Kinofestivāla harizma un jēga

Kannu festivāla saceltajiem viļņiem pamazām noplokot, Kino Raksti „noapaļo tēmu” ar pētījumu, kas vispār ir kinofestivāls un ar ko tas noderīgs ikvienam skatītājam.
Kinofestivāla harizmai nav iespējams pretoties. Ja kaut uz mirkli uzmācas šaubas, vai festivālam kā kino izrādīšanas formai ir nākotne, Sonora Broka (Riga IFF radošā direktore) ieteiktu aizbraukt uz kādu no lielajiem festivāliem. Interesanti ir izsekot, kā transformējas festivālu loma gadu desmitos, krasi mainoties tehnoloģiskajām iespējām un kino pieejamībai. Pēdējā desmitgadē kino izrādīšana piedzīvojusi tik būtiskas tehnoloģiskās izmaiņas, ka varam uzlūkot šo brīdi kā vēl vienas jaunas ēras sākumu – tikpat radikālu pavērsienu kā skaņas vai krāsas ienākšana kinematogrāfijā.

Kino pasaulei nav viena, nemainīga centra. Visa gada garumā preses un kinoprofesionāļu uzmanība seko lielākajiem kinofestivāliem, kuros notiekošais (piemēram, atsaucīgi vai vēsi uzņemta pirmizrāde) var teju pilnībā izmainīt filmas likteni. Venēcijas valdzinājums nav apstrīdams un Berlīne ir tuvu, tomēr uzdrošinos teikt, ka tieši Kannas ir gada gaidītākais notikums un tikšanās vieta neiedomājami lielam skaitam kinojomas spēlētāju, skatītāju un festivāla netiešo apmeklētāju (ieskaitot tos, kas seko sarkanā paklāja tērpu parādēm elektroniskajos medijos visapkārt pasaulei). Kaut uz mirkli apstājoties jebkurā no gaiteņiem kinofestivāla mājvietā – Festivālu pilī –, teju fiziski sajūtama darbība visapkārt, jo notiek neskaitāmi procesi vienlaikus – filmu izrādīšana, preses konferences, fotosesijas; top preses relīzes, tiek slēgti darījumi, un tā jebkas, saistīts ar kino, desmit maija dienās atrod mājvietu zem viena jumta.

Un šai harizmai nav iespējams pretoties. Ja kaut uz mirkli uzmācas šaubas, vai kinofestivālam kā kino izrādīšanas formai ir nākotne, es ieteiktu aizbraukt uz kādu no lielajiem festivāliem. Festivāls ir kino mediators, un ārkārtīgi interesanti ir pasekot līdzi, kā transformējas tā loma gadu desmitos, tostarp krasi mainoties tehnoloģiskajām iespējām un kino pieejamībai.
Tehnoloģiju ziņā kino ir attīstījies straujiem lēcieniem – vispirms attēlu papildināja skaņa, tad krāsa, vēl vēlāk – trīs dimensijas. 1979. gadā pavisam jaunu tehnoloģisko ēru pieteica britu grupas The Buggles singls Video Killed the Radio Star, ar kura mūzikas video translāciju ironiskā kārtā pāris gadus vēlāk savu darbību aizsāka MTV America kanāls.

Mājas video daudziem šķita kā apokalipses jātnieks, kas iezīmē kinoteātru iznīcību, tomēr izrādījās, ka video ienākšana mūsu ikdienā nebūt neapdraud ne radio, ne kino pastāvēšanu. Šobrīd izveidojusies līdzīga situācija – kino izrādīšana pēdējā desmitgadē piedzīvojusi tik būtiskas tehnoloģiskās izmaiņas, ka varam uzlūkot šo brīdi kā vēl vienas jaunas ēras sākumu.

Pirāti un citas blakusparādības

Kā lielāko un būtiskāko desmitgades tehnoloģiju jauninājumu noteikti var minēt pāreju no 35mm uz DCP kā kino izrādīšanas formātu. Šis jaunievedums nāca kā smags sitiens īpaši mazajiem kinoteātriem, jo paredzēja kinoprojektoru nomaiņu uz jaunām, dārgām iekārtām.

Pāreja no 35mm uz neaizsargātākiem formātiem (DCP, Blu-ray) diemžēl ir arī būtisks repertuāra noplūdi veicinošs faktors.

Lai gan profesionāliem DCP mēdz būt laika atslēgas, kas aizsargā piekļuvi materiālam, nevar noliegt, ka šis ir pirātismam būtiski pieejamāks formāts nekā kinolente.
Kā visai nepatīkama prakse jāmin „oficiāli neoficiālā filmu demonstrēšana” – notiek publiski, oficiāli izziņoti kino seansi, kuros demonstrētajām filmām nav atrunātas izrādīšanas tiesības, visbiežāk tiesību turētāji vispār nav informēti par seansu. Šāda situācija nebija iedomājama 35mm kino formāta laikā – vai arī bija ļoti sarežģīta, jo filmu nelegālo kopiju izgatavošanai bija nepieciešama speciāla aparatūra, vieta, laiks un kinomehāniķa prasmes.

Lai gan nelegālie ceļi, kā filmas nokļūst pie skatītāja, ir tehnoloģiju laikmeta nepatīkamā blakusparādība, tie tomēr nav uzskatāmi par īstu apdraudējumu festivāliem, drīzāk kalpo kā stimuls, kas ļauj apzināties festivāla lomas izkristalizēšanos – šobrīd festivāls vairāk ir izmeklētas kino programmas piedāvātājs, necenšoties akli turēties pie pasaules pirmizrāžu platformas statusa. Pagājušogad par iespējamu atkāpšanos no saviem dzelžainajiem principiem paziņoja pat Venēcijas filmu festivāls, kurš vienmēr bijis slavens ar to, ka programmā iekļauj tikai pirmizrādes.

Jauni modeļi

Joprojām aktuāls nelegālais filmu ieguves avots ir pirātiskās lejupielādes vietnes – torenti –, tomēr arvien pārliecinošākas pozīcijas ieņem VOD (Video on Demand), demokrātiska iespēja sekot festivālu repertuāram vai vienkārši skatīties jebkādas filmas, kuras to autori šādā veidā dara pieejamas skatītājam.

No vadošajām starptautiskajām VOD platformām, kas savā ziņā ir arī festivālu kino promocijas rīks, pieminēšanas vērts ir mubi.com, kuru izveidoja kino distributoru kompānija, piedāvājot skatītājiem kvalitatīvu kino atlasi, ērtu lietošanā, konkurētspējīgu alternatīvu nelegālajiem avotiem.

Platformā MUBI skatāma gan kinoklasika, gan arī nesen tapušas filmas, kas nupat beigušas savu pirmo skrējienu pa festivāliem. Šī platforma rūpējas par savu tehnoloģiski izlutināto skatītāju un piedāvā filmas (piemēram, Latvijas teritorijā) skatīties dažādos veidos – ar PC, Mac, Android, iPad/iPhone un Samsung Smart TV.
Platformā MUBI var izveidot personalizētu lietotāja profilu, piedalīties iekšējos kinomīļu diskusiju forumos, lasīt recenzijas, vērtēt filmas, kā arī veidot višlistes – noskatāmo filmu sarakstus (wish list). Svarīgi tomēr būtu kritiski izvērtēt iespēju skatīties filmas mazajā ekrānā, vai arī tomēr izmantot nupat jau visai bagātīgās iespējas iepazīties ar kino vēsturi un aktualitātēm dažādos Rīgas kinolektorijos un filmu dienās uz lielākiem ekrāniem.

Salīdzinoši pavisam nesena prakse ir virtuālie festivālu abonementi. Piemēram, jau sesto gadu Myfrenchfilmfestival.com ierobežotā laikposmā par nelielu samaksu piedāvā iepazīt aktuālu franču filmu izlasi. Šis festivāla virtuālais variants notiek pāris nedēļas pēc “tradicionālās formas” festivāla norises un tā mērķis ir nacionālā kino promocija, ar uzsvaru uz viegla satura kino – komēdijām un asa sižeta filmām –, tomēr programmā atrodama arī kino klasika, piemēram, šogad – nupat restaurētais Lifts uz ešafotu / Ascenseur pour l’échafaud (1958) ar Žannu Moro galvenajā lomā.

Roterdamas kinofestivāla mutuļojošais inovatīvais gars ir jau kļuvis par tā zīmolu, un jaunas idejas skar ne tikai programmu, bet arī veidus, kā varam skatīt kino. Jau ierasts, ka visa gada garumā YouTube skatāma festivālā iekļauto īsfilmu izlase, tomēr šobrīd IFFR gājis tālāk, sniedzot skatītājiem iespēju attālināti apmeklēt festivālu tā norises laikā. IFF Rotterdam LIVE projekta ietvaros trīs filmas no aktuālā Roterdamas kinofestivāla repertuāra tika rādītas tiešsaistē kinoteātros citviet pasaulē, tostarp arī Rīgā, kinoteātrī Kino Bize.

Jēga ir atšķirībā

Festivāli mūsdienās ir zaudējuši savu ekskluzīvo statusu kā kino jaunumu pirmavots, un līdz ar to arī daļu prestiža. Savu iespaidu atstājusi gan minētā būtiski atvieglotā piekļuve filmām, gan arī neiedomājamā dažādu audiovizuālu materiālu pārprodukcija, kas rada zināmu apjukumu skatītājā. 

Šobrīd, kad kino pieejams tik daudz dažādos veidos un mainījušies skatītāju paradumi, kinofestivāli bieži sper apšaubāmus soļus, lai vairotu skatītāju interesi.

Piemēram, Lietuvas lielākais kino festivāls Kino Pavasaris pagājušogad piedāvāja programmu “Viasat komēdijas” – paralēli lieliskām aktuālā kino skatēm ar būtiski mazāku komercpotenciālu.

Tomēr jāatceras, ka festivāla jēga, būtība un sūtība ir tieši atšķirībā no ikdienas komerc-repertuāra un tā veidotajiem skatītāju paradumiem. Konvencionālais kino, kādu ierasti redzam daudzzāļu kinoteātru repertuārā, ir komfortabls veids, kā sasniegt konkrētu, pazīstamu un patīkamu emociju gammu, lai neitralizētu ikdienas stresu. Tomēr nav šaubu, ka daudzzāļu kinoteātru mārketinga stratēģija, kas vērsta uz skatītāja (īpaši gados jaunāka) vājību (tostarp gastronomisko) apzināšanu un izmantošanu, rada iespaidu par jebkādu kino apmeklējumu kā ļoti dārgu prieku. Apmeklētāju plūsmai novirzoties uz lielajiem kinoteātriem, mazākie un pret repertuāru prasīgākie kinoteātri tāpat spiesti kāpināt biļešu cenas. Šādā situācijā grūti iedomāties, kā varētu veidoties kinomīlētāju paaudze, kas bērnību un jaunību pavadītu kinozālēs, neatstājot tur pusi ģimenes budžeta; paaudze, kas saistītu kinoteātra apmeklējumu pirmkārt jau ar maģisku kino pārdzīvojumu un tikai pēc tam ar garšām un smaržām.

Festivāls kā lēciens nezināmajā

Kinofestivālam neatņemama ir tā sociālā funkcija, tomēr tikpat nozīmīga ir kinofestivāla spēja fiksēt šobrīd kinomākslā valdošo noskaņojumu, estētiku, tendences. Procentuāli lielākā daļa festivāla filmu netiek iekļauta regulārajā kinoteātru repertuārā, tāpat arī skaidrs, ka

pastāv salīdzinoši liels segments filmu, kuras nepametīs festivālu robežas, bet ir būtiskas, lai mēs runātu par kino kā mākslu.

Skumdina nenoliedzamais fakts, ka Latvijā kinofestivāli ir nišas produkts, par kura nepieciešamību nākas atgādināt atkal un atkal, jo festivālu varam uzlūkot kā ideālu apziņas attīrīšanas līdzekli. Skatītājiem, kuri ierasti gaida no kino izskaitļotu un paredzamu audiovizuālu labsajūtu, kinofestivāla apmeklējums ir lēciens nezināmajā. Pastāv varbūtība nokļūt seansā, pēc kura jūtaties kā izmantots, pazemots, gribas vemt un nekad neatgriezties kinozālē, tomēr paiet brīdis, un domas savijas nekad agrāk neiepazītās grīstēs. Turklāt šādas pēcsajūtas nebūt nenāk par sliktu kinoteātru ieņēmumiem – tās ir pamatā, piemēram, Larsa fon Trīra zīmolam.

Būtiski saprast – tieši un tikai festivāla (vēlams, liela) ietvaros ir vislielākā ticamība, ka (iespējams, pat nejauši) jūs satiksieties ar filmu, kurai nebūtu nekādu cerību sevi atpelnīt pat vismazākā un altruistiskākā kinoteātra repertuārā, toties tā ieguls kādā jūsu sirds nostūrī uz ilgiem gadiem.
Kādēļ būtisks festivāla apjoms – tieši lielie programmas komerc-enkuri, lielie aktieri un titulētās filmas spēj līdzsvarot programmu, atstājot telpu mazpazīstamu režisoru darbiem, mazbudžeta kino vai piemirstiem / mazzināmiem kinovēstures artefaktiem. Šādam kino festivāls ir ideālais ietvars.

Industrija vs autors

Pirms desmit gadiem starp 2006. gada Berlināles apbalvotajām filmām atrodama Jasmilas Žbaničas Grbavica un Maikla Vinterbotoma Ceļš uz Gvantanamo / The Road to Guantanamo, Kannās togad Alehandro Injaritu saņēma balvu par Bābeli / Babel, bet Venēcija nerimstošā dolce vita garā sajūsminājās par Alana Renē Private Fears in Public Places un Helēnu Mirrenu filmā Karaliene / The Queen, turklāt vēl piešķīra Zelta lauvu par karjeru Deividam Linčam. Jau tobrīd redzam atšķirības starp šiem Eiropas trim vaļiem – Berlīne ieņem spēcīgu politisku pozīciju, Kannas koķetē ar aktuālajām tendencēm, bet Venēcija, kā vienmēr, pilnībā nodevusies mākslas baudīšanai.
Pēdējos gados proporcija, ar kādu Berlīnes programmā sevi piesaka sociālais un politiskais kino, jau kļūst nomācoša. Nenoliedzami, festivāliem ir iespēja uzrunāt plašu cilvēku loku, turklāt demokrātijas vērtību un cilvēktiesību jautājumi vienmēr būs svarīgi.

Tomēr kā ne visai iepriecinošu redzu proporciju, kādā programmu piepilda “pareizās”, sabiedrības noskaņojumam atbilstošās filmas, kas veidotas reizēm meistarīgi, bet reizēm arī pavirši un spekulatīvi, rēķinoties ar to, ka tēma piesegs nepilnības.

Īpaši lielajos festivālos – Berlīnē, Kannās, Toronto un citur –, darbojas milzīgs kino tirgus spiediens, veicinot vērtību maiņu – laba ir filma, ko viegli pārdot, un šajā apmātībā ar veiksmīga produkta radīšanu ir tik viegli pazaudēt kino savdabīgo balsi. Kinofestivāli, kuru vēsture nav iedomājama bez autorkino grandiem, kļuvuši par milzu mašinēriju, kurā individualitāte ir vien grauds starp milzu dzirnakmeņiem. Paveicies tiem festivāliem, kuros strādā spēcīgas personības, kas spēj saglabāt interesi par patiesām kino vērtībām (piemēram, Sansebastianas IFF). 

Cēla koleģialitāte

Lielie, respektablie un kino kaislības pārņemtie festivāli savā veidā kalpo par industrijas sirdsapziņas balsi, iestājoties par izciliem kino veidotājiem, kuriem dažādu politisku vai ekonomisku iemeslu dēļ nav iespēju veidot savas filmas. Šāda protekcija spēj vairāk, kā pirmajā mirklī varam iedomāties.

Roterdamas festivāla bijusī direktore Sandra den Hammer, kas tagad vada EYE film museum, savulaik izveidoja Hubert Bals Fond, kurš atbalsta inovatīvu kino projektu tapšanu valstīs ar zemu audiovizuālo kapacitāti. Savulaik tieši šis fonds deva iespēju uzņemt vairākas filmas Jevgeņijam Jufitam, kurš nekādi nespēja ierakstīties Krievijas oficiālajā un bieži represīvajā kino atbalsta sistēmā. Savukārt šogad IFFR direktors Bero Beiers, programmētājs Gervins Tamsma, IFFR Korejas reģiona programmu kurators, kā arī ievērojama festivāla viesu – kinoprofesionāļu grupa manifestējās kopīgā fotogrāfijā, kurā atbalsta Pusanas filmu festivāla (Korejā) vadītāju Lī Jong-Kvanu – viņa atkāpšanos no amata pieprasīja Pusanas mērija pēc lēmuma demonstrēt festivālā dokumentālo filmu par prāmja katastrofu Truth Shall Not Sink With Sewol.

Irāņu režisors Džafars Panahi, par spīti viņa valsts piespriestajam aizliegumam filmēt 20 gadu garumā un aizliegumam atstāt valsti, šajos ierobežotajos apstākļos radījis jau divas filmas, un to dzīves telpa ir tieši festivāli. Vēl vairāk – viena no tām, Teherānas taksometrs / Taxi, pagājušogad tika apbalvota ar Berlīnes kinofestivāla Zelta lāci, ko saņemt bija ieradusies Panahi meita.

Savukārt pirms dažiem gadiem festivālus un starptautiskos medijus apceļoja aicinājums atbalstīt Kijevas ilggadējo festivālu Molodist, dodot tam filmas bez tiesību maksas. Šādi un līdzīgi piemēri atgādina, ka kinofestivāla loma mūsdienās ir vērsta ne tikai uz skatītāju – tā ir nozīmīga atbalsta platforma vēl topošajiem kino projektiem, jaunajiem kino veidotājiem, arī citiem festivāliem.

Draugi un sāncenši Baltijā

Uzlūkojot Baltijas kinofestivālu blīvo grafiku, kļūst skaidrs, ka mums ir ārkārtīgi paveicies salīdzinājumā ar citām valstīm Eiropā, nerunājot nemaz par citiem reģioniem. Kopš savu darbību izbeidzis kinoforums Arsenāls, kurš savulaik aizsāka festivālu ēru Baltijas valstīs un visā padomju teritorijā, varam runāt par diviem nozīmīgiem tā pēctečiem – Tallinas Black Nights un Viļņas Kino Pavasaris, kurš šogad notika jau 21. reizi, kopumā izrādot vairāk nekā 200 filmas, no tām dažādās konkursa programmās 47. Black Nights savukārt var lepoties ar pavisam nesen iegūto A klases festivāla kategoriju, kas to ierindo vienā plauktiņā ar Kannu un Berlīnes kinofestivāliem.

Sāncensība, kas neizbēgami pastāv, ir spēcīga. Kino Pavasaris piedzīvoja sava veida atdzimšanu savā desmitajā gadadienā, 2005. gadā, kad apmeklētāju skaits pieauga līdz 41 tūkstotim, pārsniedzot iepriekšējā gada rādītājus par 40 %. Lielā kolēģa ēnā Lietuvā vēl stūrgalvīgi savā, izteikta reģiona autorkino festivāla teritorijā darbojas festivāls Scanorama, kurš aizsāka darbību kā ziemeļvalstu filmu festivāls, bet šoruden vērs programmu svešādākai estētikai, izrādot Irānas kino programmu.

Riga IFF dibināšana 2014. gadā radīja neslēptu interesi kaimiņvalstu festivālu veidotājos.

Laiks rādīs, kā attīstīsies trīs mazo valstu kinofestivālu dīvainā draudzības un sāncensības forma.

Festivāls kā inkubators

Runājot par kinofestivālu pārmaiņām pēdējo desmit gadu laikā, neizbēgami jāskar arī kino attīstība minētajā laikposmā. Festivāls ir pateicīga mēraukla šādam nolūkam, jo piedāvā selektīvu kino apskatu, neskarot lielāko daļu Holivudas produkcijas.
Te varam runāt par festivālu kā struktūru – programmu veidošanas principu maiņu, aktuālajām tendencēm, kā arī tiem jaunaiem vārdiem, kuri, visticamāk, plašāku atpazīstamību guvuši, tieši pateicoties startam šajā jaunam talantam labvēlīgajā vidē, ko raksturo zinošs vai vismaz zinātkārs skatītājs un liela profesionālās preses un citu mediju pārstāvju uzmanība. Tāds sava veida inkubators.

Šīs tendences tipisks piemērs ir jaunais, daudzsološais norvēģu režisors Joahims Trīrs.

Viņa pirmā filma Reprīze / Reprise (2006), kas saņēma Ingmara Bergmana balvu par labāko debiju Gēteborgas filmu festivālā, bija izteikti skandināvisks, jauneklīgs autorkino, kurā jūtama Larsa fon Trīra ietekme. Jau nākamā, Oslo, August 31, atnesa viņam plašu ievērību arī ārpus Norvēģijas, un Trīra trešais, angliski runājošais projekts Skaļāk par sprādzieniem / Louder Than Bombs (2015), ir nopietns pieteikums starptautiskajā kino vidē – filmas pirmizrāde notika Kannu SKF un tajā filmējušās ievērojamas zvaigznes – Izabella Ipēra, Džese Aisenbergs un Gabriels Bērnss.

Baltazara Kormakura dzirkstošā un īsteni islandiska humora caurstrāvotā debijas filma 101 Reikjavika / 101 Reykjavik (2000) tūkstošgades mijā sajūsmināja visus ziemeļvalstu kino fanus, ar nepacietību liekot gaidīt turpinājumu. Tomēr Kormakurs vienlaikus nepiepildīja un pārspēja skatītāju cerības, piesakot sevi kā pārliecinošu drūmu, dramatisku, pat asa sižeta lielo studiju filmu režisoru. Jau viņa trešā filma Mazs ceļojums uz debesīm / A Little Trip to Heaven (2005) ar Tomasu Vitakeru vienā no galvenajām lomām bija saglabājusi ziemeļniecisko mentalitāti, tomēr vairs nekādi neatgādināja dauzonīgo stāstu par Reikjavikas jaunatni. Kormakurs nav sarāvis saites ar Islandes kino industriju, un 2006. gadā sekoja Mēģeņu pilsēta / Jar City, nervus stindzinošs mazas, noslēgtas sabiedrības pagātnes noslēpumu portretējums. Tomēr debesis virs Islandes vulkāniskajiem laukiem režisoram ir par zemu, un 2015. gadā Venēcijas festivāla atklāšanas filma bija Kormakura jaunākais darbs Everests / Everest ar Džeiku Gilenhālu galvenajā lomā.

Kadrs no filmas "Everests / Everest"

Zīmīgi, ka, tieši runājot par ziemeļvalstu režisoriem – Tomasu Vinterbergu, Nikolā Vindingu Refnu  –, varam secināt, ka filmas, kas uzņemtas Amerikas lielajās studijās, veiksmīgi mijas ar nelielākiem projektiem tepat Ziemeļvalstīs.

Ežēns Grīns, Džesika Hausnere, Gajs Madins, Gaspārs Noē, Ksavjē Dolans – šie ir tikai daži režisori, bez kuriem nebūtu iedomājama festivālu aina pēdējā desmitgadē. Blakus minētajiem vārdiem, kas sastopami festivālu galvenajās skatēs, ir vesela plejāde ievērojamu, bet mazāk zināmu režisoru, kurus tāpat reti sastapsim ārpus festivālu programmām – itāliete Alise Rorvahere (Alice Rohrwacher, Brīnumi / Le meraviglie (2014), žūrijas Grand Prix Kannās), argentīnietis Daniels Bērmans (Daniel Burman, Desmitais vīrs / The Tenth Man (2016)) u.c.

Kadrs no filmas "Desmitais vīrs / The Tenth Man"

Tas ļauj ieskicēt kino ainavu, kādu mēs varam ieraudzīt, pateicoties kinofestivālu uzticībai, sekojot šo kinoveidotāju radošajām gaitām. Minētie režisori un viņu darbi ļoti labi jūtas festivālu vidē un pat netiecas uz lielo studiju pusi.

Jaunie un pseido-jaunie

Nav iespējams vienā rakstā uzskaitīt visas tendences, ko uzrāda svarīgāko festivālu programmas, tāpat arī atsevišķi šeit minētie virzieni attiecināmi ne tikai uz pēdējo desmitgadi, tomēr šīs dažas parādības raksturo noskaņojumu kopumā.

Rumāņu jaunais vilnis. Lai gan par pirmo šī virziena filmu tiek uzskatīta jau 2001. gadā uzņemtā Kristi Puiu filma Stuff and Dough, viņa vēl tikai pēc četriem gadiem tapusī Lazaresku kunga nāve / Moartea domnului Lazarescu izraisīja starptautisku ievērību, saņemot arī Un Certain Regard balvu Kannās un liekot runāt par jaunu estētiku, jaunu tendenci. Pie virziena spilgtākajām filmām pieskaitāmas Korneliu Porumboiu 12:08 East of Bucharest / A fost sau n-a fost? (2006) un Police, Adjective / Politist, adjectiv (2009), Kristiana Nemesku California Dreamin’ (2007), kā arī 2007. gada Kannās apbalvotā Kristiana Mungiu 4 mēneši, 3 nedēļas un 2 dienas / 4 luni, 3 saptamâni si 2 zile.
Starptautisko uzmanību sen jau saista citas parādības, tomēr rumāņu jaunais vilnis nav sevi izsmēlis, to pierāda arī Rīgā izrādītā Korneliu Porumboiu filma Kad vakars nolaižas pār Bukaresti jeb Metabolisms / Când se lasa seara peste Bucuresti sau metabolism (2013).

Mocumentaries jeb pseido-dokumentālās filmas. Aleksejs Fedorčenko 2005. gadā aktualizēja šo žanru ar savu filmu Pirmie uz mēness / Первые на Луне – stāsts par padomju ekspedīcijas nolaišanos uz mēness trīsdesmitajos gados bija pirmā krievu pseidodokumentālā filma, kas iedvesmoja veselu plejādi līdzīgu starpžanru filmu.

Non-narrative cinema. Kino, kas neseko klasiskajiem naratīva principiem, protams, nav pēdējās desmitgades jaunums, tomēr ir minams starp aktualitātēm – pamatā pateicoties Gajam Madinam, pie kura atgriezīsimies vēl tālāk tekstā.

Nordic Noir. Šis žanrs raksturo ārkārtīgi populāros pēdējās desmitgades ziemeļvalstu televīzijas seriālus (Bridge, Borgen u.c.), tomēr tā klātesamība ir vērojama arī filmās, un pat žanra agrīnie aizsākumi – norvēģu / zviedru Insomnia (1997, režisors Eriks Skjoldbergs) – meklējami tieši kinomākslā.

Hybrid cinema. Šis ir loģisks solis kino attīstībā, viegli izskaidrojams turpinājums tam, ka aktualizējas filmas, kurās, piemēram, dokumentāls stāsts tiek stāstīts ar animācijas līdzekļiem – kā Ankas Damianas Magic Mountain (2015) vai Edmunda Jansona Čiža acīm (2007).  

No hibrīdkino mēs varam sagaidīt visu – animāciju, dokumentālo un spēles kino.

Kino Pavasaris šogad skatītājiem piedāvāja atsevišķu programmu I am Hybrid, kurā tika iekļauta, piemēram, Lorijas Andersones Suņa sirds / Heart of a Dog (2015) – poētisks vēstījums, kurā savdabīgi pārklājas animācija, mājas video un citi tehniskie paņēmieni, panākot teju hipnotisku efektu.

Ekstrēmi garās filmas. “Uzskatu, ka režisoram nevajadzētu cīnīties vienatnē. Skatītājam vajadzētu cīnīties kopā ar mani. Piedzīvosim to kopā un iegrimsim šajā universā,” teica filipīniešu režisors Lavs Diazs šā gada sākumā intervijā Manilā, Filipīnu galvaspilsētā, pirms devās uz Vāciju, kur viņa jaunākā filma, 485 minūšu garā A Lullaby to the Sorrowful Mystery bija iekļauta Berlināles programmā. 8 stundas un 5 minūtes tomēr nav Diaza spēju limits – jau agrāk tapusi vēl trīs stundas garāka viņa filma. Režisora filosofija ir uzmanības vērta – lai gan Berlināles programmas veidotāji filmu izrādīja ar vienu starpbrīdi, Lavs Diazs šai pašā intervijā skaidro: “Es izprotu ķermeņa vajadzības – urinēšanu un defekāciju. Jūs esat brīvi. Jūs varat doties mājās un pārgulēt ar sievu vai apprecēt draudzeni, tad atgriezties, un filma joprojām turpināsies. Tas ir stāsts par dzīvi. Galu galā kino ir par dzīvi kā tādu.”
Lavs Diazs ir līderis filmu metrāžā, tomēr ne viņš vienīgais vēlas veidot garus stāstus – pagājušā gada Kannu kinofestivāla uzmanības lokā nokļuva Migela Gomesa sapņainās Arābijas naktis / Arabian Nights, 381 minūti garš hibrīdkino, kuru, tiesa gan, demonstrēja trīs daļās.

Platforma sarunām

Februāra sākumā, viesojoties Gēteborgas kinofestivālā, biju klāt ievērojamā eksperimentālā kino veidotāja Lūisa Klāra (Lewis Klahr) filmas seansā. Neskatoties uz to, ka pirms filmas režisors sniedza diezgan izsmeļošu aprakstu par to, kas sagaida skatītājus, vēlāk uzdotie jautājumi mani pārsteidza. Lai gan pats režisors minēja piemēru, ka pēc iepriekšējā seansa saņēmis komentāru par dziesmas izmantošanu atpakaļgaitā – tas skanot vājprātīgi („sounded mental”) –, arī pēc otrā seansa jau cits skatītājs apstiprināja – jā, arī viņam ir bijis nepatīkami, dziesma skanējusi vājprātīgi, izraisījusi diskomfortu. Režisors, kuram ir liela pieredze darbā ar studentiem, pacietīgi vēlreiz stāstīja savu ieceri. Rezultātā šis jautājums uzvedināja Lūisu Klāru uz stāstu, kurš arī man ļāva ieraudzīt šo visnotaļ sarežģīto filmu no pavisam cita skatpunkta.

Lai gan varu vien apbrīnot tos režisorus, kuriem pietiek drosmes vēl un vēlreiz ļaut skatītājiem apšaubīt darbu, kuram veltīts vairāku gadu spēks, nomoda naktis, sirds un dvēsele, domāju, tieši šīs drosmes uzdot tiešu jautājumu, kurš varbūt skan absolūti neiederīgi, mums Latvijā vēl trūkst.

Kino kā mūzika

Laikmetā, kad aizvien biežāk runājam par kino kā produktu, nevis kino kā mākslu, ir ārkārtīgi būtiski apzināties festivāla potenciālu rosināt un uzturēt diskusijas par kino attīstību.

Dīvaini, ka tieši pēdējā desmitgadē kino, kurš neseko klasiskiem kino veidošanas principiem, saskaras ar izteiktu pretestību no skatītāju puses, raisot pārdomas par mūsu kino uztveres paradumiem.

Piemēram, kanādiešu režisora Gaja Madina filmas (ja runājam lokāli – Lailas Pakalniņas filmas, tā pati Ausma) nenoliedzami ir nozīmīgi, izcili mākslas notikumi, tomēr skatīties tās mēdz būt nekomfortabli.

Bieži vien tādēļ, ka trūkst iemaņu, lai lasītu tik bagātu, daudzslāņainu, sarežģīti konstruētu tekstu. Tomēr tieši šīs filmas ir tās, kas (iespējams, reizēm arī saniknojot nepacietīgāku skatītāju) uzdod jautājumus un izraisa sarunas par kino, tā valodu, tā attīstību, par ceļiem, kādus iet režisors un kā izvēlas vēstīt.

Atgriežoties pie iepriekšminētās tikšanās ar Lūisu Klāru Gēteborgā – seansa ievadā režisors ieteica skatītājiem pavisam vienkāršu veidu, kā baudīt viņa filmu, atmetot visus aizspriedumus pret kino, kuru viņi var nesaprast, – mēģināt uztvert to kā mūziku. Manā pieredzē šis ieteikums sasaucās ar Andra Vecumnieka stāstīto lekcijā pirms Bernda Aloīza Cimermaņa operas Soldaten translācijas laikmetīgo operu ciklā kinoteātrī Splendid Palace. Režisors Alvis Hermanis, strādājot pie uzveduma, bija saņēmis ieteikumu klausīties Cimermaņa operu kā džezu, un šis ieteikums kalpojis kā atslēga uz sarežģīto muzikālo materiālu.
Un vēl pārsteidzošāk – jau nākamajā dienā pēc Lūisa Klāra filmas skatījos dokumentālo filmu 1000 eyes of Dr. Maddin, kurā režisors Gajs Madins, runājot par savām filmām, stāsta – kino jāuztver kā mūzika, un tieši instrumentālā mūzika. Kāpēc tad, piemēram, instrumentālās mūzikas skaņdarbu neprasa izskaidrot?

Kadrs no filmas "1000 Eyes of Dr. Maddin"

Epilogs

Kino šobrīd sasniedzis diezgan skaidru dalījumu – kino kā atrakcija, kas sasaucas ar pašiem kino pirmsākumiem, un kino kā mākslas veids.
Pēdējā desmitgade ir sekmējusi situāciju, kurā kinofestivāls, lielā mērā pateicoties tehnoloģiskajiem jauninājumiem (un – paradoksāli! – arī nelegālajiem avotiem), ir attālinājies no laikraksta funkcijas, tuvinoties kvalitatīvam mēnešrakstam.

Čārlijs Linns Britu filmu institūta organizētā projekta Welcome to the Overnight:48 hours at a cinephile retreat sakarā bfi.org raksta: “Šobrīd, kad tik daudz filmu pieejamas acumirklī, pateicoties interneta pieslēgumam, kinoindustrijas ierasto vārtsargu – izrādītāju, kritiķu un festivālu programmētāju nākotne ir neskaidra.

Bet, tā kā virzāmies pretī atbrīvotākai, impulsīvākai kino kultūrai, vai mēs kļūstam arī drosmīgāki savos skatīšanās paradumos?

Kad esmu prom no sistematizētās kino pasaules, pilnīgi droši sliecos izvēlēties vieglo, nevis vērtīgo: pēdējā filma, ko redzēju uz lielā ekrāna, bija Lāslo Nemeša infernālā holokausta drāma Saula dēls / Son of Saul, savukārt pēdējā filma, ko redzēju Netflix, bija Džonijs Anglis / Johnny English...”.

Bet vēl citu viedokli par kinofestivāliem nesen pauda Pjotrs Bagrovs, Krievijas lielā Gosfilmofond arhīva organizētā festivāla Baltie stabi programmētājs: „Visi festivāli izrāda sliktu kino, un mēs neesam izņēmums, mēs atšķiramies vien ar to, ka darām to pilnībā apzināti. Mēs apzināmies, ka izrādām sliktu kino, bet saskatām tajā ko interesantu."

Raksta pamatā ir lekcija, kas lasīta Rīgas Kino muzeja lektorija "Otrā maiņa" ietvaros

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi