Superseriāls “Černobiļa”. Pļauka melošanas kultūrai

Amerikāņu kabeļtelevīzijas kanāla HBO un britu televīzijas kanāla "Sky" kopražojuma miniseriāls “Černobiļa / Chernobyl”, kuru no maija līdz jūnija sākumam demonstrēja HBO mājaslapā un tā sadarbības partneru vietnēs (Latvijā pieejams platformās "Shortcut" un LMT Viedtelevīzijā), rekordīsā laikā ir kļuvis par pasaulē populārāko seriālu. Piecās sērijās tas vēsta par kodolkatastrofu Černobiļas atomelektrostacijā un notikušā seku likvidāciju.

Latvijas skatītājam seriālā atveidotais notikums – katastrofa Černobiļas AES 4. reaktorā Ukrainā – pats par sevi, šķiet, neprasa daudz paskaidrojošu komentāru. Un tomēr – kopš notikušā ir pilnībā izaugusi viena jauna paaudze, tāpēc droši vien ir vērts atgādināt, ka 1986. gada 26. aprīlī notika postošākā kodolkatastrofa pasaules vēsturē. Pēc sprādziena, kas ar savu spēku atrāva vaļā cilvēku veselībai nāvējošu kodolreaktoru un atsedza tā serdi, atmosfērā tika uzmesti un visu Eiropu pārstaigāja neredzami radioaktīvas indes mākoņi.

Vai seriāls, kura vērtējums starptautiskajā IMDb reitingā sasniedzis 9,7 balles no 10, apsteidzot vairākus pasaules kulta seriālus, ir tikai un vienīgi par katastrofu un tās seku likvidēšanu? Noteikti nē. Seriāla veidotāji, stāstot par konkrēto, ir spējuši lieliski līdzsvarot to ar universālo – šajā gadījumā ar to, ka meli vai patiesības izkropļojumi nekad neaizstāj patiesību, lai cik ļoti kāds tam ticētu vai censtos citiem iestāstīt. Līdzsvars izdevies tik perfekts un sabiedriski aktuāls, ka seriālā paustā fabula vienlaicīgi ir saprotama un aktīvi izmantojama gan kā sapuvušās padomju iekārtas, gan mūsdienu Krievijas policejiskās valsts, gan abstrakta “sociālisma” kritika.

Vēl citi, starp citu, ir pārliecināti, ka miniseriāla idejiskais tēvs un scenārija[1] autors, amerikānis Kreigs Meizins / Craig Mazin, kurš līdz šim bija pazīstams kā scenārists viduvējām Holivudas komēdijām (The Hangover Part II (2011), Identity Thief (2013)), patiesībā izveidojis simbolisku filmu par Donalda Trampa prezidentūras gaisotni ASV (ŠEIT - Kreiga Meizina intervija izdevumam The Hollywood Reporter par šo un citām ar seriālu saistītām tēmām).

Pēc dokumentiem un šausmenēm

Seriāla galvu reibinošajiem panākumiem postpadomju telpā, īpaši Krievijā un Ukrainā, palīdzējis ne vien ļoti precīzais vides un daudzu notikumu atveidojums, bet arī tas, ka seriāls nācis faktiski tukšā vietā. Lai gan pēc katastrofas izveidots nesaskaitāms daudzums dokumentālu projektu – gan padomju, gan Krievijas, gan Rietumvalstu ražojumi –, notikuma interpretācija spēlfilmās veidota reti, kur nu vēl ar mērķi izsekot notikumu gaitai.

Līdz šim uzņemtos darbus iespējams iedalīt trīs grupās:

1) reālistiskas filmas, kurās katastrofai ir būtiska loma – Sabrukums / Распад (1990), Černobiļa. Pēdējais brīdinājums / Чернобыль: Последнее предупреждение (1991), Saniknotā zeme / La Terre outragée (2011), Taureņi: Nešķirami / Мотыльки: Inseparable (2013);
2) reālistiski darbi, kuros katastrofai ir pastarpināta loma – Vilki zonā / Волки в зоне (1990), Melnais stārķis / Черный аист (1993), Reindžers no atomzonas / Рейнджер из атомной зоны (1999), Sestdienā / В субботу (2011);
3) fantastika vai šausmu filmas, kuru darbība ir saistīta ar radioaktīvā piesārņojuma zonu vai radiācijas ietekmi – Monstri / Монстры (1993), Černobiļas dienasgrāmatas / Chernobyl Diaries (2012), Černobiļa. Slēgtā zona / Чернобыль. Зона отчуждения (2014), Černobiļa 2. Slēgtā zona / Чернобыль 2. Зона отчуждения (2017).

Kadrs no Sergeja Kučkova filmas "Monstri" (1993, Krievija / ASV)

Jaunais miniseriāls Černobiļa pirmoreiz piedāvā māksliniecisku interpretāciju par katastrofas notikumu gaitu, ar to aizsākot jaunu veidu, kā dramatizēt notikumus Černobiļā.

“Šķiet, amerikāņi tikko ir uzņēmuši labāko kino par padomju kodolkatastrofu,”

vērtē krievu izdevums The Village, un ir grūti nepiekrist. Šie panākumi vēlīnā padomju režīma un mūsdienu Krievijas līdzību dēļ, protams, ir īpaši neērti Kremlim, un krievi iecerējuši atbildēt ar seriālu, kurā “patiesību” par katastrofu Černobiļas AES mēģinās privatizēt ar “teoriju, ka amerikāņi iefiltrējās atomelektrostacijā. [..] Daudzi vēsturnieki neizslēdz iespējamību, ka eksplozijas dienā stacijā strādāja ienaidnieka izlūkdienesti” (BBC News).

Reālas personas un „Dievs no mašīnas”

Seriāla centrā ir trīs galvenie varoņi – kodolfiziķis Valērijs Ļegasovs (Jared Harris), kodolfiziķe Uļjana Homjuka (Emily Watson) un Boriss Ščerbina (Stellan Skarsgård) – PSRS Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks, kurš pēc katastrofas vadīja valdības komiteju “avārijas seku likvidēšanai”.

Lielais vairākums filmas varoņu, pat otrā un trešā plāna lomās, ir saistīti ar konkrētām personām un dzīvesstāstiem; arī Ļegasovs un Ščerbina ir reālas personas. Citādi ir ar Minskā strādājošās zinātnieces Homjukas tēlu, kas ir daudzu Ļegasovam līdzās strādājošu zinātnieku sakausējums vienā personā (to, kāpēc izdarīta šāda izvēle, un citas interesantas piezīmes iespējams uzzināt seriāla podkāstā).

Ļegasovs un Ščerbina seriālā iziet klasisku pārvērtību procesu: Ščerbina no aroganta aparatčika augustumiem pakāpeniski nolaižas pie zemes un spiests apjēgt, ka ir lietas un situācijas, kas pastāv ārpus partijnieku kompetences un nav atrisināmas slepenības gaisotnē. Tikmēr Ļegasovs no zinātnieka-teorētiķa pārvēršas par cilvēku, kuram jāiziet uz nepatīkamiem kompromisiem un jāuzņemas līdzatbildība par situāciju, kuru viņš nav izraisījis – tātad arī viņam jāveic sava veida nolaišanās.

Nekādas pārvērtības seriāla gaitā nepiedzīvo simpātiskā, bet fiktīvā Uļjana Homjuka – tēls, kurš pilnībā atbilst mākslā pazīstamajam jēdzienam Dievs no mašīnas / Deus ex machina. Ar šo latīņu valodas frāzi apzīmē (arī) scenāriju situācijas, kurās kāds tēls pēkšņi spēj atrisināt vissarežģītākos konfliktus un jau sākotnēji zina visas pareizās atbildes. Lai arī dažos gadījumos asi kritizēta, Homjuka šķiet ļoti apzināti uzbūvēta it kā no dieva – jau savas parādīšanās brīdī viņa saprot, kas ir noticis, viņa neizjūt nekādas hierarhiskas bailes un pēc pašas iniciatīvas dodas uz Černobiļas slēgto zonu glābt cilvēci no potenciālas tālāku sprādzienu ķēdes. Galu galā tieši viņa seriālā ir tā, kas sarunās ar mirstošajiem AES darbiniekiem vienpersoniski noskaidro pašu galveno – kas tieši tonakt notika 4. reaktora kontroles telpā.

Būdama ne tikai sižetiska, bet arī uzvedības fikcija, viņa ir visu seriālā esošo personu morālā mēraukla,

bet Ļegasova gadījumā – arī viņa spoguļattēls, kurš nemitīgi uzstāj uz pareizo rīcību jeb noteiktu ētisko programmu.
Savādā kārtā Homjukas gatavais tēls nav pārlieku mulsinošs; iespējams, tas ir tāpēc, ka viņa vienīgā seriāla darbības laikā reprezentē arī mūs kā skatītājus – Homjuka, tāpat kā mēs, priekšlaicīgi kaut kā zina, cik slikti ir lietas patiesie apstākļi, un viņas dievišķais, nekā neietekmējamais izlēmīgums psiholoģiski padara viņu skatītājam simpātisku.

Aizstiklotas lodžijas un pārāk drosmīga uzvedība

Lielākā seriāla daļa ir uzņemta Lietuvā – slēgtajā Ignalinas AES, kurā strādāja tādi paši RBMK tipa reaktori kā Černobiļā, un Viļņā, kuras mikrorajons Fabijoniškės kļuva par tā saukto atompilsētu Pripjatu. Neapstrīdams seriāla trumpis ir darbības vides fotogrāfiskais autentiskums, kuru ar ukraiņu un lietuviešu konsultantu palīdzību spējusi radīt seriāla daudznacionālā komanda no Rietumiem.

Par spīti dažām klasiskām pārmērībām (piemēram, pārāk uzsvērtai degvīna klātbūtnei), ar savu sniegumu kopumā seriāls Rietumu kinopasaulei nenoliedzami ir ne vien uzlicis augstāku latiņu padomju dzīves atveidošanā, bet pat radījis jaunu un visai augstu standartu. Kritizēt dažas pieļautās kļūdas (piemēram, to, ka Pripjatas skolnieces valkā parādes, nevis ikdienas priekšautus, puišiem ir vecumam neatbilstoši portfeļi un daudzdzīvokļu ēkām ir plastikāta logi un aizstiklotas lodžijas) seriāla mēroga un atstātā kopiespaida kontekstā līdzinātos matu skaldīšanai.
Turklāt pēdējo pārmetumu ir viegli atspēkot – dažas aizstiklotas lodžijas ir iespējams atrast jau Pripjatas oriģinālajos videoierakstos no avārijas dienas –, tikai tolaik tā nebija masveida parādība, vēl nebūdama legāla. Savukārt plastikāta logi, tāpat kā filmu ticamību ietekmējošās padomju perioda apbūves izmaiņas kopumā, ir problēma, ar kuru saskaras un arvien biežāk turpinās saskarties filmu veidotāji visās postkomunisma valstīs.

Vai seriāls tikpat veiksmīgi ir uztvēris padomju nemateriālo pasauli? Jā un nē. Lai gan pamatā attēlotā cilvēku rīcība fiktīvās situācijās ir izstrādāta atbilstoši tam, kāda izturēšanās varētu būtu sagaidāma, un ir pat daudz pārsteidzoši veiksmīgu trāpījumu (piemēram, Homjukas un bibliotekāres saskarsme 4. sērijā, Ščerbinas, tiesneša un prokurora varas trijstūris 5. sērijā), vairākos gadījumos seriāla veidotāji tomēr nav spējuši līdz galam uzķert sociālās attiecības starp dažādām padomju sabiedrības grupām, arī padomju cilvēka iekšējās pašcenzūras jeb, vienkārši sakot, nebrīvības augsto pakāpi. Tieši tādēļ Homjukas un Ļegasova uzvedība, komunicējot ar visaugstākā līmeņa varas pārstāvjiem, izskatās pārāk drosmīga, bet Ļegasova spriedumiem par dzīvi trūkst nepieciešamās līdzvainīguma pakāpes, kāda piemita ikkatram padomju cilvēkam.

“Tas degs un izplatīs indi, līdz viss kontinents būs miris”

Rakstniece Inese Zandere savulaik rakstīja – bērnībā ēstajam padomju plombīram “vajadzēja garšot pēc asinīm. Tomēr tas garšoja pēc saldējuma”. Šis citāts atausa atmiņā, domājot par seriālā atainoto padomju cilvēku varonību katastrofas seku likvidēšanā. Var diezgan droši apgalvot, ka, tikai pateicoties šim seriālam, rietumvalstu iedzīvotāji vismaz daļēji pirmoreiz apzināsies cilvēcisko cenu, kura tika samaksāta, lai apturētu reaktora degšanu. Šis aspekts arī seriāla veidotājiem bijis ārkārtīgi būtisks; dažos gadījumos viņi varonību iztēlojušies pat tur, kur bijusi vienīgi pašaizliedzība un neskaidros apsvērumos balstīta pienākuma apziņa. Piemēram, gadījumā ar nepieciešamību trim vīriem doties radioaktīva ūdens piesārņotā pagrabā zem degošā reaktora, lai glābtu Eiropu no nākamo sprādzienu ķēdes; šis uzdevums patiesībā vienkārši tika uzdots izpildīšanai no augšas tiem konkrētās maiņas darbiniekiem, kuri pārzināja pagraba uzbūvi.

Turklāt šeit veidotajam varonības naratīvam ir kāds būtisks trūkums – seriāls rada priekšstatu, ka katastrofas seku likvidācija bijusi visai apzināta varonības izpausme, bet tāda tā labākajā gadījumā bija tikai daļēji – izņemot dažu speciālistu brīvprātīgu došanos uz slēgto zonu, lielākajai daļai avārijas likvidatoru netika teikts, uz kurieni viņus ved. Viņu pakļaušanās situācijai vispirms bija apliecinājums pastāvošajai sabiedriskajai bezizejai, beztiesiskumam, izvēles neesamībai un tikai pēc tā – varonībai.

Seriālā rādīto padomju varas reakciju uz katastrofu var labāk saprast, ja izprot komunistisko režīmu attiecības ar tehnogēnajām katastrofām vispār, jo to nospiedošs vairākums bija nolaidības, nevis nelaimīgu sakritību rezultāts. Izcils piemērs ir sprādziens elektroķīmiskajā kombinātā Biterfeldē, Austrumvācijā, 1968. gada 11. jūlijā. Uzsprāgusī fabrika ražoja polivinilhlorīdu jeb PVC – plastmasu, kas tiek sintezēta rotējošos reaktoros. Kad spiediens tajos kļūst pārāk augsts, no tiem ir jāizlaiž vinilhlorīds – sprādzienbīstama gāze –, un sešu gadu garumā tas tika darīts tieši turpat, fabrikas zālē, tā arī neizbūvējot nepieciešamos dūmeņus gāzes novadīšanai ārpus telpām (neizbūvēšana tika pamatota ar atbilstošu būvmateriālu un līdzekļu deficītu). Šīs nolaidības cena bija 42 mirušie un 270 smagi ievainotie.

Totalitārā vara nekur un nekad nebija gatava atklāt informāciju par tās pieļautajām kļūdām, jo tās būtu uztveramas kā režīma nepilnības

un sevī ietvertu sabiedriskās neapmierinātības potenciālu, tāpēc Padomju Latvijā, tāpat kā citviet komunistiskajos režīmos, ziņas par šādām katastrofām netika publiskotas vispār, vai – ļoti lielu nelaimju gadījumos – publiskotas minimālā apjomā. Latvijā tā parasti bija gandrīz nemanāma rindiņa kāda republikāniskā laikraksta pēdējā vai pirmspēdējā lappusē pāris dienas pēc notikušā; Austrumvācija no komunistisko režīmu valstīm izcēlās ar paziņojumiem arī televīzijā, taču ziņas par lietas būtību tajos tika sagrozītas.

Ilgtermiņā tas kļuva par apburto loku — varas monopola un “harmoniskas pasaules ainas”[2] vārdā uzturētā

informatīvā vide bez ziņām par katastrofām un nelaimes gadījumiem nonivelēja cilvēku attieksmi gan pret sabiedrisko drošību, gan pret patiesību kā vērtību.

Superpopulārais seriāls Černobiļa, protams, stāsta par traģiskiem un kļūdainiem lēmumiem vienā ļoti konkrētā vietā – Černobiļas atomelektrostacijā Padomju Savienībā –, taču tas ir pļauka un biedinājums arī mūsu pašmāju melošanas kultūrai. Seriāls atgādina to, kas varbūt ir jau mazliet piemirsies – arī mūsu sabiedrība nāk no šīs pašas, informāciju noklusējošās un cilvēka dzīvībai uzspļaujošās sistēmas dzīlēm.

Atsauces:

1. johnaugust.com/library [↩]
2. Ardava L. Latvijas trešās atmodas sociālās atmiņas un komemorācijas diskurss medijos (1988–2014): Promocijas darbs / Dr. hist. Vita Zelče. — Latvijas Universitāte, 2015. — 87. lpp. [↩]
Raksta ilustrācijas - ©2018 Home Box Office, Inc.

Saistītie raksti



Komentāri:


lasītājs
12.06.2019, plkst. 10:35

LMT Straumē jau nu gan šo nevar skatīties.

Kino Raksti
12.06.2019, plkst. 17:23

Paldies, godātais lasītāj, kļūda labota! - seriāls ir skatāms LMT Viedtelevīzijā, nevis LMT Straumē!



Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi