Kino Rakstu gada bilance – Namejs, Bille, Homo novus un citi

Gada pēdējā dienā ir tikai loģiski paskatīties pār plecu atpakaļ, un Kino Raksti savu gada notikumu topu veido no desmit rakstiem, kas izpelnījušies lasītāju vislielāko ievērību. Prieks redzēt, ka Kino Rakstu topā svarīgāko un lielāko vietu ieņem Latvijas kino – šogad tas nav provinciāli, bet vienkārši objektīvi!

Desmit populārākos rakstus jūsu uzmanībai piedāvājam secībā no desmitā līdz pirmajam, un tas ir tīri kinematogrāfisks paņēmiens – tieši pirms 90 gadiem kinorežisors Fricis Langs savā fantastikas filmā  Sieviete uz Mēness / Frau im Mond (1929) pirmoreiz atklāja, ka lielāku spriedzi var panākt, izmantojot tā saukto countdown / atpakaļskaitīšanu, tātad, piemēram, pirms raķetes starta skaitot no desmit līdz nullei, nevis no nulles uz priekšu. Tikai pēc tam šo kinematogrāfijā dzimušo ideju pārņēma NASA un citi kosmosa iekarotāji un adrenalīna tirgotāji.

10. vieta

Kinematogrāfiski antropoloģisks „lauka pētījums” par to, kā un kādas Latvijas filmas skatās tie, kas nenodarbina sevi ar retorisko jautājumu „kāpēc mūzikas festivālā vajadzīga kino telts?”. Šāgada festivālā Summer Sound kino telts programmu sastādīja Kino Rakstu pastāvīgā autore Agnese Logina, viņa arī visas trīs dienas (vai gandrīz diennaktis) pavadīja šajā teltī un blociņā pierakstīja visu, kas notiek. Otrās dienas rītā viņā iemiesojās Edmunda Jansona Lupatiņu Kaķis, kurš mazliet augstprātīgi, bet ar mīlestību lūkojās uz paģirainākajiem skatītājiem un Kaspara Znotiņa balsī nodomāja: “Dumiķīši paliek dumiķīši, nevajadzēja vakar tik daudz dzert!” 

Rakstu „Summer Sound 2018. Kino telts dienasgrāmata” (8.08.2018.) lasiet ŠEIT.

Foto: Lauris Vīksne

9. vieta

Vēl viens pētījums, šoreiz vēsturisks – par vienu no varenākajām filmu studijām Latvijā, kas gada sākumā svinēja 20 gadu jubileju un šo gadu laikā transformējusies no Vides Filmu studijas par VFS Films. Režisore Liene Linde ir noskatījusies visas 20 gadu laikā uzņemtās studijas filmas un daļu televīzijas raidījumu, un savus iespaidus apkopojusi esejā ar nosaukumu Zaglīgi čuksti tumsā, turklāt šī eseja Kino Rakstos baudāma arī kā kinematogrāfisks darbs – VFS filmu fragmentu apkopojums pusstundas garumā, kam aizkadra tekstu lasa Viktors Freibergs.

Rakstu „VFS Films svin 20” (9.02.2018.) lasiet un filmu skatieties ŠEIT.

Vides Filmu studija strādā - Māris Maskalāns un Laila Pakalniņa uzņem dokumentālo filmu "Leiputrija" (2006)

8. vieta

Latvijas kinogads-2018 sākās jau uzreiz enerģiski – 4. janvārī pirmizrādi gan kinoteātrī, gan tajā pašā dienā arī interneta videonomā svinēja režisores Ievas Ozoliņas provokatīvais piedzīvojums Dotais lielums: mana māte, stāsts par ģeniālo matemātiķi Raiti, kura izmisīgajā dzīvē māte ir nepārvarams lielums. Kinokritiķe Daira Āboliņa atzīst, ka filma brīžiem balansē uz ētikas naža asmens un grūti iedomāties laimīgas beigas šai mātes un dēla divkaujai, bet režisore Ieva Ozoliņa nekādi neietekmē skatītāju un nedala filmas varoņus varmākās un upuros.

Rakstu „Mammas dēls” (5.01.2018.) lasiet ŠEIT.

7. vieta

Latvijas kinoteātros visvairāk apmeklētā Latvijas filma 2018. gadā ir Homo novus, un tas nevar neatsaukties uz Kino Rakstu lasītāju intereses kāpinājumu – lasītāko rakstu topā ir uzreiz divas recenzijas par šo filmu.Vispirms – kinozinātniece Inga Pērkone izvelk dienasgaismā mākslu kritiķa Kurcuma prototipu Visvaldi Peņģerotu (1897-1938), kurš visādi cildināja kino kā jaunu mākslu, tikai neticēja, ka tas var attīstīties virzienā uz skaņu un krāsu.... bet Anna Viduleja pierāda, ka var!

Rakstu „Homo novus. Teorētiķa traģikomēdija” (2.10.2018.) lasiet ŠEIT.

6. vieta

Viens teikums: “Senlatvietis sēdēja uz akmens un skatījās, kā aug zāle.” var nokaitināt uzreiz trīs nozaru zinātniekus – tad vēsturnieks sašutumā skaļi protestēs, ka tādu “senlatviešu” dabā nav, ir kurši, zemgaļi, lībieši, latgaļi un sēļi; ģeologs kliegs, ka tie nav nekādi akmeņi, bet ieži un minerāli, biologs pikti purpinās, ka nav nekādas vispārīgas "zāles”, jo katram stiebriņam un lapiņai taču ir savs nosaukums! Vēsturnieks Artūrs Tomsons atzīst, ka brāļi Ābeles ar filmu Baltu ciltis neriskē pavisam sadusmot minētos speciālistus, jo meklē dziļāk, aiz vienkāršotā “senlatvieša, akmens un zāles”.

Rakstu „Baltu ciltis bez „senlatviešiem”” (17.05.2018.) lasiet ŠEIT.

5. vieta

„Baskājainie bērnības piedzīvojumi ar to sīkajiem pāridarījumiem, pārdzīvojumiem un uzvarām, bet reizēm arī īstiem pārbaudījumiem, savā gaišumā itin kā nivelē pieaugušo nebeidzamās rūpes un problēmas, piešķir tām citu vērtību, pārbaudītu ar dabisko, aizgūtas konvencionalitātes vēl nesaduļķoto gudrību.” Tā kinokritiķis Dmitrijs Rancevs vērtē režisores Ināras Kolmanes Simtgades filmu Bille, kas 2018. gadā saņēma Nacionālo kino balvu Lielais Kristaps kā gada labākā filma.

Rakstu „Bille Brīnumzemē” (30.04.2018.) lasiet ŠEIT.

Foto: Jānis Deinats

4. vieta

„Režisores Annas Vidulejas filma Homo novus mūs kā skatītājus dara laimīgus, jo tā turpina stiprināt pozitīvo mītu par 30. gadu Latviju kā zelta laikmetu, turklāt izmanto Holivudas zelta laikmetam raksturīgu ekrāna proporciju,” raksta kinozinātņu doktore Elīna Reitere, kura tieši 2018. gadā aktīvi pieslēgusies Kino Rakstu komandai, padarot portāla jaudu vēl enerģiskāku. Krāšņajā ansambļa filmā Elīna Reitere atrod arī trīs pārsteidzošus aktierdarbus un izcilu filmas autoru simbiozi ar literārā pirmavota autoru Anšlavu Eglīti, bet aicina neaizmirst, ka režisore Anna Viduleja „nenāk no Nekurienes un šis nav stāsts par pēkšņi uzlēkušu zvaigzni”.

Rakstu „Homo novus. Līdz Anšlavam un atpakaļ” (4.10.2018.) lasiet ŠEIT.

3. vieta

Režisora Aigara Graubas filma-leģenda Nameja gredzens, kas jau sākotnēji tika iecerēta starptautiskiem tirgiem un Latvijā ap vasaras vidu bija viena no apmeklētākajām 2018. gada filmām, vasaras sākumā izmēģināja iekarot pirmo citas valsts auditoriju – Lietuvu, no kuras nāk galvenās sieviešu lomas, Nameja draudzenes Laugas tēlotāja Aiste Diržūte. Lietuviešu kinokritiķe Elena Jasjūnaite šī „Nameja karagājiena” kontekstā atceras, ka lietuviešiem arī diez ko neveicas ar vēsturiskiem kino-eposiem par nacionālajiem varoņiem...

Rakstu „Nameja gredzens Lietuvā – karagājiens izčākstēja” (27.07.2018.) lasiet ŠEIT.

Kadrs no lietuviešu vēsturiskās spēlfilmas "Herkus Mants" (1975)

2. vieta

Portālā „par kino”, protams, lasītāji grib ne tikai lasīt, bet arī skatīties, un to apliecina dažādu videopielikumu un fotogaleriju popularitāte. Īpašu ievērību jau pašā 2018. gada sākumā izpelnījās galerija, kurā iespējams izpētīt, kā tapa viena no pirmajām Simtgades filmām, tolaik vēl tikai gaidāmā režisores Madaras Dišleres debija Paradīze ’89. Fotogrāfijas, kuras uzņēmuši Ieva Salmane, Jānis Saliņš, Viktors Ozoliņš, Elīna Švarce un Armands Virbulis, portāla Kino Raksti vajadzībām apkopoja un atlasīja Agnese Zeltiņa.

Fotogaleriju „Paradīze ’89” (9.01.2018.) skatiet ŠEIT.

1. vieta

„Filmas Nameja gredzens tapšana sakrīt ar pie mums apbrīnojami nepārejošo latvisko zīmju modes vilni (..). Tā nu Namejs ir gan gredzens, gan degvīns, gan tagad arī filma...” Vēsturnieka Artūra Tomsona visai ironiskais raksts par gada sākuma kases grāvēju Nameja gredzens un to, cik mēs vispār zinām par Nameju, ir „visu laiku lasītākais” un arī visvairāk komentētais raksts portālā (visu trīs gadu laikā, kopš vispār pastāv elektroniskie Kino Raksti); tā popularitāti veicināja arī, kā mēdz teikt, „citējamība” – uz to, ko vēsturnieks saka portālā kinoraksti.lv, atsaucās gan centrālie laikraksti, gan novadu avīzes, tādējādi vairojot raksta lasītāju skaitu. Otru intereses vilni abi raksti par šo filmu piedzīvoja novembrī, kad Nameja gredzens parādījās LTV ēterā. Varbūt šeit būtu īstā vieta beidzot paskaidrot, ka nav taisnība filmas autoru aizdomām par kādu speciāli organizētu „melno PR” – vēsturnieks uz portālu atnāca pats!

Rakstu „Nameja gredzens vēsturnieka acīm” (28.01.2018.) lasiet ŠEIT.

Enerģisku jauno, 2019. gadu, katram savā tempā! - un lai mums tikpat daudz un vēl vairāk tēmu, par ko rakstīt un lasīt!

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi