Riga IFF. Trīs filmas par būtisko arhitektūrā un cilvēkos

Viena no RIGA IFF tematiskajām kino sadaļām “Architect’s Cut” ietver trīs filmas, kas būtiskas vairāku apsvērumu dēļ. Īpašu uzmanību piesaista apskatīto tēmu aktualitāte arī Latvijā – tukšums un pamestība iepriekšējās desmitgadēs plaukstošu industriālo būvju paliekās, kuras nevajadzīgas pamestas, lai citviet celtu jaunus biroju un konferenču centrus, kas atkal tāpat tiks pamesti. Būtu svarīgi izvērtēt un apzināties, ka modernisma (60.-70. gadu) arhitektūra ir ne tikai nīsto padomju laiku palieka, bet vērtība, ko radījuši labākie sava laika arhitekti un arhitektes – nebūt ne sliktāki par Rietumu slavenajiem kolēģiem.

Pilsētas aug un attīstās, bet tam ir jānotiek atbildīgi. Kas gan būs tas, ko par mums varētu uzzināt nākotnes paaudzes un civilizācijas pēc vairākiem gadsimtiem – kā mēs iznīcinājām gan paši sevis radītās, gan dabas vērtības? Kāds varētu būt nākotnes civilizāciju vēstījums mums – šodienas pavēlniekiem un nākotnes radītājiem?

Filmas par arhitektūru un arhitektiem visbiežāk apmeklē paši arhitekti un saistīto nozaru pārstāvji, tomēr arhitektūra attiecas uz visiem, kas to ikdienā izmanto – dzīvo, mācās, strādā un atpūšas tajā. Arhitektūras objekts, telpa, vide, pilsēta vai pamests lauku nostūris – tas viss ir cilvēku (arhitektu, inženieru, būvnieku, ainavu arhitektu, pilsētplānotāju un citu iesaistīto) domu un darbu rezultāts, kas radīts un apdzīvots vai izmantots un pamests, ja vairs nav lietderīgs to īpašniekam.

Tomēr – kas paliek pēc tam? Drupas vai funkcionējoša un ilgtspējīga arhitektūra?

Arhitektūras un vides sasaiste ir tikpat būtiska un noteicoša, kā pati ēka, lai cilvēks tajā justos labi un gribētu tur uzturēties. Gadsimtu gaitā ir uzbūvētas, bet vēlāk nojauktas, pamestas un sagruvušas daudzas celtnes, tomēr stāsts nav tik daudz par senatni, kā par mūsu neseno vēsturi, kur nozīmīga daļa ir 20. gadsimta 60.-80. gados tapušās būves. Padomju varas uzspiestās ideoloģijas un traģisma dēļ pret šī laika arhitektūras un vides objektiem bieži izturas noliedzoši, lai gan situācija lēni tomēr virzās uz šī perioda mantojuma pārvērtēšanas procesu arī Latvijā. Padomju laikā tapušās būves būtu nopietni jāizvērtē, pirms tās nojauc, ar populistiskiem saukļiem par atbrīvošanos no pagātnes rēgiem mēģinot noliegt netīkamo vēstures periodu, ko liela daļa cilvēku ir paši piedzīvojuši. Sākumā būtu jāmeklē risinājumi, jo ir tikai normāli, ka cilvēki vienmēr noliedz iepriekšējā perioda virzienu, bet vēlāk, pārvērtējot, saprot tā kvalitātes un nozīmīgo ietekmi nākamo paaudžu veikumā. Nekas nerodas tukšā vietā, visiem procesiem ir sava evolūcijas gaita, kurā tiek pieļautas gan kļūdas, gan veiksmes stāsti.

Kā sadzīvot ar sociālisma drupām?

Dokumentālā īsfilma Tas nav klusums / It’s Not Silence (2018, Joonas Salo) stāsta par pamestu agrāko ogļraktuvju ciematu Piramiden (Pyramiden; Пирами́да), kas atrodas Špicbergenas arhipelāga Svalbāra salā (Norvēģija); tajā saimniekot atļauts Krievijas ogļrūpniecības uzņēmumam. Vietas vēsturiskais fons ir ārkārtīgi sarežģīts – zviedri savu 1910. gadā dibināto ogļu ieguves ciematu 1927. gadā pārdeva Padomju Savienībai, vēlāk, jau pēc Otrā pasaules kara, šī vieta uzplauka kā komunisma paraugciemats, bet tikai 60 km attālumā joprojām atrodas arhipelāga lielākā norvēģu apdzīvotā vieta Longjērbīene (norvēģu valodā – Longyearbyen). Ogļraktuves sāka darboties 1956. gadā, bet 1998. gadā tās pilnībā izbeidza savu darbību un steigā tika pamestas, tādēļ telpās, kurās nav paspēts pat izvākt lietas, iestājies tāds kā nāves klusums un sastingums.

Tomēr klusuma īsti te nav. Tagad šeit strādā un dzīvo daži cilvēki, kas uzņem ārzemju tūristus, vada ekskursijas, nodrošina nakšņošanu viesnīcā Tulpan. Bet kurš gan gribētu dzīvot vientulībā, pamestā industriālā teritorijā, kur nereti iemaldās polārlāči?

Šī ir somu fotožurnālista Joonas Salo (1991) pirmā dokumentālā īsfilma, kas izaugusi no viņa intereses par pamestām vietām.

Tukšās padomju laika būves uz pasakainās ziemeļu kalnu ainavas fona liek elpai aizrauties.

Bet varbūt tā šķiet tikai pie ērtībām pieradušam pilsētniekam, kuram šāda dzīve varētu būt īslaicīga eksotika? Kā tas ir – pastāvīgi dzīvot nekurienē, domāt, rakstīt vēstules un klausīties dabas skaņās? Varbūt tā būtu laba terapija daudziem dzīves nogurdinātajiem un stresa pārņemtajiem pilsētniekiem?

Tomēr – ko darīt ar padomju laika industriālo mantojumu? Šāds jautājums nomāc ne tikai aiz polārā loka, bet arī pie mums, Latvijā. Padomju varas industrializācijas un sociālisma celtniecības vārdā (lai ko arī tas nozīmētu) tika radīts lērums dažādas kvalitātes ēku, kuras tagad ir pamestas. Kā sadzīvot ar sociālisma drupām?

Filmā mani uzrunāja tā pati sajūta, kas sastopama Latvijas pamestajos objektos. Tāda kā “nevajadzīgā arhitektūra”, kuru savā laikā radīja, izmantoja, bet pēc tam pameta un aizmirsa. Tomēr aizmirsts nenozīmē pazudis. Arhitektūras profesionāļi šodien arvien vairāk pievēršas esošu būvju pārveidei un jaunas funkcijas piešķiršanai, nevis jaunu ēku radīšanai, kuras pēc zināma laika arī varētu tikt pamestas, rezultātā radot arvien jaunu “arhitektonisko piesārņojumu”.

Piramidenā 2019. gada augustā norisinājās padomju laika filmu festivāls; atjaunotajā kinoteātrī, kur glabājas apmēram 100 filmlentas, tūristiem iespējams izvēlēties un noskatīties kādu no tām. Un, jā, par politiku Piramidenā nerunā.

Tas nav klusums / It’s Not Silence (2018, Joonas Salo) Riga IFF programmā – 18. oktobrī 21:00 onlinerigaiff.lv

Svintone un spomenikI

Citas padomju modernisma šķautnes atklājas Islandē dzimušā komponista Johana Johansona (Jóhann Jóhannsson, 1969-2018) vienīgajā režijas darbā – pilnmetrāžas filmā Pēdējie un pirmie cilvēki / Last and First Men (Jóhann Jóhannsson, 2020), kas tapusi pēc britu zinātniskās fantastikas žanra autora Olafa Stepldona (Olaf Stapledon, 1886-1950) 1930. gadā izdotās tāda paša nosaukuma grāmatas motīviem.

Johans Johansons ir pazīstams kā daudzu populāru Holivudas kinolenšu, arī teātra, laikmetīgās dejas un televīzijas filmu mūzikas autors, viņš izdevis vairākus solo albumus. Johansons ticis divas reizes nominēts ASV Kinoakadēmijas balvai Oskars par labāko oriģinālmūziku filmām Visa esošā teorija / The Theory of Everything (2014) un Sicario (2015), saņēmis Zelta globusu par pirmo minēto. Līgums ar prestižo klasiskās mūzikas izdevēju Deutsche Grammophon nodrošināja divu albumu izdošanu – šīs filmas mūziku un komponista retrospektīvu, bet pats autors diemžēl to nepiedzīvoja. Viņam raksturīgais stils – sapludināt simfoniskā orķestra, elektroniskās mūzikas skanējumu un dziedātāju balsis – dzirdams arī šajā filmā.

Filmas Pēdējie un pirmie cilvēki pasaules pirmizrāde notika šī gada Berlināles kinofestivālā jau pēc autora nāves. Projektu pabeidza viņa radošā komanda sadarbībā ar mākslinieku un komponistu Jeiru Elzaru Glotmanu (Yair Elazar Glotman), kurš minams kā līdzautors.

Filma tapusi vairāku gadu garumā kopš 2010. gada, kad Johansons esot iedvesmojies no holandiešu fotogrāfa Jana Kempenaiera fotogrāfiju albuma Spomeniks – šie attēli meditatīvā mierā iemūžina bijušās Dienvidslāvijas teritorijā Balkānos atrodamos modernisma stilā ieturētos grandiozos pieminekļus, kas uzcelti tādās vietās, kur Otrā pasaules kara laikā risinājušies traģiski notikumi. Apjomīgās un futūristiskās betona un tērauda skulptūras (spomenikus) caurvij monumentalitāte un formu izteiksmība, tās laika posmā no 50. līdz 80. gadiem radījis serbu arhitekts un dizainers Bogdans Bogdanovičs (Bogdana Bogdanović, 1922–2010).

Būtībā šie pieminekļi, kas apskatāmi Balkānos un ir reāli memoriālās tēlniecības piemēri, līdzīgi kā Salaspils memoriāla skulptūru grupa, pauž sava laika vērienu un izcilu kompozīcijas izjūtu. Tomēr šī nav gluži dokumentālā filma par Balkānu memoriālo tēlniecību.

Izcilās aktrises Tildas Svintones perfektā dikcijā aizkadrā lasītais zinātniskās fantastikas grāmatas teksts, mūzika un fotogrāfiskās kadru kompozīcijas, kas filmētas uz melnbaltas 16mm filmas, sniedz tādu kā papildus dimensiju

un citu estētisko redzējumu, kas sasaucas ar Stenlija Kubrika kulta filmu 2001: Kosmosa odiseja (1968). Tas ir kā skatīties melnbaltas fotogrāfijas, kas fiksētas ar kinokameru un šodienas digitālajā laikmetā šķiet kā nākušas no citas realitātes un laika telpas.

Protams, nevar nepieminēt režisora un komponista mūzikas spēcīgo iedarbību uz skatītāja zemapziņu, kur attēls, skaņa un aktrises balss rada kopīgu simfoniju – vienotu mākslas darbu. Filma ir kā piemineklis padomju modernismam, zinātniskajai fantastikai un mūsdienās tik aktuālajai ekoloģijas tēmai, kā arī sajūtai par eksistenciālismu, melanholiju un nenovēršamu bojāeju (kuru varbūt tomēr var novērst, ja pacenšas). Perfekti veidotajā kadrējumā pēc būtības nekas nenotiek – tēlniecības objekti ir it kā izņemti no konteksta un mainīta to konotācija, liekot uzsvaru uz formu un spēlējoties ar to vizuālo līdzību kādiem seno civilizāciju pieminekļiem. No otras puses, tā nav dokumentāla, bet gan zinātniskās fantastikas žanrā balstīta mākslas filma, kurā piemeklēta atbilstoša vide, objekti un mūzika, kas rada spēcīgu pārdzīvojumu.

Filma ir noteikti jāredz uz lielā ekrāna un jāklausās ar kvalitatīvu atskaņošanas sistēmu, lai pilnībā novērtētu un izbaudītu tās monumentalitāti un no cita skatpunkta novērtētu 20.gadsimta otrajā pusē valdījušā vēlīnā modernisma formveides principus un perfekto kadrējumu. Un fonā, protams, pasakainā Balkānu dabas ainava.

Pēdējie un pirmie cilvēki / Last and First Men (Jóhann Jóhannsson, 2020) Riga IFF programmā – 18. oktobrī 19:00 Latvijas Nacionālajā bibliotēkā

Sieviete sapņotāja

Trešā filma, Pilsētas sapņotājas / City dreamers (2018, Jozefs Hillels), ir dokumentāls stāsts par četrām spēcīgām personībām, kuras atstājušas nozīmīgu ietekmi uz profesionālo darbības jomu arhitektūrā, pilsētplānošanā, ainavu arhitektūrā – laikā, kad sievietes arhitektūrā bija retums un tur ielauzties – izaicinājums. Filisa Lamberte, Kornēlija Hāna Oberlandere, Denīze Skota Brauna un Blanša Lemko van Ginkela ir nākušas no dažādiem sabiedrības slāņiem, bet neatlaidīgi realizējušas savus sapņus – darīt to, ko vēlas, par spīti sabiedrības aizspriedumiem un dzimuma diskriminācijai.

Sievietes loma un tēls šajā laikā bija skaista, smaidīga un gādīga māte un mājsaimniece, nevis arhitekte, pilsētplānotāja un projektētāja. Tomēr filmas varoņu neatlaidība, mērķtiecība, spožais prāts un talants vainagojās ar panākumiem un iecerēto sapņu realizāciju. Šīs profesionāles ir strādājušas kopā ar nozīmīgiem 20. gadsimta arhitektiem – Mīsu van der Roe, Lekorbizjē, Luisu Kānu un Robertu Venturi, gūstot spožus panākumus un pilntiesīgi nostājoties līdzās šiem grandiem.

Šis ir iedvesmojošs stāsts ne tikai par sieviešu līdztiesības jautājumu, bet arī par kvalitatīvas vides un arhitektūras radīšanu.

Jautājums par to, kas arhitektūrā ir būtiski – vide, kas ir pieejama un ērti lietojama iedzīvotājiem –, aktualizējās īpaši 20. gadsimta 60. un 70. gadu kontekstā, kad katrai vidusmēra ģimenei bija nepieciešama vismaz viena automašīna un pilsētas veco ēku liktenis bija izlemts un norakstīts par labu debesskrāpju džungļiem un plašām auto maģistrālēm.

Neviļus gribas vilkt paralēles ar Latvijas situāciju. Protams, šis laiks saistās ar padomju modernisma periodu, tomēr, neskatoties uz politiskā un ekonomiskā fona atšķirībām, arhitektu–sapņotāju radītie arhitektūras un dizaina piemēri gāja līdzi laikam. Kārtējo reizi varam tikai nopūsties un pasapņot, kā būtu, ja, piemēram, latviešu arhitektes Marta Staņa (1913-1972), Ausma Skujiņa (1931-2015), Lia Asta Knāķe (1929-2019) vai ainavu arhitekte Ilze Māra Janelis (1940) un vēl daudzas citas talantīgas profesionāles būtu varējušas strādāt dzelzs priekškara rietumu pusē, vai arī šāda priekškara nebūtu bijis vispār…

Pilsētas sapņotājas / City dreamers (2018, Jozefs Hillels) Riga IFF programmā – 19. oktobrī 19:00 Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un onlinerigaiff.lv

Eva Rotčenkova (1983) ir mākslas zinātniece, izstāžu kuratore, fotogrāfe, arhitektūras žurnāliste un pētniece.

Foto - no publicitātes materiāliem

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi