Atpakaļ kinoteātrī. Kinoskatītāja pašapziņa un jauni rituāli

Ārkārtas situācijas ierobežojumiem pamazām atkāpjoties, varam atgriezties pie senāk pašsaprotamiem ieradumiem – piemēram, pēc divu mēnešu pārtraukuma atkal aiziet uz kino. Rīgā pirmais kinoseansus atsāka rīkot kinoteātris „Splendid Palace”, kur šobrīd iespējams izbaudīt pilnīgi neparastu kinoskatīšanās pieredzi, kā to rāda Agneses Zeltiņas fotogalerija. Un Elīnu Reiteri tas iedvesmo uz pārdomām par kinoskatītāja pašapziņu un konceptuālām atšķirībām vizualitātē, pēc pandēmijas dronu superkopplāniem atgriežoties kinozālē, kur pasauli sakārto kinoskatītāja acs.

Elīna Reitere: - Viena no pēdējām filmām, ko redzēju kinoteātrī, bija Berlīnes starptautiskā kinofestivāla konkursā iekļautā Sieviete, kas aizbēga / The Woman Who Ran, ievērojamā korejiešu režisora Honga Sanso / Hong Sang-soo jaunākais darbs. Filmas beigās galvenā varone Gamhē, atverot durvis kādā kultūras centrā, nonāk nelielā, tukšā kinozālē. Viņa ieņem vietu, skatās uz ekrānu, un tas, ko viņa redz, izrādās jūras viļņu filmējumi platekrānā. Gamhē visu mūžu ir pakļāvusies sava vīra–režisora prasībām, filmas stāsta garumā viņa vīru pamet un mācās apzināties pati savas vēlmes; ierasto reakciju jebkurā situācijā (“Mans vīrs domā tā...”) pamazām nomaina viņas pašas pieredze.
Pēc lokdauna mēnešiem atceroties šo finālu, man priekšplānā vairs neizvirzās ilgas pēc jūras viļņiem, kas likās būtiski februārī, festivāla nedēļu pavadot starp Potsdamas laukuma debesskrāpjiem.

Tagad šajā epizodē daudz svarīgāks šķiet kinoteātris kā vieta, kur es kā skatītājs varu būt pasaules redzējuma noteicējs.

Jo kino skatīšanās ir kinoskatītāja kā filmas līdz-demiurga (blakus režisoram) pašapziņas akts. Pat, ja mūsdienu kino daudzveidīgajās izpausmēs rodami dažādi alternatīvi risinājumi, kas citādāk veido kadra un skatiena attiecības, kino kadrs tā klasiskajā nozīmē strukturē skatītāja filmisko pasauli saskaņā ar centrālās perspektīves principu – pasaule tiek sakārtota, izejot no skatītāja pozīcijām (kameras un operatora acs ir identiska ar skatītāja redzējumu).

Pretējs koncepts ir lokdauna ikonogrāfija, kuras vizualitātē viens no raksturlielumiem ir drona kameras skatiens no augšas uz pasauli bez cilvēkiem, kļūstot par pandēmijas pieprasītās sociālās distancēšanās vizuālo ekvivalentu. Tāds superkopplāns vairs nav orientēts uz centrētu skatītāju, tas ir mehānisks un atsvešināts filmējums, kur acs ir nošķirta no operatora, tāpēc tam mēdz piedēvēt objektivitāti un neitralitāti. Taču pandēmijas dronu skati patiesībā ir dziļi emocionāli – tukšo lielpilsētas ainavu kopplāni norāda uz to, kas ir zudis, ienesot kadrā sēras par izmainīto pasauli, kura aizgājusi uz neatgriešanos. (Vienlaikus jāatceras, ka vizuālo tropu arsenāla paplašināšanās ar fotografēšanu no gaisa vēsturiski ir saistīta ar militārās tehnikas attīstību abu pasaules karu laikā.)

Dronu filmējumi, kurus var lasīt arī kā pandēmijas apstādinātās globālā kapitāla aprites ilustrāciju, nestāsta cilvēkstāstus. 

Izvirzot priekšplānā arhitektūras superkopplānus, abstraktus konceptus un melanholisko noskaņojumu, aiz estētiskās attieksmes neredzami paliek cilvēki un viņu emocijas.

Atgriezties kinoteātrī pēc lokdauna (drona) mēnešiem savā ziņā nozīmē to pašu, ko Honga filmas varonei beidzot nevis upurēties vīra vēlmēm, bet skatīties un domāt pašai. Atkal izvēloties kinoteātri, mēs varam atgūt savu kinoskatītāja pašapziņu – gan nokļūstot atpakaļ skatījuma organizācijas centrā, gan koncentrējoties uz stāstiem par sevi. Un kinoteātris kā kino pieredzes vieta ar savu tumsu padara iespējamu absolūto skatienu (pretēji izkaisītajam skatienam pa vismaz diviem ekrāniem un vairākām platformām vienlaikus, kas raksturo sociālās distancēšanas perioda mājas dzīvi un skatīšanos mājas apstākļos).

Foto: Agnese Zeltiņa

Taču pandēmijas laikā mēs bijām spiesti pārdefinēt arī savu kinoseansa pieredzi. Kinoteātris vairs nav tikai tā drošā vieta, ko nodrošina laika nobīde starp filmas ražošanas un filmas projicēšanas brīdi – proti, pat ja aktieris filmēšanas laukumā tieši skatās kamerā un šauj, skatītāju tas nekad nevar skart. Pandēmijas laikā ir atcelta tradicionālā hierarhija starp ekrānu un zāli – ka svarīgi ir tikai tas, uz ko mēs skatāmies, vēršot skatienus augšup. Tagad tas, kas neredzami notiek skatītāju zālē, var izrādīties svarīgāk par to, kas seansa laikā redzams uz ekrāna. Tāpēc, ja šobrīd, solidarizējoties ar kinoteātriem, izvēlamies apmeklēt filmas seansu, līdzcilvēku pasargāšanas vārdā ir jāupurē daļa savas brīvības, pakļaujoties jauniem kinoteātra apmeklējuma rituāliem.


Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi