Sērgu mācība kinofilmās

Džims nesaprašanā klīst pa pilnīgi izmirušu Londonas centru – pa Vestminsteras tiltu, gar parlamenta ēkām un Jātnieku parādes laukumu līdz pat Sv. Pāvila katedrālei un Sitijai. Gustavs fon Ašenbahs, uzkrāsojies un sapucējies, nespēkā slapstās pa krēslainām Venēcijas ieliņām, laukumiem un arkādēm, kur deg tikai ugunskuri, bet nav neviena cilvēka, izņemot noskrandušus ubagus. Šīs divas epizodes ir pirmās, kas nāk prātā, iedomājoties par klasisku epidēmijas attēlojumu kinomākslā. Tomēr "katastrofu filmas" kaut kādā ziņā arī nomierina skatītāju, liekot domāt, ka "tik traki jau nebūs".

Pirmā ievadā minētā epizode ir no Denija Boila filmas 28 dienas vēlāk / 28 Days Later (2002), kas stāsta par velokurjeru Džimu – viņš, četras nedēļas pavadījis komā, atmostas pasaulē, kuru pārņēmis vīruss, transformējot cilvēkus par zombijveida monstriem. Otrā epizode ir no Lukīno Viskonti klasiskās lentes Nāve Venēcijā / Death in Venice (1971), kur allaž dzīvīgo un pārpildīto pilsētu iztukšojusi holeras epidēmija.

Skatoties šīs filmas pirms gadiem, tukšā Londona un Venēcija, divas pilsētas, kuru centrālajās ielās ikdienā cilvēku straumes gāž nost no kājām, likās kaut kas realitātē neiespējams. Taču šobrīd ziņu portālos fotogrāfijās no Romas, Venēcijas, Madrides, Milānas un citu Eiropas lielpilsētu ielām saskatāma baisa līdzība ar šiem hrestomātiskajiem kadriem.

“Vīrusu filmas piedāvā spēcīgu un maz izmantotu mediju, kur klīniskie teksti atdzīvojas visā savu medicīnisko un nemedicīnisko detaļu un faktūru bagātībā,”[1] teicis amerikāņu ārsts, Hārvarda Medicīnas skolas profesors Andželo Volandess. Cilvēces cīņa ar dažādām sērgām ir diezgan iecienīta tēma kinematogrāfijā, jo šādas filmas (tāpat kā citas, kas apspēlē globālas kataklizmas – dabas stihijas, citplanētiešu uzbrukumus, asteroīdu tuvošanos) apelē pie cilvēku bailēm, nedrošības par pasaules un cilvēces turpinājumu. Klimata pārmaiņas, cilvēku skaita un līdz ar to resursu patēriņa pieaugums, dabiskās kārtības izjaukšana, kari un epidēmijas mūsdienu cilvēku tur pastāvīgās, lai arī varbūt neapzinātās bailēs par nākotni. Līdz ar to šādas filmas, no vienas puses, bagātīgi baro mūsu bailes un iztēli, bet, no otras puses, kaut kādā ziņā arī nomierina, jo “tik traki jau nebūs”.

Sērgu filmas lielākoties pieder šausmu un trillera žanram, taču žanriskais dalījums šeit nebūs noteicošais. Šajā rakstā līdz ar konkrētiem piemēriem piedāvātas vairākas subjektīvas kategorijas, iedalot sērgu filmas pēc dažādām pazīmēm – kas ir filmas varoņi, kāda sižetiskā līnija tiek izvirzīta par dominējošo, kāds ir slimības veids un, visbeidzot, kāds ir filmas nosacītais vēstījums.

Ir jāatskatās, kā kino traktējis bīstamas epidēmijas, cilvēku reakciju un cīņu pret tām, lai saprastu, kas no tā mums var būt noderīgs brīdī, kad paši esam nonākuši teju analogā situācijā.

Holeras drāmas

Pirmā kategorija, kas visvairāk atšķiras no pārējām, ir attiecību drāmas. Tās ir filmas, kur sērgai ir pakārtota, lai arī ne mazsvarīga nozīme, slimība ir fons un reizēm arī katalizators varoņu attiecību stāstam. Šajās filmās darbības laiks parasti ir 19. gadsimts vai 20. gadsimta sākums, bieži tās ir kāda literārā darba ekranizācijas, bet dominējošā sērga šajā laikmetā ir holera, kas met pastāvīgi draudīgu ēnu pār visu notiekošo – pat ja pati slimība filmā parādās pavisam nedaudz, tās drūmā klātbūtne ir jūtama nepārtraukti. Tā kā holera ir ārkārtīgi mokoša, nāvējoša un arī vizuāli neestētiska slimība (cilvēks būtībā zaudē visu ķermeņa šķidrumu un iekrāsojas zils), šīm filmām trūkst tās romantiskās konotācijas, kāda bieži piemīt citas attiecīgā laikmeta kaites – tuberkulozes – attēlojumam literatūrā un kino. Uz laimīgām beigām holeras stāstos cerēt nevar.

Starp spilgtākajiem šīs kategorijas piemēriem ir jau minētā Nāve Venēcijā (pēc Tomasa Manna noveles), kur Ašenbaha kaislība pret jauno Tadzio neļauj viņam pamest sērgas piemeklēto pilsētu, liekot sagaidīt nāvi turpat Lido pludmales smiltīs; holera šeit kļūst par tādu kā metaforu paša varoņa sabrukumam. Toties Gabriela Garsijas Markesa romāna Mīlestība holeras laikos / Love in the Time of Cholera ekrāna versijā (2007, režisors Maiks Ņūels) holera, lai arī minēta nosaukumā, ir vien fons varoņu Florentīno un Fermīnas mīlas stāstam mūža garumā.

Visraksturīgākais piemērs šajā kategorijā ir Krāsainais plīvurs / The Painted Veil (2006, Džons Kurrans), pēc Viljama Somerseta Moema romāna motīviem uzņemtā filma ar Naomi Votsu un Edvardu Nortonu galvenajās lomās. (Ir arī agrīnāka romāna ekranizācija – 1934. gadā ar Grētu Garbo un Herbertu Māršalu.)

Šajā filmā tieši holeras uzliesmojums kādā attālā Ķīnas ciemā kļūst par precēta pāra attiecību katalizatoru un personības izaugsmes iespēju, bet arī traģēdijas nesēju.
Minētās filmas varbūt nav īpaši aktuālas šodien, jo vairāk darbojas kā pagātnes reminiscences, taču sniedz zināmu optimismu un paļāvību – holera, vēl tik salīdzinoši nesen ārkārtīgi postoša sērga, šobrīd lielā mērā ir uzvarēta slimība, un mēs par to zinām visu (tas nav vīruss, bet piesārņotā ūdenī dzīvojoša baktērija, kas cilvēka organismā nonāk caur muti – ieēdot vai iedzerot –, un no saslimšanas var izvairīties, ievērojot ļoti stingru personīgo higiēnu).

Tomēr visinteresantākā filma šajā kategorijā ir Absolūtā maņa / Perfect Sense (2011, režisors Deivids Makenzijs) – vēl viens mīlas stāsts uz globālas epidēmijas fona. Šajā filmā mēs neatgriežamies romantizētā pagātnē un holeras baciļos, tas ir mūslaiku stāsts par jūtu rašanos starp epidemioloģi Sūzanu, kas tikko piedzīvojusi sāpīgas attiecību beigas, un visai izlaidīgo, no saistībām brīvo šefpavāru Maiklu, bet tikmēr cilvēce kāda nezināma vīrusa ietekmē pamazām zaudē visas maņas.

Šajā gadījumā situācija šķiet mums daudz pietuvinātāka, ir diezgan viegli iztēloties sevi šādā notikumu izvērsumā. Pret šo vīrusu nav vakcīnu, nekādu preventīvu pasākumu, neviens nav imūns, visi ir pakļauti infekcijai. Taču pat šajos globālās pandēmijas apstākļos, kad arvien vairāk reducējas cilvēku sensorā uztvere, viņi turpina dzīvot, nekrīt panikā un, pat zaudējuši smaržas, garšas sajūtu un dzirdi, atsāk apmeklēt restorānus, cenšas socializēties, bauda dzīvi tādu, kāda nu tā vēl ir iespējama.

Zinātne mūs izglābs

Nākamā kategorija ir ekspertu filmas, tajās galvenie varoņi ir speciālisti – virusologi, infektologi, epidemiologi, bīstamo slimību apkarotāji un ārsti, kas cīnās ar sērgas izplatību, meklē terapijas veidus un izstrādā vakcīnas. Lielākoties viņiem, pārvarot šķēršļus un zaudējot kādu biedru, tomēr beigu beigās izdodas apturēt sērgu un izglābt cilvēci. Viena šāda filma ir Andromedas celms / The Andromeda Strain (1971, Roberts Vaizs), kas uzņemta pēc Maikla Kraitona zinātniskās fantastikas romāna motīviem. Šeit viss ir ļoti vienkārši – kopā ar nokritušu satelītu uz Zemes ieradies bīstams ārpuszemes vīruss, kas gandrīz pilnībā iznīcinājis kāda neliela Amerikas ciemata iedzīvotājus, pārvēršot viņu asinis pulverī. Izdzīvojušie ir zīdainis un kāds vecs dzērājs. Doktora Stouna vadītajai zinātnieku grupai nu ir uzdevums atklāt šo bīstamo organismu un saprast, kā pret to iespējams cīnīties. Visa darbība notiek superslepenā pazemes laboratorijā ar vismodernāko tehnoloģiju aprīkojumu – minūtes desmit no filmas laika tiek atvēlētas varoņu ilgajam dezinfekcijas procesam, pārvietojoties no viena laboratorijas līmeņa uz nākamo. Lai gan šobrīd visas tehnoloģijas izskatās kā no muzeja krājumiem ņemtas un zinātnieku diskusijās ne visu var saprast, jo tās tiek risinātas ļoti zinātniskā valodā (filmā „zinātne esot pareiza”, apgalvo speciālisti), tomēr filma rada pietiekami daudz spriedzes, sekojot zinātnieku centieniem atklāt svešā vīrusa dabu.

Cita pieminēšanas vērta filma šajā kategorijā ir Epidēmija / Outbreak (1995, Volfgangs Pītersens) ar Dastinu Hofmanu, Renē Ruso un citām 90. gadu zvaigznēm galvenajās lomās. Arī šie varoņi ir epidemiologi, tikai ASV armijas pakļautībā, un arī šeit ļoti lipīgs un nāvējošs vīruss uzbrucis kādai Amerikas mazpilsētai. Tikai iepriekšējā filmā vīruss bija ieradies no kosmosa, bet šis, saukts par Motabu, kā var saprast, ir pašu cilvēku radīts bioloģiskais ierocis, ko nelaimīgā kārtā pārnēsā kāds mīlīgs, no Āfrikas ievests un brīvdabā palaists mērkaķītis.

Motīvs, ka nāvējošie vīrusi ir pašu cilvēku radīti bioloģiskie ieroči, kas tāda vai cita iemesla pēc “tikuši brīvībā”, ir diezgan izplatīts sērgu filmās.

Taču šajā filmā vēl spilgtāk izpaužas kāds cits sērgu filmu motīvs – pie visa vainīgi ļaunie militāristi, kas ne vien radījuši nāvējošās epidēmijas cēloni, bet arī izvēlas ļoti brutālu un vienkāršu vīrusa apturēšanas risinājumu (piemēram, teritoriju ar visiem inficētajiem cilvēkiem vienkārši uzlaist gaisā). Šajā filmā – pat tad, kad Hofmana tēlotais pulkvedis Denielss kaut kur Kalifornijas mežos brīnumainā kārtā atrod mīlīgo mērkaķīti, oriģinālo vīrusa nēsātāju, kas nozīmē, ka būs iespējams izgatavot vakcīnu un cilvēkus izārstēt, ļaunais ģenerālmajors Makklintoks, neizprotamu motīvu vadīts, joprojām uzstāj uz pilsētas uzspridzināšanu. Bet viss beidzas labi, zinātne un veselais saprāts uzvar.

Šī ir vispatīkamākā sērgu filmu kategorija, jo rāda mums, ka uz pasaules arvien būs pietiekami gudri cilvēki, kas spēs atrisināt pat vislielākās cilvēci apdraudošās likstas. Tāpēc mēs ticam, ka arī tagad ir neskaitāmas laboratorijas, kur notiek nerimstošs darbs, pētot jauno vīrusu Covid-19 un meklējot risinājumus. Tas sniedz mierinājumu.

Viens pats pasaulē

Vēl viena kategorija ir filmas par parastā cilvēka centieniem izdzīvot bīstamas un vispārējas epidēmijas apstākļos. Šajā tematiskajā sadaļā, līdzīgi kā iepriekšējā kategorijā, ir daudz līdzinieču, tikai epidēmijas vietā ir kāds cits globāls apdraudējums – piemēram, filmā Klusā pasaule / A Quiet Place (2018, Džons Krasinskis) ģimenei jāmēģina izdzīvot pasaulē, ko pārņēmuši hiperdzirdīgi monstri.

Šīs filmas lielākoties ir diezgan primitīvas un ieskaitāmas šausmeņu žanrā; šai kategorijai pieder arī visas zombijfilmas, jo arī zombiju apokalipse parasti sākas no kāda bīstama, visbiežāk sintezēta vīrusa, kas cilvēkus pārvērš dzīvos miroņos. Tipiskais šādu filmu sižets ir – varonis vai varoņu grupa, sākoties globālai un nāvējošai epidēmijai, kas cilvēkus padara par agresīviem briesmoņiem, cenšas par katru cenu izdzīvot un nokļūt kādā drošā vietā, pa ceļam nepārtraukti saskaroties ar inficēto uzbrukumiem. Vismaz viens galā nonāk dzīvs.

Filma Pasaules karš Z / World War Z (2013, Marks Forsters) ir kā pāreja no iepriekšējās kategorijas uz šo – Breda Pita tēlotais Gerijs sākumā ir parasts cilvēks, kas cenšas nosargāt savu ģimeni no trakojošu zombiju uzbrukuma, bet filmas otrajā trešdaļā ātri pārkvalificējas par ANO bīstamo slimību izmeklētāju un dodas apkārt pasaulei, lai vienpersoniski noskaidrotu epidēmijas izraisītāju un atklātu, ka vienīgā vakcīna pret zombijismu ir aplipināšanās ar kādu citu slimību.

Daudz tipiskāka šīs kategorijas filma ir Neprāši / The Crazies (2010, režisors Breks Eisners, Džordža Romero 1973. gada filmas rimeiks). Arī šeit darbības centrā ir kāda Amerikas mazpilsēta, ko pārņēmis šaušalīgs vīruss, taču atšķirībā no ekspertu kategorijas šeit galvenie varoņi ir pilsētiņas iedzīvotāji un viņu skatpunkts uz notiekošo. Filmas premisa ir šāda – tuvējā purvā nokritusi slepena militārā lidmašīna ar bioloģiski bīstamu kravu, tās saturs pamazām nonāk vietējā ūdensvadā, liekot iedzīvotājiem uzvesties dīvaini agresīvi un vizuāli mainīties. Galvenie varoņi ir vietējais šerifs un viņa palīgs ar sievu, pilsētiņas ģimenes ārsti, – viņi, sākoties militāristu skarbajiem pretpasākumiem, dara visu, lai dzīvi aizbēgtu no pilsētiņas, lai gan pat nesaslimušajiem nav atļauts pamest pilsētu un visām automašīnām uzlikti blokatori.. Šeit spilgti izpaužas divi iepriekšminētie motīvi – vīruss kā cilvēku radīts bioloģiskais ierocis un militāristi, kas savu kļūdu risinājumu redz bumbas nomešanā uz inficētajiem cilvēkiem.

“Ja zombiji ir tik populāri, tad, dieva dēļ, ļausim zombijfilmām runāt. Katastrofu filma ir labs mācību materiāls – reālas katastrofas surogāts.

Ja filma ir aizraujoša, skatītāji iztēlojas sevi baisajā situācijā un uz brīdi aizdomājas par to, ko paši darītu, ja kaut kas tāds ar viņiem notiktu reālajā dzīvē.”[2] Amerikāņu riska komunikāciju speciāliste Džodija Lanarda šeit runā par zombijfilmām, taču tikpat labi viņas teikto var attiecināt uz visu šo kategoriju. Redzot parastā cilvēka vēlmi izdzīvot globālas un bīstamas kataklizmas situācijā, ir jādomā, kā mēs paši rīkotos šādā vai līdzīgā (mazliet reālistiskākā) situācijā, cik tālu būtu gatavi iet, lai pasargātu savu ģimeni un bērnus. Un – vai tad, ja mūsu šābrīža puslīdz komfortablā situācija eskalētos līdz izdzīvošanas cīņai, mēs savu tuvāko vārdā būtu gatavi pārkāpt visas ētiskās normas…     

Izolācija ieslodzījumā  

Noslēdzošā un salīdzinoši mazāk populārā kategorija šajā uzskaitījumā ir izolācijas filmas. Šeit sastopamies ar situāciju, kur ar kādu bīstamu un lipīgu slimību inficēta (vai potenciāli inficēta) cilvēku grupa tiek izolēta no pārējās sabiedrības, lai sērga neizplatītos tālāk. Tad šajā noslēgtajā vidē veidojas un attīstās attiecības un hierarhijas, parādās racionālie līderi un tirāni, panikas cēlāji un bezcerībā slīgstošie. Piemēram minēšu divas krasi atšķirīgas filmas – Fernandu Mereileša Aklums / Blindness (2008) un Džordža Kosmatosa Kasandras pāreja / The Cassandra Crossing (1976).

Filmā Aklums, kā jau liecina nosaukums, cilvēki pēkšņi zaudē redzi; aplipinot citam citu, epidēmijas izplatība notiek ļoti strauji. Saslimušie tiek savākti un ieslodzīti kādā pamestā slimnīcā / trakonamā, kur nav gandrīz nekādu ērtību. Cilvēku skaitam augot, šajā ieslodzījuma vietā veidojas vesela sabiedrība ar hierarhiskām attiecībām, kur vara ir tam, kurš kontrolē pārtikas izdali. Šajā situācijā visā krāšņumā atklājas cilvēku zemākās dziņas un absolūts empātijas trūkums. Filmā akluma vīruss ir tikai iegansts sociālpsiholoģiskam pētījumam par cilvēku kā kopienas uzvedību ekstremālos apstākļos, taču beigās secinājums sanāk stipri sekls – cilvēki, zaudējot redzi, kļūst par izlaidīgiem, cūciskiem dzīvniekiem, kas gatavi cits citam rīkli pārkost. Un nedarbojas arguments, ka cēlonis ir piespiedu izolācija un bads, nevis aklums, jo Džulianas Mūras tēlotā ārsta sieva, vienīgā redzīgā starp aklajiem, ir arī gandrīz vienīgā, kas neļaujas pilnīgam morālam bankrotam. Savukārt vienīgais, kas filmā kaut mazliet varētu būt (nevis ir) attiecināms uz mūsu aktuālo situāciju, ir ainas ar pamestajām, atkritumu pilnajām ielām, pa kurām klīst pusjukušu, izbadējušos aklo bari.

Kasandras pāreja toties nepretendē ne uz ko vairāk par veiklu, spriedzes pilnu kino ar spēcīgu sava laika aktieru ansambli (Sofija Lorēna, Bērts Lankasters, Ričards Hariss, Ava Gārdnere, Mārtins Šīns). Stāsts sākas ar vēl vienu populāru sērgu filmu motīvu – ļaunos baciļus un vīrusus brīvībā palaiž dažāda veida zaļie aktīvisti. Atgādināšu, ka filmā 28 dienas vēlāk ar eksperimentālu, niknumu izraisošu vīrusu inficētās šimpanzes no laboratorijas atbrīvoja dzīvnieku tiesību aktīvisti, savukārt Kasandras pārejā trīs blondi zviedru ekoteroristi neveiksmīgi cenšas uzspridzināt Starptautiskās veselības organizācijas laboratoriju Ženēvā. Pakaļdzīšanās karstumā apsargi sašauj ne vien teroristus, bet arī laboratorijas traukus ar kādu ārkārtīgi bīstamu vielu. Vienam no zviedriem izdodas izbēgt un iekāpt vilcienā Ženēva–Stokholma, bet nāvējošais bacilis, sintezēts plaušu mēris, jau ir ar viņu. Simtiem cilvēku – vilciena pasažieri un apkalpe – ir pakļauti nāvējošai infekcijai. Lieki piebilst, ka amerikāņu militāristi, kas ir šī bioloģiskā ieroča autori, izvēlas savas ierastās metodes sērgas apturēšanai… Taču filma ir tiešām aizraujoša un notur spriedzi līdz pat pēdējam kadram, kaut tās vienīgais vēstījums, iespējams, aprobežojas ar atziņu, ka militāristi ir stulbi mērgļi, bet ekoteroristi – vienkārši stulbi zviedri (jau būdams smagi slims, zviedrs vilcienā glāsta zīdaini).

Gluži kā šodien

Un te nu mēs nonākam pie Infekcijas / Contagion (2011, Stīvens Soderbergs). Šajā filmā ne tikai pārklājas vairākas no iepriekšminētajām sērgu kino kategorijām, tā arī šobrīd šķiet visaktuālākā un reālistiskākā kinoversija pandēmijas attēlojumam, teju dokumentāls stāsts par cilvēces cīņu ar nāvējošo MEV-1 vīrusu, kas nav nekāds bioloģiskais ierocis vai kosmiskais organisms, bet pavisam vienkārša cūkas un sikspārņa vīrusu mutācija, kas izrādās cilvēkiem bīstama.

Filmā darbojas visplašākā spektra varoņi – gan dažādi eksperti (virusoloģe, kas klīniski pēta vīrusu un strādā pie vakcīnas; epidemioloģe no PVO, kuras uzdevums ir atklāt jaunā patogēna izcelsmi; ārste no ASV Slimību kontroles un apkarošanas centra, kura, izsekojot pirmā slimības pārnēsātāja gaitām, mēģina ierobežot vīrusa izplatības areālu, taču ātri kļūst par vienu no epidēmijas upuriem), gan parastais lāga puisis, kurš, pats būdams imūns pret vīrusu, visiem spēkiem cenšas nosargāt savu pusaudzi meitu, gan sazvērestību teoriju izplatītājs un blogeris, kurš sēj bailes un reklamē absolūti neefektīvu homeopātisko līdzekļu lietošanu, gan pat ķīnieši, kas nolaupa PVO darbinieci, lai vietējā ciema bērni varētu tikt pie vakcīnas ārpus rindas. Šī varoņu plejāde atklāj cilvēku dabas galējības lielas katastrofas apstākļos – no virusoloģes, kura pati sev injicē absolūti nepārbaudītu un neizstrādātu vakcīnu, līdz blogerim, kurš uzņemas vienīgā patiesības paudēja lomu, muļķo cilvēkus un uz viņu rēķina pelna miljonus.

Tolaik, kad filma iznāca uz ekrāniem, tā daudzus skatītājus un arī kritiķus atstāja vienaldzīgus. Arī man Infekcija likās pārāk bezpersoniska, pārāk atsvešināta no varoņiem, drīzāk tādas atsevišķas vinjetes ar slaveniem aktieriem, kas neveido vienotu stāstu un nerada ne spriedzi, ne līdzpārdzīvojumu. Taču tagad filma liekas precīzs, vispusīgs vēstījums par cilvēces cīņu ar šādu pēkšņu, bīstamu apdraudējumu, no kura nav pasargāts neviens. Ne velti pēdējās nedēļās filma kļuvusi par skatītāko vienību platformā Netflix.

Filmās (acīmredzot, lai taupītu ekrāna laiku) vīrusu epidēmijas vienmēr noris ļoti pēkšņi, ļoti strauji un ļoti nāvējoši (MEV-1 vīrusam mirstības rādītājs bija 25-30%). Covid-19 gadījumā tā nav, mums ir laiks un iespējas pandēmiju apturēt. Taču jau tagad realitātē ļoti labi apliecinās Infekcijā nolasāmā atziņa, ka

ne jau tas nabaga vīruss ir galvenais vainīgais, bet gan 21. gadsimta cilvēku globālās aprites milzīgā dinamika, kas mūs visus padara neaizsargātus un sērgnedrošus.

P.S. Apskatā apzināti nav iekļautas vēl divas pilntiesīgas, taču šobrīd neaktuālas sērgu filmu kategorijas – AIDS drāma un post factum jeb filmas, kuru darbība galvenokārt noris jau pēc epidēmijas uzliesmojuma beigām, kad izdzīvojušajiem jāadaptējas pilnīgi jaunā dzīves situācijā (Terija Giljama 12 pērtiķi / 12 Monkeys (1995), Alfonso Kuarona Cilvēku bērni / Children of Men (2006), Frānsisa Lorensa Es esmu leģenda / I Am Legend (2007) un citas). Tas uz mums, cerams, tomēr neattiecas.

Atsauces:

1. Volandes A. Medical ethics on film: towards a reconstruction of the teaching of healthcare professionals. J Med Ethics 2007;33:678–80. [↩]
2. CDC Office of Public Health Preparedness and Response. Zombie preparedness. Available at https://www.cdc.gov/phpr/zombie/index.htm (Accessed 18 Nov 2017) [↩]
Raksta foto: kadrs no filmas "Infekcija / Contagion" (2011)

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi