Producenti un „producenti”

Vērojot pēdējā laika vētrainās norises Latvijas filmu nozarē, arvien ciešāk nostiprinās pārliecība, ka Latvijas kino izglābs producenti. Priekšstats par režisoru kā filmas dzīvības procesu centrālo personu ir stipri novecojis, vēl sliktāk ir tad, ja producents formāli gan rosās, tikai galīgi nesaprot, ko dara... Un pavisam nožēlojami ir tie retie gadījumi, kad producenta bezdarbība apdraud skatītāja pašsaprotamās tiesības noskatīties katru jaunu Latvijas filmu. Laimīgā kārtā pārskatāmā laika periodā - tikai viens tāds gadījums.

2007. gadā žurnāls „Kino Raksti” rīkoja diskusiju ar nosaukumu, kas šobrīd, paldies dievam, šķiet pārspīlēti histērisks, bet tolaik diemžēl bija pilnīgi objektīvs – Kāpēc latvieši neskatās latviešu kino? Un ko darīt? (runa, protams, nav par specifiskām nacionālajām īpatnībām, bet par tendenci, kas, kā tagad zinām, ir krietni satraukusi kinoveidotājus visās Eiropas valstīs – skatītāja attiecības ar pašmāju kino). Un viens citāts no šīs diskusijas man atausa atmiņā tieši šajā laikā, kad Latvijas filmu nonākšanā (vai nenonākšanā) pie skatītājiem piedzīvotas divu radikāli atšķirīgu darbības modeļu izpausmes.

Producentu laiks ir sācies

Tātad – 2007. gadā Atis Amoliņš, viens no pieredzējušākajiem filmu izplatītājiem Latvijā, multipleksa Forum Cinemas pirmais un ilggadējais vadītājs, stāstīja pamācošu stāstu par Somiju: „Tur režisoru kino pastāvēja līdz deviņdesmito gadu sākumam, tas nozīmē – naudu saņēma režisori, taisīja sliktas filmas citu pēc citas, kā tik vien paši iedomājās; skatītājs viņu prioritāšu sarakstā bija pēdējā vietā, nevienu neinteresēja, vai viņa filmas kāds skatīsies. Tā viņi tur nīkuļoja – ar ļoti, ļoti retiem izņēmumiem. Lūzums notika brīdī, kad parādījās jauni čaļi – producenti, kas beiguši Ņujorkas, Londonas, Madrides un kādas tur vēl skolas. Viņi teica – hei, mēs gribam taisīt kino un parādīt to maksimālam daudzumam cilvēku! Sākās producentu laiks, kādus desmit gadus viss vēl stabilizējās, bet pašlaik Somijā katru gadu skatītāko filmu topa divdesmitniekā ir četras piecas vietējās filmas. Un tagad jau amerikāņu filmu izplatītāji, pirms noteikt sava produkta pirmizrādes datumu, vispirms painteresējas, vai tajā laikā nav ieplānota kādas somu filmas pirmizrāde.”

Tobrīd, 2007. gada diskusijā, protams, gaisā virmoja kopīga pārliecība, ka Latvijā viss ir tieši tik slikti un bezcerīgi, kā Amoliņa aprakstītajā Somijas „režisoru kino laikā”.

Šodien, 2016. gadā, es ar kategorisku pārliecību gribu apgalvot, ka Latvijā producentu laiks jau ir sācies, turklāt ne vakar vai aizvakar, bet jau pirms gadiem trim četriem.

Process, nevis uzrāviens

Vienu spilgtu pierādījumu šim apgalvojumam piedzīvojām 2014. gada decembrī, Nacionālā filmu festivāla Lielais Kristaps noslēgumā, kad producents Roberts Vinovskis piecas reizes kāpa uz skatuves pēc dažādu kategoriju Kristapiem gan pats savā, gan klāt neesošo kolēģu vietā, un būtiskākais šajā feijerverkā bija tas, ka kopumā septiņas balvas saņēma trīs pilnīgi dažādas ar Studijas Lokomotīve līdzdalību tapušas filmas, nevis viens nejauši izdevies hits. Un vēl būtiskāk – tas nebija viens histērisks uzrāviens studijas darbībā vai visādu gadiem nepabeigtu filmu sastrēgums, bet normāls process, kas turpinās.

Šobrīd, 2016. gada sākumā, Studija Lokomotīve ir ar profesionālu publicitātes kampaņu palaidusi kinoteātru repertuārā (kas svarīgi – visur Rīgā un, cik vien iespējams, Latvijā, bet pie šīs tēmas vēl atgriezīsimies) Dāvja Sīmaņa pilnmetrāžas spēlfilmu Pelnu sanatorija, un tas, ka šī filma nekādus skatītāju skaita rekordus ar troksni nav pārsitusi, nav nekādā pretrunā ar „producentu laiku” – filozofiski ievirzītu mākslas darbu uztaisīt par kases grāvēju nevar pat visvarenākais producents vai izplatītājs, un tas arī, pasarg-dies, nav jādara.

Kadrs no filmas "Pelnu sanatorija"

Šajā pašā laikā Studija Lokomotīve producē Aika Karapetjana pilnmetrāžas spēlfilmu Pirmdzimtais, kam filmēšana notika decembrī un janvārī, piedalās kā minoritārais kopražotājs divu Lietuvas spēlfilmu producēšanā, un NKC konkursos atbalstīta vēl vienas spēlfilmas attīstīšana un divu animācijas projektu ražošana.

4000 skatītāju trīs dienās

Kamēr viss šis stāsts nav sācis izskatīties pēc Studijas Lokomotīve reklāmas klipa, ņemam citu studiju – Tasse Film. Atšķirībā no Lokomotīves 20 gadu priekšvēstures Tasse Film dibināta tikai pirms pieciem gadiem, taču abas producentes Alise Ģelze un Aija Bērziņa jau pirms tam, strādājot citās studijās, ir rezultatīvi īstenojušas Amoliņa minēto somu puišu saukli – maksimālu daudzumu skatītāju (un nacionālas un starptautiskas balvas) sasniedza gan Jāņa Norda spēlfilma Mammu, es tevi mīlu (2013, producente Alise Ģelze), gan Ivara Zviedra un Ineses Kļavas dokumentālā filma Dokumentālists (2012, producente Aija Bērziņa).

Kadrs no filmas "Dokumentālists"

Simboliskas sakritības rezultātā 8. februārī ar dažu stundu nobīdi sākās gan studijas Tasse Film producētās Jāņa Norda jaunās spēlfilmas Ar putām uz lūpām filmēšana, gan preses konference par Renāra Vimbas spēlfilmu Es esmu šeit, kam tobrīd vēl tikai tuvojās pasaules pirmizrāde Berlinālē; studijā top arī minoritārs kopražojums ar Grieķiju un Franciju, drīz sāks uzņemt pilnmetrāžas spēlfilmu, kas atbalstīta konkursā Latvijas filmas Latvijas simtgadei.

Par to, kas tālāk notika un joprojām notiek ar Renāra Vimbas filmu Es esmu šeit, droši vien nav daudz jāstāsta, tas notiek mūsu visu acu priekšā (vai vismaz sociālo tīklu uztveres zonā) –

Kristāla lācis Berlīnē, ovācijas Latvijas pirmizrādē, gandrīz 4000 skatītāju pirmajā nedēļas nogalē kinoteātros, kopš 4. marta saspringts izrādīšanas grafiks Latvijas kultūras namos un citās vietās, kur vien iespējams ekrānam projektoru pieštepselēt...

Nekādi nemazinot režisora nopelnus šajā uzvaras gājienā, uzdrošinos tomēr apgalvot, ka filmas panākumu stabilais pamats ir perfekts producentu darbs pilnīgi visās stadijās – gan tālredzīgi ieguldījumi projekta attīstīšanā (nopietns daudzpakāpju darbs ar scenāriju un starptautiskiem partneriem), gan šķietami nežēlīga stingrība montāžas periodā (par to liecina titru sadaļa „filmā neiekļautās epizodes”), gan atbildīga izturēšanās pret nepieciešamību parādīt filmu visiem, kas grib to redzēt, un arī tiem, kas vēl nezina, ka grib.

Filmas "Es esmu šeit" Latvijas pirmizrādē - Berlināles Kristāla lācis, režisors Renārs Vimba un producentes Aija Bērziņa un Alise Ģelze. Foto: Andrejs Strokins

Protams, te var tipiski latviski paīdēt, ka nav jau grūti ar panākumiem izplatīt filmu, kam tāds Berlināles lācis iet pa priekšu, tomēr jāatceras, ka, pirmkārt, Kristāla lāci filmai Es esmu šeit neviens nav tā vienkārši uzdāvinājis, tas izcīnīts sīvā konkurencē, liekot lietā visu iesaistīto spējas – gan producentu, gan režisora un operatora, gan galvenās aktrises Elīnas Vaskas lieliskos talantus.
Un otrkārt, Latvijas skatītājam nekādi tādi festivālu panākumi patiesībā nemaz nav automātisks magnēts, lai skrietu uz kinoteātri, to apliecina dažu iepriekšējos gados izrādītu filmu pieredze un pat Oskara balvu konteksts – drīzāk iemesls piesardzīgi pazondēt, vai tas nav „atkal kaut kāds baigi mākslinieciskais sviests”, un drošības dēļ labāk nemaz uz tādu filmu kinoteātrī neiet, „gan jau vēlāk nokačās, ja vajadzēs”....

Komandā vai viens pats

Latvijas tā sauktās „kinoindustrijas” apmēri man, protams, neļauj nosaukt desmitiem šādu krāšņu intensīva darba piemēru, kur producents ir producents šā vārda visnopietnākajā nozīmē (un, kas būtiski šī raksta kontekstā, rūpējas arī par savu filmu nonākšanu pie skatītājiem), tomēr nav arī tā, ka pietiktu ar vienas rokas diviem pirkstiem.

No vēsturiskā viedokļa celmlauži Latvijā ir Vides filmu studija, kur jau kopš 90. gadu beigām producents (ar laiku arī daudzskaitlī) ir patiešām producents, nevis nīkulīgs grāmatvedis, kas nēsā filmu projektus no Kino centra uz Kultūrkapitāla fondu un atpakaļ.

Un tieši Vides filmu studijas dokumentālo filmu programma bija Latvijā pirmā, kas 21. gadsimta pašā sākumā ar studijas toreizējās līdzstrādnieces Elvitas Rukas entuziasmu un speciālu busiņu, kas aprīkots ar pārvadājamu ekrānu, visu vasaru ceļoja pa Latvijas reģioniem, rīkojot brīvdabas kinoseansus, un par to rudenī, Nacionālajā filmu festivālā Lielais Kristaps, pat saņēma speciālbalvu. Šā raksta kontekstā pilnīgi likumsakarīgi ir tas, ka nopietna producentu komanda un enerģiska savu filmu izplatīšana ir loģiski saistītas sastāvdaļas vienotā procesā.

Latvijā dažos gadījumos itin rezultatīvi darbojas arī no praktiskā viedokļa neērtais modelis „režisors pats sev producents”. Intensīvas filmu ražošanas profesionāļi to, protams, uzskata par pilnīgu atavismu, kā nesen Kino Rakstu sarunā apgalvoja dāņu dokumentālā kino producente Sigrida Dīekera:
„Tu nevari uzfilmēt filmu, kas būtu nopietna starptautiska spēlētāja, būdams gan režisors, gan producents vienlaikus. Tā ir lielākā problēma Austrumeiropā, arī Latvijā, ka lielākā daļa režisoru domā: “Ā, producenti to vien grib, kā iegrābties manā naudiņā, ne viņiem svarīgas manas tiesības, ne mana filma...Labāk producēšu vien pats, ko man tāds producents vispār var dot!” (..)
Šobrīd ne raidorganizācijas, nedz filmu institūti neielaidīsies sarunās ar projektu, kuram nebūs sava atsevišķa producenta. Turklāt vēlams ir producents, kurš darbojas starptautiskā līmenī, ne tikai savā valstī.”

Tomēr, ja nebāžam degunu tik intīmos procesos kā filmas ražošana vai finansēšana un atgriežamies pie tēmas par skatītāju uzrunāšanu un profesionālu pievilināšanu, jāatceras, ka 2014. gadā īpašu vētru kinoteātros (protams, ne bez pārdomātas reklāmas kampaņas un partizānu mārketinga gājieniem) sacēla un par skatītāju skaita rekordisti kļuva spēlfilma Izlaiduma gads (režisors un producents vienā personā – Andris Gauja). Arī Laila Pakalniņa savu filmu producēšanai nevienu citu „nelaiž klāt”, tomēr nevar noliegt, ka viņas jaunākās spēlfilmas Ausma izplatīšanas kampaņa bija lieliski nostrādāta.

Laila Pakalniņa, skrienot Tallinas maratonu, reklamē savas filmas pasaules pirmizrādi

Filmēt, lai rādītu

Kopš 2015. gada arī Nacionālajā Kino centrā atsevišķā konkursā iespējams saņemt finansējumu filmas mārketinga kampaņai, tādā veidā kaut mazliet kompensējot faktu, ka nepietiekama finansējuma apstākļos mārketinga izdevumi ir pirmie, kas tiek svītroti no filmas budžeta. Pirmoreiz šāda iespēja tika iedibināta 2008. gadā; gan tāpēc, ka to pirmoreiz atļāva pirmskrīzes gados pamazām pieaugošais filmu nozares budžets, gan tāpēc, ka nebija vairs izturama absurdā situācija – Latvijas filmas gan tika regulāri ražotas ik gadu parastajā daudzumā, kāds nu tas kopš 21. gadsimta sākuma nostabilizējies, taču vairumā gadījumu (īpaši dokumentālās filmas) pēc pirmizrādes nemaz nemēģināja ieņemt vietu kāda kinoteātra repertuārā, jo, protams, producentam no tā tikai klapatas vien gaidāmas.

„Kā šodien” atceros kādas „pseidoproducentes” zvanu ar aicinājumu uz pirmizrādi: „Atnāc gan, šī taču ir vienīgā iespēja to filmu redzēt uz lielā ekrāna....”.

Personiski mani savulaik kā kultūras žurnālisti dienas avīzē tracināja fakts, ka par visām šīm filmām pilnīgi nav vērts neko rakstīt avīzē, jo lasītājam pirmizrāde nav pieejama un arī turpmāk nebūs nekādas iespējas filmu noskatīties, tātad – avīzes dārgās lappuses nav jātērē absolūti marginālu un nevienam nepieejamu parādību aprakstīšanai...

Smieklīgi tagad to atcerēties, bet 2008. gada NKC jaunieveduma nosacījums bija – producents var saņemt finansiālu atbalstu pirmizrādes izdevumiem (zāles īrei, plakātu drukai utt.) tikai tādā gadījumā, ja filma vismaz divas nedēļas paliek toreizējā kinoteātra Rīga repertuārā... Bet jaunievedumam bija rezultāts, 2008. gada otrajā pusē pirmoreiz pēc ilgiem laikiem kinoteātra Rīga repertuārā katru nedēļu bija vismaz viena Latvijas filma,

un tagad tas jau šķiet pašsaprotami, ka filmas uzņem tādēļ, lai rādītu tās skatītājiem.

Loģiskā progresijā aug arī pieprasījums, turklāt ne tikai Rīgā, kopš Latvijas reģionos rosīgi strādā Kinopunkts un LKS projekts Latvijas kino visiem un visur Latvijā – intensīvākos periodos (piemēram, valsts svētkos vai barikāžu atceres laikā) seansu kalendārs portālā filmas.lv fiksē pat piecus un sešus seansus dienā dažādās Latvijas vietās.

Kinoteātri noveco?

Uz visa iepriekšminētā fona kā dīvains anahronisms izskatās gadījumi, kad producentam šķiet adekvāti visu filmas publicitātes potenciālu (un arī ne jau nieka desmitos eiro skaitāmus finanšu līdzekļus) iztērēt vienai filmas pirmizrādei, kuru var apmeklēt (labākajā gadījumā) tikai daži simti skatītāju (un no tiem tikai labi ja trešdaļa ir „parasti mirstīgie” – tad, ja tiem tiek dota pēdējā laikā diezgan populārā iespēja nopirkt biļeti uz filmas pirmizrādi). Ja pirmizrādei neseko publiski seansi, tā būtu patiesībā uzskatāma par privātu ballīti, gar kuru sabiedrībai nav nekādas daļas (un nekāda pienākuma šādus procesus atbalstīt ar valsts finansējumu).

Protams, var laisties teorētiskos pārspriedumos par tēmu, ka tehnoloģiju laikmetā filmu demonstrēšana kinoteātrī ir novecojošs paņēmiens, noteikti plašāku auditoriju var sasniegt televīzijā, savukārt specifiskas interešu grupas – dažādās interneta platformās. Zināma taisnība ir, taču tieši pēdējā laikā divas jaunas Latvijas filmas, kuru producenti mierīgi varēja tieši šo argumentu dēļ izrādīšanu kinoteātros vispār ignorēt, tomēr apliecina, ka šo filmu autori kinoteātra skatītāju neuzskata par nožēlojamu atpakaļrāpuli.

Studijas Mistrus Media, režisora Jura Pakalniņa un žurnālistu-pētnieču Sanitas Jembergas un Ingas Spriņģes jaunā dokumentālā filma Ģenerālplāns, lai arī ir patiešām īsts „televīzijas produkts” (arī atbalstītāju mehānisma ziņā) un tai jau nozīmēts TV pirmizrādes datums 5. aprīlī, tomēr operatīvi reaģē uz sabiedrības pieprasījumu un šo mēnesi pēc publiskās pirmizrādes LNB Ziedoņa zālē (3. martā) pavadīs nevis „studijas plauktā”, bet kinoteātru K.Suns (no 4. marta) un Splendid Palace (no 12. marta) repertuārā, tāpat arī vairākos speciālseansos ar autoru piedalīšanos un tematiskām diskusijām dažādās Latvijas pilsētās.

Kadrs no filmas "Ģenerālplāns"

Tāpat arī autoru kolektīva pētījums par Latvijas rokmūzikas vēsturi Savējie sapratīs, kam jau šķita pielemts (pašu izvēlēts) liktenis mūžīgi klejot pa visādiem specifiskiem nišas pasākumiem (filmas prezentācija Rokfilmu festivālā Cēsīs 2015. gada augustā, pirmizrāde Rīgas 1. Rokkafejnīcas jubilejas daudzdienniekā februāra beigās...) un tīri loģisks likās producentu plāns meklēt savu īsto skatītāju internetā, - arī šī filma no 11. marta tomēr būšot skatāma kinoteātra K.Suns repertuārā.

Filmas "Savējie sapratīs" reklāmas materiāls

Taisām nākamo!

Mīļā miera labad, protams, varētu vairāk nevienu nesaukt vārdā un aprobežoties ar padomju laikos tik populāro formulu negatīvo parādību aprakstīšanai – „neskatoties uz visas sabiedrības darba uzvarām, tomēr reizēm vēl vietumis atsevišķi indivīdi...”. Tomēr ir gandrīz vai dusmas par to, ka šis „atsevišķais gadījums” palaida garām tiešām lielisku publicitātes potenciālu – iespēju „leļļu kino 50 gadu jubileju” 2016. gada februāra sākumā svinēt ilgi un pamatīgi, iesaistot plašu auditoriju, stāstot par savu studiju Animācijas Brigāde un tās dibinātāju Arnoldu Burovu, nedēļām ilgi rādot kinoteātros gan leģendāro 50 gadu laikā, gan studijas gandrīz 30 gadu vēsturē uzņemtās (un, starp citu, skatītāju ļoti mīlētās) filmas un filmiņas.

Runa ir par režisora Jāņa Cimermaņa dokumentālo animācijas filmu Meistara slepenā dzīve, kas veltīta Latvijas leļļu kino dibinātājam Arnoldam Burovam un arī savas revolucionārās starpžanru formas dēļ varēja izpelnīties sevišķu ievērību un tikt prasmīgi pārdota visdažādākajiem auditorijas segmentiem, tomēr piedzīvoja vienu pirmizrādes seansu 12. februārī un... pazuda.
Mana naivā pensionētā radiniece, paspējusi jau pierast, ka visas Latvijas filmas var kinoteātrī noskatīties, noklausījās kādā radioraidījumā sarunu ar režisoru un teica – nu, šito filmu gan es iešu skatīties! Nē, mīļā, nekur tu neiesi, jo seansu vienkārši nav, visa tā publicitāte (nu, protams, nekāda pārmērīgā – daži raksti avīzēs un pa kādam ziņu sižetam) ir bijusi pilnīgi veltīga un pat kaitīga – pirmkārt, maldinājusi potenciālo skatītāju ar ilūziju, ka kaut kur ir pieejama tāda filma, un otrkārt, ja šī filma kādreiz tomēr nonāks līdz kādam kinoteātrim (producentam esot miglainas prognozes par Forum Cinemas kaut kad oktobrī), tad viss būs jāsāk no gala, cenšoties reklamēt seansus potenciālajiem skatītājiem, bet mediji teiks – mēs par to jau vienreiz stāstījām!

Protams, var taisnoties, ka filmai ir neveikls un kinoteātra seansam nepiemērots garums – 30 minūtes –, bet, pirmkārt, tā taču ir pašu autoru izvēle, kuru tieši producentam vajadzēja ietekmēt, ja viņš to uzskata par šķērsli filmas izplatīšanai.


Un otrkārt – vismaz pēdējo pusgadu, kamēr filma tapa, šis „apgrūtinājums” taču bija autoriem zināms (animācijā topošās filmas attiecības ar iepriekš uzrakstītu scenāriju ir īpaši dzelžainas), tāpēc pa šo laiku varēja un vajadzēja izdomāt saprātīgu izeju no šīs situācijas. Elementārāko paņēmienu producentam ieteica jau vairāki vienīgā seansa apmeklētāji – izveidot normāla garuma seansu, pievienojot jaunajai filmai izlasi no Latvijas leļļu kino leģendārās vēstures; arī es esmu pilnīgi pārliecināta, ka tas būtu lielisks un skatītājiem pievilcīgs komplekts.

Nu, vai arī secinājums, kā mēdz teikt, uzprasās pats no sevis – autoriem nemaz nav nekādas pārmērīgas vajadzības un vēlēšanās savu filmu kādam rādīt. Uztaisīts ir, taisām nākamo!

Uzmanies, Džeims!

Laimīgā kārtā iepriekš aprakstītais gadījums patiešām iedalāms kategorijā „...reizēm vēl vietumis atsevišķi indivīdi...”. Producentu laiks Latvijā ir sācies, īsti producenti audzē muskuļus un starptautisku atvēzienu, strādājot arvien profesionālāk. To, starp citu, var labi novērot arī ikgadējās NKC konkursu projektu publiskajās prezentācijās, kas šogad plānotas 21. un 24. martā, - pie daža laba producenta kolēģi varētu pat meistarklases ņemt. Nav vairs tālu tas laiks, kad kārtējās Džeimsa Bonda sērijas izplatītāji iepriekš apjautāsies, vai attiecīgajā nedēļas nogalē Rīgā un visā Latvijā nav ieplānota kāda Latvijas filmas pirmizrāde.

Raksta foto: kadrs no filmas "Meistara slepenā dzīve""

Saistītie raksti



Komentāri:


Alla Borisovna
10.03.2016, plkst. 17:00

K.M. raksta "Protams, var taisnoties, ka filmai ir neveikls un kinoteātra seansam nepiemērots garums – 30 minūtes –, bet, pirmkārt, tā taču ir pašu autoru izvēle, kuru tieši producentam vajadzēja ietekmēt, ja viņš to uzskata par šķērsli filmas izplatīšanai." Vai kāds būtu taisnojies?

Alla Boprisovna
10.03.2016, plkst. 17:26

Pārdomājot, kļūst skaidrs, ka principā filmu ražošana un izplatīšana ir divas pilnīgi atšķirīgas nodarbes, kas prasa atšķirīgas prasmes, zināšanas, pastāvīgo darbinieku daudzumu. Taisnību sakot, kinocentrs darītu prātīgi, ja nodibinātu kaut kādas formas filmu izplatīšanas nodaļu Latvijā., jo starptautiski, cik dzirdēts, visi producenti tiek tīri labi galā. Šis iestādījums varētu veidot filmu programmas, ko piedāvat skatītājiem, ja gadījumā kāda filma ir par īsu. Protams, Matīsas kundzes priekšstats, ka 30 minūtes garu filmu var izstiept, teiksim līdz stundai, ja to grib producents, ir kļūdains. Filmai ir jābūt tāda garuma, kāds atbilst tajā esošajam informācijas daudzumam.

Kristīne Matīsa
11.03.2016, plkst. 00:08

Par pirmo komentāru atbilde vienkārša - "protams, var taisnoties" automātiski nenozīmē, ka kāds būtu taisnojies, tomēr tieši šādu "žēlabu" es esmu dzirdējusi pat no diviem filmas tapšanā iesaistītiem cilvēkiem - ka šo filmu taču nevar tā vienkārši ielikt kinoteātra repertuārā, jo pusstundas garums neaizpilda normālu seansu. Par otro - jā, protams, tas jau sen ir skaidrs, ka filmu ražošana un izplatīšana ir divas atšķirīgas nodarbes un pat profesijas, tikai nelaime tā, ka otrajai profesijai - lokāla mēroga filmu izplatītājiem - attīstīties neļauj tik bieži piesauktie vietējā tirgus mērogi (pārāk mazs), citādi taču - elementāri - sen jau vismaz kāds viens ar panākumiem (un peļņu) darbotos šajā tukšajā nišā. Diemžēl Nacionālais Kino centrs te neko nevar palīdzēt, jo filmas ir producentu īpašums un to izplatīšana ir komerciāla nodarbe, savukārt Kino centram kā valsts iestādei nav nekādu tiesību nodarboties ar filmu komerciālu izplatīšanu.

Kristīne Matīsa
11.03.2016, plkst. 00:12

Kino centrs var nodarboties ar filmu nekomerciālu izplatīšanu, t.i., sastādīt programmas visādiem bezmaksas seansiem, un to arī diezgan intensīvi dara visādos veidos un pasākumos, bet, kā savulaik teica Ansis Bērziņš, "visam ir savas robežas":))) - nedrīkst taču Latvijas filmas visiem piedāvāt tikai kā bezmaksas produktu, kas tad sāk likties bezvērtīgs. Ir daudzi producenti, kas uzskata, ka Latvijas filmas šī iemesla dēļ principiāli nedrīkst demonstrēt bez maksas, ir jāuztur "preces vērtība". Bet tā ir cita diskusija, kas jau vairākkārt risināta.

Ēvalds Lācis
11.03.2016, plkst. 12:58

Būtu protams ļoti jauki, ja varētu parādīt kinoteātrī A.Burova filmu programmu, bet ir iemesli, kāpēc tas nenotiek. Viens būtu, ka lai izgatavotu daudzmaz kvalitatīvu DCP, ko rādīt kinoteātrī, tas būtu jāveido no izejmateriāliem, kas šīm filmām atrodas Krievijā, tāpat kā lielai daļai bijušās Rīgas kinostudijas filmām.

Alla Borisovna
11.03.2016, plkst. 18:12

Man liekas, Matīsas kundze pārvērtē filmu demostrēšanas Splendid palacā nozīmi: Rīga nav visa Latvija. Nu piemēram, Ausmu tur rādīja droši vien 2 nedēļas, Viens seanss dienā, Vidēji 5 skatītāji seansā. Nu un? "Pensionētajai radiniecei" būs vien jāpagaida kāds laiciņš, kad "Meistara slepeno dzīvi" rādīs LTV, tad to varēs redzēt arī citi Latvijas kinoskatītāji.

Kristīne Matīsa
12.03.2016, plkst. 04:16

Ēvald, Burova filmu gadījumā gan nav jāsāk no nulles un no Maskavas:))), Nacionālais Kino centrs pirms dažiem gadiem ir restaurējis apmēram desmit Burova senākās filmas, tāda programma ir vismaz vienreiz rādīta 4. maija Latvijas filmu maratonā Splendidā un pieejama visiem - Latvijas Televīzijā arī rādīta uz Burova simtgadi un Latvijas Kinematogrāfistu savienības projektā "Kino visiem un visur Latvijā" 2015. gada nogalē tās pašas filmas tika rādītas daudzviet Latvijā, var ;nemt un rādīt atkal!

Kristīne Matīsa
12.03.2016, plkst. 04:33

Un Allai Borisovnai - OK, var teorētiski pieņemt, ka filma "Meistara slepenā dzīve" ir veidota demonstrēšanai tikai televīzijā, bet mana uztraukuma galvenais iemesls ir, ka būtu elementāri saprātīgi un konstruktīvi to tad uzreiz pateikt potenciālajiem skatītājiem!!! - lūk, piemēram, studijas "Mistrus Media" filma "Ģenerālplāns", uztaisa normālu publicitāti pirmizrādei un uzreiz visur arī pieraksta, ka 5. aprīlī filma būs redzama LTV ēterā. Turklāt acīmredzot ne Matīsa vienīgā novērtē nozīmi tam, ka filma tiek demonstrēta arī kinoteātrī, - kā jau rakstā teikts, "Ģenerālplāns" pat šajā īsajā laikā līdz TV ēteram tiek rādīts pat uzreiz divos kinoteātros. Bet AB liks visiem "pagaidīt" kādu nekonkrētu "laiciņu", kamēr visi par šo filmu aizmirsīs, un tad atkal tērēs resursus, lai pūlētos atgādināt un sapulcināt skatītājus pie TV ekrāniem...

Kristīne Matīsa
12.03.2016, plkst. 04:34

P.S. Par "Ausmas" izrādīšanas rezultātiem "Splendidā" varēšu precīzi atbildēt pirmdien, bet tie nav tik bēdīgi, kā Allai Borisovnai gribētos domāt.

Alla Borisovna
15.03.2016, plkst. 09:05

Īstenībā ne jau par "Ausmas" izrādīšanas rezultātiem ir debate, bet par apstākli, ka - kā jau minēju - filmu producēšana un izplatīšana ir dažādas mākslas nozares. Jo - kas ir Latvijas producents? Lielākoties tas ir viens cilvēks, kas pie labas veiksmes var algot vēl arī vienu studentu, kas šķiro korespondenci un grāmatvedi, kas reizi mēnesī atnāk un samaksā rēķinus par telpām un algu studentam. Savā ziņā Latvijas prodecenti ir izcili - viņi ir iemanījušies pabeigt filmas pat nepietiekoša finansējuma apstākļos, kas parasti ir ne vairāk kā 80% no tāmes, cik zinu. Kāds ir šis noslēpums? - ne visiem tiek samaksāts, protams. Un protams šāds producents vienkārši nespēj organizēt izplatīšanu pa visu Latviju, apzvanīt lauku tautas namus un kultūras namus, dažādus ārpus Rīgas kinoteātrus (šur tur vēl ir) un vispār censties iespiesties katrā spraudziņā.

Alla Borisovna
15.03.2016, plkst. 09:07

Kā jau tika minēts, Latvijas mazā skatītāju daudzuma dēļ Latvijas filmu izplatīšana nebūs pelnošs bizness(nezinu ciparus, bet man ir aizdomas, ka pat tādu vispārēju tautas mīluļu kā "Rīgas sargi" vai "Sapņu komanda"ieņēmumi nesastādīja kautcik vērā ņemamu daļu no filmas budžeta), Tāpēc ka tas nav bizness, arī stipri izplatītāji pie mums neizveidosies, izplatīšanas aktivitātēm vienmēr vajadzēs NKC vai KKF atbalstu, nu un man liekas, ka daudz racionālāk būtu šo funkciju uzņemties kinocentram, pieņemot vēl kādus pāris, trīs darbiniekus. Protams, var jau gaidīt tos laikus, kad Latvijas filmas sāks izplatīt Warner Brothers, bet jārēķinās, ka tad līdz tam laikam nekas nemainīsies.



Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi