to, ka mēs nezinām, kas notiks. Nevar būt tā, ka notiks kaut kas pilnīgi neprognozējams – piemēram, no rītdienas vīruss vairs nebūs lipīgs –; ir skaidrs, ka problēmas turpināsies tāpat, tikai lielākā vai mazākā mērā. Tāpēc jautājums ir – mēs nezinām, kā būs jāreaģē, kad notiks A, B vai C no iespējamiem variantiem..

Māris Prombergs: - Te man arī nāk prātā, kas noderētu no valsts puses – skaidrība par dažādiem variantiem. Ja būs tik un tik inficēto cilvēku, tad būs tādi ierobežojumi šajās jomās. Jo citādi – galīgi nav skaidrs, kā mums būs jārīkojas, ja rīt būs inficēti 50 cilvēki, vai būs 2 un tad būs 1000. Ko mēs darīsim? Tas pats Rīgas festivāls – ja, piemēram, būtu skaidrs, ka pie tāda un tāda inficēto skaita valstī būs jāvelk maskas kinoseansos, nu, tad nav problēmu! Turpinām darbu, vienkārši pateiksim skatītājiem – paņemiet līdzi savas austiņas un savu masku!

Vineta Verika: - Jā, ieliksim starp seansiem vairāk laika, lai cilvēki var lēnāk iet iekšā un telpas vēdināt. Bet tas vienkārši ir jāzina.

Māris Prombergs: - Un tu skaties, kā citur notiek, bet nezini, kā šeit būs. Jā, tāda neziņa ir… Bet tā laikam ir arī visās citās jomās. Turklāt mēs jau esam privileģētā situācijā, mēs tagad ejam cauri tam, kam visi pārējie Eiropā iet cauri jau kopš marta, aprīļa, jūnija. Mēs visas tās prakses varam skatīties un visu paredzēt.

Vineta Verika: - Un, kā saka, cilvēks tik un tā ir sociāla būtne, kas ilgojas pēc citiem cilvēkiem. Pat ja viņam kinoteātrī obligāti jāsēž ar masku – es modelēju, ja citu variantu nebūtu –, viņš tik un tā nāktu uz kino.

Foto: Andrejs Strokins, Rīgas starptautiskais kinofestivāls (Riga IFF)

Sarunas foto: Agnese Zeltiņa

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi