Ko priekšsēdis nodarīja savienībai

7. decembrī notikusī Latvijas Kinematogrāfistu savienības biedru pilnsapulce ieies vēsturē ar nepieredzēti lielu LKS biedru aktivitāti un nepieredzēti zibenīgu valdes priekšsēdētāja pārvēlēšanu. „Kino Rakstos” – provokatīvas aculiecinieka piezīmes un pārdomas par „vecā” un „jaunā” attiecībām, par „Lielā Kristapa” mācībām un kaislībām ap demokrātiju, par iemeslu „nulles budžetam” un LKS valdes veidošanas principiem.

LKS priekšsēdis Reinis Kalnaellis lasa atskaites ziņojumu LKS pilnsapulcē. Foto: Igors Boikovs

Vissliktākais, ko Reinis Kalnaellis (LKS valdes priekšsēdētājs no 2013. gada 9. decembra līdz 2015. gada 7. decembrim) nodarījis Latvijas Kinematogrāfistu savienībai, ir – radījis sajūtu, ka jebkuras pārmaiņas, svaigas asinis un līdz šim nedzirdētas idejas ir pilnīgi liekas, varbūt pat bīstamas. 7. decembrī kinoteātra K.Suns zālē bija pat fiziski sajūtams tas atvieglojums un priecīgais apmierinājums, ar kādu klātesošie LKS biedri apsveica „jauno veco” valdes priekšsēdētāju, atkal ievēlēto Ievu Romanovu – „nu atkal viss ir pa vecam, nu būs miers un kārtība!”. Es arī biju priecīga, jo tā ir zināma garantija, ka dažādu vairāk vai mazāk ideālistisku motīvu dēļ netiks ārdīta vai ignorēta pastāvošā kārtība, ka likvidēts viens negatīvu emociju perēklis filmu nozarē un, iespējams, publiskajā telpā būs mazāk kašķu (pēc tam, kad bijušais priekšsēdētājs būs izsūdzējies medijiem par to, kā viņš ar savām idejām skrējis laikam pa priekšu, bet LKS "novecojusī struktūra" viņu nav pieņēmusi). Tomēr nebūtu labi, ja šis vispārējais atvieglojums vienā vēzienā aizslaucītu projām arī domu par to, ka vispār jau šajos divos gados arī šis tas labs ir pieredzēts (piemēram, izglītojoši semināri nozarei) un principā tā tomēr nav absurda ideja, ka LKS kādreiz varētu vadīt arī kāds cits priekšsēdētājs.

Uzreiz godīgi jāatzīst, ka šīs aculiecinieka piezīmes top ētiski mazliet apšaubāmajā žanrā „skats no malas” – neesmu LKS biedre, tomēr varu argumentēt, ka tā tas ir nevis aiz vienaldzības, bet aiz nevēlēšanās formāli „pieskaitīties”, lai saņemtu, piemēram, brīvbiļeti uz multipleksu (nezinu, vai sistēma darbojas joprojām, bet pirms gadiem desmit dažam labam šī bija būtiska motivācija iestāties LKS). Uzskatu – ja cilvēks iesaistās kādā organizācijā, tad ir tur arī aktīvi jādarbojas, nevis vienkārši „jāsastāv” amorfā masā, reizi divos gados atnākot uz kopsapulci. Taču aktīvai darbībai vēl arī LKS rindās man šobrīd fiziski nav laika.

Tomēr, kā mēdz teikt, „viedoklis man ir”, un tieši par „vecā” un „jaunā” attiecībām Latvijas Kinematogrāfistu savienībā esmu mazliet bažīga. Visvairāk tāpēc, ka tam būs (nevar nebūt) ietekme uz Nacionālā filmu festivāla Lielais Kristaps attīstību, kas tika kaismīgi apspriesta LKS biedru sapulces „atvērtajā daļā” pēc kafijas pauzes, savukārt Lielais Kristaps ir viens no svarīgākajiem un redzamākajiem punktiem, kurā filmu nozare sastopas ar sabiedrību un veido tās acīs savu (diskusijā tik bieži piesaukto) prestižu.

Diskusija "Lielā Kristapa spogulis" (visā drīzumā tiks publicēta "Kino Rakstos")

Tiesa, uzreiz arī jāprecizē – diskusijas dalībnieki (mani ieskaitot) diemžēl vairāk klupa virsū šogad aizvadītā festivāla rīkotājiem, uzskaitot un analizējot nesenās pagātnes kļūdas, nevis runājot par attīstību nākotnē, un tas atkal ir viens labi pazīstams un cilvēciski saprotams grābeklis. Gadu gaitā esmu klausījusies kādās četrās piecās šādās pēc-Kristapa diskusijās, kas parasti notiek pēc viena parauga, katram „izrunājot ēterā” savu sāpi par konkrētu problēmu nupat notikušajā festivālā - par tendenciozo žūriju un nepareizo balvu sadalījumu, par slikto tehnisko nodrošinājumu kinozālēs, par skatītāju trūkumu, par neizdevušos noslēguma ceremoniju utt. Un viss. Pēc nākamā Kristapa tiekamies atkal un runājam atkal to pašu.

Kaislības ap demokrātiju

Šogad gan rīkotāji bija parūpējušies par pilnīgi jaunu un ārkārtīgi kaislīgi apspriežamu tematu – demokrātisko Foruma balsojumu žūrijas vietā. Apsolu vairs ne vārda nerunāt par to, kas ir labāk (savu viedokli jau izteicu diskusijā, un diskusijas dalībnieku teiktais tuvākajā laikā tiks publicēts „Kino Rakstos”), bet šo piezīmju kontekstā ir svarīgi, ka

tās arī ir attiecības starp „veco” un „jauno”, tikai galēji neprasmīgi veidotas.

Ir tikai loģiski, ka tehnoloģiju laikmetā arī Lielais Kristaps sāk izmantot šo to no interneta iespējām (lai gan iespēja profesionāli (!!) vērtēt filmas onlainā, uz maza ekrāniņa un nepilnīgā kvalitātē, nebūtu pieskaitāma pie vērtīgākajiem 21. gadsimta bonusiem). Vēl loģiskāk, ka visi 263 LKS biedri arī grib un var iesaistīties filmu vērtēšanā (atlasē?) un Lielā Kristapa likteņu noteikšanā (tiesa gan, joprojām atļaujos apgalvot, ka mazajā Latvijas kinovidē 420 cilvēku nosaukšana par kinoprofesionāļiem izklausās pārspīlēta; vēl tramīgāku mani darīja fakts, ka kopsapulcē bijušais priekšsēdis minēja 700 cilvēkus, kas esot uzrunāti dalībai „profesionāļu Forumā”).

Taču visu šo skaisto loģiku un plašo iespēju lauku sabojāja fakts, ka „demokrātiskā balsojuma” idejas adepti jau kopš vasaras sākuma kategoriski atteicās ieklausīties jebkādos pretargumentos un komunicēja pamatā ar divām trim teorētiski skaistām frāzēm – „ir jāsarīko svētki visiem kinoļaudīm un visiem skatītājiem” un „kāpēc jūs apšaubāt šo 400 cilvēku profesionalitāti?”. Un tad, kad pietiekami nozīmīgs skaits patiešām profesionāļu parakstīja kopīgu vēstuli, ierosinot apsvērt profesionālas žūrijas nepieciešamību, rīkotāju galvenais uztraukums bija par to, kā šī vēstule nonākusi medijos, bet lietas būtībai tika veltīts viens teikums – „taisiet paši savu žūriju, kādu vien gribat”.

Diemžēl nespēja argumentēt savu viedokli un pārliecināt, nevis apsaukt oponentus, nekādi nenāk par labu pat visprogresīvākajām idejām, turklāt žēl, ka abu režisoru kaismīgo cīņu pret jebkādām žūrijām netieši var skaidrot ar faktu, ka abu filmām savulaik gadījušies sarežģījumi ar „nepietiekamu nominēšanu” Lielā Kristapa balvām – tas liek mazliet tā kā apšaubīt cīņas ideālistiski tīro motivāciju...

No „publiskās vēsts” viedokļa dīvaini arī tas, ka šīs radikālās izmaiņas Lielā Kristapa vērtēšanas sistēmā, norises laikā un vietā tika iecerētas tieši šogad – pēc tam, kad 2014. gada Lielais Kristaps izpelnījies apbrīnojami pozitīvas atsauksmes (ar piecpadsmit gadu pieredzi varu apliecināt, ka tik vienprātīga slavēšana nebija dzirdēta neviena cita Kristapa sakarā). Kinosabiedrības apziņā (vai zemapziņā) tas vēl vairāk nostiprina sajūtu, ka šāgada jaunās idejas ir galīgi nepamatotas un katrā ziņā nepareizā laikā uzsāktas –

šāda revolūcija būtu loģiska tad, ja iepriekšējais festivāls būtu pilnīgi izgāzies.

Tajā pašā laikā revolucionārā degsme netraucēja rīkotājiem noslēguma ceremoniju nokopēt "viens pret vienu" no pagājušā gada ceremonijas, lai gan festivāls taču bija radikāli mainījies pat pēc būtības, un tādējādi pašu iesāktā revolūcija it kā palika pusratā. Vienīgā „bezatlases principa” ieviestā nianse (kas, starp citu, bija aizdomīga jau iepriekšējā festivāla noslēgumā) – pirms katras balvas pasniegšanas uz ekrāna aizzibēja nedabiski liels skaits nomināciju fragmentu. Iespējams, tās bija visas filmas, kuras vien kāds balsotājs attiecīgajā kategorijā „ieķeksējis”, un šāda sistēma rada maldīgu priekšstatu, ka, piemēram, scenāriji latvju kinomākslā ir vislieliskākajā kvalitātē, ja jau reiz balvai par labāko scenāriju nominēti kādi piecpadsmit...

Iemesls „nulles budžetam”

Īsāk sakot – nesen aizvadītā Lielā Kristapa norisēs varbūt bija arī daudz labu ideju un aizsākumu, taču nebija prasmes to visu ieviest civilizētā veidā, un var gadīties, ka visas šīs neveiksmīgās komunikācijas dēļ pat tas pozitīvais paliks atmiņā kā nederīgs. Līdzīga situācija ir ar festivāla vizuālo tēlu – lai gan LKS kopsapulcē Lielā Kristapa logotipa un balvas izskata maiņa tika kritizēta gandrīz kā svētuma zaimošana („kā kaut ko TĀDU varēja pieļaut?!”), es to novērtēju kā pilnīgi pareizu soli laikmetīga Lielā Kristapa virzienā –

tās „divas sliedes”, kā jauno logo dusmās dēvēja LKS vecbiedri,

ir tomēr daudz elegantāks un mūsdienīgāks risinājums, nekā mūžīgās variācijas par smagnējo oriģinālo kokgriezumu 70. gadu naivisma stilistikā. OK, varbūt tas jānovērtē kā nesatricināma tradīcija un neaizskarama vēsturiska vērtība, tomēr jāatceras – ja Lielā Kristapa mērķauditorija ir ne tikai savējie, kam šis tēls varbūt sentimentāli saistās ar vecajiem labajiem laikiem, bet arī pavisam jauna un plaša auditorija, kam šādu sentimentu nav un tāds neveikls koka vīriņš pirmoreiz patrāpās acīs, tad ir risks radīt mazliet greizu priekšstatu par Lielā Kristapa saistību ar mūsdienām (kaut vai uz citu nozaru balvu vizuālā fona).

"Lielā Kristapa" logotips 2015. gadā

Vislieliskākā ziņa Lielā Kristapa kontekstā ir tā, ka pienācis īstais laiks par visām šīm konceptuālajām lietām izstrīdēties ļoti lietišķi un mērķtiecīgi – tieši šobrīd ir radies iemesls Nacionālā filmu festivāla struktūru izstrādāt apmēram kā slaveno „nulles budžetu” – nevis bez naudas, bet bez inerces. Tātad – atmetot visādus veco laiku stereotipus un jauno laiku pārgalvības, skaidri noformulējot Lielā Kristapa mērķi (savējo tusiņš vai saruna ar kinoskatītāju šā vārda visplašākajā nozīmē) un mērogu (lokāls vai starptautisks), ritmu (reizi gadā vai reizi divos), rīkotāju sastāvu (viena organizācija vai nozares pārstāvniecība) utt. Iemesls šai lieliskajai iespējai ir fakts, ka

Kultūras ministrija (beidzot) nolēmusi ņemt savā pārziņā dažādo nacionālo balvu juceklīgo eksistenci,

sakārtojusi tās vienā struktūrā ar skaidri noteiktu finansējuma apjomu un sistēmu, un arī Lielajam Kristapam šajā struktūrā paredzēta sava vieta, kuru mums ir visas iespējas kvalitatīvi aizpildīt.

Šajā kontekstā nesen aizvadītā festivāla mācības ir pat ļoti noderīgas kaut vai tādā ziņā, ka atklāja iespējamos vājos punktus un riskantās idejas, kas labi izklausās tikai teorijā. Jaunā Lielā Kristapa organizēšanas darba grupai es gan ieteiktu maksimāli atturēties no konkrētu iepriekšējo festivālu pieredzes kritizēšanas vai slavēšanas, jo šīs sarunas parasti aizved pārāk tālos atmiņu ceļos un to konstruktīvais pienesums ir pārāk neliels. Vērtīgāks modelis būtu nākt kopā pie jau paveikta mājasdarba – kaut vai tikai ieskicēta „ideālā Lielā Kristapa” nolikuma – un to tad analizēt, salīdzinot viedokļus, ņemot vērā dažādas pieredzes un, galvenais, saprātīgi argumentējot – tas ir posms, kura, cik saprotu, katastrofāli pietrūka nesenā festivāla rīkošanas procesā.

Profesionāls spektrs

Atgriežoties pie LKS konferences norises un rezultātiem,

Lielā Kristapa rīkošanas process liek aizdomāties arī par LKS valdes lomu šajā lietā un varbūt arī organizācijas dzīvē kopumā.

Komentējot aizvadītā perioda kļūdas un nesaskaņas, vairākkārt izskanēja formulējumi „valde par to neko nezināja”, „valdes viedoklis netika ņemts vērā”. Nerunājot par to, cik anekdotiska ir situācija, ka – runājot kādas LKS biedres nežēlīgajiem, bet precīzajiem vārdiem - „astoņi pieauguši cilvēki divus gadus netiek galā ar vienu pusaudzi”, dīvains liekas fakts, ka jaunā priekšsēdētāja valdes vēlēšanām lika priekšā faktiski to pašu komandu, kas šajos divos gados viņai neko daudz nepalīdzēja, tikai plātīja rokas, un četri vecās valdes locekļi ir ievēlēti arī jaunajā valdē, vēl vienam paliekot aiz strīpas kā pirmajam kandidātam.

Labi, varbūt nevajag ņemties ap personālijām, daudz svarīgāks ir fakts, ka valdes un arī priekšsēdētāja vēlēšanas notiek kaut kādā totālas improvizācijas gaisotnē, biedriem no vietām izkliedzot dažādus nupat prātā ienākušus uzvārdus, kuru īpašnieki, ja tiem piemīt daudzmaz asa reakcija, uzreiz atsakās no izrādītā goda. Viskrāšņāk šo procedūru pirms diviem gadiem žurnālā „Kino Raksti” attēloja Agris Redovičs: „Dramatisks un skumjš bija šī pasākuma pirmais cēliens. Gandrīz vai katrs no klātesošajiem atteicās no goda kandidēt uz Kinematogrāfistu savienības priekšsēža amatu.”

Jā, šogad situācija bija atšķirīga, citi kandidāti nemaz nebija nepieciešami, bet no sistēmiskā viedokļa es nekādi nevaru saprast, vai tad tik nopietna lieta kā Latvijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētāja izvēle nevarētu pieļaut daudzmaz nopietnu iepriekšēju sagatavošanos, aptaujājot kinovidi un vismaz publiskai nosaukšanai iepriekš vienojoties ar tādiem (vairākiem!) kandidātiem, kuri nesāks uzreiz skaļi kratīties vaļā, tā atgādinot Redoviča aprakstīto sajūtu pirms diviem gadiem: „...ka neviens, nu neviens negrib vadīt šo nabagmāju”.

Producents Bruno Aščuks rosina mainīt LKS valdes ievēlēšanas kārtību

Šo problēmu, iespējams, varētu risināt producenta Bruno Aščuka konstruktīvais piedāvājums atmest „monarhistisko modeli” (karalis izvēlas galmu) un „sākt no otra gala” (valde no sava vidus ievēl priekšsēdētāju), bet vispirms rūpēties par to, lai LKS valdē būtu pārstāvētas maksimāli atšķirīgas intereses un profesijas. Ja reiz LKS sastāvā ir tik daudz „apakšorganizāciju”, dažādas profesionālās ģildes un apvienības, tad tikai loģiski būtu, ja pirms pilnsapulces katra no tām izvirzītu savu iespējamo pārstāvi LKS valdei un tajā tiktu nodrošināts pietiekams profesionālais spektrs. Lai cik lieliski būtu visi jaunajā valdē ievēlētie cilvēki, nav noliedzams fakts, ka šobrīd tur ir septiņi režisori un viens producents, toties nav neviena animācijas pārstāvja, neviena kinokritiķa, neviena filmu izplatītāja, neviena operatora (ja nerunājam par tiem režisoriem, kuri šīs profesijas apvieno) un tamlīdzīgi. Pilnsapulces stresā, no zāles saucot uzvārdus, šādas nianses paslīd garām, bet tās ir ārkārtīgi būtiskas pilnvērtīgam Latvijas Kinematogrāfistu savienības darbam – ko arī no sirds novēlu visiem kolēģiem!

P.S. „Kino Raksti” ar prieku publicēs jebkuru viedokli, kas varētu rasties, apstrīdot vai atbalstot šeit paustās pārdomas – ja ar komentāriem paredzēto vietu nepietiek, iesūtiet redakcijai garāku rakstu! 

LKS biedru pilnsapulcē 7. 12. 2015. fotografēja Igors Boikovs

Saistītie raksti



Komentāri:


Kaspars Kursišs
11.12.2015, plkst. 15:21

Lai gan tikai pavisam nesen esmu sācis interesēties par to kas ir LKS un ap to notiekošo, šķiet, diskusijām par LKS ir ļoti liela nozīme, un ir jādara viss iespējamais, lai tās tupinātu notikt un tas rezultētos caurskatāmībā un nozares attīstībā. Piekrītu, kas tas ir ļoti apšaubāmi, ka uz vietas mēģina ielikt kādu amatā. Tā ir ļoti, ļoti liela problēma. Tāpat problēma ir beidru sastāvs. Ierodoties uz diskusiju sākumā nodomāju, ka esmu nepareizā vietā vai laikā, jo tas izskatījās pēc pensionāru interešu kluba. Ļoti precīzs ir arī izteiktais viedoklis par valdes sastāvā neesošo dažādību. Cerētu redzēt tur cilvēkus, kuri ir profesionāli aktīvi dažādos industrijas galos, un ir ne tikai apritē, bet spēj formulēt un aizstāvēt dažādas intereses, tādējādi kopā veidojot kaut ko, kas sāktu līdzināties artikulējamam Latvijas filmu indrustrijas nākotnes portretam. Domāju, ka tā ir viena no galvenajām institūcijām, kas spētu ar to strādāt.

Kaspars Kursišs
11.12.2015, plkst. 15:21

Īpaši kinokritiķu klātbūtne ir ļoti svarīga, jo, manuprāt, visi labi zin, ka dažas svarīgas kinokustības ir veidojušās tieši pateicoties atvērtībai kritiķu viedokļiem un idejām, uz kurām vēlāk ir atbildēts kinodarbos, veidojot jaunus žanrus un izteiksmes valodas. Aktuāla problēma ir arī tas, ka nevaru atrast uzticamu informācijas avotu par LKS notiekošo, pieteikšanās kārtību, aktuālos statūtus. Mājaslapa www.kinosavienība.lv ilgstoši nav pieejama, nezinu vai kādreiz šajā domēnā kas vispār ir atradies.

Reinis Traidās
13.12.2015, plkst. 00:50

Man ir aizdomas, ka neviens no valdē ievēlētajiem personāžiem, tai skaitā priekšsēdētājs, nav ļoti sen sēdējuši ar plastmasas šķīvīti pusdienojot uz gaismotāju kastēm filmēšanas laukumā. Tur pārsvarā ir cilvēki, kurus nodarbina akadēmiski jautājumi, procedūras un konkursu organizēšana. Kā Kaspars jau minēja - pensionāru interešu klubs. Bet kā jau visās nozarēs - ir cilvēki, kas apmeklē sapulces un ir cilvēki, kas tajā laikā atrodas filmēšanās. Nav īsti intereses par tādu organizāciju. Un cien. Romanovai savā cienījamā vecumā vienkārši citu īsti vairs nav, ko darīt, kā sēdēt pie silta kamīna Elizabetes ielā. Viņa, tāpat kā lielākā daļa tur ir ļoti tālu no "industrijas profesionāļiem".

Kristīne Matīsa
13.12.2015, plkst. 05:09

Nē, Reini, te nu Jums nav taisnība - Ieva Romanova tieši pirms gada saņēma "Lielo Kristapu" kā labākā māksliniece (kopā ar Kristīni Plūksnu) Dāvja Sīmaņa filmā "Escaping Riga", un tas no mākslinieka viedokļa ir ārkārtīgi sarežģīts un smalks darbs. Tā ka par to "silto kamīnu" Jums gandrīz vajadzētu atvainoties Ievai. Bet protams, kā jau jebkurā nozarē, ir cilvēki, kas labprāt komentē, lai gan īsti nepārzina to, ko komentē:)))))....

Anita Uzulniece
14.12.2015, plkst. 10:32

Problēmas sakne - komunikācijas trūkums. Apsveicot izglītojošo semināru organizēšanu, visā pārējā - kāpēc Reinis nevarēja ar valdi apspriesties - nesaprotu. "Lielais Kristaps" - īpaši žēl šī gada vietas un koncepcijas maiņu tādēļ, ka iepriekšējais festivāls izskanēja ļoti labi, pievēršot uzmanību latviešu kino, ceļot tā prestižu sabiedrībā. Aigara Graubas veidotā noslēguma ceremonija, kas Dailes teātrī patiešām bija svētku kulminācija, FC diemžēl "izčākstēja". Apbrīnojami, ka rīkotāji nevar atzīt to, ka FC seansi bija ļoti slikti apmeklēti. Vienīgais pieļaujamais attaisnojums - finanses, "Rīgas namu" prasītās summas par "Splendid palace" īri, to tad vajadzētu valstiski apspriest varbūt. Par KS valdi - tas būtu tikai loģiski, ja tajā būtu pārstāvēta katra nozare, un tad no tās varētu izvirzīt priekšsēdētāju. Ja otrādi - tad priekšsēdētajs veidotu savu komandu no nozares pārstāvjiem, par kuriem pilnsapulce balsotu. Neiet tie KS biedri uz multipleksiem, Kristīne...

Zane Balčus
14.12.2015, plkst. 11:27

Paldies Kristīnei par sapulces precīzu pārskatu! Piedaloties gan šajā sapulcē, gan pirms diviem gadiem notikušajā, ar prieku uzklausīju Bruno Aščuka uzrunu, rosinot pārskatīt valdes priekšsēdētāja un valdes ievēlēšanas modeli. Gan toreiz, gan tagad man šķita absurda situācija, ka sapulces dienas kārtībā ir paredzētas 5 minūtes (!) valdes priekšsēdētāja kandidatūru izvirzīšanai un tādas pašas 5 minūtes kandidātu uzrunām ar savas programmas piedāvājumu. Situācija izveidojas divējāda – jau minētā, kad neviens negrib būt par priekšnieku un visi izmisīgi atsakās, vai ir tikai viens kandidāts, par kura ievēlēšanu skaidrs jau iepriekš. Kandidējot lielākajai daļai savienības biedru zināmam cilvēkam, viņa izredzes ievēlētam ir augstas, nezināmam – minimālas un nekādas 5 min uz skatuves šeit nelīdzēs. Abi varianti, man šķiet, ir vienlīdz nepilnvērtīgi. Piekrītu tam, ka jāsāk vēlēt nevis ar priekšsēdētāju, bet valdi, tā veidojot pietiekoši dažādu profesiju pārstāvniecību, kā pašreiz iztrūkst.

Zane Balčus
14.12.2015, plkst. 11:28

(2. turpinājums) Un tas būtu darāms nevis tādā nekontrolējamā veidā, kā notiek pašreiz – sapulcē nosaucot cilvēku vārdus, bet darot to ar pamatīgāku sagatavošanos. Zinot valdes darbības laika termiņu – 2 gadi – ir skaidrs, ka pēc diviem gadiem decembrī LKS atkal vajadzēs jaunu valdi, varbūt būtu pienācis laiks izmēģināt jaunu modeli? Ceru, ka nav pārāk ideālistiski domāt, ka ir cilvēki, kas paši gatavi pieteikties darbam valdē. Manuprāt, viens no variantiem būtu, piemēram, pēc 2 gadiem septembrī aicināt LKS biedrus pieteikties pašiem izvirzīt savas kandidatūras, vai aicināt kandidēt kādu konkrētu kolēģi, ko gribam redzēt kā valdes locekli. Un pie pieteikuma prasīt arī kaut īsu, bet tomēr darbības programmu, kā šis cilvēks redz valdes darbību un savu lomu tajā. Kandidātu sarakstus ar vīzijām vajadzētu izsūtīt LKS biedriem jau pirms sapulces, lai kandidātu vārdus sapulces dienā neizdzirdētu pirmo reizi, kas automātiski samazina iespēju tikt ievēlētam.

Zane Balčus
14.12.2015, plkst. 11:28

(3. turpinājums) Varbūt šādā situācijā, kad zināma aktivitāte no biedriem būtu nepieciešama jau pirms pašas sapulces un pastāvētu iespēja, ka idejas tiek novērtētas, pamazām vairāk cilvēku saredzētu jēgu un iespēju līdzdarboties savienības darbā. Kā Kristīne veiksmīgi formulēja, ka sliktākais, kas noticis ar savienību Reiņa laikā, ir sajūta, ka svaigas asinis un jaunas vēsmas ir liekas – es ceru, ka šī sajūta nepaliks ilgi, jo svaigas asinis un jaunas vēsmas ir vajadzīgas, un ir jāveido dialogs starp dažādām paaudzēm, profesijām un institūcijām.

Kristīne Matīsa
14.12.2015, plkst. 23:58

Savukārt Zane precīzi diagnosticējusi problēmu - haotisks, nesagatavots un uz nejaušībām balstīts vēlēšanu process atbaida konstruktīvus un darīt-gribošus cilvēkus. Ja "tauta" redzētu, ka LKS valdes vēlēšanās ir kāda nozīme konkrētai personībai un jo īpaši tam, ko šī personība grib darīt visas kinosabiedrības labā, tad arī tādi cilvēki uzrastos un ideālā gadījumā pat apzināti konkurētu par vietu valdē, nevis gaiņātos kā velns no krusta:)...

Kristīne Želve
15.12.2015, plkst. 00:58

No dialektikas viedokļa viss ir pareizi - paaudžu konflikts vienmēr būs attīstības dzinējspēks, jaunajiem ,,vecie,, jānoliedz, jāpāraug, jāpārspēj utt. Kā leģendārajā Rakstnieku savienības kongresā, kad varu ,,ārpus kontroles,, pārņēma toreiz jaunie Priede, Ziedonis, Vācietis, Čaklais, bet Upīts dzēris sirdsdrapes :) Tikai lai tas notiktu, jaunajai paaudzei jāsasniedz ,, kritiskā masa,,, jāspēj kļūt par paaudzi, nepietiek ar pāris atsevišķām personībām.

Reinis Traidās
15.12.2015, plkst. 16:09

Labi, varbūt par kamīnu bija par skarbu, bet Jūsu argumenta par to, ka ir iegūts Kristaps sakarā - sanāk, ka balvu ieguva persona, kas pati organizē filmu konkursu? Tas būtu mūsu tradīcijās, tiešām! Lai vai kā - kaut kādā brīdī ir jāsaprot, ka Latvijas auditoriju neinteresē vietējā ražojuma kino un tos apmeklē varbūt neliela saujiņa cilvēku un "kultūras cilvēku" interešu loka, kas sastāv no personām, kuras pārsvarā savu ieguldījumu dod apspriežot, kādam vajadzēja izskatīties pasākumam. Šī valsts uzražo gadā nelielu skaitu ar darbiem, visi no kuriem tiek parādīti konkursā, jo nu, nav jau ar ko īsti konkurēt tāpat. Un neviens tos neiet skatīties, jo kino uztvere auditorijai ir stipri mainījusies un rādās, ka vecā paaudze vienkārši ir palikusi savā pasaulē. Nav šeit nekādas kino industrijas, diemžēl. Vismaz ne tādas, kas var konkurēt kaut kādā plašākā tirgū.



Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi