Ilze Burkovska-Jakobsena un Nora Ikstena. Par mātēm un meitām

Filma „Mans mīļākais karš” ir pabeigta, pasaulē jau ievērota un septembrī būs arī Latvijā. Filmai „Mātes piens” septembrī tikai sāksies filmēšanas periods, bet pasaules ceļus jau izstaigājis romāns, pēc kura šī filma top. Autores – režisore Ilze Burkovska-Jakobsena un rakstniece Nora Ikstena – iepazinās pēc Kino Rakstu aicinājuma un uzreiz atklāja, ka patiesībā abas dara vienu kopīgu, ļoti svarīgu un neatliekamu darbu. „Mēs, trauslās latviešu sievietes, sitamies te ar saviem politiskajiem stāstiem...,” smejas Nora. Bet vēl gan Ilzei, gan Norai tas ir arī mammas stāsts. „Tās mūsu mammas, viņas tādu spēku dod, viņas tev saka – ej uz priekšu, tev vēl ir duka iekšā!”

Foto: Agnese Zeltiņa

Nora Ikstena: - Ilze, mēs vakar skatījāmies tavu filmu, abas ar krustmeitu, manu māsasmeitu – viņa arī ir Nora. Skatāmies, skatāmies... un tad, kad tās govis sāka lidot ārā no lidmašīnas, mēs abas divas kā sākām raudāt! Un nepārstājām līdz pat filmas galam. Man, godīgi sakot, tā vienmēr ir ar Baltijas ceļa kadriem – tikko redzu, tā... Bet tās govis, tas bija...
Un taču vienā baigajā festivālā tā filma dabūja balvu, ja?

Ilze Burkovska-Jakobsena: - Jā, jā. Tas bija Francijā – Ansī, netālu no Lionas. Es pati tur nekad neesmu bijusi, bet jau tad šausmīgi sapriecājos, kad mūs paņēma tajā festivālā. Animatoriem tā ir tāda Meka, un man likās – tas ir ļoti, ļoti labi, ka pasaules pirmizrāde ir Francijā. Bet beigās izrādījās, ka mēs arī uzvarējām – vēl tāds bonuss visam priekam. Jā, tā saka, tas esot pasaulē nozīmīgākais animācijas festivāls.
Un jā, es varu atzīt, ka tā epizode ar govīm ir tas, kāpēc es to filmu taisīju.

Nora: - Nu tad bingo! Un tas ir reāls stāsts? Ka vienkārši vācieši savāc tās govis, un tad viņiem kaut kas lidmašīnā izrādās par smagu, un viņi met viņas ārā? Nē, nu tā ir filmas kulminācija, pilnīgi.

Ilze: - Jā, šito es jau [producentam] Guntim [Trekterim] stāstīju, tas iznāk kā vienā vecā anekdotē. Kad sāku pie tā visa strādāt, sapratu, ka ar īsfilmu tur nepietiks, tam ir jābūt pamatīgākam stāstam. Tad sākās vairāku gadu garumā cīņa par finansētājiem un atbalstītājiem, vajadzēja atrast formulu un dabūt to visu gatavu. Un tad, tajā dienā, kad filmai piešķīra naudu ražošanai, es Guntim teicu – redzi, bija padomju laikā anekdote par traku cilvēku, kurš gribēja tikt ārā no savas psihiatriskās slimnīcas. Viņš uzvedas normāli un pieklājīgi, ierodas pie komisijas, kas izlems, vai izlaidīs, vai nē, atbild saprātīgi uz visiem jautājumiem, bet tad viņam prasa – un kāpēc tu vadā līdzi saitītē ķieģeli? Viņš saka – tas nav ķieģelis, tas ir mans sunītis! Un viņu neizlaiž no trakomājas. Nākamajā gadā viņš atbild to pašu un atkal netiek ārā, bet trešajā gadā viņš saka – nē, nu saprotiet, man vienkārši tāds hobijs, es pastaigājos, un man ir ķieģelītis līdzi – tāda fiziska nodarbe; es saprotu, ka tas ir īpatnēji, bet nekas. Nu, tā kā viņš ir visu šo laiku labi uzvedies, viņu izlaiž. Un tad viņš iziet uz ielas, pagriežas un saka – redzi, Bobīt, kā mēs viņus apmānījām!
Tas stāsts, tā epizode, tas ir mans Bobītis.

Nora: - Un kurā gadā tu uzņēmi to filmu par savu mammu[1]?

Ilze: - Es viņu veidoju 2007. gadā, uz ekrāniem iznāca 2008. gadā.

Nora: - Jā, nu tā filma man arī, tā dokumentalitāte un viss... Es to kādas divas reizes redzēju. Un es atceros, ka tad, kad rakstīju Mātes pienu[2], man arī bija līdzīgas sajūtas – nu, zini, tie mātes un meitas stāsti...
Bet tagad, kad noskatījos jauno filmu Mans mīļākais karš, es domāju par tām atšķirīgajām pozīcijām. Piemēram, tavi vecāki. Tēvs it kā apzināti, māte pēc tam neapzināti, viņi ir tajā sistēmā iekšā, bet meitene – kas esi tu pati, jo tu galveno varoni nosauc savā vārdā –, kamēr tā meitene vispār pamazām tikai saprot, kas ar viņu notiek un ko tā sistēma nozīmē... Tā epizode ar draudzeni, pēc gadiem, kad viņa gandrīz izdarījusi pašnāvību... Un Mātes pienā savukārt pilnīgi cits, tur dzīvo jau dubultā realitātē, jo zina, kas ir patiesība. Tāpēc man bija ļoti interesanti skatīties – it kā līdzīgs stāsts, bet no cita...

Ilze: - No citas pieredzes. Mātes pienā man likās – tā ideoloģija meitai ir pilnīgi pakārtota, tā nav daļa no viņas, tas nav tik būtiski. Vienkārši ir tāds uzcītīgais skolnieks, kurš var labi izpildīt mājasdarbus, saprot gan matemātiku, gan literatūru, tam bērnam tas padodas un notiek. Savukārt man tīri dokumentāli ir tā, ka es nekāda labā skolniece nebiju.

Nora: - Ilze, bet vai nav tā, ka tu tomēr tad, kad taisīji filmu, taču turēji prātā to, kas mani, piemēram, šokē visus šos gadus, pa visu pasauli braukājot ar Mātes pienu... Ir pagājuši vairāk nekā piecdesmit gadi padomju režīmā, bet tas analfabētisms, kas joprojām valda Rietumu pasaulē, tajā pašā Norvēģijā... Neviens nezina to, kas reāli notika, visur jautājumi ir vieni un tie paši. Un es domāju – tāpēc daudzas vietas filmā ir tādas, kuras... Labi, mēs to zinām no galvas, bet var redzēt, ka tu ar tādu passion, ar tādu kaislību vēlreiz pasaki – tā bija, skatieties, kā bija! Vai ne? Vai, šos gadus Norvēģijā dzīvojot, tu arī esi jutusi, ka tur tomēr joprojām ir kaut kāda totāla un pilnīga neziņa par to, kas īstenībā notika?

Ilze: - Tas jau vēl nekas, ja būtu tikai neziņa. Tā jau ir visa mana motivācija, kāpēc es to daru. Protams, Latvijā tas varbūt izskatās tik naivi un tik elementāri; kā man viena kolēģe pirms daudziem gadiem teica – Latvijā jau tam vajag drosmi, atkārtot šīs banalitātes. Ja es nedzīvotu Norvēģijā un neredzētu, kāds ir viņu zināšanu vakuums, man nebūtu drosmes šeit, Latvijā, celt augšā šīs lietas.
Bet – neziņa ir tikai viena lieta. Otra lieta, vēl trakāka, ir tā romantizēšana – par to, cik labi bija Padomju Savienībā. It īpaši Skandināvijā, tur taču ir pilns ar komunistiem un sociāldemokrātiem.

Nora: - Kreisās idejas!

Ilze: - Jā. Viņi arvien vairāk idealizē to pasauli, kurā nekad nav dzīvojuši, viņiem liekas – paskatieties, cik skaisti, bezmaksas izglītība, bezmaksas medicīna, visiem ir darbs! Un „…nenoliedziet, cik svarīga loma tika piešķirta kultūrai, kā pie jums atbalstīja kultūru, kā jūs tur varējāt izpausties…”, un tādā garā... Tu viņam vari stāstīt un saukt ciparus – vai jūs zināt, cik tūkstoši bija Gulagā, vai jūs zināt, kā cilvēkus apspieda, vai zināt, ko nozīmē vispār neatļauties pašam domāt brīvi un visu laiku cenzēt savas domas, ko tas nozīmē?... Bet viņiem iestājas tas, ko mēs saucam „kā pīlei ūdens” – viss aiziet garām un ne uz vienu nekādi neiedarbojas.

Man brīžiem, protams, aptrūkstas argumentu, tad es bieži vien atkal runāju par savu ģimeni un stāstu, cik nepatiesi un netaisnīgi bija tas, ko ar cilvēkiem šeit darīja. Mēģinu pierādīt – paskatieties, tas taču ir genocīds pret savu tautu, un vēl daudz lielāks mērogs ir tajā, ko izdarīja Staļins, nevis tajā, ko izdarīja Hitlers; tad kāpēc jūs nosodāt Hitleru, bet neesat spējīgi paskatīties uz to autoritāro, kas ir Staļinam?

Un tad, kad es nogurstu, paldies Dievam, man ir vīrs, kurš labi zina Latvijas vēsturi, tad viņš nāk talkā...

Nora: - Jā, es tev pilnībā piekrītu. Mums ir jāstāsta vēl un vēlreiz tas stāsts – tu caur filmu, es caur grāmatu… Es zinu, septiņdesmito gadu sākumā, kad Simona de Bovuāra un Sartrs Francijā aizrāvās ar kreisajām idejām, viņiem likās, ka tur ir tā eksotika, Padomju Savienība, viss! Un viņi atbrauca uz Lietuvu, ir tādas fantastiskas Antana Sutkus fotogrāfijas, kur Sartrs staigā Kuršu kāpā. Un tad, kad viņi ieraudzīja, kas notiek īstenībā, kāda patiesībā ir tā kreiso ideju realitāte, par ko viņi līdz šim baigi jūsmoja, tad viņi vienkārši principā mainīja savu domāšanu. Rietumu sabiedrībā vienmēr ļoti izplatīta bijusi tā „bērnišķīgā kreisuma slimība”, kā to nosauca kāds no komunisma teorētiķiem.

Ilze: - Jā, tas ir viens. Bet otra lieta, kas mani vēl vairāk izbrīna Rietumos, ir tie vēl kreisākie, vēl sarkanākie, kas ideoloģiski bijuši vēl tālāk iekšā tajās austrumu komunistu partijās, – Norvēģijā, piemēram, ir bijuši ne tikai ļeņinisti, bet arī maoisti vai pat tādi, kas simpatizējuši, teiksim, sarkanajiem khmeriem – un tā taču vispār ir slepkavošana bez jebkādiem kompleksiem. Staļins vēl mēģināja kaut ko slēpt, bet sarkanie khmeri terorizē atklāti, tā ir klaja vardarbība...
Jā, paaudžu paaudzēs mums ir jāstrādā un jāatkārto, tur neko nevar darīt.

Nora: - Bet man, piemēram, gan kad tavu filmu noskatījos, gan kad ceļoju līdzi savai grāmatai, tomēr ir baigi labā sajūta, ka mēs varam strādāt un skaidrot ar mākslas formu, tas tomēr ir daudz iedarbīgāk, nekā stāstīt kaut kādu statistiku, kā bija.
Es atceros, kad pirmo reizi nokļuvu Ņujorkā, man bija kādi divdesmit seši gadi, aizbraucu uz tādu rakstnieku saietu, kur baigi smalkā publika, visādi Ņujorkas izdevēji un tā. Un mums izraisījās politiskā diskusija, kur es, tāds skuķis ar bizi, paziņoju, ka Staļins darīja to pašu, ko Hitlers... Ar mani vienkārši vispār vairāk nerunāja, mani vairs neaicināja. Jo tajā laikā, vēl deviņdesmitajos gados, Amerikā pieminēt to, ka Staļins un Hitlers bija divi līdzvērtīgi psihi un viņu nodarījumi būtībā sadalīja pasauli... Tas nebija vienkārši, jo „uzvarētājus netiesā”, un viss.

Ilze: - Un cik veiksmīga ir tā propaganda! Tā strādā vēl joprojām, tā strādā mūsdienās, un cilvēki, lai gan var pat izlasīt visādus statistikas ciparus, tomēr, vienalga, vairāk piedos Staļinam, nekā tai zvērībai, kas bijusi no vācu puses.

Nora: - Un mēs te, trauslās latviešu sievietes, tagad sitamies ar saviem politiskajiem stāstiem... (Smejas.)

Ilze: - Man reizēm vēl arī uznāk niknums, kad tie kreisie man pārmet par mūsu, latviešu veidu, kā mēs stāstām, – „…jūs te ieņemat to savu upura pozīciju...” Es saku – tā nav upura pozīcija, ļaujiet mums izstāstīt! Kāpēc tad jūs nepārmetat, piemēram, ebrejiem, ka viņi ieņem upura pozīciju, kāpēc jūs pārmetat mums? Mēs esam tik ilgi bijuši situācijā, kur mums visu laiku bradā pāri no labās un no kreisās puses, un tad jūs teiksiet, ka mēs ieņemam upura pozīciju?! Tas nozīmē mums aizlīmēt muti, un vairs neviens nedrīkst runāt? Un tas arī ir jāsaprot – ja mums neļaus izstāstīt, tas vienkārši vilksies ilgāk.

Nora: - Jā, tieši tā. Kāpēc lai pēc tāda vēstures noilguma mēs nepastāstītu savu patieso stāstu, kāds tas bija? Ja tā padomā, tik salīdzinoši vēlu arī Lietuvā un Igaunijā parādījās tās smagās izsūtījuma filmas, kā mūsu Melānijas hronika, – jo mēs jau neesam tādi patiesības izbļāvēji, mēs jau nekad neesam tādi, kas ies un sitīs sev pie krūts... Tātad bija vajadzīgs kaut kāds noilgums, kaut kāds laiks, bet tomēr pasaulei ir tiesības vēstures patiesību uzzināt un mums ir tiesības to izstāstīt. Tas taču ir tieši tas pats, kā jau tu teici, – ebreji ir stāstījuši savu holokausta stāstu, armēņi ir stāstījuši genocīda stāstu, ukraiņi savu golodomoru… Un ir ļoti labi, ka tas saiet kopā arī ar mūsu personīgo stāstu.

Nora: - Man tavā filmā ļoti patika tās it kā bezpersoniskās, bet ļoti personiskās acis. It kā tāds tukšums…

Ilze: - Viņas ir tā kā tukšas, jā.

Nora: - Tu tā biji domājusi?

Ilze: - Ka acis ir tādas tumšas un mazliet baisas?

Nora: - Jā.

Ilze: - Man vienkārši ļoti gribējās strādāt tieši ar to konkrēto norvēģu mākslinieku, un tas ir viņa stils. Man liekas, tas ir tas viņa kontrasts, ka viņš savos zīmējumos spēj apvienot to, kas ir baiss, un to, kas ir mazliet komisks. Gan bērnišķīgs, gan arī nopietns. Protams, ir ārkārtīgs izaicinājums tā taisīt filmu – kā tu dabūsi emocijas ar tādām acīm? Man tomēr liekas, mēs spējām ar visu pārējo mīmiku iedabūt emocijas sejās. Bet izaicinājums tas ir, jā.

Nora: - Filmā visu laiku, man liekas, ir tā trauslā robeža starp šausmām un spēles prieku.

Ilze: - Starp naivo un šausmīgo.

Nora: - Jā.

Ilze: - Jo, kamēr tu audz, tu jau nesaproti. Ne to, ka tās nevainīgās lietas no malas var kļūt liktenīgas, vai tās frāzes, kuras tu kaut kur izdzirdi… Ne to, ka vienai parastai sarunai pēkšņi var būt fatālas sekas. Tas nav tik konkrēti šajā filmā, bet ir arī tavā grāmatā. Par to, ko nemāca skolā, bet bērns tikai godīgi atbild uz jautājumu.

Nora: - Un vienlaikus nodod.

Ilze: - Jā, izrādās, ka nodod, pats nezinot. Par to es tieši domāju, tavu grāmatu lasot – ka bērns mēģina godīgi atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem, bet iekrīt un tikai pēc tam saprot, ko izdarījis. Bet viņš arī nevar citādāk, jo viņš taču ir audzināts būt godīgs!

Nora: - Jā, un viņš pat nevar iedomāties, ka tā meitene atbildot varētu melot, vai ne?

Ilze: - Jo cilvēks jau nav pēc dabas tendēts uz melošanu, tur jābūt ļoti viltīgam un atjautīgam, ar spēju sevi pasargāt, saprotot, ko varētu pateikt. Vai arī jābūt vienkārši jau talantam melot. Bet, man liekas, tā ir lieta, kas latviešiem kaut kā nesanāk.

Nora: - Es reizēm domāju, kā tu tīri psiholoģiski juties, kad tu uzņēmi filmu par mammu… Un mamma pēc tam nomira, vai ne?

Ilze: - Jā.

Nora: - Kā tu juties, atgriežoties atkal turpat... Es nekad nevaru kaut kur tā atgriezties, man no Dzīves svinēšanas vajadzēja divdesmit gadus līdz Mātes pienam, un tas mammas stāsts jau tik un tā nav beidzies – tev droši vien tāpat, viņš līdz mūža galam paliks ar tevi. Bet es domāju – tajā jaunajā filmā taču tev bija kaut kādā veidā atkal jāatgriežas pie visa tā, pie ģimenes...

Ilze: - Jā, tāpēc man tik šausmīgi grūti gāja, man negribējās. Man likās, ka es jau to esmu darījusi, ka es atkārtojos, un arī no radoša cilvēka viedokļa man likās, ka tas ir slikti. No otras puses, es saprotu, ka stāstam tas ir vajadzīgs. Un vēl labāk es saprotu, ka ir tik maz cilvēku, kas redzējuši filmu par mammu, tagad tā ir pavisam cita auditorija. Arī caur šādu animācijas festivālu mēs sasniedzam pavisam cita veida skatītājus. Un patiešām, kamēr mēs mēģinājām pieteikt filmu kā dokumentālo stāstu, mums gāja diezgan grūti. Bet, tikko tas tika apzīmogots kā animācija, uzreiz atradās pavisam cita publika, un viņi ir tādi, kā to teikt, rotaļīgāki, varbūt atvērtāki citām formām...

Nora: - Un tagad tā filma tevi turēs aiz čupra ļoti ilgi.

Ilze: - Nu jā, tā man tagad sanāk, ka ir ļoti jādomā, ko darīt. Piemēram, tagad būtu jābrauc uz Šveici, jo festivāls grib, lai es tur atbildu uz jautājumiem. Tad ir nākamais festivāls, kuru es vēl nedrīkstu izpaust, tur atkal man jābūt klāt, ir jāatbild uz tiem jautājumiem un jāpiedalās.

Nora: - Tad tu dabūsi ugunskristības. Es pēc Mātes piena esmu vienkārši jutusies kā tāds... Tu saproti, ka tas nav tikai tavs personīgais stāsts. Tev būs jāstāsta un jāstāsta, un jāstāsta par to, kas notika, kāpēc tas notika. Un it īpaši, kā tu teici, ja tu tagad esi atkal pavisam citā, animācijas kontekstā...

Ilze: - Nu, tā sfēra ir tāda... Ir cilvēki, kuriem patīk zīmējumi un spēlēšanās. Jā, man tā ir mazāk zināma pasaule.

Nora: - Un tev būs tas jāsavelk kopā. Tu būsi arī kā politiskais vēstnieks. Tas ir pilnīgi droši.

Ilze: - Interesanti, ka filmai pirmās recenzijas bija franču, spāņu, itāļu un vācu valodā, un tās visas, paldies dievam, ir atminējušas to, ko es gribēju pateikt, – ko nozīmē uzaugt autoritārā režīmā. Ka viņi tiešām to ir saskatījuši, kritiķi un skatītāji, to viņi izceļ un saviem lasītājiem atkārto – to politisko vēstījumu, kas man tur ir iekšā. Jā, daudzi no viņiem raksta – redziet, kā mēs nezinājām, ko nozīmē dzīvot Padomju Savienībā, ko nozīmē uzaugt pēc Otrā Pasaules kara tajā jūsu valstī, kas bija galīgi ciet, un mums nav ne jausmas, mēs taču nezinājām, kur jūs vispār esat...

Nora: - Tas tev ir tagad priekšā, jo ar šo stāstu tu kļūsi par tādu, kā saka, messenger, vai ne. Tev būs jāstāsta arī tas vēstures stāsts, tas ir noteikti. Es atceros, kā mana krustmeita… vispār viņa bija viens no pirmajiem cilvēkiem, kam es lasīju priekšā Mātes pienu. Viņa mani par Oku sauc jau no bērnības un, kad tas manuskripts bija izlasīts, viņa teica – bet, Ocīt, kā jūs ar mammu vispār izaugāt par normāliem cilvēkiem, ja jūs tā dzīvojāt?!

Norai tagad ir divdesmit četri gadi, tad viņai bija divdesmit viens. Cik taviem bērniem ir?

Ilze: - Manai meitai ir divdesmit viens. Un puikam deviņpadsmit.

Nora: - Nu jā. Un es domāju – mēs jau nekad ikdienā tādus stāstus nestāstām, tāpēc varbūt arī tavi bērni caur to filmu tagad paskatās pilnīgi citādāk uz tavu bērnību, uz to, kā tu attīstījies kā cilvēks, un kas tas bija par laiku… Viņi ir redzējuši filmu? Ko viņi saka?

Ilze: - Viņi jau nav objektīvi... (Smejas.) Viņi ir dzīvojuši bez manis, lai es to filmu uztaisītu. Un tik daudz, cik viņi jau mani ir atbalstījuši – mamma, turies... Jo zini, kā – bieži gadās pinkšķis, bieži ir nespēks un kaut kādi dziļie izmisuma brīži, kad neiet, un nevar, un visādas šausmas, kas tur nāk līdzi, arī ar to, ka finansēšana gāja grūti... Tad jau paliek tikai bērni, kuri saka – turies, mamma, turies, beigās būs labi...

Nora: - Man tieši tāpat bija ar krustbērnu. Atceros, es viņai lasīju skaipā, Nora jau bija Anglijā, viņa mūziku izstudēja Gildfordā. Es lasīju, un man pilnīgi nāca tādi emocionāli viļņi, pār mani it kā gāzās tas viss, ko es biju uzrakstījusi. Un tik jocīgi – ja es nebūtu saņēmusi no viņas to emocionālo atbalstu... Vai tev nav tā pati sajūta, kad tu par mammu filmu uzņem, ka tas tomēr ir baigi, iznest to personīgo stāstu ārpusē?

Ilze: - Toreiz, ar mammas filmu, es veselu gadu cīnījos, man divi nelieli fondi bija iedevuši naudu Norvēģijā, un es jau sāku domāt – okei, ir kaut kādi arhīva materiāli, tādu puslīdz ciešamu filmu ar to naudiņu varu tā kā savilkt, varbūt uztaisīt īsāk, nu kaut kā jātiek ar godu galā. Jo es biju ilgi braukājusi pa visādiem pičiem,  bet valsts televīzija man ilgi neatbildēja, vai varētu finansēt šo projektu... Un tad – ir 2006. gada 29. decembris, man atnāk e-pasts no Norvēģijas valsts televīzijas. Es domāju, viņi vienkārši paskatījās, ka gads beidzas un paliek nauda pāri... Un viņi man raksta – ziniet, mēs ņemsim to jūsu filmu atbalstīt.

Nora: - Tas ir tas Bekons, sviests…?

Ilze: - Jā, Bekons, sviests un mana mamma. Mēs bijām Norvēģijā tikko nopirkuši māju, un mamma bija pie mums ciemos uz Ziemassvētkiem, līdz otrajam janvārim. Tā e-pasta ziņa bija ļoti iedvesmojoša, jo es zinu – tikko tev partneros ir Norvēģijas valsts televīzija, tad paveras arī citi fondi. Un es tik priecīga – re kā, mammu, mēs pavasarī filmēsim! Bet mans vīrs saka – tu nointervē mammu tagad. Es saku – mēs taču pavasarī kārtīgi visu sāksim, tad es to darīšu. Viņš saka – jā, bet viņa ir tagad šeit, nointervē! Un 2007. gada 1. janvārī gandrīz visu dienu es sēdēju ar mammu istabā un ierakstīju interviju, prasīju visu pēc kārtas, kas man bija viņai jājautā. 2. janvārī viņa brauca prom un es kaut kā vēl iekāpu līdzi vilcienā līdz nākamajai stacijai, mēs uzfilmējām to ainu, kā viņa brauc.

Kāpjot ārā, es jautāju – mammu, un ko tu man novēli? – Es novēlu, lai tev nekad nebeidzas idejas.

Un pēc tam visu pavasari jau notika visādas jocīgas lietas, nevarēja saprast, kas viņai īsti ir – ārsti domāja, ka sirds, vai nu miokardīts, vai kas tamlīdzīgs. Vajadzēja sākties filmēšanai, bet viņa jau bija slimnīcā. Tad viņai noteica diagnozi, tas jau bija maijs, un viņa mira mēneša laikā. Tā ka patiesībā man bija tikai tā intervija un viss līdz tam safilmētais, diezgan ierobežots materiāls filmai. Un viss, ko es biju plānojusi darīt, vairs nebija iespējams.

Nora: - Tad tu liki vienkārši tādiem flešbekiem, vai ne, stāstīji.

Ilze: - Jā, un tagad nāk atbilde uz tavu jautājumu. Man viss notika paralēli, sākumā vajadzēja tikt galā ar to, ka mamma ir slima, būt Auces slimnīcā ar māsu kopā, mammas pēdējās dienas pavadīt un aizvadīt. Pēc tam mums vajadzēja nokrāmēt visu to lauku māju un dzīvokli Pļavniekos iztukšot. Tad es ķēros pie montāžas un sev teicu – tagad vienkārši nedrīkst neko domāt par to, ka tā ir mana mamma. Ir jādomā tikai par to, ka tā ir filma.

Tā es visu 2007. gada rudeni un ziemas sākumu sēdēju montējot, un ir tādi brīži, kad tevī parādās... Man, piemēram, ir šitāda rokas kustība, tā ir mammas kustība. Ir kaut kāda mīmika manā sejā – es redzu, es atpazīstu. Bet tie ir tie brīži – nedomā! Nedomā, montē... Es sev pateicu – tu raudāsi tad, kad nodosi filmu, tagad nē. Dabiski, ka sāp, tas viss notika dažu nedēļu laikā. Tev jāpabeidz filma, un tu visu laiku redzi mammu. Un montāžā katrs filmas gabaliņš ir jāskatās vairākas reizes. Ir tā, ka dur sirdī, bet jā... Sapratu, ka man tās bēres, mana atvadīšanās no mammas, būs pēc tam, kad filma būs nodota.

Nora: - Es nezināju šo tavu stāstu! Iznāk, ka tu vispār esi to pilnīgi tik ekstrēmā situācijā darījusi, tev filma ar mammas aiziešanu pilnīgi pārklājās! Man vajadzēja divdesmit gadu distanci, lai es vispār...  Man bija divdesmit astoņi gadi, kad iznāca Dzīves svinēšana, mans pirmais romāns, un es saņēmu signāleksemplāru savas mammas bēru dienā. Mana mamma nekad neizlasīja to grāmatu. Un man vajadzēja divdesmit gadus, lai nonāktu pie Mātes piena, un pat ar to distanci man likās, ka tas viss vēl ir tik dzīvs... Tāpēc es tagad skatos uz tevi, un man acis kā šķīvji, ka tu varēji to vēl izdarīt tā, ka tev pārklājas tas laiks...

Ilze: - Jā, bet tagad tev ir tādi teikumi, kuri man ir ļoti mīļi, un man viņi liekas dzīvi un precīzi – jo tev ir bijuši tie divdesmit gadi, kuros šie teikumi tevī var nobriest, tu atradi pareizos vārdus. Ja tev būtu bijusi situācija, ka laiks spiež, tev ir jāraksta un jānodod tajā brīdī, kā tas ir kino – tev ir piešķirta nauda, tev ir jānodod filma... Tāpēc jau varbūt cita forma tevī ielīst.

Nora: - Es nezinu, es to jūtu, un man liekas, ka tev varētu būt līdzīgs stāsts, – tu jūti, ka tā mammas enerģētika kaut kādā veidā strādā, ka viņa tevi radoši nes uz priekšu pat tad, ja tu saki – nē, viss... Man ar Mātes pienu tagad ir tā – iznāk tulkots vienā valstī, otrā, trešajā, ceturtajā... Es jau saku – nē, nu pietiek, pietiek! Un tagad vēl filma!

Ilze: - Jā, tagad sāksies otrais vilnis.

Nora: - Jā, ar Ināru Kolmani. Atkal bija atbraukuši filmētāji pie manis, gājām cauri atkal visām fotogrāfijām... Un tad tu saproti, ka tās mūsu mammas, viņas tādu spēku dod, viņas tev saka – ej uz priekšu, tev vēl ir duka iekšā! Kad tev pašai liekas, ka tu jau esi galīgās lupatās.

Man likās, ka Mātes piens mani samals tādās lupatās, ka es nepiecelšos, fiziskās un garīgās.

Ilze: - Un to tajos teikumos var just, ka tas ir smagi – atklāt kaut ko tik spēcīgu un dziļi iekšā. Tas, ko tu esi sapratusi, tas jau ir vairākās paaudzēs. Tur jau nav tikai viena mamma, tur ir arī mātes māte, tā jau ir tā stīga, kas iet cauri paaudzēm. Par to, ko nozīmē sievišķību vairākās paaudzēs iznest. Un ne tikai sievišķā enerģija, bet arī dzīves dzinējspēks. Tas, ko tu saki – ir tā paaudze, kura tevi dzen, tev ir jāturpina, tev ir jāturpina! Un – kāpēc tieši tev ir jāpasaka tas, ko tu saki.

Nora: - Un vēl mani interesē, kā tavi cilvēki, kas ir tev apkārt, – pieņemsim, māsa, vīrs, bērni –, kā viņi reaģē uz to? Man bija ļoti neviennozīmīgas situācijas ar saviem tuviem cilvēkiem pēc Mātes piena. Vai viņiem nav tā sajūta, ka tu kaut ko ļoti personisku iznes ārā, veselu ģimenes stāstu?

Ilze: - Tas vienojošais ir, ka tas ir stāsts par Latviju, un tad cilvēki jau arī tā kā vairāk parakstās un piedod to personīgo, tāpēc, ka viņi zina – tā ir Latvijas pārstāvēšanas misija. Jo, ja citās valstīs to skatās, tad arī viņi piedaloties ir palīdzējuši veidot šo stāstu par mums, tikai vairāk vai mazāk no mūsu dzimtas skatu leņķa.
Un man jau vēl ir, ko stāstīt. (Smejas.)

Nora: - Nu jā, man jau arī vēl būtu daudz visa kā...

Ilze: - Vai ne?! Es gaidu, kad būšu kārtīgi veca, tad varēšu vairāk izpausties.

Nora: - Bet patiesībā tomēr es domāju... Nu labi, tagad vispār mēs esam vēl citādāki pēc visa tā, kas pasaulē nesen pārdzīvots, bet – kāda jēga vispār ir stāstīt ne-personīgus stāstus? Es, piemēram, vispār nekad neesmu sapratusi, teiksim, fantastikas žanru literatūrā. Mani absolūti neinteresē kaut kāda izgudrota divtūkstoš-sešdesmit-velns-zin-kura gada realitāte, vai Zvaigžņu kari, vai kas. Kas tas vispār tāds ir? Par ko tas ir?! Tā ir slēpšanās no dzīves, no realitātes, kaut kāda kvazi-eksistence! Kas tad ir tava dzīve, tava māksla, galu galā?

Ilze: - Es to vienkārši redzu tā – ir cilvēki, kam vajag to buferi, kaut kādu filtru vai pastarpinājumu pa vidu, un tieši tāpēc, ka tas ir tik sāpīgi. Es saprotu to rotaļīgumu, man patīk visi tie izdomātie tēli, man patīk, ja var izdomāt visādas lidojošas govis un spēlēties ar kaut kādiem fantāzijas lidojumiem un ražojumiem. Un tajā pašā laikā vislabākā zinātniskā fantastika ir padomju filma Kin-dza-dza, tur tu skaidri saproti, cik ģeniāli ir uztaisīt zinātnisko fantastiku, kritizējot Padomju Savienību. Katram autoram tomēr ir sava lieta.

Nora: - Es, protams, uzreiz atkal atcerējos tavas filmas kulminācijas kadru, tās lidojošās govis, tikai tam ir traģiskas beigas. Tas kadrs, viņš ir tik… tu galvā domā – hm-m, tā nevar nebūt fantāzija, bet tajā pašā laikā tas viss ir tik reāls, nevienā brīdī nav sajūta, ka režisore ir tur ielikusi kaut kādu fantāzijas elementu. Un tagad tu saki, ka tas ir reāls stāsts.

Ilze: - Tas ir Arnolds Plaudis, tas ir viņa bērnības stāsts. Es to izlasīju pilnīgi nejauši, krāmējoties pa mammas milzīgo bibliotēku, kad bija jāpārdod dzīvoklis. Viena mana draudzene, kura dzīvo Mārupē, atvēlēja man pagrabā vietu grāmatu kastēm, un, šķirojot tās grāmatas, zini, kā, tu nemitīgi atrodi vienu, atrodi otru… Un es sēžu tajā Mēmeles ielas pagrabā, un atveru mazu, īpatnēju padomju grāmatiņu – Ļeņina komjaunatnes prēmijas laureāti stāsta. Un tur – filmas Strēlnieku zvaigznājs [piezīme] radošā grupa ir saņēmusi Ļeņina komjaunatnes prēmiju, un Arnolds Plaudis stāsta kaut ko šitādu no savas pēckara bērnības! Viņš saka – saprotiet, tas ir pilnīgs Fellīni, es to piedzīvoju, no šitā taču ir jātaisa kino! Un es tagad domāju – nu re, ir pagājuši 35 gadi, un neviens šo filmu nav uztaisījis. Bet es to tik dzīvi redzu, un man sāp – tad man tas ir jādara! No tā arī tas viss sākās.

Nora: - Paklau, nu tieši tāpat neviens nevar noticēt tam, ka Mātes pienā reāls stāsts ir tas, kur ienāk Vinstons no Orvela 1984! Un tāpat, kā tu saki, grāmata ir kaut ko rosinājusi... Ikšķiles luterāņu baznīcā visus padomju laikus glabājās aizliegtās grāmatas, kuras kaut kādā veidā no Rietumiem kāds ieveda Latvijā, tad tās čeka konfiscēja un novietoja Ikšķiles baznīcā, tā bija Valsts Lāča bibliotēkas filiāle. Jo – ko citu ar tām grāmatām darīt? Piemēram, Orvela 1984 pirmais latviešu tulkojums iznāca Zviedrijā, trimdā, 1954. gadā, apgādā Ziemeļblāzma, to iztulkoja trimdas tautieši, bet kāds to grāmatu pa kluso sešdesmitajos gados bija atvedis uz Latviju. Grāmatu čeka konfiscēja, noplēsa tai vākus, lai neredzētu, kas ir autors (tā viņi darīja ar visām šīm grāmatām) un nolika Ikšķiles luterāņu baznīcā.
Un man visu laiku tas Vinstons pa galvu maisījās, kamēr es rakstīju. Es domāju – tas taču ir reāli, ka Jese strādā par apkopēju un atstiepj to grāmatu bez vākiem, un mana mamma tiešām realitātē lasīja ļoti daudz grāmatu, viņa lasīja arī angļu valodā. Bet te – viņa nezina neko ne par Orvelu, ne par 1984, viņa vienkārši lasa. Un tad, kad es stāstu šito stāstu, kādā veidā tā ziņa radošajā procesā atnāk pie tevis, tā ir fantastika!

Kāpēc tu atradi tieši to grāmatu un izlasīji tur tās Plauža atmiņas, vai ne?

Ilze: - Jā, no visas tās kastes tu tieši to grāmatu paņem rokā...

Nora: - Un vēl tāda kaut kāda komjaunatnes prēmijas grāmata...

Ilze: - Jā, tu paver pirmo vāku, un viss liekas smieklīgi, un tad tu izlasi iekšā tikai to vienu rindkopu, to, kura tev ir nepieciešama.
Bet pastāsti par Jesi – viņa arī ir reāls cilvēks?

Nora: - Mans tēvs, man liekas, joprojām nesaprot, ka Jeses prototips ir viņš. Viņš vienmēr prasa – kur es esmu grāmatā, kur es esmu grāmatā? Tomēr Jese ir reāls stāsts – manai omītei bija krustmeita, brāļameita, un viņa bija tas, ko sauc laikam par hermafrodītu, es nezinu. Viņu sauca Ilzīte, un viņa bija tāds labsirdības iemiesojums! Vienkārši eņģelis mūsu ģimenei.
Bet tad, kad es rakstīju Jesi, tad domāju principā, protams, par savu tēvu, kurš tos divdesmit un cik, gandrīz trīsdesmit gadus mammai bija eņģelis. Tomēr es domāju arī par Ilzīti, par to beznosacījumu mīlestību, kā tas saslēdzas.
Vienīgais varbūt izdomātais tēls grāmatā ir Serafima, to pareizticības līniju es ieliku, pirmkārt, tāpēc, ka pati esmu pareizticīgs cilvēks un man šī garīgā pieredze ļoti daudz ko nozīmē. Un otrkārt, tāpēc, lai tur būtu, zini, tāds plāksteris – ka vismaz kaut kas vēl ir, ka visās tajās šausmās eksistē kaut kāds garīgais balsts, kaut kas tāds labs.

Ilze: - Tas tēls, tas jau ir tas fantastiskais. No vienas puses, man liekas, tik ļoti klišejiska slāvu sieviete, kurā ir mīlestība, nespēja aiziet, dziļas ilgas būt mātei.

Nora: - Un no otras puses – kā viņa pārkāpj to visu.

Ilze: - Jā, bet tā ir padomju cilvēka dzīves, tā teikt, nospiestā daļa. Bet viņa liekas arī absolūti konkrēta, tieši tāpēc, ka viņa ir tik vispārīga. Tāpēc viņa ir tik dzīva.

Nora: - Jā. Bet es vēl tev gribēju pajautāt... tas ir otrs spēcīgākais moments filmā, kur tu sēdi ar savu draudzeni jau pēc gadiem. Vai viņa tev to pašnāvības stāstu izstāsta tikai tad, kad tu filmē? Vai arī tu jau zināji, ko tas viņai nozīmēja, tā izdzīšana no skolas?

Ilze: - Es zināju, tāpēc ļoti gribēju, lai viņa to stāsta arī filmā. Bet tāpēc es sevi uzskatu par tādā ziņā švaku dokumentālisti, jo man ir grūti cilvēkus filmējot piespiest. Un, jo tuvāks cilvēks, jo grūtāk viņam, latviski sakot, braukt virsū – „saki konkrēti, saki konkrēti!” Viss tas par to dienu, kā viņa domāja, kā viņa plānoja, es zināju to epizodi, mēs kaut kad par to esam runājušas. Ilga ir manas meitas krustmāte, viņa savā ziņā ir pārņēmusi mammas funkciju manā dzīvē. Ja kaut kas nav, tad zvani Ilgai...
Turklāt man bija jāpārfilmē tā epizode, jo filmā vajag skaistu naratīvu, kas iekļaujas vienā minūtē. Cilvēkam ir liktenīgs pārdzīvojums, un mums tas ir jāizstāsta konkrēti. Es atceros, ka bija ļoti smagi to viņai prasīt – nu, kā tad tu domāji pakārties, kā tu to izplānoji, kur tu ņēmi striķi?

Nora: - Tu teici, ka nākamās filmas uzņemsi Latvijā.

Ilze: - Jā.

Nora: - Kāpēc tu tā esi izdomājusi?

Ilze: - Tāpēc, ka mans nākamais stāsts, ko plānoju... Pirmkārt, es tagad gatavoju īsfilmu, man vairs nav bail no aktieriem, es esmu gana veca.

Nora: - Cik tev ir gadu?

Ilze: - Četrdesmit astoņi.

Nora: - Nu, es esmu vecāka, man ir piecdesmit... (Smejas.)

Ilze: - Paldies dievam, ka mēs novecojam un nemirstam jaunas. Mans tēvs bija kā Džeimss Dīns. Nomira jauns.

Nora: - Un mans tēvs! Zini, kāda manam tēvam ir iesauka? Viņš ir Ikšķiles Džeimss Bonds. Viņam ir septiņdesmit astoņi gadi, un viņš ir tādā formā! Fantastisks.

Ilze: - Nu jā, tātad es sāku filmēt augustā, būs īsfilma, par pieaugušas mazmeitas un vecāsmammas attiecībām. Tēma par to, ka mīlestība nekad nebeidzas. Par to, ka cilvēki varbūt dzīvo tajos dažādajos sociālajos burbuļos, dažādās savās iedomu pasaulēs un atšķirīgās ikdienās, bet ģimenes saites un tuvība vienam ar otru, tas tomēr paliek pamatā, neskatoties ne uz ko. Un pēc īsfilmas es plānoju spēlfilmu ar aktieriem.

Nora: - Bet tu zini, kāpēc es tev to jautāju? Tas ir tik labi, ka tu to darīsi Latvijā! Jo redzi, es atceros, kā jutos Londonas grāmatu gadatirgū, kad sākās visa tā sniega bumba. Pēkšņi mūs ar Kārli Vērdiņu uzaicina BBC Live ziņas, televīzija – BBC studijā! Man ir fotogrāfijas, kur es ienāku, tāda sakrāsota vaska lelle, mati tā sapūsti ar laku...

Ilze: - Kā ķivere.

Nora: - Kā ķivere, jā. Un tad sākas tā intervija, tur ir Soviet Milk uz galda, un diktors man jautā – how does it feel to be famous? Mēs ar Kārli diezgan apstulbuši, un es domāju, ka tas anglis vispār nesaprata manu domu, viņš tikai tā smaidīja – gan jau tas sižets paies un viss aizmirsīsies, ja.... Bet es viņam teicu, kā patiešām domāju – tas ir tik forši, ka tā grāmata ir uzrakstīta latviešu valodā un, lai to izlasītu citur pasaulē, viņa ir jāpārtulko japāņu, angļu, vācu, franču, whatever... Bet grāmata ir uzrakstīta latviešu valodā, un filma tiks uzņemta Latvijā. Kopprodukcija, bet Latvijā. Un tas ir tik labi, ka tu taisīsi kino šeit... Jo, saproti, tas ir tas īstākais – nevis tu kā tāds, zini, melnais vergs, pārdod savu stāstu, lai pēc tam ar to dara, ko grib. Nē, tas ir mūsu stāsts, un mēs stāstām savā valodā. Mēs stāstām no sava konteksta, no sava skatu punkta. Take it or leave it. Tā, man liekas, ir baigi labā sajūta, vai ne?

Ilze: - Nu jā, tā tas ir... Vienkārši man ir iekšā dzenulis un kaut kāds tāds formulējums – ja es to neizdarīšu, tad es sajukšu prātā. Jā, tā ir...

Nora: - Un galvenais, Ilze, kas ir forši – kā tu teici, mēs paliekam vecākas... Man vairs nav nekādu problēmu sev atzīties, ka es neesmu normāla! Man galvā visu laiku notiek paralēlā realitāte... Protams, man ir ķirbju dārzs, es labi gatavoju, es varu māju kārtībā turēt. Bet puse smadzeņu man eksistē citā realitātē! Kāpēc man kādam tēlot un teikt – nē, nē, nē, viss ir kārtībā, es esmu tāpat kā visi, viss ir labi, viss ir... Nav! Radošie cilvēki ir citādāki, kas tur ko slēpties.

Ilze: - Un vēl jau tas trakums, ka neviens cilvēks nav tā līdz galam pilnīgi normāls... Man liekas, ir jāpalīdz visiem cilvēkiem saprast – mīļie, labie, piedodiet, mums katram ir sava blusa un, jo mēs vairāk mēģināsim viens otram līdzināties, jo sliktāk būs. No tā jau arī tās šausmas psiholoģiskajā saskarē rodas, ka tu mēģini pielāgoties kādam citam un tev nav drosmes būt sev pašam. Un par to man ir briesmīgi žēl jauniešu un bērnu, ka notiek tik milzīga sevis laušana tāpēc, lai pielāgotos citiem, jo bērnam un jaunietim, protams, ir svarīgs tas citu viedoklis un citu tiesāšana. Un, lūk, atvieglojuma sajūta atnāk tikai tad, kad tu vari pateikt – tagad es esmu pieaudzis, tagad man ir drosme būt pašam. Tāpēc, man liekas, ir laimīgi tie, kas ir jauni un spēj būt paši savā ādā.

Nora: - Cik gadus tu esi Norvēģijā nodzīvojusi? Daudz?

Ilze: - Daudz.

Nora: - Vairāk nekā divdesmit, ja? Es Norvēģijā esmu ļoti daudz bijusi, ar savām profesionālajām lietām, uz lasījumiem. Man arī Dzīves svinēšana iznāca norvēģu valodā, tagad Mātes piens. Pēdējos divus gadus esmu bijusi arī vairāk norvēģu sabiedrībā, es tur esmu jutusies kā melnā avs, bet kā sprigana melnā avs! Tāda, kura nekad muti ciet neturēs... Diskusijās arī, jo saproti, man jau nav jāsocializējas tajā sabiedrībā. Pat tad, ja diskusija beidzas ar to, ka norvēģu kāds tur administrācijas vai politiskais darbinieks vienkārši sēž ar sastingušu žokli, es domāju – nu, un?!

Ilze: - Tieši tā.

Nora: - Un nav runa tikai par Norvēģiju, bet vispār par to, ka tu beidzot esi tāds, kāds tu esi, un saki to, ko tu domā. Ne jau tā, ka tu tur lec speciāli uz ecēšām, vienkārši nav nevienam jāizdabā! Es domāju, tev droši vien ir šajos gadus bijuši arī diezgan grūti momenti, bet labi ir tas, ka tev tomēr ir radoša ģimene, vai ne, tev arī vīrs ir...

Ilze: - Jā, par to jau mēs esam abi vienojušies. Mēs esam divi, tie divi trakie suņi esam mēs. Un tā mēs arī bērnus esam audzinājuši. Citi cilvēki varbūt dzīvo to dzīvi, kuru sauc par normālu, mums ir mūsējā, un tāda viņa ir. Mani bērni ir ielas bieds visiem, jo netika likti gulēt, kad visus pārējos bērnus liek gulēt.

Nora: - Tavi bērni taču jūtas kā latvieši?

Ilze: - Jā, jā. Puika ir spēcīgs Latvijas patriots, viņš bija aizvainots, kad viņa vidusskolā izlika karogus tām valstīm, no kurām šajā skolā ir skolnieki, un Latvijas karoga nebija. Mans dēls bija apvainojies, izdrukājis Latvijas karogu, salīmējis visur skolā gar sienām. Protams, administrācija likusi ņemt nost. Bet viņam ir viens klasesbiedrs, smieklīgi, viņš ļoti daudz diskutē ar to klasesbiedru, tas ir albānis un komunists, Dugadžins. Un viņi abi divi ar Dugadžinu bija uzstājušies un līmējuši atpakaļ Latvijas karogus.

Nora: - Bet kā tu domā, viņiem tomēr izglītība ir tur iegūta, viņi savu nākotni droši vien vairāk saista ar Norvēģiju, vai ne?

Ilze: - Jā. Bet, no otras puses – es nezinu, kur mans dēls strādās tālāk, jo viņš arī tomēr domā strādāt ar kino, lai gan Norvēģijā mēdz teikt, ka to var atļauties tikai bagātu vecāku bērni. Tā ka tas vēl ir jautājums, kur viņš savā dzīvē izpaudīsies.

Nora: - Mana krustmeita, piemēram, pirms pieciem gadiem aizbrauca studēt uz Angliju, viņa ir blūza un džeza dziedātāja; Latvijā viņas augstākais sasniegums ir koncerts kopā ar Raimondu Paulu. Un vienalga – viņa dzīvo tur, jā, viņa pārsvarā dzied angļu valodā, bet viņa ir pilnīga latviete.

Ilze: - Tas nāk līdzi. Bet paklau, es tev vēl gribu jautāt par latviešu valodu. Tad, kad tu rakstīji par Regīnu Ezeru, tā lapa ir iespiedusies man atmiņā – Regīna Ezera raksta Zemdegas un domā, ka tas ir viņas lāsts, tā latviešu valoda, jo to neviens… pasaulē citur iznāk tāda un šitāda literatūra, un neviens nemaz nezina, ka mūsējā nav sliktāka!

Nora: - Jā! Tajā gadā, kad iznāca Zemdegas, iznāca arī Tonijas Morisones Zālamana dziesma, un Tonija Morisone saņēma Nobela balvu. Bet Zemdegas ir Tonijas Morisones Zālamana dziesma latviešu valodā! Tas ir vienkārši, protams, – bija dzelzs priekškars, un neviens par tādu Ezeru neko nezināja...
Bet, par ko man ir milzīgs prieks, es vispār arī jūtos no vienas puses tā kā piederīga tur, jo iedomājies... Ir tāda Margarēta Karbonaro, kurai tēvs ir sicīlietis un māte latviete, un Margarēta atrada savu, tā teikt, latvisko identitāti būtībā tikai Ventspils rakstnieku mājā – iemācījās latviešu valodu un iztulkoja Mātes pienu. Nākamā grāmata, ko viņa iztulkoja, bija Aka[3]. Un nākamā būs Zemdegas! Man par to ir tāds prieks – redz, kā tie ceļi kādreiz... tu pat nezini, kāds tas ceļš ir, iet līkumu līkumiem.

Tikai tas, ka mēs, protams, varam būt pateicīgas dzīvei, liktenim un Dievam par to, ka mēs to vispār piedzīvojam. Piemēram, Regīna, viņa taču… iedomājies, deviņdesmitie gadi, un 2002. gads, kad viņa nomira – alkoholismā, vientulībā un nabadzībā, un vēl sajūtā, ka viņa vispār nevienam vairs nav vajadzīga. Un paskaties, tagad itāļi vienkārši ir atklājuši pasaules līmeņa rakstnieci. Par to ir baigais prieks, ka tā tas vismaz tagad notiek. Tā ka mums jau vispār nav ko spļaut Dievam acīs...

Ilze: - Protams, nav. Tikai mums ir vienmēr pie sevis jāatkārto, ka vajag izturēt, izturēt un izturēt. Vienalga, ka mūsu valoda ir maza, ir jācīnās. Ir jāraksta latviešu valodā tas, ko tu raksti, vienkārši ir jāturpina un jāraksta.

Nora: - Jā, Ilze, – izturēt, tas ir atslēgas vārds. Tāpēc, ka mūsu spēkiem ir limits. Es to esmu tagad sapratusi – no vienas puses, tev dod to radošo, milzīgo iespēju, bet, no otras, tevi pluina un drebina tā, ka ir baigi jānoturas. Un, kā tas būs, to mēs, protams, nezinām...
Mēs tā ar Ingu Ābeli sazvanāmies, viņa man ir ļoti laba draudzene, es viņu saucu par Iņģelīti, un mēs vienmēr... Inga man zvana un saka – es esmu priecīga, kad tu esi priecīga! Un es viņai saku tāpat, tas dod kaut kādu savstarpējo uzmundrinājumu, jo reizēm jau ir bezdibeņi tādi, kuriem grūti pāri tikt...

Ilze: - Bet kādi tev ir tie periodi starp grāmatām? Vai tu vienkārši krāj idejas, krāj teikumus, krāj vārdus, vai tu zini, kas būs nākamais? Kādas ir pauzes starp darbiem?
Man šajā vasarā bija tas smagais brīdis, kad filma īstenībā nav pabeigta, jo nav nodota. Vēl norvēģu versija un visa skaņošana jātaisa, man vienkārši vajadzēja sasteigt un ātri pabeigt to angļu versiju, lai var nodot festivālam, bet pēkšņi izrādās – tu jau esi uzvarējis! Man iekšā vēl ir saspringta stīga, jo nav taču pabeigts, viss tas tehniskais, pats ķēpelīgākais ir palicis tikai uz mani, vairs nav manu palīgu, kuri saprot visu par gigabaitiem, pikseļiem un skaņu celiņiem, es esmu riktīgi uzvilkusies, bet pēkšņi zvana – jums ir balva! Un prasa – „Tu esi laimīga?” Es saku – nu jā, visi ir laimīgi, man prieks, bet man vēl vajag vienu nedēļu, kuru es strādāšu šitā...

Vienīgais, es būtu gribējusi uzreiz samīļot visu savu komandu, jo filma nav viena cilvēka darbs, es bez tiem pārējiem neko nebūtu izdarījusi. Es sēdētu uz tām kartupeļu kastēm un raudātu... kas tur ir tajā studijā, pārkrāsotās paletes, ja. Man milzīgs prieks, ka šie animatori ir novērtēti, jo viņi taču, cilvēki, ir manu ideju nesuši četrus gadus, savu talantu ielikuši, sevi ziedojuši. Man prieks par viņiem, un arī viņi gaida – mamma, samīļo mani! Bet es tikai – vēl viena nedēļa, vēl viena nedēļa, pagaidiet, tad es jūs iešu samīļot!

Nora: - Jā, nu man savukārt ir tā, ka es, kopš uzrakstīju Mātes pienu, esmu kļuvusi arī par tādu, kā saka...

Ilze: - Vēstnieci.

Nora: - Jā, par stāsta vēstnieci. Un, protams, tas paņem ārprātīgu enerģiju un spēku, visi tie braucieni un tikšanās, visas pasaules malas un viss... Bet es sāku jaunu romānu Ūdens mirdzēšana apmēram pirms gada, un man tāda švunka bija… Jo es pa vidu tur rakstīju tādas foršas, vieglas grāmatas, ar Vilipsonu kopā un tā, man tas ļoti patika, un bija labi. Bet tad sekoja šis te mūsu „draugs”kovids, un es kaut kā ārprātīgi saforsēju, kādas divas trešdaļas no romāna uzrakstīju. Un tad sapratu – man vajag pauzi. Vienkārši sapratu to, ka – ja es tagad iešu līdz galam, es patiešām sabrukšu. Un es domāju – nekas nav tā vērts, galu galā arī nākamā grāmata nav tā vērta.

Vispār es esmu ievērojusi, ka sievietēm māksliniecēm – tev kā filmu māksliniecei, man kā rakstniecei – ir tā kaut kāda ārprātīgā pienākuma apziņa, ka tev jāiet, tu kritīsi, tu celsies un atkal kritīsi, bet tev ir jāizdara līdz galam. Tomēr es pēc sava pēdējā, kā lai to nosauc… lūziena, es vienkārši domāju – nu nē! Tā nav visa dzīve, un pat tad, ja tu arī uz kādu brītiņu atliksi un pagaidīsi, nekas slikts no tā nebūs. Mēs tagad varam tā runāt – būtībā pat tad, ja tu būtu uztaisījusi tikai filmu par savu māti, vai pat tad, ja es būtu uzrakstījusi, pieņemsim, tikai Dzīves svinēšanu, nevis vēl divdesmit piecas grāmatas, ieskaitot Mātes pienu, – arī tas jau ir sasodīti daudz!
Bet tev, kā tu saki, jau ir īsfilma prātā, es jau uzrakstīju simts epizodes Rakstniecības un Mūzikas muzejam… Kur mēs, trakās annas, skrienam?!

Ilze: - Jā, bet, kā tu saki, ir tā otra konkrētā dzīves daļa, kas tevi pluina. Un ir jau arī spēles noteikumi – tev jāpiesakās, kamēr vēl ir labs CV. Tikko tavs CV ir novecojis, tā tu vairs nevari pieteikties…

Nora: - Tagad tev ir Ansī! Tas ir uz mūžu tavā CV, tagad tev vairs neko neatteiks! (Smejas.)

Ilze: - Es nezinu, kādi ir noteikumi, cik ilgi tas skaitās, un tad jau nāks citi, ar citiem Ansī, un tādā garā. Tā ka ir visu laiku jābūt tajās sliedēs iekšā.

Nora: - Jā, jo zini, tas ir smieklīgi, es atceros... Vārdu sakot, es biju šortlistā uz vienu tulkotās literatūras prēmiju, ko piešķir Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka, EBRD Prize, mēs bijām trīs – es, Olga Tokarčuka, kura pēc tam saņēma Nobela balvu, un dīvainais uzbeku rakstnieks, par kuru neviens vairāk neko nav dzirdējis. Bet, tā kā tā bija EBRD, naudas devējs bija Londonas banka un Uzbekijā ir nafta, tad šo balvu saņēma uzbeku rakstnieks par pirmo un līdz šim vienīgo uzbeku romāna tulkojumu angļu valodā. Es atceros, ka Olga vispār nebija atbraukusi uz fināla pasākumu, bet es sēdēju tajā 800 cilvēku zālē. Beidzot paziņo, ka tas Ismailovs ir saņēmis balvu, es sēžu un domāju – cik labi, cik labi, ka tā neesmu es, jo sāktos taču vēl trakāks vājprāts! Un tad, kad Olga saņēma Nobela balvu, mēs sarakstījāmies un viņa teica, ka tagad vienkārši pazūd no pasaules, no sabiedrības. Jo visiem ir zināms – tiklīdz rakstnieks saņem Nobela balvu, viņš pazūd. Herta Millere pazuda. Tālāk, tajā gadā, kad bija pieteikta arī Vizma Belševica, bet balvu saņēma poļu dzejniece... Šimborska, pazuda. Visi viņi vienkārši pazūd. Viss, dzīve vairs neturpinās.

Ilze: - Vai tā bija Dorisa Lesinga, kura apsēdās uz tām trepēm un teica – es esmu veca sieviete, lūdzu, lieciet mani mierā!

Nora: - Jā, tieši tā! (Smejas.)

Atsauces:

1. dokumentālā filma Bekons, sviests un mana mamma (2008, 52’, studija Ego Media), Lielais Kristaps kā labākajai dokumentālajai īsfilmai. [↩]
2. Mātes piens (2015, 176 lpp, apgāds Dienas Grāmata), vēsturisks romāns sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts[↩]
3. Aka (1972), Regīnas Ezeras romāns, pēc kura uzņemta filma Ezera sonāte (1976, režisori Varis Brasla un Gunārs Cilinskis). [↩]
Foto: Agnese Zeltiņa

Saistītie raksti



Komentāri:


philip morgan
24.10.2020, plkst. 10:08

Mēs piedāvājam steidzamus aizdevumus 15 000 līdz 72 000 ASV dolāru apmērā jebkurai jūsu izvēles summai un 2–4 STUNDU PAKALPOJUMA VEIKSMĪGS DARĪJUMS AR 2% PROCENTU LIKMĒM UZŅĒMĒJDARBĪBĀ UN PRIVĀTS MĒRĶI TAGAD PIETEIKTIES AR E-PASTA ZIŅOJUMU: philipmorganloanservice00@gmail.com UZpildiet un atgriezieties Nosaukums: Aizdevuma summa : Ilgums: Dzimums: Valsts: Mērķis: Mobilā telefona numurs: TAVA ATBILDE IR TŪLĪT NEPIECIEŠAMA



Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi