Vardarbība kino aizkulisēs

Par “Me Too” runā visi. Pat sieviešu aizskaršanā apvainotais Amerikas Savienoto valstu prezidents Donalds Tramps nodēvējis aprīli par seksuālās vardarbības apzināšanās un novēršanas mēnesi. Pašlaik “Me Too” ir modē, jautājums – vai karstās diskusijas un maigās protesta akcijas aizvirzīsies tālāk par skaļām vaimanām, pikantiem tabloīdu virsrakstiem un dažiem atlaistiem vīriešiem? Vai tiks mainītas sistemātiskas problēmas, kuras radījušas situācijas, kad vara un seksuāla vardarbība iet roku rokā?

Visa šī ņemšanās iesākās Holivudā - pēc tam, kad daudzas pazīstamas aktrises apvainoja ietekmīgo producentu Hārviju Vainstīnu seksuālā varmācībā un izvarošanā. Drīz pēc tam sociālajos tīklos kļuva populārs tēmturis Me Too / Es arī, ar to miljoni sieviešu (un dažreiz arī vīrieši) sāka masveidā atklāt savu sāpīgo pieredzi. Apsūdzēti ir Vudijs Alens, Olivers Stons, Kevins Speisijs, Larss fon Trīrs un kaudze citu.

Režisors un skaistas aktrises

Latvijā feminisms bieži tiek asociēts ar lamuvārdu. Pie mums kopš 90. gadiem iesakņojies stereotips, ka šīs kustības pārstāves ir vīrišķīga izskata skandināvietes, kuras neļauj sev atvērt durvis. Patiesībā feminismam kā disciplīnai ir desmitiem novirzienu – jā, daži no tiem arī samērā radikāli. Tomēr galvenais kustības postulāts balstās uz to, ka abu dzimumu pārstāvjiem jābūt vienādām tiesībām. Tieši pateicoties feministēm, sievietes savulaik ieguva vēlēšanu tiesības. Pašlaik feministes iestājas par līdzvērtīgu darba samaksu sievietēm un vīriešiem (ja kāds vēl to nezina – sievietes par to pašu darbu reizēm saņem mazāk. Arī Latvijā). Un, protams, šīs kustības pārstāvji cīnās pret seksuālo vardarbību. Piemēram, Indijā ik stundu tiek izvarota kāda sieviete. Tomēr, lai arī fakti ir graujoši, īstā ažiotāža sākās tikai ar Me Too kustību.

Iespējams, līdz šim Holivudas zvaigznes šķita tālas un nereālas – vairāk tēli, nevis personas. Tāpēc visus pārsteidza fakts, ka arī viņas, tāpat kā miljoni citu sieviešu, cieš no šovinistiskas vīriešu dominances.

Piemēram, fakts, ka 2017. gadā 89 % no Holivudas 250 ienesīgākajām filmām režisējuši vīrieši, interesē tikai ļoti šauru cilvēku loku.

Kā gan citādāk varētu būt – vīrietis režisors, ap kuru grozās skaistas aktrises, gluži kā Federiko Fellīni filmā 8 ½ (1963). Lūdzu nepārprast – man patīk Fellīni un viņa absurdās sieviešu pasaules, tomēr es apzinos, ka tas nav vienīgais veids, kā veidot kino.

Federiko Fellīni, "8 1/2" (1963)

Arī 89 % ienesīgāko Holivudas filmu scenāristi ir vīrieši, 75 % šo filmu producentu ir vīrieši, bet vismazāk sievietes pārstāvētas operatoru lauciņā – tikai 4 % filmu uzņemtas ar sievietes aci. Un nevajag man stāstīt, ka sievietes nemāk. Pirmkārt, ir pietiekami daudz piemēru, kas liecina, ka sievietes pat ļoti labi māk. Otrkārt, esmu dzirdējusi daudz patiešām reālu stāstu no dažādām Rietumvalstu sievietēm par diskrimināciju kino industrijā.

Pirms pāris mēnešiem Berlīnes kinoteātrī Babylon apmeklēju slovēņu filozofa Slavoja Žižeka lekciju, kurā viņš kritizēja Me Too.

Nevis tāpēc, ka viņš līdzīgi kā slavenā franču aktrise Katrīna Denēva uzskatītu, ka kustība ir aizgājusi par tālu, un uztrauktos, ka vīrieši tagad vairs nevarēs pavedināt sievietes; tieši otrādi – Žižeks uzskata, ka Me Too kustībai vajadzētu būt vēl radikālākai un daudz plašāk atspoguļot sieviešu izmantošanu masveidā, runājot ne tikai par bagātajām un priviliģētajām. Holivudas aktrisēm ir izvēle – aiziet, nestrādāt, kaut vai pazaudēt lomu, bet ir miljoniem sieviešu visā pasaulē, kurām nav iespējas pateikt „nē”.

Holivudas seksīgie līķi

Man personiski šķiet, ka Me Too kontekstā pietrūkst diskusijas par to, kā sievietes tiek atspoguļotas kino. Lielisks piemērs ir nesenā Rīgas Starptautiskā filmu festivāla 2ANNAS Grand Prix ieguvēja, ASV režisores Kristijas Guevaras-Flanaganas dokumentālā īsfilma Kas ar viņu notika / What Happened To Her (2016).

Filma ir meditatīva kritika par mirušas sievietes ķermeņa attēlošanu kinematogrāfā.

Uz ekrāna skatītājs redz kadrus ar skaistu sieviešu līķiem no pasaulē zināmām filmām un seriāliem, piemēram, Tvinpīka / Twin Peaks, Īstais detektīvs / True Detective un citiem. Aizkadrā kāda Holivudas aktrise stāsta par savu pieredzi, spēlējot mirušus personāžus. Filma Kas ar viņu notika drosmīgi atklāj mūsdienu kultūras aizraušanos ar nogalinātu sieviešu tēliem – līķi filmās attēloti kā seksa objekti. Tieši tāpēc šīm lomām tiek izvēlētas skaistas, tievas, bieži blondas un lielākoties gaišādainas aktrises.

Kadrs no filmas "What Happened to Her"

Realitātē lielākā daļa līķu nav ne pārāk skaisti, ne seksīgi. Protams, kino un dzīve ir divas dažādas lietas, tomēr - kur ir seksīgie vīriešu līķi? Britu kino teorētiķe Lora Malveja / Laura Mulvey esejā Vizuālais baudījums un naratīvais kino / Visual Pleasure and Narrative Cinema (1975) radījusi terminu vīrieša skatiens / male gaze. Tas nozīmē, ka auditorija filmu skatās it kā no heteroseksuāla vīrieša perspektīvas, tāpēc parasti sieviete filmās attēlota kā erotisks objekts gan filmas varoņiem, gan skatītājiem – pat tad, ja filmu skatās sieviete.

Malveja apgalvo, ka kino jau sen pieradinājis arī sievieti skatīties filmas no vīrieša skatpunkta.

Problemātiski, ka mediji realitāti tikai interpretē, bet arī veido. Filmas māca skatītājiem, ka sieviete ir mazāk vērtīga, bieži tikai seksa objekts, nevis personība. Tāpēc mani nepārsteidz, ka kino mašinērijas aizkulisēs valda līdzīgi likumi kā uz ekrāna. Piemēram, aktrise Marija Šnaidere dažus gadus pirms savas nāves izstāstīja par epizodi, kuru piedzīvoja pasaulslavenās filmas Pēdējais tango Parīzē / Ultimo tango a Parigi (1972) uzņemšanā.

Kadrs no filmas "Pēdējais tango Parīzē" (1972)

Filmas režisors Bernardo Bertoluči un aktieris Marlons Brando slepeni vienojušies, ka ainā, kad Brando imitēs Šneideres izvarošanu, viņš ieziedīs aktrises anālo atveri ar sviestu. Bertoluči intervijā vēlāk atzinās: “Es gribēju, lai viņa reaģē kā meitene, ne aktrise. Es gribēju, lai viņas reakcija būtu pazemojums”. Šneidere pēc daudziem klusēšanas gadiem atklāja, ka jutusies ne tikai pazemota, bet arī “mazliet izvarota”.

Ko tālāk?  

Ko darīt ar visām labajām filmām, kas uzņemtas no vīrieša skatpunkta? Un ko darīt ar varmāku režisoru un producentu uzņemtajām filmām? Vai mums vajadzētu boikotēt Vudija Alena, Larsa von Trīra un Olivera Stouna filmas?

Bjorka un Larss fon Trīrs pēc filmas "Dejotāja tumsā" (2000)

Manuprāt, nē – baudām, skatāmies, bet analizējam un apzināmies kontekstu. Nav auglīgi koķetēt ar faktu, ka ģēniji drīkst. Nē, nedrīkst. Ja filma ir izdevusies, nav jāatbalsta neētiskas metodes, kuras izmantotas tās tapšanas procesā.

Kino teorijas grāmatās tiek slavētas Lēnijas Rīfenštāles nacistiskās Vācijas propagandas filmas Gribas triumfs / Triumph des Willens (1935) un Olimpija / Olympia (1938), un tas ir normāli – skatītājs var novērtēt Rīfenštāles kadru ģenialitāti, attēlojot masu skatus un cilvēka ķermeni, bet tajā pašā laikā noliegt šo filmu ideoloģiju. Tāpat iespējams skatīties Alfrēda Hičkoka trillerus, apzinoties, ka viņš vajāja savas aktrises.

Režisors Alfreds Hičkoks un aktrise Tipija Hedrena, galvenās lomas tēlotāja Hičkoka filmā "Putni" (1963)

Skatītājs var pārvērtēt Bjorkas aktierspēli Larsa fon Trīra filmā Dejotāja tumsā / Dancer in the Dark (2000) pat tad, ja zina, ka  režisors filmēšanas laikā  pastāvīgi uzmācies dziedātājai. Es pilnīgi savādāk vēlreiz noskatījos Pēdējo tango Parīzē, zinot, kā Bertoluči un Brando izrīkojās ar galvenās sieviešu lomas atveidotāju.

Filozofs Žižeks apgalvo, ka  svarīgi, lai sievietes neiesprūst upura lomā, “perversi to izbaudot”. Manuprāt, arī kino nevajag apstāties pie stereotipiskā vīrieša skatupunkta atražošanas, bet meklēt aizvien dažādākas perspektīvas, leņķus, stāstus, izpausmes un būšanas veidus. Un, jā – protestēt un neklusēt, ja kaut kas tomēr iet greizi.

Saistītie raksti



Komentāri:


Alla Borisovna
08.05.2018, plkst. 10:49

Man liekas, kino nav jēgas protestēt. Ja mums nepatīk, ka filmās dominē "vīrieša skatiens", tad uzņemam filmas arī no "sievietes skatiena" perspektīvas!



Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi