Trīs Latvijas seriāli vienā orientēšanās spēlē ar kompasu

„Mazā ekrāna” seriālu teritorijā, kur pagaidām netiek lietots ambiciozais jēdziens „daudzsēriju filma”, Latvijā šobrīd vērojams gandrīz ģeogrāfisks kartējums, kas papildināts ar vienu pipargurķīti. „Bezvēsts pazudušās” no TET kopā ar „Projektu: Šķiršanās” un „Nopietni?” no LTV veido visai savdabīgu miksli.

Kadrs no seriāla "Bezvēsts pazudušās"

Skats uz austrumiem. Bezvēsts pazudušās

Par piemērotu sagatavošanos jaunākajiem Latvijas seriāliem nekādi nevar saukt manu rīcību, noskatoties Lukas Gvadanjīno We Are Who We Are, ko nekļūdīgi var uzlūkot kā 2020. gada seriālu kvalitātes etalonu. Svaigs, laikmetīgs, dzīvs, aktuāls un ar nevainojami nolasāmu autora klātbūtni. Nupat klajā nāca arī seriāla Kronis jaunākā sezona, un Amazon Prime vilinošais piedāvājums jaunajiem klientiem man nodrošināja sengaidītu piekļuvi The Marvelous Mrs. Maisel sērijām.

Tehnoloģiju un izklaides uzņēmuma Tet oriģinālseriālu Bezvēsts pazudušās salīdzināt ar šiem seriālu vaļiem būtu neadekvāti, tomēr – uzzinot, ka scenārija norišu centrālā ass ir muiža lauku apvidū, loloju mazu cerību ieraudzīt ko oriģinālāku par Ugunsgrēku vai Firstenhofu

Ekspektācijas, protams, ir pats nenovīdīgākais ceļabiedrs, tomēr, šo mācību katrreiz aizmirstot, es viļos atkal un atkal. 

2009. gada Rīgas ziemeļvalstu filmu dienu programmā tika demonstrēts dāņu režisora Henrika Rubena Genca darbs Briesmīgi laimīgi / Frygtelig lykkelig (2008) – spriedzes filma par policistu Robertu, kas “skapī glabā vairākus skeletus” un pagaidu darbu Dānijas provincē pieņem kā iespēju labās slavas atgūšanai, bet drūmais miests neuzņem viņu gluži atplestām rokām. Vardarbība un alkoholisms tur ir vispārpieņemts laika kavēklis, situāciju pievilcīgāku nepadara mūžīgie dubļi un apmākušās debesis. Ar katru ciemā pavadīto dienu Roberts stieg aizvien dziļāk absurdo un skarbo ciema nerakstīto likumu tīklojumā.
Divdesmit gadus agrāk kaut ko līdzīgu redzējām režisora Deivida Linča kulta seriālā Tvinpīka. Kopš tās dienas, kad FBI īpašais aģents Deils Kūpers ieradās nomaļajā, baisus noslēpumus slēpjošajā Amerikas pilsētiņā, viņa dzīve vairs nekad neatgriezās vecajās sliedēs. Šo svešā iebraucēja un neviesmīlīgo vietējo iedzīvotāju pretnostatījumu var itin bieži sastapt gan literatūrā, gan kino – iedomāsimies kaut vai klasisku ainu, svešiniekam ienākot Mežonīgo rietumu bārā.

2020. gadā šo kļūdu-drošo scenārija pamatformulu nelielai Latvijas apdzīvotajai vietai piemēro seriāla Bezvēsts pazudušās veidotāji. Producente Lelde Kovaļova, kuras debijas romāna motīvos balstīts seriāla scenārijs, un režisors Vlads Kovaļovs ne pirmo reizi darbojas kopā – YouTube atrodama virkne viņu īsfilmu, kas var lepoties ar tiešām bagātīgu skatījumu skaitu, arī Viss. Atā! / #ВсёПока, kas 2017. gadā bija pieteikta Nacionālajai kino balvai Lielais Kristaps. Turpat noskatāma arī Bezvēsts pazudušās pilotsērija ar nosaukumu Mālpils, kas sniedz atbildes uz virkni jautājumu (tomēr ne visiem), kādi rodas, skatoties šogad realizēto seriāla versiju.

Nezinot seriāla tapšanas aizkulises un latviskošanas iemeslus, spriežu, ka laikposmā starp pilotsēriju, ko raksturo Kovaļovam piemītošā, organiskā kino izjūta un ļoti veiksmīgi atlasīta krievvalodīgo aktieru komanda, un šobrīd skatāmo rezultātu, iespējams, pārlieku ir domāts par Latvijas vidējā skatītāja gaidām un gaumi. Gan Kovaļova īsfilmas, gan seriāla pilotsērija ir raiti ritoši, tehniski pārliecinoši un enerģiski darbi, kas uzrāda daudzsološu jauna režisora kapacitāti; personāži šajos darbos ir ne vien labi nolasāmi, bet arī ticami. Savukārt seriāla Bezvēsts pazudušās galvenajās lomās redzam spožu latviešu aktieru izlasi, kas tomēr šķiet kā uzpotēti svešam celmam, tā arī nespējot izkāpt ārpus divdimensionālu tipāžu lauciņa. Zinot, cik saskaldīta ir Latvijas mediju telpa, absolūts veiksmes stāsts būtu bijis kvalitatīvs seriāls krievvalodīgajai auditorijai (ar latviešu titriem), nevis frankenšteiniskais šābrīža rezultāts.

Seriāla  intriga vērpta ap Mēronas muižu, uz kuru steigšus no Maskavas parādu piedzinējiem bēg uzņēmējs Valdis Martinsons (Juris Žagars) ar ģimeni.

Gandrīz vienlaikus ar viņiem mazpilsētā ierodas izskatīgs, darba nogurdināts Sanktpēterburgas izmeklētājs Konstantīns (Nikolajs Šestaks), cerēdams uziet jaunu pavedienu savas bez pēdām pazudušās sievas lietā.
Pēterburgas seksīgais un skumjais aģents Maklahans un abi Martinsona bērni (kurus atveido jau pilotsērijā un Kovaļova īsfilmās manītie Henrijs Arājs un Liza Naumova) ir teju vienīgie tēli filmā, kuri nepārvietojas kā šaha figūras – stingri noteiktā trajektorijā, ko definē katram personāžam piemeklētā klišeju gūzma (viens no izcilākajiem paraugiem ir sieviete ar noslēpumainajiem bērnu ratiņiem muižas parkā). Abiem jauniešiem lielu izaicinājumu sagādā iekļaušanās vietējā skolā, kurā visu nosaka nereglamentētas attiecības. Pār visu šeit valda divi nežēlīgi grupējumi – zēnu un meiteņu –, savu vietu skolā maskavietim iespējams iekarot tikai ar neatļautiem tuvcīņas paņēmieniem (kurus gādīgi ieteicis Konstantīns).  Savukārt muižā viņa sāncenši ir iepriekšējā īpašnieka bērni – Pāvels, kuru kā Amerikāņu psiha latviešu versiju atveido Niklāvs Kurpnieks, un mātes nāves traumētā Marija (Elizabete Marija Brante).  

NIklāvs Kurpnieks un Henrijs Arājs seriālā "Bezvēsts pazudušās"

Šī scenārija tapšanu nekādi nav apgrūtinājušas postkoloniālisma vēsmas, muižas personāla tēlu galerija izskatās kā norakstīta no Rubļovkas vai kāda līdzvērtīga Krievijas metropoļu luksus-ciemata. Turpretī Mēronas inertie, tumsonīgie, teju deģenerētie iedzīvotāji kā sazvērējušies kavē Konstantīna centienus, trūkst vienīgi mēslu dakšu un lāpu gājienu (kā Šreka medībās). Vietējā bārā, kur skan latviešu grupu mūzika (pārsteidzoši rūpīgi izvēlēta – tāda, pie kuras varbūt labprāt izlocītu kājas Kino Rakstu lasītāji, bet kādu neparko nebūtu iespējams dzirdēt iestādījumā, kur ēdienkartes karaliene ir karbonāde ar majonēzes restīti), pastāvīgo apmeklētāju sejās lasāms alkoholisma iznīdēto smadzeņu šūnu ēnojums. Te izmeklētājam nav iespējams pat kafiju padzert, nesaņemot draudus. Konstantīna vizīte policijas iecirknī atgādina skeču, kur Andra Keiša atveidotais Latvijas tiesībsargu pārstāvis izspēlē it kā no citām filmām un seriāliem kompilētu jaunā kolēģa uzņemšanas ainu, caurstrāvotu ne īpaši gudriem jokiem un norādi uz hierarhisko pārākumu.

Pilotsērijas tēmturos vēl pavīd zināma mistika, diemžēl seriāla reklāmas sauklis ir: “Holivudas cienīgs grāvējs ir radīts tepat Latvijā”.

Seriālā skatāmā notikumu buķete ietver gana plašu kadrējuma un gaismojuma risinājumu iespēju spektru – slepkavības, psihiskās saslimšanas, eksperimentālā medicīna, narkotikas, slepenas telpas… gandrīz žēl, ka pretenzijas uz grāvēju aizstājušas iespēju iekļauties mūsdienās tik aktuālo un skatītāju iecienīto gotisko seriālu nišā (The Haunting of The Hill House vai The Haunting of Bly Manor (2020), kas balstīta Henrija Džeimsa šausmu novelē Skrūves apgrieziens / The Turn of the Screw (1898), ir tikai pēdējā laika piemēri. Turklāt Latvijas muižas sniedz fantastisku augsni gotiskai estētikai vai vismaz neo-noir stilistikai, tomēr Bezvēsts pazudušās iestrēgst reālistiskā, pārāk lietišķā vizualitātē. Vairāku epizožu risinājums (īpaši ar Marijas piedalīšanos) atgādina ne tās labākās Holivudas šausmu žanra konvencijas – piemēram, fragmentārā pārvietošanās (it kā tēls no viena kadra līdz nākamajam būtu veicis nedabiska attāluma soli, vai nu izgaistot pavisam, vai parādoties jau krietni tālāk), tāpat arī spējā grimašu maiņa – no  melanholiskas uz psihopātisku smaidu un it kā neko neredzošām acīm. Kā neiztrūkstoši elementi šeit parādās arī lelles, palīgtelpas (šajā gadījumā bēniņi), bet neatbilstoši ikdienišķais gaismojums šīm detaļām liek izskatīties komiskām. Jāatzīst, ka bez krēslas vai pastiprināta ēnojuma šermuļus spēj panākt vien Ari Asters Saulgriežu kultā / Midsommar.

Klišeju grābekļu te vairāk kā muižas parkā koku, tomēr lēnām seriāls uzkarst, septītajā sērijā panākot jau vērā ņemamu spriedzi. Diemžēl brīdī, kad seriāla varoņiem pievienojas arī kriminogēnu tipiņu grupa no Krievijas deviņdesmito gadu bandītfilmām, es sevi pieķeru nevis līdzpārdzīvojot, bet uzjautrinoties un domājot par to, kādi būtu bijuši pilotsērijas turpinājumi citādā aktieru sastāvā un citā valodā.

Skats uz ziemeļiem. Projekts: Šķiršanās

Nupat apskatītā seriāla mentalitāte un filmveides principi daudzējādā ziņā atgādina Krievijas plašstraumes kino piedāvājumu, kas vēl pirmskovida ērā diezgan labi jutās arī Rīgas daudzzāļu kinoteātru repertuārā, savukārt Projekts: Šķiršanās veidots ar skatu ziemeļvalstu virzienā – scenārija pamatā ir Igaunijas sabiedriskās televīzijas seriāls Šķiršanās igauņu gaumē / Lahutus Eesti moodi (2019). Publicitātes materiālos īpaši uzsvērts, ka “gan oriģinālā scenārija veidošana, gan igauņu versijas režija tika uzticēta vīriešiem”, savukārt latviešu versijas režisorei Lindai Oltei nācies domāt arī par to, kur seriālā atklājas vīrieša skatpunkts un kādā lomā stāstā ienāk sieviete – režisore uzsver, ka šis ir “abu stāsts”.

Režisore Linda Olte uzņemšanas laukumā. Foto: Sanita Sparāne, LTV

No scenārija līdzsvarotības principa tam var piekrist, tomēr – jāsagatavojas principam, ka vīrietis ir neapšaubāms grēkāzis, bet sieviete droši soļo beidzot atrastas skaidrības un patiesības virzienā. Ja šāda pamatkoncepcija ir pieņemama, Projekts: Šķiršanās būs patīkams laika kavēklis, jau visai cienījams vietējā satura konkurents analogiem ārvalstu seriāliem. Vieglā komiskā nots atslogo arī ne visai apķērīgā grēkāža vīrieša un viedās sievietes duetu; līdzīgus piemērus varam atrast jau pārlaicīgā amerikāņu ģimenes seriālu klasikā no agrākām desmitgadēm – Viss par Džimu / According to Jim (2001-2009), vai Visi mīl Reimondu / Everybody Loves Raymond (1996-2005).  Tāpat Saldais pārītis (2006) ar Sandru Kļaviņu un Artūru Skrastiņu bija nebūt ne slikts pašmāju mēģinājums apliecināt, ka arī latvieši spēj pajokot par attiecībām.

Projekts: Šķiršanās ir it kā turpinājums šāda tipa attiecībām, tikai pāra bērni jau izauguši un abu spēja pajokot par ikdienišķām situācijām ieguvusi ievainojoša sarkasma noti.

Šo izmaiņu iemeslus gan var saprast – gandrīz katrā sērijā tiek atgādināts Aivara (Gatis Gāga) un Lauras (Rēzija Kalniņa ) kopdzīves īsais kurss. Abi satikušies, vēl cerību pārpilni par savu radošo karjeru. Tālāk seko kāzas, bērni, realitāte. Bērni iet uz zoodārzu ar tēti, kamēr mamma pārrauga beķerejas darbu un pelna naudu ģimenes mājai. Skatītājs abus galvenos seriāla varoņus iepazīst īsu mirkli pirms tam, kad tiek pieņemts lēmums šķirties, un tālāk kopā ar Liepiņu ģimeni seko šim procesam Ģirta Krūmiņa attēlotā pāru konsultanta vadībā.

Liepiņiem kaimiņos dzīvo viņu draugi, Kramiņu pāris – mūsdienu bezrūpīgās sievišķības standarta iemiesojums Jogita (Madara Botmane) un testosterona sprādziens kamuflāžas tērpā Tālis (Ivo Martinsons).

Ivo Martinsons un Madara Botmane seriālā "Projekts: Šķiršanās"

Viss šai privātmāju rajonā ir tik skaists, kārtīgs un harmonisks, kā kādas komercbankas reklāmā. Šķīstā, liegi komiskā un apgarotā atmosfēra tik spēcīgi kontrastē ar dažādiem faktiem varoņu pagātnē un notikumu pavērsieniem, ka rada absurda slāni, kas veselīgi mazina zefīra jūras sajūtu.

Šajā Rīgas piepilsētas Bārbijas mājā ir vieta arī gadījuma sakariem un pat bezpajumtniekiem – ekoloģiskajiem ekstrēmistiem.

Seriāla aprakstā lasāms: “Lauras un Aivara pieaugušie bērni (Elīna Vaska un Kārlis Dzintars Zahovskis) uz norisēm vecāku dzīvē noskatās kā uz traģikomēdiju”. Šeit tomēr jāprecizē – bērni, kuri gan šķiet sen jau sasnieguši patstāvīgas dzīves briedumu, ir aktīvi šīs traģikomēdijas dalībnieki. Vērotāja lomā šeit ir tikai Gatis jeb Doktors Fils – psihologs, nesatricināmā mierā katrā seansā Liepiņiem piešķirot kartīti ar uzdevumu, kura mērķis ir bruģēt ceļu uz mierpilnu un gaišu šķiršanās iznākumu.

Seriāla shematiskā uzbūve un standartizētās situācijas lien ārā kā īlens no maisa, tomēr aktierspēle ir labi vadīta, aktieri – skatītāju iemīļoti un, pat ja nespējam nenieka noticēt tam, ko redzam uz ekrāna, tas nebūt nekaitina.

Pavisam latviski. Road-seriāls «Nopietni?»

Ja tomēr seriāla Projekts: Šķiršanās maigie vasaras mijkrēšļi uz terases ar vīna glāzi ir radījuši pārlieku saldu sajūtu, piektdienas vakarus LTV programmas veidotāji ir saplānojuši satriecoši. Uzreiz pēc tam seko mazs, sašķiebies pipargurķītis – seriāls Nopietni?, kuru var uztvert arī kā Pusnakts šova septiņos ar Jāni Skuteli ārlaulības bērniņu, folk-kupidonu, kurš kā radīts tam, lai testētu, vai latviešiem ir mēra sajūta un humora izjūta. 

Foto: Lauris Vīksne

Viens no seriāla varoņiem, skaņu režisors Buda kādā pop-up ballītē grimētājas Zanītes dzimšanas dienā dzied: “Neko nevar saprast, bet kaut ko mēs darām.” Šo var pasludināt par seriāla Nopietni? moto.
Tātad – kas te notiek? Kā no Agatas Kristi romāniem izkāpušais dabaszinātņu speciālists Andris (Mārtiņš Kozlovskis), viņa sievas brālis, gandrīz jaunā viļņa kinorežisors Oļegs (Jurijs Djakonovs), kuram šo projektu piespiedu kārtā atnesusi radniecība ar Andri, un skaitliski pavisam askētiska filmēšanas grupa apceļo Latvijas kultūrvēsturiskos pieminekļus, veidojot TV raidījumu Brūnās zīmes. Seriāla pieteikumā lasām, ka vēstures un ģeogrāfijas fans Andris pandēmijas dēļ zaudējis darbu tūrisma aģentūrā, kur strādājis par maršrutu sastādītāju, tādēļ viņam radusies ģeniāla ideja radīt labāko Latvijas apceļošanas raidījumu televīzijas vēsturē.

Neliela atkāpe jāvelta pašai brūnajai zīmei

Dabaspētnieks Andris nelasa nākotni kafijas biezumos, nepēta ķirmju ejas priežu mizā un pavisam noteikti nepopularizē nacisma ideoloģiju, kur brūnajai krāsai piešķirta goda vieta, jo tā apzīmē zemi un tātad ciešu piederību dzimtenei. Patiesībā, seriāla varoņu izrunāts, šis nosaukums šķiet apzīmējam jebko citu, tikai ne Latvijas tūrisma industrijai tradicionālās brūni krāsotās lielceļu norādes uz kultūrvēsturiskām vietām vai apskates objektiem. Tomēr Andra un grupas mērķis ir cēls, patriotisks un zinātnisks, neskatoties uz to, ka filmētāju busiņa šoferis Ritvars (Jānis Skutelis) no sirds rūpējas par nerimstošu stulbuma līmeņa uzturēšanu atmosfērā – un tas viņam izdodas.

Katrā Nopietni? sērijā grupa iepazīst jaunu brūnās zīmes vietu, bet tās kinematogrāfiskais potenciāls vienmēr liek smagi vilties. Tādēļ plānotās TV epizodes koncepcija kardināli jāmaina, iesaistot vietējos iedzīvotājus, alkoholu un filmēšanas grupas dalībniekus. Lokālo kolorītu cēli iznes gan aktieri (piemēram, Baiba Broka Dobeles kultūras nama vadītājas Džeinas tēlā), gan arī, kā nojaušams, darbinieki bez iepriekšējas pieredzes kino, kas nekādi nemazina seriāla jaudu, pat pretēji.

Seriāls Nopietni? vienlaikus ir gan asprātīgs komentārs par ne visai labprātīgu pārkvalificēšanos, gan filmu nozares dīkstāves gadu tik atsvaidzinoša, sirsnīgi zobgalīga filmēšanas komandu tipāžu portretfilma. Mazrunīgais skaņu operators, grupā vienmēr klātesošais eņģelis – grimētāja (kuras vārdu bez izņēmumiem izrunā deminutīva formā), egocentriskais režisors, kura garastāvokļa svārstības ietekmē visus klātesošos…

... te daudzi atpazīs sevi vai savus kolēģus.

(Latviešu) komēdijseriāla scenārija rakstīšana ir vērā ņemams izaicinājums, ar kuru uzņēmušies tikt galā Skuteļšovā jau pieredzējušie aizkadra cīnītāji Jānis Skutelis, Ieva Bite un Reinis Piziks. Visļaunākais, kas var notikt, ir mēģinājums seriālu Nopietni? skatīties dramatiski eksistenciālā noskaņojumā. Tomēr ceru, ka piektdienas vakarā tāds jūs nepiemeklē.

Foto: no publicitātes materiāliem

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi