Ko darīt ar Helmūtu Ņūtonu šodien?

Vācijā dzimušajam un visā pasaulē slavenajam fotogrāfam Helmūtam Ņūtonam (1920-2004) pienākusi simtgade. Saistībā ar šo notikumu tapusi jauna dokumentālā filma „Helmūts Ņūtons: piedauzīgais skaistums / Helmut Newton: The Bad and the Beautiful”, kurā režisors Gero fon Boems piedāvā mūsdienu kontekstam politkorektu skatījumu uz vienu no slavenākajiem un pretrunīgākajiem modes fotogrāfiem.

Pirms-pandēmijas laika dzīvē manā Berlīnes braucienu programmā gandrīz nekad neizpalika Helmūta Ņūtona fonda apmeklējums. Prestižā vietā, līdzās Zoo stacijai, atrodas nams, kura pirmajos divos stāvos izvietotas Ņūtona fonda izstādes un ekspozīcija – te izstādīti vai nu fotogrāfa paša darbi, vai dažādas tematiskas izstādes, kas kaut kādā mērā saistās arī ar Ņūtona daiļradi vai laikabiedriem. Fonds veidots ar mērķi saglabāt viņa un sievas, arī fotogrāfes, Džūnas Ņūtones (June Newton, aka Alise Springsa / Alice Springs) mantojumu. Berlīnē dzimušais ebreju izcelsmes mākslinieks tieši no Zoo stacijas esot devies projām no Vācijas 1938. gada nogalē, lai izbēgtu no arvien saspringtākās politiskās situācijas valstī.

Helmūts Ņūtons ir viens no retajiem fotogrāfiem, vismaz Eiropā, ar kura mantojumu darbojas atsevišķa institūcija.

Līdz ar to viņa darbi regulāri ir apskatāmi, ar tiem tiek strādāts, padarot tos pieejamus izstāžu, publikāciju vai grāmatu formātā. Fondu Ņūtons izveidoja 2003. gadā, bet tā atklāšanu nepiedzīvoja – viņš aizgāja bojā autoavārijā 2004. gada sākumā, 83 gadu vecumā. Stratēģiski tālredzīgi bijis institūciju pozicionēt vienā ēkā ar Fotogrāfijas muzeju – īsi pēc Ņūtona nāves ēka vēra durvis apmeklētājiem, un tajā vienkopus ir gan Ņūtona fonda radītais saturs (tai skaitā pamatekspozīcija par fotogrāfu), gan Fotogrāfijas muzeja veidotās mainīgās izstādes. Gan muzejam, gan fondam šī ir veiksmīga līdzāspastāvēšana – apmeklētājiem pieejams plašāks saturs, un muzeja izstādes apmeklētājs apskatīs arī Ņūtona izstādes un otrādi.

Nama vestibilā izvietotie lielizmēra darbi ar kailām sievietēm, fotografētām uz neitrāla fona frontālā pozīcijā, augstpapēžu kurpēs, ir kā Ņūtona vizītkarte. Tieši ar kailu sieviešu fotogrāfijām, kuru uzņemšanu aizsāka 70. gados, viņš iemantoja plašu atpazīstamību (lai gan kā modes fotogrāfs jau 50. gados strādāja britu, austrāļu, no 60. gadu sākuma arī franču Vogue un citos žurnālos), tieši tās ir raisījušas visplašākās diskusijas.

Tie nebija vienkārši akti, bet gan sievietes ķermeni demonstrējoši attēli pozās un situācijās, kas spēja rosināt erotiskas fantāzijas un vienlaikus aizvainot un sadusmot, jo koķetēja ar sadomazohisma, fetišisma, vuārisma klātbūtni.

Savos darbos Ņūtons provocēja ar negaidītu pieeju satura izvēlē, ķermeņa (pamatā tieši sievietes ķermeņa) erotizēšanu, viņš saņēma pārmetumus pat par pornogrāfiju, saniknoja feministes un reizēm arī darbu pasūtītājus. Tās bija izteiksmīgas kompozīcijas, kuru tapšanā Ņūtonu vadīja pārliecība, ka perfekta modes fotogrāfija ir tāda, kura nemaz neizskatās kā modes fotogrāfija. Tā drīzāk atgādina kino kadru, varbūt portretu vai suvenīra uzņēmumu, paparaci foto, jebko citu – tikai ne modes fotogrāfiju. [No filmas Helmut by June, režisore Džūna Ņūtone / June Newton, 1995]

Ņūtona atstātais fotogrāfiskais mantojums ir sarežģīts priekšmets #MeToo kustības kontekstā. Kā runāt par fotogrāfu šobrīd? Kādas tēmas izvirzīt priekšplānā? Un kā atrast vēl citu, jaunu, neredzētu pieeju Ņūtona personības parādīšanā?

Kopumā Helmūts Ņūtons: piedauzīgais skaistums ir ļoti tradicionāla biogrāfiska dokumentālā filma, kura sastāv no modeļu intervijām, arhīvu materiāliem, mājas video filmējumiem, citu filmu fragmentiem, fotogrāfijām, virzot stāstījumu par Ņūtona personību: ietekmēm, bērnības pieredzi, darba stilu un citiem aspektiem. Informatīvā līmenī filma savu uzdevumu pilda, jo ieskatāmies gan fotogrāfa personiskajā dzīvē, gan radošajā darbā, ievietojot Ņūtona darbus attiecīgā laikmeta kontekstā. Šī ir jau otrā filma, kuru Gero fon Boems (Gero von Bohem), personībām veltītu televīzijas dokumentālo filmu uzņemšanas veterāns, veidojis par Ņūtonu (pirmā bija Helmūts Ņūtons – mana dzīve / Helmut Newton – My Life, 2002).

Boems Piedauzīgajā skaistumā izmanto fragmentus gan no šīs filmas, gan arī citu autoru uzņemtām filmām: Helmūts Ņūtons: Dzīve uz robežšķirtnes / Helmut Newton: Life on the Edge (1989, rež. Adrians Mābens, Rietumvācija) un Helmūtu filmē Džūna / Helmut by June (vispirms iznākusi Francijā 1995. gadā, ar papildus komentāru 2007. gadā ASV). Agrākās filmas sniedz lielisku materiālu, kurā redzams Ņūtons pats – gan fotosesijās, gan mājās Montekarlo vai Losandželosā, fotolaboratorijā, Berlīnes parkā, kurā vests pastaigāties bērnībā, un daudz ko citu.

Piedauzīgā skaistuma sākumā iekļautajos kadros Ņūtons stāsta, ka lielākā daļa filmu par fotogrāfiem, kuras viņš redzējis, šķiet ļoti garlaicīgas. Jo kas tad ir tas, ko šajās filmās rāda, – fotogrāfu darbībā no mugurpuses, modeli, kas pozē, viņu mijiedarbību un kameras slēdža klikšķus. Boems, izmantojot Ņūtona sacīto, izaicina pats sevi – jo diezin vai režisors vēlas uzņemt garlaicīgu filmu un par to jau sākumā brīdināt filmas skatītājus. Vai Piedauzīgais skaistums spēj pārvarēt Ņūtona aprakstīto problēmu un radīt aizraujošu filmu par fotogrāfu, kura rāda vairāk, nekā tikai fotogrāfu darbībā aiz kameras? Un vai citi vizuālie un tematiskie elementi pastāv organiskā mijiedarbībā? Bet varbūt tieši fotogrāfs darbībā ir pats interesantākais materiāls, no kā veidot filmu?

Filma Piedauzīgais skaistums rāda vairāk, nekā tikai fotogrāfu darbībā, atklājot viņa bērnības un jaunības vidi ar hroniku un citu arhīvu materiālu palīdzību, intervijām ar modelēm un kolēģēm (pamatā tikai sievietēm). Tematiski vēstījums uztverams kā no trim segmentiem veidots – pirmais balstās uz intervijām par profesionālo darbību, otrais veltīts Ņūtona izcelsmei, bērnībai un ietekmēm, bet trešais vairāk skar personiskas saiknes, Ņūtona un sievas attiecības.

Intervijas ir nozīmīgs vēstījuma komponents gan filmā Piedauzīgais skaistums, gan Dzīve uz robežšķirtnes. 1989. gada filmā intervētās Ņūtona fotogrāfiju modeles tikai ļoti minimāli pieskaras tematam, cik droši viņas kā sievietes jutušās fotogrāfa klātbūtnē un cik neitrāli viņš izturējies kailfoto vai citu provokatīvu ainu uzņemšanas laikā, nemēģinot izmantot savu pozīciju, lai viņām uzmāktos, bet Piedauzīgajā skaistumā šī tēma dominē.

Klaudija Šifere stāsta par Helmūtu Ņūtonu

Ņūtonam kādreiz pozējušās slavenās modeles un aktrises – Greisa Džonsa, Izabella Rosselīni, Katrīna Denēva, Hanna Šigula, Šarlote Remplinga, Klaudija Šifere un citas – ar savām atbildēm rada priekšstatu par ētiski korektu profesionāli, kura klātbūtnē viņas jutušās droši un nav bijušas situācijas, kurās fotogrāfs varētu būt centies izmantot savu varas pozīciju. Kā komentē Greisa Džonsa – viņš bijis mazliet perverss, bet viņa tāpat, toties uzņemtie attēli nekad nav bijuši vulgāri, bet gan skaistuma caurausti. Šī segmenta ietvaros iekļauts arhīva materiāls, sarunas ieraksts, kurā piedalās Sūzana Sontāga un Ņūtons.

Un katrs paliek pie sava – Sontāga pauž pārliecību, ka Ņūtona attēli ir mizogīni un viņai tie šķiet nepatīkami.

Dīvaini, ka filmas veidotāju interpretācijā tik būtiski šķitis gandrīz vai attaisnot Ņūtonu, uzsvērt, ka viņa nolūki bijuši tīri, uzņemot šādus attēlus, bet mazāk pievērsties viņa darbu kontekstualizēšanai sava laika modes fotogrāfijā.

Saistošākas ir tās filmas daļas, kuras ieskatās Ņūtona biogrāfijā, izmantojot arhīvu materiālus, lai ilustrētu viņa bērnības laiku, Veimāras republikas gaisotni un simbolus, ietekmes no Trešā Reiha vizualitātes, tostarp Lenijas Rīfenštāles filmām, un attiecībās ar sievu Džūnu, atklājot spēcīgu radošu partnerību pusgadsimta garumā. Viens no avotiem, kuri dokumentē abu attiecības, ir Džūnas uzņemtā videodienasgrāmata, kas no ikdienišķas abu dzīves fiksēšanas ar videokameru pārtapa filmā Helmūtu filmē Džūna. Viesnīcu istabas un viņu mājas, fotosesijas ar modelēm un slavenām personībām (piemēram, Billijs Vailders savās mājās ar rindu Oskara statuešu plauktā), kopīgas atpūtas pauzes ne tikai parāda Ņūtonu no personiskāka aspekta.
Šie 90. gadu vidū uzņemtie materiāli ļauj ieskatīties abu dzīvē, diezgan trauksmainajā ikdienā, savstarpējās attiecībās, kas nojaušamas no abu mijiedarbības kameras klātbūtnē. Un šī filma un tās izmantotie fragmenti Piedauzīgajā skaistumā ļauj novērtēt abu kā radoša pāra spēku, kuri spēj atbalstīt, papildināt, palīdzēt virzīties uz priekšu radošajā darbā.

Piedauzīgā skaistuma veidotāju izvēlētais tradicionālais vēstījuma veids (ar īpašu izdomu nepārsteidzot arī skaņu celiņā – viena no muzikālajām izvēlēm ir The Cure dziesma Pictures of You) orientēts uz plašu skatītāju loku, kuru sasniegt varētu palīdzēt slavenību līdzdalība.

Filmā Ņūtons saka – “esmu profesionāls vuārists, mani neinteresē cilvēki, kurus es fotografēju,”

bet šajā filmā cilvēkiem, kurus viņš fotografēja, ir dota balss dalīties savos iespaidos par fotogrāfu (un viņa profesionālo ētiku) un izveidot viņa tēla nospiedumu skatītāju uztverē. Ņūtons ir atraktīva personība, kuru vērot darbībā ir ļoti interesanti. Varbūt tieši tāpēc filma par fotogrāfu tādā formā, kādu viņš pats kritizēja, Ņūtona gadījumā būtu pat ļoti saistoša (ko parāda Helmūtu filmē Džūna). Vai Piedauzīgais skaistums, Ņūtona simtgadei veltītais stāsts, kļūs par pirmo izvēli tiem, kuri dokumentālas filmas formātā gribēs iepazīt fotogrāfu? Tādas ambīcijas filmai noteikti ir un, ja tās pieejamība arī pēc aktīvās izrādīšanas perioda tiks nodrošināta, tad to ir iespējams piepildīt. Bet tas arī būtu vienīgais iemesls.

No 5. novembra filma „Helmūts Ņūtons: piedauzīgais skaistums” (Gero fon Boems, 2020) skatāma arī Rīgā, kinoteātrī Splendid Palace.

Gero fon Boems Helmūta Ņūtona fotogrāfijā (2002)

Foto - no publicitātes materiāliemun un Creative Commons ("Mario Testino at Helmut Newton Foundation 2", autors antjeverena; "How i see Helmut Newton", autors Alfredo Spagna Ph.)

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi