Sievietes, kas lien, kur nevajag

Piektdien, 9. septembrī, un svētdien, 11. septembrī, kinoteātrī “K.Suns” Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma ietvaros demonstrē Vācijas, Šveices un Irānas kopražojuma filmu "Sonita". Ne tikai stāsts par harizmātisku meiteni, kuru māte grib pārdot kā līgavu, bet arī viela pārdomām par to, kādas tiesības režisoram iejaukties savas filmas varoņa dzīvē.

Ikviens, pret kuru jebkad bijusi pavērsta kaut vai telefona kamera, nojauš, ka dokumentālā kino spēja atspoguļot realitāti tādu, kāda tā ir, varētu būt diezgan apšaubāma. Un, šķiet, mūs vairs pārāk nesatrauc tas, ka aiz kameras ir cilvēks. Gluži otrādi, reizēm cilvēks (tas, kurš režisors) izvēlas kļūt par varoni, par daļu no filmas, par sižeta virzītājspēku, atklāt savu balsi un savu seju. Tālu nav jāmeklē, Ivara Zviedra Dokumentālists, piemēram, ir labs uzskates materiāls.

Un varbūt brīžiem patiešām godīgāk ir acīmredzami kļūt par daļu no savas filmas, nevis klusītiņām taisīties par dievu montāžas telpā.

Spēlfilmas režisora līgums ar skatītāju ir pavisam vienkāršs – skatītājs solās no sirds mēģināt izlikties un noticēt, ka viņu var uz pusotru stundu apmuļķot, stādot priekšā viltotu īstenību, ko viņš pieņems kā patiesu, ja režisors gana veikli apmierinās viņa alkas pēc aizraujoša stāsta. Bet dokumentālajā kino? Grūti pateikt. Varbūt apsolījums ir piedāvāt realitāti, kurai nav atņemts „ticamības moments”, taču vienlaikus tā spēj būt saistošāka un saturīgāka nekā tā realitāte, ko skatītājam piedāvā viņa paša ikdiena.

Katrā ziņā režisors nav apsolījis nemanipulēt ar realitāti, jo būtībā manipulācija sākas jau brīdī, kad tiek ieslēgta kamera. Dokumentālista ētika ir ārkārtīgi dažādi vērtēts jēdziens, turklāt mēs bieži gribam no dokumentālā kino veidotāja pieprasīt divkāršu ētisku atbildību – gan pret skatītāju, sniedzot viņam godīgu un pilnīgu ainu, gan pret filmas varoņiem, tīši vai netīši nenodarot viņiem pāri.

Triks vecs kā pasaule

Kaut kādā mērā režisors vienmēr iejaucas realitātē – citādi filma nebūtu iespējama. Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma ietvaros skatāmajā programmas Ārpus laba un ļauna kontekstā varu pieminēt,

piemēram, filmas Dugma: Poga režisoru Polu Refsdālu, kurš intervijās atzinis, ka mēģinājis ietekmēt kaujinieku–pašnāvnieku lēmumu doties savā pēdējā misijā. Atrunāt, protams.

Jeržija Sladkovska filmā Dons Žuans notikumi šķiet tik kliedzoši inscenēti, ka gribas jautāt, vai viss uz ekrāna redzamais nav mazliet nežēlīgs sociāls eksperiments. Protams, tas ir tikai mans iespaids, jo galu galā realitātei, it sevišķi Krievijas realitātei piemīt spēja krietni pārspēt fikciju.

Taču, runājot par režisoriem, kas neslēpj savu ietekmi pār filmas notikumiem, bet padara to par daļu no stāsta, šīs programmas spilgtākais piemērs ir Rohsare Gaemmagami un viņas Sonita. Jau filmas pirmajā daļā viņa ļauj savai varonei, kas nogurusi no neērtiem jautājumiem, pagriezt kameru pret režisori.

Triks ir vecs kā pasaule – brutāli noārdīt ceturto sienu; parādīt skatītājam, kā izskatās tas, kurš nolemj, ko viņam būs redzēt;

un filmas varonim dot mirklīgu varas ilūziju, turklāt pārliecinot, ka neko traku režisors viņam nedara, ja reiz ļauj to pašu nodarīt sev.

Taču tas ir tikai sākums, jo vēlāk Gaemmagami nonāk morālas dilemmas priekšā – iesaistīties notiekošajā vai ļaut savai varonei piedzīvot traģisku likteni. Tā nav filmas glābšana no pēkšņas apraušanās, jo, ciniski skatoties, materiāla uzkrāts pietiekami, un kas gan vēl labāk nodrošinātu uzvaras festivālos un aizkustinātus skatītāju barus, kā filma par jaunu, harizmātisku meiteni, kuras sapņus tradīcijas vārdā izposta māte, pret viņas gribu pārdodot viņu kā līgavu.

Pārdot nav laba doma

Taču attīsim filmu mazliet atpakaļ. Sonita, pusaugu meitene, kuras vārdā nosaukta šī dokumentālā filma, principā ir dzīvs pārmetums jebkuram, kurš apgalvo, ka viņa ambīcijas nav iespējams realizēt. Viņa ir patvēruma meklētāja no Afganistānas, bez dokumentiem, bez naudas, bez izglītības, un viņa stingri apņēmusies kļūt par reperi Irānā – valstī, kur sievietēm aizliegts publiski dziedāt.

Jā, un viņas vecāki plāno viņu vest atpakaļ uz Afganistānu un pārdot par 9000 dolāriem, lai varētu atļauties nopirkt līgavu viņas brālim. Sonitas elki ir Maikls Džeksons un Rianna, taču, kā visi pusaudži, viņa sacer tekstus par lietām, kas aktuālas tieši viņai. Un attiecīgi viņas mūzika runā nevis par salauztām sirdīm vai, piemēram, to, kāpēc piektdiena ir viņas mīļākā diena, bet par to, ka viņa ļoti nevēlas, lai viņu pārdotu, un neuzskata, ka pārdot kādu ir laba doma.

Viss uzskaitītais varētu likt domāt, ka skatītāju sagaida pārmērīgi sentimentāls pelnrušķītes stāsts, taču Sonita ir pārlieku vitāla, dumpīga un pat nekaunīga pelnrušķīte, un Gaemmagami nav nekāda maigā un jūtelīgā režisore. Piesātināta ar izteiksmīgām detaļām, enerģiju un skarbu dzīves realitāti, filma notiek un sagūsta savu skatītāju, jau ilgi pirms ierodas māmiņa. Tā pati māmiņa, kas, īpaši neklausoties iebildumos, bet pakļaujoties afgāņu tradīcijai, grasās Sonitu pārdot.

Nē, Gaemmagami nenopērk Sonitu. Viņa nopērk laiku. Pusgads brīvības, un viņa mēģinās parūpēties par Sonitu, pirms ģimene atgriezīsies, lai viņu aizvestu projām.

Filmas "Sonita" režisore Rohsare Gaemmagami

Pusmiljons un Wiki-šķirklis

Turpmākais sižets jau vēsta par divu sieviešu savstarpējām attiecībām, un Sonita režisores aizgādniecībā izdara to, ko viena pati noteikti nespētu paveikt. Lai neizstāstītu pārāk daudz, piebildīšu tikai par tām lietām, kas aizsniedzas aiz filmas un tās fināla robežām. Sonitas mūzikas video YouTube kanālā savācis mazliet vairāk nekā pusmiljonu skatījumu, viņai ir pašai savs šķirklis Vikipēdijā, un viņa vēl aizvien ir laimīgi neprecēta.

Gaemmagami intervijās stāsta, ka lēmums iejaukties vai neiejaukties bija jāpieņem ļoti ātri, un tas nenāca viegli, arī tāpēc, ka publiska glābējas loma nebija nekas tāds, pēc kā režisore alktu un tiektos. Protams, šo viņas rīcību ir viegli kritizēt. Pirmkārt, viņas filma rezultātā nav “autentiska” un tā pat nav inscenēta. Tās līksmais un mākslīgi radītais fināls varbūt izglābj indivīdu, tomēr nekādā ziņā korekti neataino neskaitāmu citu bezvārda meiteņu likteni.

Otrkārt, pat ja jaunās meitenes sapnis bija kļūt par aktīvisti, ko sadzirdēs, iestāties par sieviešu tiesībām, dziedāt, būt slavenai un tā tālāk… Viena lieta ir redzēt naivu iztēles ainiņu, kur pusaudzīgā blociņā Sonita slavenas dziedātājas fotogrāfijā izgriež seju un tās vietā ielīmē savējo, bet gluži kas cits – sniegt viņai reālu popularitāti un pienākumu īstenot visas savas apņemšanās. Gaemmagami būs citas filmas, citi varoņi un citi stāsti. Bet Sonitai paliks šī kājām gaisā apgrieztā dzīve, kas būs jānodzīvo līdz galam.

Lielākā daļa dokumentālistu sevi reizi pa reizei pieķer iespiestu šajā dilemmā – pasniegt roku un palīdzēt vai neizkāpt no godīgas vērotāja lomas. Gaemmagami izvēlējās abus. Un gana nežēlīgi sāka vērot arī pati sevi, un vēl ļaunāk – nodeva savu rīcību publikas vērtējumam.

Lauž, ka šņakst

Lai arī rets, tas nav unikāls gadījums, kad režisors pēkšņi iejaucas notiekošajā, - šad un tad dokumentālistiem kamera mēdz paslīdēt. Braiens Vinstons, žurnālists un mediju un komunikāciju profesors, rakstījis, ka sociālās dokumentālās filmas bieži balstās “upuru tradīcijā” – režisori lēti “nopērk” vidusšķiras auditoriju, rādot bezpalīdzīgas un sūram liktenim nolemtas būtnes. Šeit atkal var argumentēt, ka režisora mērķis ir izgaismot kādu sociālu problēmu un cerēt, ka ar uzmanības pievēršanu caur individuālu (traģisku) stāstu, kaut kas mainīsies.

Un tad ir režisori, kas nolemj mainīt konkrēto stāstu paši. Katrā ziņā tā nav dokumentālista atbildība – caur stāstu padarīt pasauli par labāku vietu. Tā var būt tikai papildu iniciatīva un reizēm arī rīks, kā padarīt stāstu par labāku stāstu. Realitātē režisora motivācijas visticamāk ir miksētas – radīt (rādīt?) interesantu (iespaidīgu) stāstu un saglabāt tādu morālo stāju, lai vismaz pašam būtu mierīga sirds.

Lai vai kā, Sonitu kopīgi veidojušas divas ļoti drosmīgas sievietes, kas lauž stereotipus tā, ka šņakst vien. Kinematogrāfisko un reālo robežu šķērsošanas, visas tādā jestrā un traģikomiskā mikstūrā, paņem skatītāju, un vienīgais prātīgais iebildums, ko varu piedāvāt, ir snobisks paziņojums, ka filma ir izvērtusies izteiktā “crowd-pleaser” (“pūļa priecētājā”).

Bet pārmetums, ka filma patiks daudziem, laikam nav pārāk jēdzīgs pārmetums.

P.S.
Atsevišķs stāsts būtu par Rohsari Gaemmagami un to, ko nozīmē veidot kino Irānā. Turklāt – esot sievietei. Taču, šķiet, ka visām sievietēm-režisorēm it visur pasaulē viena lieta ir kopīga – proti, citi domā, ka viņām ir tik bezgalīgi daudz kā kopīga. Un es iemantoju milzīgu cieņu pret Rohsari Gaemmagami, izlasot viņas atbildi uz rietumu žurnālista jautājumu par to, kādu padomu viņa dotu citām režisorēm-sievietēm: “Man patiešām nav padoma. Es nevaru dot padomu tik daudzveidīgai cilvēku grupai, kuru problēmas ir tik atšķirīgas. Kā gan lai es dodu padomu dāņu sievietei-režisorei tādā veidā, ka šis padoms būtu noderīgs arī irāņu vai, teiksim, irākiešu sievietei-režisorei?”

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi