Laimīgais Lācars. Laika neskartais

Kinoteātris „K.Suns” februāri svin kā Eiropas kino mēnesi, iekļaujot repertuārā īpašas filmas, ko laba kino pazinējs nekādi nedrīkst palaist garām. Tāda ir arī sinefiliem jau pazīstamās Alises Rorvaheres filma „Laimīgais Lācars / Lazzaro Felice” (2018) – neoreālisma iedvesmots darbs ar maģiskā reālisma ieaudumiem.

Toskānietes Alises Rorvaheres autordarbs Laimīgais Lācars jūs aizvedīs uz savrupu Itālijas ciematu, vārdā Inviolata jeb tulkojumā „neskartā”. Inviolata tik tiešām ir neskarta – laiks un attīstība tai nepārprotami ir gājuši secen. Tā ir smilšainu pakalnu ieskauta un saules izdedzināta vieta, kurā vēl aizvien svilpo dzimtbūšanas vēji, lai arī šis paverdzinājums vārdā tiek saukts reti. Izolācijā ievīstītā Inviolatas ciema iemītniekiem miestu pamest nav ļauts, bet visu, galvenokārt tabakas plantācijās izaudzēto ražu, ierodas savākt lišķīgi uzcītīgs rakstvedis, kas iztapīgi kalpo marķīzei (kuru kā neiejūtīgu kaklakundzi salti nospēlē aktrise Nikoleta Braski).

It kā bezcerīga vieta, taču tās robustajā vidē klusi strāvo savāds maigums – ciematnieku ciešā sadzīve un tik naiva, gluži vai pirmatnēja uztvere par savu vietu pasaulē.

Šo naivumu iemieso titulvaronis Lācars. Nespējot nevienam atteikt palīdzību, Lācars bieži kļūst par izsmiekla objektu un autsaideru; viņu pašu gan šāda attieksme itin nemaz nesatricina. Šis tēls savā nesagraujamajā labticībā ir apbrīnojams stāsta virzītājspēks – tas acumirklīgi iedarbina skatītāja empātiju, caurvītu ar draudīgām nojausmām par to, kas tik labsirdīgu būtni sagaida stāsta turpmākajā gaitā, šajā netaisnību piesātinātajā vidē.  

Empātija un neoreālisms

Rorvaherei bieži piedēvēta iedvesmošanās no neoreālisma, tā nepārprotami nolasāma arī šajā filmā. Līdzīgā veidā empātija pret varoni kalpo kā dzinējspēks arī, piemēram, metra Federiko Fellīni filmā Ceļš / La strada (1954), kur skatītāja līdzpārdzīvojums pilnībā ir Džuljetas Mazīnas spēlētās Dželsomīnas varā. Arī viņas labticība brutālajam spēkavīram Dzampano sākumā ir gandrīz vai beznosacījuma spēks.

Džuljeta Mazīna un Entonijs Kvinns Federiko Fellīni filmā "Ceļš / La strada" (1954)

Līdzīgi kā ar bērnišķajiem sejas pantiem apveltītā Mazīna tik izcili iemiesoja Dželsomīnu, arī 21 gadu vecais Adriano Tardiolo ir unikāls atradums Lācara lomai. Rorvahere tolaik 18 gadus veco Tardiolo liktenīgi ieraudzījusi viņa skolā – par spīti tam, ka puisis uz aktieru atlases noklausīšanos nemaz nebija pieteicies. Neslīgstot patētismā un nesalīdzinot aktieri ar viņa spēlēto tēlu, tomēr jāsaka – jaunā Tardiolo racionalitāte un mūsdienu egocentrisma laikmetam gandrīz vai neparastā izvairīšanās no starmešu gaismām ir cilvēciski simpātiska. Neskatoties uz filmas panākumiem, Adriano tomēr neesot lēmis par labu aktiera karjeras turpinājumam – būdams ekonomikas maģistrs, viņš savu nākotni labprātāk redzot kā grāmatvedis.

Naivums, ar ko ir apveltīts Lācars, Rorvaheresprāt, ir īpašība, kas ir piemitusi katram no mums, tikai – līdz kādam noteiktam vecumam, un tad tikusi nobēdzināta būtības dzīlēs. Lācara tēls, atšķirībā no mums visiem, šo īpašību nav zaudējis. Tas savā ziņā atklāj, ka šis ir personāžs, pār kuru laikam nav varas. Un raisās jaunas asociācijas ar Fellīni daiļradi vai, konkrētāk, viņa savulaik teikto, ko mēģināšu puslīdz precīzi iztulkot: „Mēs esam veidoti no atmiņām; tās nāk vienlaikus no bērnības, pusaudža gadiem, brieduma un vecuma”.

Pārlaicība atspoguļojas arī vienā no filmas centrālajiem notikumiem, kas tiešā veidā atsaucas uz personāža vārda bībelisko konotāciju. Šis stāsta pavērsiens ir viens no ieročiem Rorvaheres arsenālā, lai filmas stāstījuma formu papildinātu ar maģiskā reālisma pavedieniem.

Lācara tēls un viņa gara gaišums Rorvaheres filmā ir gluži vai atskaites punkts, lai parādītu, cik ļoti rūpīgi esam nocietinājušies un cik dziļi nobēdzinājuši spēju uz apkārtni raudzīties ar šo bērnišķo naivumu un empātiju. Režisore cieši vēro sabiedrisko slāņu vijumus un mijiedarbību, piemēram, zemnieku dzīves apstākļus un attiecības gan ar marķīzi, gan viņas dēlu Tankredi – izstīdzējušu, pusizlepušu pusaudzi, kurš, allaž tērpies košās drānās, Inviolatas saules un darba nogurdināto iedzīvotāju vidū izceļas kā eksotisks un līdz galam neiederīgs paradīzes putns, tā arī nekad necenšoties iedziļināties viņu dzīves apstākļos (viņa lomai gluži vai ironiski izmeklēts 24 gadus vecais Luka Čikovani – itāļu jauniešu popmūzikas un sociālo mediju ikona).

Toties režisores redzējums uz šiem cilvēkiem – sabiedrības visievainojamāko daļu – ir rūpīgas iejūtības pilns un skan savā unikālajā kamertonī. Izvairoties no mūsdienu sociālā kino drūmā robustuma un stāstā ieaužot maģiskā reālisma pavedienus, filmas stāsts, rakstīts Rorvaheres rokrakstā, ieņem mūsdienīgas pasakas veidolu.

Pasaka par skaudro īstenību

Taču maģiskā reālisma ieaudumi nebūt nemazina Rorvaheres filmas sasaisti ar 21. gadsimta īstenību un sociālajām reālijām. Lai arī konkrētais, filmā redzamais miests ir izdomāta vide, varētu pat teikt – atsevišķa kino planēta –, tajā atspoguļoto tēmu aktualitāti realitātē neviens nav atcēlis. Arī pats vēstījums tikpat labi ir nolasāms kā komentārs par mūsdienu socioekonomisko noslāņošanos pasaulē.

Nav iespējams abstrahēties no fakta, ka ārpus mūsu redzesloka noteikti eksistē tūkstošiem šādu Inviolatu, kur, mums par neticamu pārsteigumu, cilvēki dzīvo neiedomājamos apstākļos.

Kopš 2008. gada ekonomiskās krīzes apogeja pasaules bagātāko cilvēku (kopumā tikai 1% visas pasaules iedzīvotāju) kapitāls ir strauji pieaudzis, vēl vairāk palielinot plaisu un attālumu no tām sabiedrības grupām, kas ik dienas pakļautas cīņai par galu savilkšanu. Valstu attīstības līmenis tiek mērīts pēc pragmatiskiem rādītājiem, kas nepilnīgi atspoguļo lielākās sabiedrības daļas labklājību un iespējas tikt līdzi dzīves sadārdzinājumam.

Kāpēc šāda atkāpe? Tālab, ka Alisi Rorvaheri, atšķirībā no itāļu kino atpazīstamākajiem kultūreksporta vārdiem (piemēram, vienlīdz izcilajiem Lukas Gvadanjīno un Paolo Sorentīno) maz interesē perfekcionistiskā estētikā nostrādāti stāsti par pārtikušajiem un ietekmīgajiem. Drīzāk tieši pretēji, viņa savās filmās runā par personāžiem, kas sastopas ar izaicinājumiem daudz skarbākā vidē.

Laimīgais Lācars, piemēram, ir otrais Rorvaheres pilnmetrāžas darbs, kas ielūkojas Itālijas lauku reālijās, portretējot to cilvēku iekšējo pasauli, kam iztika nav sīkums, par ko var atļauties nedomāt. Autores iepriekšējā filma, Kannu kinofestivāla Grand Prix laureāte Brīnumi / Le meraviglie (2014) bija aizkustinošs un maiga naivuma pilns pieaugšanas stāsts par pusaugu meiteni Dželsominu biškopju ģimenē. Brīnumos ieskanējās arī autobiogrāfiski motīvi –   režisores un viņas māsas, aktrises Albas Rorvaheres tēvs meiteņu bērnībā nodarbojās ar biškopību.

Kadrs no filmas "Brīnumi / Le meraviglie" (2014)

Faktoloģiskai uzskaitei jāpiebilst, ka Alises Rorvaheres debijas pilnmetrāžas filma Dievišķais ķermenis / Corpo celeste (2011) tika izrādīts – subjektīvi – visdaudzsološākos jaunos talantus un kinovalodas eksperimentus aptverošajā Kannu festivāla programmā Quinzaine Des Realisateurs / Director’s Fortnight. Arī šīs filmas sižets norisa tālu no Romas glamūra – nelielā miestā Itālijas dienvidos, pašā zābaka apakšdaļā.

Kadrs no filmas "Dievišķais ķermenis / Corpo celeste" (2011)

1982. gadā dzimusī Alise Rorvahere – Kannās atklāts talants – nu dažbrīd jau ir sazīmējama kā sava virziena tendenču noteicēja. Šo atklāsmi visizteiksmīgāk piedzīvoju aizvadītajā Berlīnes kinofestivālā, skatoties Rorvaheres līdzgaitnieces, itāļu režisores Lauras Bispuri filmu Mana meita / La figlia mia – reālistisku, sociālas problemātikas izraibinātu refleksiju par mātišķuma tēmu tveices izžāvētā Itālijas mazmiestā.

Taču Rorvahere, šķiet, cilvēcisko attiecību dinamiku izaicinošos apstākļos ne vien izjūt daudz smalkjūtīgāk un dabiskāk, bet arī spēj izklāstīt niansētāk artikulētā kinovalodā (kaut nekad nav saņēmusi akadēmisku kinoizglītību). Šī režisores spēja, atcerieties, šogad tikusi novērtēta ar vairākām laicīgām dekorācijām – gan balvu par labāko scenāriju Kannu kinofestivālā, gan simbolisku „Eiropas universitāšu diplomu” Eiropas kinoakadēmijas balvu pasniegšanā un pat Starptautiskās sinefilu biedrības balvu...

Filmas Laimīgais Lācars seanss kinoteātrī K.Suns svētdien, 10. februārī, - ŠEIT.

Saistītie raksti



Komentāri:


Anita
12.02.2019, plkst. 22:58

Priecaajos, ka atklaajaam Alises Rorvaheres debijas pilnmetrāžas filmu Dievishkhais kermenis Corpo seleste un raadiijaam kinoforumaa "Un Vaards tapa filma", arii Par "Briinumi" var lasiit te, KR



Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi