Elizabetes ielas kinoteātri jeb Mirdzošais “Rīgas Brodvejs”

Šobrīd Rīgā, Elizabetes ielā, dzīvo trīs kinoteātri – ļoti atšķirīgi, bet savā kinomīlestībā arī ļoti līdzīgi. Varbūt tas tāpēc, ka šajā ielā intensīva kino gaisotne mājo jau apmēram 100 gadus – ir bijuši arī tādi laiki, kad dažu kvartālu garumā lieliski sadzīvoja pat pieci seši kinoteātri.

Kinoteātris "Forums" Elizabetes un Skolas ielas stūrī 1935. gadā. Foto no LKA Rīgas Kino muzeja krājuma

Šie Ziemassvētki būs kopš grūti atminamiem laikiem pirmie, kad bērni nepulcēsies uz Eiropas valstu Ziemassvētku filmu programmu K. Sunī, ko kinoteātris tradicionāli veido sadarbībā ar vēstniecībām un piedāvā par brīvu. Izpaliks pārsteigumu radošas izdomas pilnā svētku programma Splendid Palace – atceros, kā pagājušajā gadā, atzīmējot savu 96. dzimšanas dienu, kinoteātris bija sarūpējis seansus ar būtisku kultūrvēsturisku nozīmi – Volta Disneja Sniegbaltītes un septiņu rūķīšu (1937) atjaunoto versiju kinoteātra darbinieku balsīs…

Ja Elizabetes ielā šogad uzsnigtu kaut nedaudz sniega, tas gurkstētu zem soļu viegluma, atspīdētu skatlogos un laternās, un vismaz uz brīdi liktu aizmirst par dzīvi bez kino un iedomāties, ka soļojam pa čalojošiem, kārdinošu smaržu, izgreznotu veikalu un kultūras dzīves piesātinātiem kvartāliem –

pirms klusi aizejam mājās paši pie sevis un pieslēdzamies Kino Bizes Mājas kinoteātrim vai kādai citai straumēšanas platformai no savām individuālajām “mājas kinozālēm”.

Apmēram pirms pusgada manās rokās nonāca kāda brīnišķīga grāmata. Tās nosaukums ir Zudušos kinoteātrus meklējot. Padomju Rīgas kinoteātru vēsture, autoru kolektīvā ietilpst arhitekts Zigmārs Jauja, kinozinātniece Anita Uzulniece un – pārsteigums! – Slimību profilakses un kontroles centra Infekcijas slimību riska analīzes un profilakses departamenta direktors, epidemiologs Jurijs Perevoščikovs. Jā, jā, tas pats cilvēks, kuru gandrīz katra, kā tagad pieņemts teikt, mājsaimniecība iepazina jau pavasarī, kad viņš prasmīgi vadīja pandēmijas apkarošanas procesus un nepaguris dara to arī šobrīd. Izrādās, citā laikā, kad pasauli nepārmāc vīrusu pandēmijas, viņš ir aizrautīgs (kinoteātru) vēstures pētnieks.

Anita Uzulniece, Jurijs Perevoščikovs un Zigmārs Jauja grāmatas "Zudušos kinoteātrus meklējot" atvēršanā. Foto: Agnese Zeltiņa

Grāmata tā vien aicina lasītāju pašam savām kājām izstaigāt vēsturiskās vietas un pieklauvēt pie vismaz dažām durvīm, lai paraudzītos, kas aiz tām mājo patlaban. Cerams, ka pavasarī vai vismaz vasarā līdz tādam socializēšanās līmenim būs iespējams tikt, taču pagaidām paliekam pie internetā iegādātā karstvīna un grāmatām, ar kuru palīdzību varam uzburt iedomu ainās kādreizējo mirdzošo Rīgas Brodveju – Elizabetes ielu un tās kinoteātrus.

Pirmā simtgade

Kaut 20. gadsimta 20. gados kino vēl aizvien tika uzskatīts par jaunu mediju, tas rīdziniekiem bija pazīstams jau krietnu laiku – pirmie franču izgudrotāju brāļu Limjēru sinematogrāfa filmu seansi Rīgā notika vien neilgi pēc kino dzimšanas, jau 1896. gada maijā[1]. “Kino fenomens Rietumu kultūrā cieši saistīts ar modernitāti, strauju un dziļu izmaiņu laiku, arī Latvija šajā ziņā nav izņēmums”[2], grāmatā Kino Latvijā: 1920-1940 raksta kinozinātniece Inga Pērkone, turpat norādot, ka cita starpā ar modernizāciju saistīta straujā urbanizācija, jaunu tehnoloģiju ienākšana, stabila likumu sistēma, masu komunikācija un masu izklaides līdzekļu attīstība – un visi minētie procesi un vēl daudzi citi Latvijā un īpaši Rīgā šajā laika posmā neapšaubāmi bija novērojami.

Kino izrādīšanas bizness, kas Pirmā pasaules kara priekšvakarā bija piedzīvojis uzplaukumu, kara laikā panīka, liela daļa mazo kinoteātru bija izbeiguši pastāvēt. Lai kinodzīvi atjaunotu, bija jāiegulda lieli līdzekļi, un izrādījās, ka Rīga tam bijusi gatava un naski rosījusies uz jaunu, īpaši kino demonstrēšanai piemērotu ēku celtniecību.
Šajā modernizācijas kāpuma posmā sastopam vairākus aculiecinieku stāstus par “mirdzošo Rīgas Brodveju” – tā tolaik dēvēja Elizabetes ielu gar Vērmaņdārzu un Esplanādi, jo tur atradās galvaspilsētas krāšņākais bulvāris ar vairākiem kinoteātriem. Laikmeta gars – spožums un optimisms – tolaik burtiski staroja no Latvijas galvaspilsētas pilsoniskajām aprindām.

Kinoteātra "Rīga" kafejnīca 20. gadsimta otrajā pusē. Foto no Indras Dišteinas personīgā arhīva

“Pēc 1. Pasaules kara Rīga nu bija jaundibinātas valsts galvaspilsēta, un nākotne šeit solījās būt apburoša. Tas pats kinoteātru biznesā – kinoteātri, kas kara laikā tā arī nepārstāja kino izrādīšanu, pēc kara to tikai intensificēja ar vēl krāšņākām kino programmām, papildinātām ar orķestru koncertiem un varietē uzvedumiem, vilināja savās telpās izklaidēties gribošo publiku. Repertuārā dominēja vācu izklaides kino un vietējās hronikas,”[3] un tās, starp citu, izrādīt pirms seansiem bija noteikts ar likumu.

Hronikas pildīja praktisku ziņu izlaiduma funkciju, kam nebija sakara ne ar mākslu, ne izklaidi, bet ar sabiedrības informēšanu gan. Tās atspoguļoja nozīmīgākos notikumus – armijas parādes, valstsvīru uzstāšanos, ievērojamu cilvēku bēres, kultūras darbinieku, mākslinieku un literātu pasākumus, baznīcas notikumus. Šādu saturu visticamāk noteica tas, ka hroniku uzņemšanu bija sākusi atbalstīt valsts un, kā zināms, – “kas maksā, tas pasūta mūziku”. Tomēr, kā atzīmē Inga Pērkone, Latvijas skatītāji neesot sevišķi cienījuši hronikas, proti – publikai neesot paticis, ka tajās “pārmērīgi rāda ministru izbraukumus un mītiņus. Tajā pašā laikā skatītāji vēlējušies Latvijas hroniku garāku, lai tajā būtu redzama Latvijas daba, svētki, mākslinieki darbā un privātajā dzīvē, vairāk sporta.”[4]

“Par slavenāko izklaides vietu Rīgā sāka veidoties Elizabetes iela posmā no Valdemāra ielas līdz Tērbatas ielai. 1923. gada beigās uz šīs ielas tika atklāti divi jauni kinoteātri – vispirms Forums krustojumā ar Skolas ielu (Skolas ielā 25) ar sengrieķu arhitektektūras stilā veidotu ēkas portālu un balkonu, un tikai sešas dienas vēlāk arī Splendid Palace Elizabetes ielā 61.

Foto no LKA Rīgas Kino muzeja krājuma

Daudzi vietējie šo ielas posmu sāka dēvēt par Brodveju, kur, tumsai nokāpjot uz Rīgas māju jumtiem, sākās dzīva kustība. Pirms skolēni pazuda slidotavā vai kādā kinoteātrī, tie nosoļoja pa šo ielu trīs četras reizes – no Tērbatas līdz Valdemāra ielu stūriem un atpakaļ. Pa ceļam tie apskatīja Splendida, Maskas un Foruma kino reklāmas, pastāvēja brīdi uz Brīvības ielas stūra pie Ķuzes konfekšu veikala loga – zēni, lai uzsvilptu meitenēm, meitenes, lai pašķielētu uz zēniem, – tad satika draugus un draudzenes, un bariņos turpināja pastaigu”[5].

“Vasaras mūsu ģimene parasti pavadīja laukos… Toties rudeņos, atgriežoties Rīgā, kinoreklāmas mirdzēja divtik spoži. (..) Kādu pacilājumu sagādāja, nule no laukiem iebraukušam, pievakarē apstaigāt Esplanādi, Vērmaņa parku un piestāties te pie viena, te otra raibā afišu staba, ieskatīties kino vitrīnās – ko tās tagad sola? Maska bija mūsu visvairāk iemīļotais kino, tas bija arī viens no vislētākajiem Rīgā. Tas atradās veca koka graustā Elizabetes ielā iepretim Vērmanes parkam. Kādreiz zili krāsotā ēka bija diezgan noplukusi, aklajā ielas puses sienā ornamentali iezīmētie logi apdrupuši. Izbīdīto izkārtni greznoja liela, melna karnevāla maska.”[6] – tā grāmatā Lielais Mēmais (1972) atceras Anšlavs Eglītis.

Foto no LKA Rīgas Kino muzeja krājuma

Turpat viņš apraksta arī citus attiecīgajā rajoniņā mitušos kinoteātrus. Blakus Maskai bijis kino Astoria (Elizabetes ielā 63), kas Eglīša atmiņās gan vairāk atgādinājis stadulu un bijis daudz nepiemīlīgāks kā Maska. Nedaudz tālāk uz dienvidiem Elizabetes ielā, iepretī slavenajai Glāznieka frizētavai Vērmaņparka lielajā koka paviljonā 20. gados darbojies kino Parks. Elizabetes ielas krustojumā ar Krišjāņa Barona ielu, kas kādreiz saukusies krievu ģenerāļa Suvorova vārdā, uz stūra lielā, gaišbrūnā piecstāvu namā ar apaļu kupolotu greznuma tornīti un ieeju tieši no stūra esot atradies Kino de Paris. Šajā pašā namā dzīvojis arī pats Krišjānis Barons, kuram par godu vēlāk šī iela pārdēvēta. Ilgus gadus līdz pat kara laikiem esot noturējies arī kino Marine kolonādes namā iepretim Vērmaņa parkam.

1923./1924. gadu mijā Elizabetes ielā tika atklāts Rīgas lepnākais kinoteātris – neobaroka un rokoko stilā ieturētais Splendid Palace, kas esot lieliski iekļāvies Elizabetes ielas bohēmiskajā noskaņā – starp restorāniem, kinoteātriem, mākslu un uzdzīvi. Tā izveidotājs Vasilijs Jemeļjanovs bija nospriedis, ka Krievijā, kur viņš kinoizrādīšanas biznesā bija darbojies līdz šim, pēc komunistu varas nostiprināšanās vairs nav ko darīt, un pārcēlis darbību uz Baltijas valstīm.

Foto no LKA Rīgas Kinomuzeja krājuma

20.-30. gados Elizabetes ielas bagātā kinodzīve neaprobežojās tikai ar filmu izrādīšanu. Viens no ievērojamākajiem Latvijas kinohronikas producentiem un veidotājiem, Arnolds Cālītis, uz Aleksandra bulvāri 2 (tagadējais Brīvības un Elizabetes stūris) pārcēla savu lepno veikalu Arnolds Cālītis. Foto un kino tirdzniecības nams. Kaut tolaik Rīgā darbojušies vairāki foto veikali, Cālītis esot bijis pats populārākais un pārstāvējis vairākas pasaulē pazīstamas firmas – Kodak, Agfa, Pathe, Baby un citas. Veikalā bijušas iegādājamas gan fotokameras, gan kino uzņemšanas aparāti. Pats Cālītis līdztekus tirdzniecībai fotografējis un filmējis, kopš 1922. gada – sadarbībā ar operatoru Jāni Sīli, kurš kinematogrāfista iemaņas apguvis Leipcigā. “Viņa [Cālīša] uzņemtā Latvijas filmu chronika tiek izlaista ik nedēļu, kam kā mācību līdzeklis pievienojas Skolu filmu chronikas”.[7]

Atgriežoties pie Splendid Palace, jāsaka – tas ir uzņēmums, kas savu pirmās klases kinoteātra kategoriju iznesis cauri visiem laikiem, arī tūlīt pēc padomju okupācijas 1940. gadā, kad jaunā vara to nekavējoties rekvizēja un iekļāva savā kinofikācijas procesā. Kinoteātris aktīvi darbojās arī vācu laikā, 1952. gadā tika pārdēvēts par kinoteātri Rīga, bet oriģinālo nosaukumu atguva 2011. gadā.

Metamorfozes daudzkārt skārušas arī bijušo kino Forums. Laikmetu griežos tas bija ticis pārveidots gan veidolā (vairākas nosaukumu maiņas), gan garā (krasas izmaiņas repertuārā, atkarībā no tā, kas kurā laikā bijis pie varas), līdz 60. gadu sākumā rekonstruēts un pārprofilēts par specializēto bērnu kinoteātri Pionieris – ļoti modernu un skaistu ēku ar dekoratīvu flīzīšu baseinu, kurā varēja nolūkoties no otrā stāva balkona un mest monētas “uz laimi” vai atgriešanos. Pionierī bija superlētas biļetes, skolēnu un pat klašu abonementu sistēma, vēlāk pirmā stāva vestibils tika piepildīts arī ar bērnu spēļu automātiem. Un kafejnīcā varēja nobaudīt reti kur pilsētā pieejamu, tik gardu saldējuma kokteili!
(Raidījumā XX gadsimts. Post Scriptum sižets par kinoteātri Pionieris - no 00:10:00)

Pēcpadomju posmā, kā jau vismaz vidējās paaudzes rīdziniekiem zināms, kādreizējais Pionieris neilgu laiku darbojās kā Oskars, un kopš tā laika kino tur vairs nav bijis.

Agrīnie 90. gadi, ko, atskatoties saucam par pārejas laiku gandrīz attiecībā uz visu, bija smagi ne tikai kinoteātriem un kino, bet arī publikai. “Rīga ar tās applukušajiem, novārgušajiem ķinīšiem ir autsaiders [attiecībā pret situāciju citur Eiropā – aut. piez.]. Varbūt pagaidām. Atmiņas par kinoteātri kā tēlu un pabeigtu pasauli saglabājis vien kinoteātris Rīga (ja vēl tajā kādreiz nonāktu svaigas filmas)…”[8] ne bez rūgtuma 1994. gadā raksta Dita Rietuma dažādu Eiropas valstu kinoteātriem un kino skatīšanās pieredzei veltītā rakstā Šī bezgalīgā popkorna smarža. “Gan katastrofālais kinoteātru stāvoklis, gan nesakārtotība kino iznomā ir savstarpēji saāķētas problēmas, kuras balstās uz naudas trūkumu, nespēju iegādāties jaunu, populāru filmu kopijas.

Un, kamēr tā turpināsies, kinoteātros joprojām sēdēs pārdesmit cilvēku, bet pārējie sekmīgi turpinās skatīties ļoti svaigas, zagtas filmas no jau, šķiet, mūžīgajām melnajām videonomām.”

Tomēr jau pēc gada presē ieskanas pozitīvāka nots – 1995. gadā Elizabetes ielas 83/85 namā kinoteātri Andalūzijas suns jeb pilnā nosaukumā Starptautiskā jaunā kino centra sinematēku atvēra Augusts Sukuts – slavenā kino festivāla Arsenāla vēl slavenākais tēvs. “…beidzot noticis šķietami neticamais,” laikrakstā Latvijas Jaunatne raksta Aija Cālīte, “un Rīgā beidzot atklāts kinoteātris Andalūzijas suns. Grūti pat pateikt, kas bija pirmais: noteiktas publikas daļas stabilā, pārmantotā interese par labu kino (tās pirmsākumi droši meklējami vēl tajos laikos, kad pat poļu filmas skaitījās ārkārtējs retums uz mūsu ekrāniem, bet Fellīni filmas īpaši kino gardēži bija spiesti sacerēt paši no redzētajiem fotoattēliem), vai arī Augusts Sukuts kā apliecinājums tam, ka fantastiska ideja un piezemēta mērķtiecība ir savienojamas un iespējamas parādības”[9].

1995. gadā jauna kinoteātra atvēršana patiešām bija notikums, un pirmo mēnešu programma ir lieliskas sinematēkas cienīga – biezā kārtā Bergmans, Džeimsa Aivorija retrospektīva, Tengizs Abuladze, filmu cikli Dīva un Eiropa-100… 1995. gada vasarā laikrakstā Atmoda Atpūtai rubrikā Suņa ziņas Anita Muula raksta: “Esmu dzirdējusi viedokli, ka Suņa filmas nav domātas parastajam skatītājam, ka tās esot sarežģītas, nesaprotamas utt. Man gan šķiet, ka dažos aizvadītajos gados, kopš pārtiekam no Baltic Cinema standartizētajām amerikāņu filmām, esam atradinājušies kaut mazliet izvērtēt redzēto, kā arī līdzdomāt.

Amerikāņu filmās varonis vispirms šauj, tad domā. Suns piedāvā salīdzināt un padomāt.”

Ilgi tas viss tā, protams, nenoturējās. Kinoteātra optimistiskais aizsākums diezgan drīz sadūrās ar realitāti un panīka, pēc dažiem gadiem to, tāpat kā vairākus citus mazos, pārņēma Baltic Cinema un Atis Amoliņš – jauno laiku kino uzņēmējs, kurš kino izrādīšanas biznesā jau plānoja pavisam citus mērogus un gatavojās multipleksu būvniecībai. Tā kā šajā procesā viņam nebija laika noņemties ar mazo, ekskluzīvo Suni, tam tika atrasts cienīgs mantinieks / saimnieks – Kinogalerijai, kuru no Vecrīgas jau spieda laukā namu atguvušie īpašnieki, vajadzēja jaunas mājas, un tā Andalūzijas suns pārtapa par tagadējo K.Suni.

Foto: Agnese Zeltiņa

Kino Bize – neliels, mājīgs un nobružāti stilīgu hipsteru dzīvokli atgādinošs kinoteātris Elizabetes ielā 37 – uzradās salīdzinoši pavisam nesen, 2012. gadā. Tam, tā repertuāram un rīkotajām programmām joprojām raksturīgs jaunības vieglums, enerģija un nekonvenciāli risinājumi. Visam apakšā (un ne virspusēji) jūtama dziļa kino mīlestība un izpratne, kā arī prasme pielāgoties situācijai un pasniegt sevi īstajām mērķgrupām.

Otrā simtgade. Sākums

Šobrīd Elizabetes ielā ir saglabājušies trīs kinoteātri, un visi kā viens ir fiziski ciet, paši-zināt-kāpēc. Viņiem visiem ir kas kopīgs – visi trīs ir Eiropas kinoteātru atbalsta programmas Europa Cinemas biedri, visi trīs saglabājuši mākslinieciski augstvērtīgu kino repertuāru, visus trīs vada cilvēki, kas pazīst un mīl kino.

Atšķirīgais ir tas, ka šobrīd katram ir savs ceļš ejams un sava nākotne, ko plānot.

K. Suni kā privātu kinoteātri, kura nozare pašlaik nevar darboties tās tiešajā darbības veidā, atbalsta valsts Covid-19 seku likvidēšanas programmas – visi darbinieki ir dīkstāvē, uzņēmuma pastāvēšanu vairākkārt atbalstījis arī Valsts Kultūrkapitāla fonds. Kinoteātra vadība “ar cerībām raugās nākotnē”, turpina strādāt pie nākotnes repertuāra un veido programmas – piemēram, ziemassvētkos paredzēto bērnu programmu pārplānojot Lieldienām utt.

Splendid Palace ir cits juridiskais statuss – kinoteātris ir viena no pašvaldības uzņēmuma Rīgas nami pasākumu rīkošanas vietām, tāpēc nekādiem dīkstāves pabalstiem neatbilst un nepiesakās, patlaban visiem iespējamiem līdzekļiem cenšoties vismaz daļēji noturēt darbinieku kolektīvu.

Foto: Agnese Zeltiņa

Pirms pēdējo ierobežojumu ieviešanas Splendids izcēlās ar manierīgu ideju – privātiem kino seansiem. Par 99 eiro viena “mājsaimniecība” – ģimene vai pārītis varēja pasūtīt savu privāto seansu, paši izvēloties filmu, ko kinoteātris saskaņoja ar izplatītājiem. Ticiet vai ne, pieprasījums esot bijis ļoti liels – darbdienās pa 5-6 seansiem katrā zālē, bet pēdējās brīvdienās pat pa 10-12 seansiem katrā zālē. Tāds kino, protams, vairs nav ikdienai un arī vienkāršiem darbaļaudīm pa kabatai, un, no malas raugoties, nav arī īpaši sociāli taisnīgs, ja pieturamies pie nu jau novecojušās definīcijas par kino kā demokrātisku mākslas un izklaides veidu. No otras puses, tāds ir tirgus, un ne jau viena vien nozare jauno apstākļu ietekmē celsies vai grims savā vērtībā. Arī Splendid pagaidām ietur, kā saka, optimistisku līniju, gaida pavasari un plāno darbus, izvairoties no vārda ilgtermiņā lietošanas.

Rādāmo filmu būs iekrājies daudz visiem, un vēl aizvien daudz ir arī tādu producentu, kas nevēlas izlaist savas filmas straumēšanas platformās, kuru akcijas un perspektīvas patlaban nepārprotami aug.

Pavisam citu ceļu krīzes apstākļos izvēlējās mazā un elastīgā Kino Bize. Kā noprotams, jaunieši ilgi nedomāja, izlēma uz valsts pleciem sevi neuzkraut un atkarībā no tās un pandēmijas situācijas nenonākt. Uz sava kinoteātra un filmu izplatītāja bāzes Kino Bize izveidoja Mājas kino internetā un piedāvā filmas par taisnīgām cenām – uz 48 stundām var filmu noīrēt par 4 EUR, bet lejuplādēt par 10 EUR. Tā kā darbību Kino Bize nav pārtraukusi, vien mainījusi telpu no fiziskās uz virtuālo, tā arī nepretendē ne uz kādiem dīkstāves atbalsta mehānismiem. Nevar nepamanīt zināmu attieksmes atšķirību – tādu kā vieglumu un fleksibilitāti, ko nepārprotami nenospiež arī lielā vēsturiskā atbildības nasta un milzīga specializēta kino nama uzturēšanas izmaksas.

Saprotams, es neesmu vienīgā, kurai šķiet, ka pašlaik notiek tāds liels un pamatīgs vēstures pagrieziens, tāpēc pagaidām vārdu ilgtermiņā neviens no iesaistītajiem velti nedeldē. Gaidām. Nogaidām. Tikai kā sava veida brīdinājuma zvans un zināmā mērā palīgā sauciens ausīs atskan Splendida programmu vadītājas Dairas Āboliņas vārdi par to, ka kādam šajā situācijā būtu jāiestājas par saviem kinoteātriem…

Mēs – Kino Raksti – noteikti par tiem iestājamies.

Foto: Agnese Zeltiņa

Raksts tapis ar Rīgas Domes finansiālu atbalstu.

Atsauces:

1. Pērkone, Inga. Kino sākums, Kino Latvijā. Nacionālā enciklopēdija, sk. 2020. g. 11. jūnijā https://enciklopedija.lv/skirklis/30979-kino-Latvij%C4%81 [↩]
2. Pērkone, Inga. Kino Latvijā: 1920-1940 (2008), Rīga: Zinātne. 63. lpp. [↩]
3. Zigmārs Jauja, Jurijs Perevoščikovs, Anita Uzulniece. Zudušos kinoteātrus meklējot. Padomju Rīgas kinoteātru vēsture (2018). Rīga: Jumava, 9. lpp. [↩]
4. Pērkone, Inga. Kino Latvijā: 1920-1940 (2008), Rīga: Zinātne. 134. lpp. [↩]
5. Zigmārs Jauja, Jurijs Perevoščikovs, Anita Uzulniece. Zudušos kinoteātrus meklējot. Padomju Rīgas kinoteātru vēsture (2018). Rīga: Jumava [↩]
6. Eglītis, Anšlavs. Lielais Mēmais: filmu žurnālista piezīmes (1972), Grāmatu draugs [↩]
7. Korsaks, Pēteris. Arnolds Cālītis. Rīgā, Sibīrijā un atkal Rīgā, (2016, Jaunā Gaita Nr.284), sk. 2020.g. 11. jūnijā https://jaunagaita.net/jg284/JG284_Korsaks.htm [↩]
8. Rietuma, Dita. Šī bezgalīgā popkorna smarža. Diena, Nr. 174 (29.07.1994) [↩]
9. Cālīte, Aija. Uz sapni aicina Andalūzijas suns, Neatkarīgā Cīņa, Nr. 132 (10.06.1995) [↩]

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi