Uzvarētājs ir kino. „Lielā Kristapa” žūrijas saruna

Nacionālās kino balvas lielākais ieguvums ir fakts, ka aizvadītā gada labāko Latvijas filmu izlasi uzmanīgi un ieinteresēti noskatās pieredzējušu profesionāļu komanda – „Lielā Kristapa” žūrija (ideālā gadījumā, kā tas bija arī šogad, - starptautiska, ar pieredzi pasaules kino kontekstos). Un svarīgs rezultāts ir ne tikai balvu sadalījums, bet arī žūrijas viedokļi par Latvijas kino procesiem, šogad izrunāti īpašā sarunā pēc lēmumu pieņemšanas – Rūmenes muižā, svētdienas vakarā pirms noslēguma ceremonijas.

Nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" žūrija, apspriežot gala lēmumus pirms noslēguma ceremonijas

Nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" žūrijā 2018. gadā strādāja Rīgas starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) radošā direktore Sonora Broka (žūrijas priekšsēdētāja, Latvija), aktrise Rutānija Alda (ASV), kinozinātņu doktors Juris Civjans (ASV, Čikāgas universitāte), kinozinātņu doktore Elīna Reitere (Vācija), režisors Viesturs Kairišs (Latvija), producente Linda Krūkle (Latvija). Plašāki apraksti par žūrijas dalībniekiem - Lielā Kristapa mājaslapā ŠEIT.

Viesturs Kairišs: - Vispirms jau paldies par uzaicinājumu piedalīties Lielā Kristapa žūrijā. Tas bija ārkārtīgi interesanti un vērtīgi pavadīts laiks; pieredze pastrādāt tādā žūrijā tiešām sniedz daudz atbilžu par to, kā vispār lēmumi tiek pieņemti. Manuprāt, ļoti veiksmīgi bija tas, ka mēs sākumā nolēmām vienkārši salikt punktus, tad vadījāmies pēc kopējo punktu sistēmas un, jāsaka, tiešām pārāk daudz no tiem nenovirzījāmies, arī pieņemot gala lēmumus. Līdz ar to mēs tik ļoti nepakļāvāmies emocijām, kaut gan

emociju bija daudz, kas ir labi, tomēr pastāvēja kaut kāda kolektīvā loģika, ja tāda vispār ir iespējama.

Bet pats galvenais, kas ir, protams, jāpasaka – ir brīnišķīgi, ka ir tik daudz filmu un tik grūti pieņemt lēmumus. Mēs visi ceram, ka finansējums Latvijas filmu nozarei turpinās būt pietiekams, lai žūrijām arī turpmāk lēmumu pieņemšana būtu pietiekami sarežģīta.

Viesturs Kairišs

Es domāju, visi jau mēs saprotam, ka žūrijas lēmumos ir nepieciešami arī kompromisi, citreiz savukārt tev sakrīt viedoklis ar kolēģiem, bet kopumā jāatzīst, ka tiešām Latvijas kino process ir kaut kādā ziņā pavirzījies uz priekšu, un mums tiešām ir daudz par ko diskutēt un cīnīties. Es priecājos arī par iespēju noskatīties visu pēdējā laika labāko latviešu kino, visas filmas līdz galam – tas reizēm nav nemaz vienkārši izdarāms, lai gan es kolēģu darbu ārkārtīgi cienu, augstu vērtēju un priecājos par viņiem.

Un pēc visiem žūrijas lēmumiem uzvarējis galu galā paliek kino un Latvijas skatītājs, pilsonis, -

skaidrs, ka latviešu kino ļauj mūsu cilvēkiem nebraukt projām, jo viņi saprot, ka šeit var dzīvot, ja reiz te rāda filmas par mums pašiem. Vai nav labs arguments mūsu re-emigrācijas politikai?

Sonora Broka: - Es domāju, mēs kā Latvijas simtgades Nacionālās kino balvas žūrija bijām ārkārtīgi privileģētā situācijā, jo tik bagātīgu un pilnasinīgu kino ainu droši vien Lielā Kristapa žūrija kādu laiku nebija piedzīvojusi. Un tā ir milzu laime un milzu nelaime vienlaikus, jo bija, protams, nominācijas, kurās žūrija bija diezgan vienprātīga, bet bija arī kategorijas, kurās vienprātību bija ļoti grūti panākt, un tieši tādēļ, ka filmas tiešām ir konkurences vērtas. Mēs varam runāt par labu aktieru darbu un izcilu aktieru darbu, par ļoti veiksmīgi uztaisītu spēlfilmu, un par darbu, kas runā jau par kaut ko vairāk, nekā tikai labi uztaisīta filma, – tas ir tiešām tāds līmenis, kurā žūrijas sarunas jau kļūst ļoti patīkamas, jo tas ir virs ikdienišķā, virs tā, "kurai filmai nebūtu kauns iedot balvu"...

Žūrijas priekšsēdētāja Sonora Broka

Un vēl viens aspekts, ko mēs arī redzam šogad nominēto filmu klāstā – tās ir gan filmas no simtgades finansējuma, gan filmas bez simtgades, bet ar valsts finansējumu, gan arī filmas, kas tapušas tikai no privātā finansējuma, kā Kriminālās ekselences fonds. Tas ļoti bagātina šo filmu grozu, kas mums bija jāvērtē. Un, protams, nenovērtējama ir pati žūrijas darba pieredze – manuprāt,

es sen nebiju atļāvusies sev tādu dienu, kurā mēs vairāku stundu garumā ļoti intensīvi diskutējam par kino, turklāt par Latvijas kino.

Un tagad, Juri, es gribu jautāt jums – diez vai jūs esat iepriekšējā gadā tik intensīvi skatījies latviešu kino... Ļoti interesanti būtu uzzināt viedokli no malas – kāda bija jūsu pieredze žūrijas darbā un kāds, jūsuprāt, šobrīd ir Latvijas kino – gan skatoties tikai Latvijas mērogā, gan arī varbūt kādā starptautiskā kontekstā. Kur tas šobrīd atrodas?

Juris Civjans: - Pašā priekšā!
Žūrijas pieredze bija briesmīga (visi smejas), bet tas pieder pie lietas. Jāatceras, ka jau Eiropas kultūras pirmsākumi ved mūs atpakaļ uz Grieķiju, kur starp dramaturgiem, dzejniekiem un odu rakstītājiem notika sacensības, bija arī tiesneši. Māksla kopš tā laika ir mainījusies, to vairs neveido pēc kaut kādiem kvalitātes standartiem, tagad standarti ir ļoti dažādi. „Mana filma ir laba, jo tā neatgādina nevienu citu filmu!” Tāpēc – kā es varu spriest, kura filma ir labāka, ja katra filma cenšas būt nesalīdzināma ne ar vienu citu? Tas ir absurds, jebkurš mēģinājums salīdzināt un it īpaši izlikt atzīmes dažādiem mākslas darbiem ir farss.

Juris Civjans

Bet mēs piekritām uz šo absurdu, dzīve prasa upurus. Mans upuris bija atbraukt uz Latviju, iedzert garšīgu vīnu, patērzēt ar gudriem cilvēkiem un iegūt burvīgas tiesības noskatīties latviešu filmu devumu šajā gadā, no kura man atvērās mute - ā! - un palika vaļā joprojām... Tā ir kvalitāte, ko es negaidīju no mūsu latviešu kino, par kuru esmu pieradis no padomju laikiem domāt, ka tas ir slikts, un nevar būt labāk. Un pārsteigums ir arī salīdzināt ar pasaules fonu kā tādu –

kā no viena tieva stiebriņa, kas ir Latvija, izaug tāda milzīga puķe kā Latvijas kino devums šajā gadā.

Sonora Broka: - Rutānij, jums šī bija ļoti intensīva Latvijas kino iepazīšanas nedēļa. Kāds jums kopumā radās priekšstats par Latvijas kino šobrīd un ko jūs vēlētos īpaši izcelt?

Rutānija Alda: - Manuprāt, Latvijas kino ir vienreizējs! Plašs spektrs un pirmklasīga kvalitāte gan kino veidošanā vispār, gan atsevišķi aktierspēlē, filmu mākslinieka darbā. Neticami brīnišķīgu, patiesi lielisku filmu izlase.

Rutānija Alda

Sonora Broka: - Vai varu lūgt jūs vairāk izteikties par aktierdarbu šajās filmās?

Rutānija Alda: - Aktierspēle... tas vienmēr būs subjektīvi. Jo ilgāk es dzīvoju, jo labāk saprotu, ka “labākais”, izsakoties par jebko, būs tikai mans viedoklis. Man šķiet, vislabākais sniegums ir nevis tas, kurš redzams uzreiz, bet gan tas, kas paliek ar jums pēc tam – mēnesi, sešus mēnešus, gada garumā. Negaidīti tieši tas izrādās vislabākais, jo ir atstājis paliekošu nospiedumu jūsu nervu sistēmā, jūsu sirdī, dvēselē.

Un dažreiz tie nav tieši tie aktieri vai filma, kas iegūst balvas, bet kāda gluži cita filma – kā man šoreiz Paradīze ‘89, kas jau kavējas manā prātā un sirdī.

Ir tādas filmas, ko esmu redzējusi pirms trīsdesmit gadiem, tās tolaik nesaņēma nekādus apbalvojumus, bet rezonēja ar manu būtību un joprojām sasaucas ar manu dzīvi. Varbūt filmas tēls (imagery) bija īstais, varbūt brīdis... Un, es domāju, galu galā mēs katrs pats savā prātā izdarām secinājumus, kas ir vislabākais. Par jebko.

Sonora Broka: - Pastāv uzskats, ka latviešu aktieru darbs filmās ir teatrāls, vairāk balstīts teātra, nevis kino tradīcijā.

Rutānija Alda: - Tā tas varētu būt, un tas ir pilnīgi okei! Es redzēju daudz labas aktierspēles, bet tajā, ko jūs sakāt, ir zināma patiesība.

Sonora Broka: - Vai varat minēt dažus piemērus?

Rutānija Alda: - Es tiešām negribētu to darīt, mēs redzējām tik daudz labu aktieru! Pat bērni Paradīzē ‘89 bija izcili... Kino pieprasa īpašu aktierspēles veidu. Manuprāt, lai apgūtu aktierspēli filmās, ir jāpaiet laikam – aktierim jāeksperimentē, jābūt zināmai brīvībai izmēģināt visu ko... Un režija ir ļoti svarīga – tā var aktieri gan pacelt, gan pazemināt, tā var radīt apstākļus, lai aktieris justu šo realitāti. Tas viss nāk ar pieredzi, un arī ar sava darba izvērtēšanu – vai es nepārspīlēju, vai panācu vēlamo? Un ko es varētu darīt citādi nākamajā reizē?

Pašizaugsme aktierim veidojas līdz ar zināmu pieredzes bagāžu.

Man savulaik bija brīnišķīgi aktiermākslas pasniedzēji, es daudz no viņiem iemācījos. Nezinu, kāds man teica, ka Latvijā tas neesot populāri – cilvēki nemācoties filmas laikā... Nezinu, vai tā ir tiesa, bet žēl, ja tā. Aktiermākslas skolotājs var ļoti palīdzēt, kad esat filmēšanas laukumā un jums tiek uzdots mācīties lomu, mēģināt. Labs aktiermākslas pasniedzējs var ievērojami palīdzēt, strādājot privāti, jo tad nav spiediena, jums nav jāstrādā uz kameru tieši tajā mirklī, un viss ir uztverams daudz vieglāk. Brīnišķīgi skolotāji ir aktiera iespēja izaugt un attīstīties. Es joprojām mācos – pat tagad, pēc piecdesmit darba gadiem, man ir skolotājs. Un tas ir tik aizraujoši, jo man ir sajūta, ka es joprojām attīstos – kā izpildītājs, kā aktieris. Tā ir pati aizraujošākā mana aktrises darba šķautne – sajūta, ka es joprojām augu, ka varu izdarīt kaut ko citādi, nekā agrāk. Tomēr šo atziņu nevar attiecināt uz visiem, jo katram aktierim šis ceļš ir savādāks.

Sonora Broka: - Linda, vai tu, būdama producente, arī ikdienā tik intensīvi seko latviešu filmām?

Linda Krūkle: - Tādā intensitātē, protams, nē. Tāpēc man bija diezgan interesanti visu šo laiku skatīties filmas citu pēc citas, īpaši vēl dažādās nomināciju kategorijās – jo viens ir tas, ka tu skaties kino vispār, bet otrs ir tas, ka tu skaties ļoti specifiski, pievēršoties kaut kādai konkrētai lietai. Piemēram, ja režisors skatās kolēģa filmu un sāk domāt, ka būtu savādāk režisējis, tas nozīmē, ka nav kaut kas kārtībā, filma nav pietiekami aizgājusi, nav likusi skatītājam aizmirsties tajā. Es pieņemu, ka visi grima mākslinieki filmās skatās uz grimu, un, ja viņi vairs par to nedomā, tas nozīmē, ka viss ir kārtībā. Vai arī tu jūti, ka operatora darbs ir tevi ievilcis un tu nedomā par to – ā, es būtu citādāk darījis, kāpēc viņš to kameru nenolika tur?!

Linda Krūkle

Man patiesībā bija ļoti interesanti skatīties arī tāpēc, ka piedzīvoju daudzus atklājumus, jo skatījos arī kā producente – ar ko es gribētu pastrādāt kopā? Tu redzi – ir tāds aktieris, vai tas mākslinieks... Pieņemsim, daži aktieri ir piedalījušies vairākās filmās, tas nozīmē, ka tu viņu redzi daudzveidīgu, bet pēkšņi citus tu redzi vienādus jebkurā filmā – vai nu viņi tēlo paši sevi, vai arī režisoram nav pieticis drosmes pateikt, ka aktieris drīkst būt citādāks, režisors pat gaida to. Teiksim, lai arī es esmu ļoti daudz redzējusi Vili Daudziņu dažādās lomās, tagad man viņš ir atklājies vēl pavisam citādāks.

Man bija pārsteigums arī par animāciju, un man bija jādomā – kur es vispār šīs filmas būtu redzējusi, ja nebūtu šajā žūrijā?

Man liekas, tā ir pati kliedzošākā lieta – kā šīs īsfilmas, vai animāciju, vai dokumentālās, kā tās vispār aiznest līdz skatītājam. Kurā brīdī Latvijā būtu jādomā arī par to, un kas par to domā, kā skatītājam piedāvāt ne tikai lielās filmas? Es apbrīnoju producentus, kuri ir gatavi strādāt ar šiem mazajiem formātiem, un es nerunāju par to, ka ar īsfilmām, pieņemsim, sāk jaunie, jo viņiem ir jāizmēģina spēki. Bet ir daudzas īsfilmas, kuru autori strādā arī pie lielām filmām, tātad viņiem tas ir kaut kāds īpašs izaicinājums – strādāt ar maziem formātiem, lai gan tur ne vienmēr dabū to skatītāju, kuram īstenībā tās filmas taisa.

Un vēl es gribētu vienu lietu piebilst par producēšanas pusi – man šķiet, mēs Latvijā vēl pārāk bieži sakām, ka nav naudas.

Protams, vienmēr var gribēties vairāk, bet es teiktu, ka diezgan daudzreiz šī runāšana, ka mums nebija tik daudz līdzekļu un tāpēc mēs neizdarījām to un šito... man liekas, tā ir mazliet atruna. Ir stāsti, kuriem vajag pavisam nelielus līdzekļus, un, ja tu gribi taisīt filmas tagad, tad tev ir jāstāsta ar tādām iespējām, kādas tev ir. Ja tu zini, ka nevari atvest divas kravas mašīnas ar gaismām, tehniku un vēl nezin ko, tad izdomā citādāk, kā šo stāstu stāstīt. Jo pašā pamatā ir stāsts, un neviens skatītājs nezina, cik daudz tur cilvēku bijis apkārt, cik daudz tehnikas iesaistīts... Vai nu tu to stāstu esi izstāstījis, vai neesi.
Tas ir par to, ka mums ir mazāk jāgaužas; atceramies, ka stāsts ir visam pāri. Angliski man patīk vārds storyteller, jo storyteller ir aktieris, storyteller ir režisors, operators, mākslinieks, visi ir stāsta stāstītāji. Ja to mēs atceramies, ka tas ir pats, pats svarīgākais, tad arī filmas kļūs vēl, vēl labākas. Es nezinu, vai es tev atbildēju.

Sonora Broka: - Es savukārt domāju – varbūt pirmais no tiem stāstu stāstītājiem ir scenārija autors. Atceros, kā reiz runāju ar vienu no Sansebastianas festivāla senioriem programmētājiem, es teicu – mums Latvijā diezgan vājā situācijā ir scenāriji, ko mēs varētu darīt? Un viņš teica – visur scenāriji ir vājā situācijā. Elīna, kā tev šķiet? Gan kā cilvēkam, kurš raksta par Latvijas kino, gan arī kā cilvēkam, kurš dzīvo Vācijā un diezgan daudz skatās kino starptautiskā kino kontekstā?

Elīna Reitere: - Man jāatzīstas, ka šī man ir trešā Kristapa žūrija – es strādāju Lielā Kristapa žūrijā tieši pirms desmit gadiem, 2007. gadā, un pirms tam es biju 2001. gada žūrijā. Protams, es nesalīdzināšu filmas, kas saņēma balvas tajos gados un tagad, jo – kas saņem balvas, tā jau tieši ir tā žūrijas vienošanās. Bet tas, ko es redzu – līmenis visu laiku aug, turklāt tolaik bija vairāk tādas līderu filmas, bet te mums tagad ir vesels spektrs filmu, par kurām mēs varam nopietni runāt. Un tas ārkārtīgi iepriecina.

Elīna Reitere

Bet ir divas konstantes, kas iet cauri visiem šiem gadiem. Tā viena ir iepriecinošā, par ko jau visu laiku tiek runāts, – ārkārtīgi augsta attēla kvalitāte, ko mums nodrošina operatori, un fakts, ka tā varbūt nāk no Rīgas dokumentālā kino skolas, vismaz kinokritiķi saskata tādu paaudžu pārmantojamību. Un tas ir ļoti brīnišķīgi. Bet tā otra konstante ir tā, ka problēma ar vājiem scenārijiem saglabājas. Es nezinu, vai to var kaut kā uzlabot, ja arī Sansebastianas kurators saka, ka tas tā ir visā pasaulē...

Linda Krūkle: - Bet vai ar tiem scenāristiem nav tā, ka paaudzes tik strauji mainās – ko mēs skatījāmies un ko mūsu bērni skatās –, arī veids, kā mēs uztveram informāciju, strauji mainās...

Un varbūt tā scenāriju rakstīšana, iespējams, vienkārši nevar paspēt, nevar aizskriet līdzi visām šīm izmaiņām?

Elīna Reitere: - Nē, es domāju, ka nē. Scenārijs jau patiesībā ļoti daudz ir tieši... es negribu lietot vārdu „amatniecisks”, tad kāds uzreiz apvainosies – nu jā, tur jau nav nekāda māksla, ja? Un tomēr, labs scenārijs – tas ir kārtīgs amatnieka darbs, kam ir savi principi, un tiem tad ir jānolasās uz ekrāna... Juri, tu varbūt vari mani atbalstīt?

Juris Civjans: - Nē, es vienkārši tevi vēroju.

Linda Krūkle: - Es piekrītu par amatu, vienīgi iedomājos – ja kāds atnāk pie manis ar stāstu vai scenāriju, vai arī, tieši otrādi, ir tikai ideja, un tagad šim scenārijam jātop... Tur vienmēr paiet ilgs laiks, tur ir jāpaiet laikam, kaut vai kamēr sameklē finansējumu attīstīšanai, un Eiropā un pasaulē šis finansējums mēdz būt pietiekami liels, jo tur to uzskata par nopietnu periodu. Vai arī, ja tev nav valsts finansējuma attīstīšanai, tad savukārt laiks paiet tāpēc, ka tam cilvēkam ir jādzīvo, un tad viņš dienā strādā citu darbu un naktīs raksta...

Juris Civjans: - Kriminālās ekselences fondā jau mums izstāstīja, kā raksta scenārijus! (Visi smejas.) Mums parādīja tieši to procesu, tāpēc mēs iedevām šai filmai tik augstu godu un balvu – ne tikai par labu scenāriju, bet par to, ka mūs iemāca, kā rakstīt labu scenāriju. Vajag zagt pa labi un pa kreisi! Un vajag izmēģināt to scenāriju dzīvē.

Juris Civjans

Sonora Broka: - Bet man ir viens jautājums gan Jurim, gan Rutānijai, īpaši jums abiem. Mani interesē, par ko šobrīd vispār stāsta latviešu kino – vai tie ir stāsti, kas tikai lokāli skatāmi, vai tomēr tie ir arī universāli?

Rutānija Alda: - Manā skatījumā universālu stāstu ir diezgan daudz, gan dokumentālās filmas, gan arī laikmeta drāmas, kā Paradīze ‘89, Bille – tik daudzi no šiem stāstiem ir svaigi un interesanti, tā nav atkārtošanās. Šos stāstus, kuri man šķita saistoši, nosaucu par universāliem tādēļ, ka daudzi no tiem ir par cilvēku pieredzi, kas piedzīvota kādā konkrētā laikā, tātad arī skatītājs reflektē ar šo laikmetu.
Arī dokumentālās filmas ir fascinējošas, pateicoties ļoti universālai pievilcībai, lai gan varbūt tās pievēršas kādam grūtam posmam valsts vēsturē, kā Mērijas ceļojums... Tas ir kaut kas, par ko cilvēki nezina, tāpat šim stāstam piemīt arī universālā vērtība – tas ir par kādas personas ziedošanos tam, ko šī persona uzskata par patiesi svarīgu. Tādas universālas vērtības bija ietvertas daudzās filmās, un par to Latvijai būtu jābūt ļoti lepnai.

Sonora Broka: - Juri, no šīm filmām, ko mēs skatījāmies, kurām būtu vislielākais potenciāls uzrunāt starptautisko auditoriju?

Juris Civjans: - Interesanti, ka dažas no šīm filmām, šķiet, jau ir taisītas, lai patiktu starptautiskai auditorijai. Un tas ir loģiski – nav tādu muļķu, izņemot vietējās avīzes žurnālistus, kas negribētu, lai viņu rakstīto izlasa vairāk cilvēku, nekā mazā mazpilsētiņā. Piemēram... Oriģināli, it kā ļoti lokāli, filma par suņiem, Ar putām uz lūpām.

Viņi stāsta universālu stāstu, kas ir universālāks par jebko, – ir sieva, vīrs un mīļākais, sieva nevar izšķirties starp abiem, vīrs dabon pa purnu.

No otras puses, paskaties, kas tur notiek – šie cilvēki jau dzīvo mājās, kas ir iedomājamas tikai Amerikā. Šis suņu treneris un medmāsa, viņi dzīvo viktoriāņu mājā, pilnīgi nelatviskā vidē, viņiem ir atsevišķa māja ar šitādām trepēm... Un vīrs, kad aizmūk no sievas vai, precīzāk, ar žestu pamet sievu, viņš dzīvo treilerī. Neviens Latvijā nedzīvo treilerī, pat čigāns nedzīvo treilerī! (Visi smejas.) Šī filma jau ir gatava patikt Amerikai! Vai, teiksim, tā vislabākajā nozīmē apelē pie starptautiskas auditorijas, kurai nav jādomā – o, kāpēc viņam tāda māja, kāpēc viņš dzīvo treilerī?
Tā ir tā starptautiskā valoda, ko izveidojis pats kino savas vēsturiskās eksistences laikā. Mēs visu laiku tēmējam, lai patiktu visiem. Patiesībā lokālā interese, lokālā mentalitāte, lokālās ziņas – tas ir mīts, patiesībā mēs visi esam daudz universālāki, nekā paši sevi gribētu redzēt.

Sonora Broka: - Bet vai nav tā, ka mēs, sekojot visādām tendencēm, visu laiku paliekam soli iepakaļ? Jo tās tendences jau turpina attīstīties, kamēr mēs to filmu veidojam. Vai nav tomēr gudrāk izvēlēties kaut kādu savu īpašo ceļu, kurš ir atšķirīgs no pārējiem, un gaidīt, kad tas kļūs aktuāls?

Juris Civjans: - Cik ilgi?

Sonora Broka: - Kamēr pamana...

Juris Civjans: - Filmas uzņemšana ir visātrākais ražošanas cikls no visām industrijām pasaulē. Tu pat lidmašīnu nevari uzbūvēt tik ātri. Tas ir, filmu tu taisi, pieņemsim, gadu, un tad viņai ir jāizskrien pa kinoekrāniem divu nedēļu laikā, tas ir noteicošais periods. Tāda īsta gaidīšana notiek vienīgi pašā sākumā, kad tu gaidi naudu un mēģini to savākt. Bet tu nevari uztaisīt filmu un gaidīt, ka pasaule attīstoties pienāks pie tava lokālā līmeņa. Tā ir utopija. Laba, smuka, bet utopija. Jāskrien pakaļ universālajam, man liekas.

Linda Krūkle: - Man šķiet, mums kā producentiem, kā režisoriem, filmu veidotājiem, arī kā skatītājiem ir jāatceras par tiem stāstiem. Es domāju, laba filma aiziet un arī skatītājos rezonē tajā brīdī, kad ir iespējams pilnīgi skaidri pateikt, kāpēc mums tā filma tieši tagad ir jāskatās. Ja tas storyteller, tas scenārists zina, kam viņš raksta, ar kādu domu, nevis pašmērķīgi – es tagad uzrakstīšu „A plus B dara to un to, sanāk tas un tas"... Vajag, lai mums ir pilnīgi skaidrs, kam viņš to stāsta un kāpēc, šogad, tagad, šajā 2018. gadā...

Bet, zinot, ka ar kino nav tā, ka šodien uzrakstīju, rīt jau būs pie kinoskatītāja, tas nozīmē, ka jādomā jau uz priekšu, par to nākamo, ko es gribu pastāstīt.

Ja mēs zinām to, tad filma aizies veiksmīgi, bet, ja mēs vienkārši izmantojam gadījumu, ka tagad ir projektu konkurss, vai iedomājamies, ka par šo tēmu vēl nav pastāstīts... nu, man liekas, ka tas nenostrādā.

Sonora Broka: - Programma Latvijas filmas Latvijas simtgadei arī bija tāds projektu konkurss, un rezultātā mums ir diezgan daudz filmu, kas risina dažādus Latvijas vēstures stāstus. Kā jūs vērtējat veidu un paņēmienus, kā šajās filmās tiek stāstīts par vēsturi? Vai tā ir laikmetīga pieeja, vai varbūt mēs jūtamies tik ļoti dziļi ar šo vēsturi sasaistīti, ka nespējam atskatīties uz pagātnes notikumiem svaigā un laikmetīgā formā?

Rutānija Alda: - Manuprāt, šajā programmā ir divas lieliskas filmas. Viena ir Bille, kas pievēršas laikposmam Latvijā pirms gandrīz simt gadiem, izstāstot par šo bērnu, kas vēlāk kļūs par Nobela balvas pretendentu. Savukārt Paradīze ‘89 brīnišķīgi izstāsta stāstu par pāreju no komunisma uz brīvu Latviju, iztēlojoties, kā to redz četri bērni un viņu apkārtnes cilvēki.

Man tā likās izcila stāstniecība – nesitot ar faktiem, tiek panākta tā laika sajūta.

Tā būtu jāmāca vēsture, tā var uzzināt ko jaunu par to, kas notika ar cilvēkiem šajā laikā; par notikumiem, par kuriem lielākajai daļai pasaules nav pat nojausmas. Vienmēr ir daudz interesantāk, ja vēstures fakti tiek pasniegti ar laba stāsta starpniecību – ja vien tā nav izcila dokumentālā filma, kā, piemēram, kāda, ko es redzēju pirms dažiem gadiem Latvijas konsulātā Ņujorkā, arī par Atmodas notikumiem.
Ja filma tiek izstāstīta veidā, kas spēj noturēt publikas uzmanību, tad reizēm var izvairīties no klapēšanas pa galvu ar vēstījumu. Nevajag tiešu vēstījumu, skatītāji sapratīs, viņi ir apķērīgi. Viņi sapratīs stāstu bez tā izstāstīšanas.

Lielā Kristapa programmā šogad bija arī pāris brīnišķīgas dokumentālās filmas. Viena no tām – par kinoveidotājiem, izcilā Laika tilti! Tur ir panākts ideāls iespaids par ceļošanu no pagātnes uz šodienu, turklāt bez lekcijas par šo tēmu. Tāpat arī Mērijas ceļojums – tālaika vēsture ietverta sievietes ceļojumā. Bija vēl citas dokumentālās filmas, ko šobrīd nevaru ātri atsaukt atmiņā, jo nespēju paturēt prātā nosaukumus, - bet tās spēja izstāstīt stāstus, noturot skatītāju interesi. Pat velosipēdistu filma, Brīnišķīgie lūzeri. Es esmu skatījusies velobraukšanas sacīkstes, bet man nebija ne mazākās nojausmas, kā tas notiek...Un tad jūs, pateicoties filmai, iegūstat šo sarežģīto pieredzi.
Protams, bija vēl citas, patiešām brīnišķīgas, ļoti izklaidējošas, ļoti interesantas dokumentālās filmas.

Sonora Broka: - Elīna, cik laikmetīgi mēs mākam stāstīt par vēsturi?

Elīna Reitere: - Man liekas, lielākā daļa no filmām, ko mēs šajā Kristapā skatījāmies, ir uzņemtas simtgades programmā, un tas tomēr uzliek rāmi. It kā jau nolikumā nebija nekādu prasību attiecībā uz māksliniecisko risinājumu, bet tomēr tas, kā šīs tēmas ir mēģināts risināt... Nu, es neteiktu, ka būtu vērojama kāda ārkārtīgi inovatīva pieeja, drīzāk var redzēt mēģinājumus konkrētus stāstus stāstīt plašākam skatītāju lokam pieejamā veidā.

Sonora Broka: - Kura filma tev šķiet pieminēšanas vērta, kas tiešām interesantā formā lūkojas uz vēsturi?

Elīna Reitere: - Nu, mēs ar Juri noteikti diskutēsim par filmu Tēvs Nakts, kur manā skatījumā tā filma sadalās divās daļās. Viena daļa ir ļoti konvencionālas epizodes tieši šajā žanrā – filma par holokaustu vai filma par ebreju glābšanu; otra daļa ir mēģinājumi rast inovatīvu pieeju stāstam par tēmu, kā tika glābti cilvēki Otrā pasaules kara laikā. Es redzu to inovatīvo tieši caur veidu, kā Dāvis Sīmanis un viņa komanda, tātad operators Andrejs Rudzāts un māksliniece Kristīne Jurjāne, meklē citus rakursus. Piemēram, Žaņa Lipkes sievas atveidojums, aktrise Ilze Blauberga, – kā attēlot šo mājsaimnieci, kas rūpējas par, kā es saprotu, apmēram piecpadsmit cilvēkiem, kas visu laiku bija bunkurā, kā atveidot viņas mājas soli. Ko viņa dara, viņa mazgā veļu, viņa taisa ēst, viņa kauj vistu, un tur jau nav nekādas dramaturģiskas attīstības, tur nav action, tās jau tādas ikdienas gaitas, par kurām mēs parasti kino nerunājam. Un tas, šis mēģinājums man liekas ievērības cienīgs.

Jautājums varbūt ir, ka... Man būtu gribējies, lai šis Lipkes sievas Johannas tēls tiktu attīstīts, es saredzu, ka tur varēja būt potenciāls, un tieši ar šo aktrisi, kas bija pārsteigums visiem, man bija pārsteigums. Jo tajā, kas notiek ar Žani, tur man, jau pirmo reizi filmu skatoties, ir apmēram skaidrs, kā tas varonis attīstās, mēs tādus esam redzējuši. Es te atsaucos uz Džozefa Kempbela darbu Varonis ar tūkstoš sejām, par šīm arhetipiskajām struktūrām, kā viss notiek mītos, un kino ir pārņēmis paņēmienus, kā tiek būvēta varoņa attīstība. Šajā filmā atsevišķas epizodes var pat precīzi piekārtot Kempbela shēmai, un tas mani neaizķer.

Juris Civjans: - Redzi, tev ir laiks spriest. Žanim nebija laika. Viņam, Žanim, bija momentā jāpieņem kaut kāds lēmums. Un par to es viņu cienu, ka viņš momentā pieņēma lēmumu un rīkojās vispār nestandartā, neparedzēti. Tu saki, sieva nodarbojas ar visādam ikdienišķām būšanām, nokauj vistu, taisa zupu... No sievas viedokļa un no mana, ēdāja viedokļa tas nav nekas neparasts, tā ir ikdiena. Bet no vistas viedokļa, ka viņu nokauj, un mēs redzam, kā viņa bez galvas tur danco, tu saproti – tā nav tava standarta zupa, tā nav standarta filma, tā ir unikāla filma, kura parāda kaut ko arī no nokautās vistas viedokļa.
Bet filma Tēvs Nakts ir arī atšķirīga, tieši ar to ir atšķirīga no jebkuras holokausta filmas. Parasti šīs filmas, protams, ir dažādas, par dažādām vietām, dažādi traģiskas un ar dažādām atmiņām, katrs cilvēks un katra nometne atceras kaut ko citu, katra individuālā pieredze ir unikāla...

Bet, no otras puses, holokausta filmas gandrīz visas ir vienādas tādā ziņā, ka stāsta par notikušo no upuru viedokļa, tā ir upuru traģēdija, tas ir vistas viedoklis.

Šeit, šajā filmā, ir unikāls kaut kas cits. Man nepiedāvā šausmināties līdzi, lai gan es labprāt šausminos, kad man parāda, kā cilvēkus kauj, un viņi nevar aizstāvēties. Man parāda varoņa traģēdiju. Pat ne īsti traģēdiju, bet drāmu. Drāmu, kurā viņš uzvar. Es identificējos ar viņu, es kā skatītājs kļūstu par glābēju. Un tā ir pilnīgi cita katarse, nekā upurēt vai precēties ar upuriem.

Es vispār nedrīkstētu runāt par šo filmu, jo es jums noslēpu vienu faktu – jūs mani neaicinātu žūrijā, ja jūs zinātu to. Bet mans vecaistēvs, mana vecāmamma nomira tieši tā, kā filmā rāda, tajā mežā Biķerniekos. Viņus nošāva. Manam tēvam izdevās izšmaukt, tieši tāpēc, ka viens tāds Lipke, nu, šajā gadījumā ne Lipke, viņam palīdzēja viltot pasi vai iedeva savu pasi, varbūt pārdeva, es precīzi nezinu. Viņš izglābās.

Bet ir tādi vēsturiskie momenti, kur objektivitāte nav vietā. Tas ir mājiens mums atcerēties šajā brīdī, ka pastāv ne tikai labas un sliktas filmas, pastāv laba un slikta vēsture. Šajā momentā mēs lemjam par filmām, un tematika ietilpst filmas kvalitātē, tai ir jāietilpst filmas vērtēšanā, it īpaši, kad mūsu spriešana sakrīt ar Latvijas jubileju.
Un vēl – es jau šo iracionālo argumentu izvilku mūsu strīdu un lēmumu pieņemšanas gaitā, bet es varu to arī pateikt jebkuram tieši acīs, ka pastāv vēl kāds iracionāls kritērijs.

Mums, redziet, tā ir sakritis, ka „mūsu Oskars” nav pašapmierināts vīrietis, tas zelta glamūrais vīrs, kas stāv un sedz sev priekšu ar roku; mums tā figūriņa ir pilnīgi cita – tā ir glābēja figūra.

Kristofors vai Kristaps ir viens vīrs, kas izglāba vienu puiku, nes viņu uz pleca. „Mūsu Oskars” ir glābējs. Un šī filma ir par glābēju. Savā ziņā mazā Latvija tika arī izglābta ar lielu valstu palīdzību, liela politiska kombinācija – ja tāda nenotiktu, mēs nevarētu dabūt savu neatkarību pirms tiem simt gadiem. Ir jāsaprot – ja tādas lietas kaut kā iracionāli sakrīt, mūsu figūra, šī filma, kas ir nominēta un stāsta tiešām par cilvēku, kas izglāba citus cilvēkus, un tas viss sakrīt ar Latvijas jubileju... ko vairāk vajag, tā ir filma, kas man patika vislabāk.

Linda Krūkle: - Piebilstot par simtgades filmām, es gan vēl gribētu iemest mazu akmentiņu dārziņā. Jā, mums ir absolūti nepieciešamas tādas vēsturiskās filmas, kuras mums dod kaut kādu liecību par smagajiem laikiem, par grūtākiem laikiem, bet man liekas, ka simtgades kontekstā līdzsvaram pietrūkst stāstu par pozitīvām lietām. Pozitīvām tādā ziņā, ka tās rādītu, uz kurieni mēs ejam – simtgadi uz priekšu, nevis simtgadi atpakaļ. Es nerunāju par vieglām filmām, es runāju par to, kā mēs skatāmies uz nākotni, ar ko mēs identificējamies, ar ko lepojamies, jo arī tas taču attiecas uz simtgadi...

Varbūt šis būs ļoti nepopulārs salīdzinājums, bet dažkārt, skatoties amerikāņu kino, tu skaidri sajūti un zini, kurā vietā beidzot karogu parādīs.

Mums dažreiz pietrūkst tā lepnuma, tās karoga sajūtas, un lai tas Latvijas karogs parādās filmā nevis ar domu, cik sūri mēs viņu ieguvām un cik sūri mums tagad iet... Nē, nu ir jau bijis, Baltu ciltīs bija tas sniegs, ar sarkanām asinīm krāsots... Bet vajadzētu stāstīt arī par to, kur mēs esam tagad un ar ko mēs iesim uz priekšu.

Sonora Broka: - Debijas kategorijā balvai bija nominētas četras izteikti atšķirīgas filmas. Rutānij, kāds ir jūsu viedoklis par tām?

Rutānija Alda: - Manuprāt, tā ir lieliska prakse, vērtēt un apbalvot arī debijas – ikvienam ir jāuzņem debijas filma, un ikvienam ir nepieciešams iegūt atzinību par savu pirmo filmu.

Sonora Broka: - Un apbalvotā filma, Vīrietis un dālijas?

Rutānija Alda: - Ak, man tā patika dāliju filma! Fantastiska filma, kuru veidojis ļoti labs režisors, jo viņš ir spējis ietvert filmā sarežģītu stāstu un cilvēku, bet pasniedzis to ļoti vienkāršā veidā. Stāstu par to, ka jauna cilvēka dzīve ļoti ātri var pārvērsties traģēdijā, ja mēs neesam labi vecāki, – mēs varam atstāt tik dziļu iespaidu uz savu bērnu dzīvi, ka to ir pat neērti, nepatīkami apzināties. Tik dziļu iespaidu, ka tas paliek ar bērniem visas viņu dzīves garumā. Lūk, šis ir universāls stāsts. Tas nenotiek tikai Latvijā, tas notiek visur pasaulē. Tieši šī iemesla dēļ mums Amerikā ir tik daudz salauztu likteņu. Manuprāt, viss sakņojas nolaidībā, sarežģītajās vecāku un bērnu attiecībās, kuras vai nu tiek koptas, vai pamestas novārtā.

Rutānija Alda un žūrijas asistente Sanita Grīna

Bet vēl es uzskatu, ka šo filmu veidojis absolūti izcils, briljants režisors – par to liecina tas, kā viņš izvēlas stāsta virzienu. Tieši pateicoties režisora talantam, viņa izvēlētais filmas varonis jutās gana droši, lai dalītos ar mums savā stāstā. Tas ir talants. Ja jūs nevarat radīt savas filmas varonim sajūtu, ka viņa stāstu tiešām vēlas uzklausīt, un ka viņš ir drošībā, daloties ar jums šajā stāstā, viņš var ļoti ātri noslēgties sevī. Šajā gadījumā filmas varonis patiesi atvērās, un mēs, skatītāji, izjūtam gan skumjas, gan līdzjūtību, tomēr saskatām arī viņa cerību vēl tomēr izveidot attiecības ar tuvākajiem.

Sonora Broka: - Tātad debijas kategorijā mums bija jāvērtē viena animācija, viens šausmu trilleris un divas dokumentālās filmas, vienā no tām aktieris debitē režijā, otra filma ir televīzijas žurnālista debija režijā un kino vispār.

Kā tas ir žūrijai, ja vienā kategorijā ir apkopotas gan animācija, gan dokumentālais kino, gan spēles kino?

Īsmetrāžas filmu kategorijā tāpat bija ļoti dažāda veida filmas saliktas kopā... vai labāk tomēr to nedarīt?

Linda Krūkle: - Man liekas, tā bija viena no grūtākajām lietām šajā reizē. Es personīgi uztvēru to kā ļoti, es teiktu, nepatīkamu izvēli... Nē, nevis nepatīkamu, bet tādu... bija grūti saprast kritērijus, pēc kā tu vari vadīties vienā vai otrā gadījumā, tādu absolūto pārliecību.

Elīna Reitere: - Man liekas, Lielā Kristapa žūrijai viens akmentiņš tomēr ir jāiemet atlases komisijas dārziņā. Arī citās un jo īpaši atsevišķās kategorijās no vilšanās par rezultātiem būtu varējuši izvairīties, jau nominēšanas procesā domājot divus soļus  uz priekšu, mazliet citādāk sadalot nominētos pa pozīcijām. Jo mēs kā žūrija vairs neesam tiesīgi pārdalīt nominantus vai pat izvirzīt citus – mums ir jāstrādā atlases komisijas nospraustajā teritorijā.
To var uzskatīt par tīru taktikas jautājumu, bet – ja ir tik daudzi un tik augstas kvalitātes mākslinieciskie sniegumi kā šogad, ko varbūt katru gribētos novērtēt ar Kristapa figūriņu, bet rokas mums ir sasietas, tad žūrijai sāp, vienalga, kurā pirkstā kož. Tāpēc es aicinātu nākamgad atlases komisiju nominēšanas procesam pieiet ar lielāku tālredzību un, cita starpā, arī kinoprofesiju ģildēm kvalitatīvāk risināt šo uzdevumu.

Linda Krūkle un Elīna Reitere

Linda Krūkle: - Nu bet par īsfilmām, es saprotu, ka vienkārši – cik viņas ir, tik viņas ir...

Sonora Broka: - Bet kāpēc tad to īsfilmu ir tik maz? Lielajam Kristapam pilnmetrāžas spēlfilmu bija pieteikts vairāk nekā īsmetrāžas, un tas, man liekas, ir ļoti dīvaini...

Linda Krūkle: - Man jāatgriežas pie tā, ko es jau teicu par īsfilmām. Es absolūti apbrīnoju īsfilmas par to prasmi izstāstīt koncentrēti... cik bieži mums ir sajūta, ka šo pilnmetrāžas spēlfilmu taču varēja savilkt īsāk, īsākā formā un viss! Tikai cilvēki nezin kāpēc grib taisīt lielākas filmas. Bet man kā producentam – kāpēc es, pieņemsim, izvairos taisīt īsfilmas... Man nebūtu drosmes, es nezinu, ko ar viņām tālāk darīt! Kā lai aizved līdz skatītājam? Izņemot festivālus, vai kaut kur pirms lielo filmu seansiem... tas ir specifisks skatītājs. Un, manuprāt, tā nav tikai Latvijas problēma.

Līdz ar to tad es saprotu tos producentus, kas netaisa īsfilmas.

Sonora Broka: - Varbūt tāpēc īsfilmu producenti ir paši režisori...

Juris Civjans: - Jā, īsfilmas pilnīgi neatmaksājas, kaut gan atmaksājas tādā ziņā, ka ir lētāk tās filmēt. Bet tomēr vispragmatiskākā valsts un ekonomika pasaulē, Amerika, arī taisa īsfilmas, pat Oskaros ir īpašs īsfilmu konkurss, tātad ir kaut kāds iemesls, kam viņas ir vajadzīgas. Man liekas, ka īsfilmas ir vajadzīgas, lai par lētu naudu režisors, aktieris, scenārists varētu izmēģināt sevi šajā žanrā. Un nav ko žēlot naudu uz to, tā ir skola, un skola maksā naudu.

Linda Krūkle: - Tad mēs visu jau esam samācījušies, ja mums tādu īsfilmu vairs nav?

Sonora Broka: - Bet ir režisori, kas turpina veidot arī paralēli īsfilmas visu laiku, kad jau paši filmē arī pilnmetrāžas...

Juris Civjans: - Jā, ir daži, kas vienkārši nevar pārstāt taisīt filmas. Slimība, ir tādi režisori, kas nevar apstāties. (Visi smejas.)
Bet mums ir arī zināms pārsteigums šajā īsfilmu konkursā! Līdz šim gadam visi uzskatīja, ka ir tikai viena zeme pasaulē, kur taisa horror filmas. Izrādās, Latvijā arī. Un režisoram Riekstiņam iznākusi tīri laba – baudāma, simpātiska, precīzi uztaisīta un diezgan bailīga horror filma.

Sonora Broka: - Man pat liekas, ka filmai Eva tā niša ir gana interesanta, lai mēs varētu tai kaut kā vairāk pievērst uzmanību, tieši pilnveidojot žanra prasmes.

Rutānija Alda: - Es arī gribētu pievērst uzmanību vienai filmai, kas bija mana personiskā favorīte, un ir noteikti jāizceļ šī aktieru ansambļa kopdarbs. Patiesi izsmalcināta izklaide, tas bija Anšlava Eglīša stāsts, Homo novus. Es domāju, ka tā būs parasta komēdija, bet Homo novus bija pacilājoša prieka pilna, jautra, brīnišķīga filma ar lielisku aktieru ansambli, kur ar ikvienu tēlu bija precīzi trāpīts. Un, lai gan tā nesaņēma nevienu balvu... nu, jā, par kostīmiem, kas ir ļoti labi, tomēr man šī filma nozīmē izcilu aktieru ansambļa sniegumu. Tā bija pēdējā filma, ko todien skatījos, un es biju pilnīgā sajūsmā. Būt izklaidējošam nav nekas peļams, izklaidējoša filma var būt ļoti laba. Un man Homo novus bija izklaidējoša filma.

Sonora Broka: - Varbūt mums jāierosina pievienot Lielajā Kristapā jaunu kategoriju – labākais aktieru ansamblis? Un vēl mums bija viena kategorija, kur mēs gribējām kādu nominēt, par labāko...

Linda Krūkle: - Komandas darbu?

Sonora Broka: - Nē, tur bija kaut kas saistīts ar mīlestību...

Elīna Reitere: - Mums bija viens joks – par labāko nāvi...

Sonora Broka: - Jā, pareizi. Tas taču ir viens kritērijs, vai ne? Nāve kā aktiera meistarības rādītājs...

Juris Civjans: - Jā, īpaši teātrī uz skatuves. Jau kopš 16. gadsimta aktieri vienmēr ļoti gribējuši tādu lomu, kur beigās jānomirst. Un 19. gadsimtā Sāra Bernāra bija slavena ar savām nāvēm, katru reizi citādi viņa mira.

Sonora Broka: - Un kādēļ mēs par to sākām runāt? Jā, Elīna Vāne filmā Nameja gredzens. Tātad, ja mums būtu iespēja nominēt kādu par labāko nāvi – balvu saņem Elīna Vāne par lomu filmā Nameja gredzens.

Linda Krūkle: - Bet piebilstot to, ka viņa bija absolūti brīnišķīga Billē...

Sonora Broka: - Jā, tātad lūdzam Lielā Kristapa administrāciju nākamajam gadam izskatīt divas jaunas kategorijas – Labākais ansamblis un Labākā nāve...

Linda Krūkle: - Mēs jau arī kļūstam absurdi... (Visi smejas.)

Sonora Broka: - Jā, nu tā ir tā laime nelaimē – filmas ir tik spēcīgas, ka diemžēl visiem tiem, kuriem mēs labprāt iedotu Lielos Kristapus, visiem to Kristapu nepietiek.

Juris Civjans: - Var sazāģēt!

Foto: Agnese Zeltiņa

Saistītie raksti



Komentāri:


Alla Borisovna
27.11.2018, plkst. 07:36

Kas ir mulsinoši - kāpēc šo žūriju gratulē par starptautisku, ja ar Latvijas kino vidi nesaistīta ir tikai aktrise Rutanija Alda?



Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi