“Kino Augusts”. Animēti ķermeņi pieaugušajiem

Sākot ar ceturtdienu, 23. janvāri, Kaņepes Kultūras centra kinoteātrī “Augusts” plānota pieaugušo auditorijai paredzēta Francijas pilnmetrāžas animācijas filmu programma – trīs nozīmīgas filmas, kas izaicina pamatīgi iesīkstējušo stereotipu par animāciju kā bērnu mākslu. Šī programma ir iemesls apcerēt dažādus ietilpīgus jautājumus – piemēram, pievērsties cilvēka ķermeņa atveidam kā daudzpusīgai zīmei.

Programmā izrādīs zinātniskās fantastikas žanra celmlauzi Fantastiskā planēta / La Planète sauvage (1972) un 2016. gadā iznākušās un starptautiskos festivālos atzinību ieguvušās filmas Luīze piekrastē / Louise en hiver un Meitene bez rokām / La Jeune Fille sans mains. “Tas ir novecojis stereotips, ka animācijas filmas domātas tikai bērniem,” relīzē par programmu raksta art-house kinoteātra vadītāja Madara Enzele. Sadarbībā ar Francijas Kultūras centru atlasītās filmas viņu saistījušas ar vizuālu izteiksmību un nozīmīgām tēmām, kas uzrunā dzīvē pieredzējušu auditoriju, – varas attiecībām, vientulību, traumu.

Kadrs no filmas "Fantastiskā planēta" (1972)

Ir nudien vērtīgi, ka šīs programmas uzstādījumā tiek tiešā veidā izaicināts pamatīgi iesīkstējušais stereotips par animāciju kā bērnu mākslu, jo, pat teorētiski apzinoties animācijas filmu auditorijas daudzveidību, populāri priekšstati mēdz aizēnot rūpīgāku skatienu uz acu priekšā redzamo. Respektīvi, arī zinot, ka ekrānā redzamais intelektuāli nav paredzēts bērniem,

ne vienmēr smalkāk izsekojam līdzi, kādā veidā filmas mākslinieciskie risinājumi nes padziļinātu vēstījumu.

Šis apgalvojums gan nenozīmē, ka bērniem paredzētajās animācijas filmās nebūtu atrodama visplašākā tēlainā izteiksme – daļa no bērnu animācijas pievilcības ir tieši spēja nodot jaunam skatītājam pārāk abstraktus jēdzienus asociatīvā, poētiskā valodā. Drīzāk būtu nepieciešams atgādināt par animācijas spēju tuvoties problēmu lokam, no kā bērnus labprātāk saudzējam un par ko arī kā pieaugušie runājam ar grūtībām. Tie ir jautājumi, uz kuriem verbālā valodā vien izsakāmās atbildes bieži nav pietiekamas; jautājumi, kas paši ne vienmēr ir formulējami vārdos; tie ir jautājumi, kuru risināšanā fotogrāfisks, filmēts attēls var būt ierastākais no izteiksmes veidiem, bet ne vienmēr precīzākais un daudzpusīgākais.

Kadrs no filmas "Luīze piekrastē" (2016)

Līdz ar to plašākais stereotips par animācijai piemītošu bērnišķīgumu ir piemērots izejas punkts, lai detalizētāk pievērstos tiem vēstījuma slāņiem, kuru nodošanai animācijas izteiksmes iespējas ir īpaši piemērotas. Šādā rakursā (un šo kinoteātrī Augusts izrādīto franču filmu kontekstā) gribu pievērsties cilvēka veidolam vai, precīzāk, cilvēka ķermeņa atveidam kā daudzpusīgai zīmei. Mēs, cilvēki, sadzīvē esam iemācījušies neskaitāmos veidos nolasīt citu smalkākos žestus un mīmiku; ķermenis uz ekrāna ir gan estētisks objekts, gan subjektīvas pieredzes nesējs, tas ir attēlojums prāta un miesas vienotībai vai sašķeltībai, caur to tiek atklāts spēku samērs indivīda vai indivīdu grupas attiecībām ar vidi vai plašāku sabiedrību.

Tēlains ķermeņa atveidojums ļauj paspilgtināt cilvēciskās pieredzes aspektus un izmainīt spēles noteikumus.

1972. gadā iznākusī režisora Renē Lalū animācijas filma Fantastiskā planēta rāda cilvēka ķermeni vidē, kur tas ir zaudējis daudzveidīgās privilēģijas, ar ko cilvēce apradusi. Filma vēsta par kādu tālu planētu Igamu, kurā cilvēcīgie "omi" (franču “homme” – cilvēks) tiek turēti kā mājdzīvnieki un rotaļlietas planētas pamatiedzīvotāju, zilo milžu "drāgu" bērniem.

Drāgi ne vien ir daudz, daudz lielāki izmērā, bet arī tehnoloģiski attīstītāki, turklāt aktīvi uztur un nodod zināšanas, kamēr omi slēpdamies dzīvo pastāvīgās bailēs, domā par izdzīvošanu un lielākoties ģērbti skrandās. Drāgi vienojas kolektīvās meditācijās, kuru laikā viņu ķermeņi transformējas neparastās formās un izpludina robežas, bet viņu apziņa brīvi paceļas gaisā, iekļauta vieglā burbulī. No drāgu perspektīvas omi nav spējīgi uz evolucionējušai civilizācijai raksturīgām izpausmēm, jo

kurš tad varētu meklēt saprātu pie tādām sīkām radībām, kuru apziņa nespēj pacelties burbulī un doties uz mēnesi!

Un tieši drāgu perspektīva dominē zīmēto telpu un kameras skatienu – drāgi tiek rādīti plašos laukumos, plastiski iekomponēti lapā, kamēr omi bieži redzami rakursā no augšpuses vai šķēršļu ielenkumā.

Cilvēkveidīgo būtņu atveidojums Renē Lalū filmā pietuvojas neērtajai baismu ielejai / uncanny walley, kur attēlotā būtne, tuvojoties reālismam, vienā brīdī kļūst biedējoši svešāda un atbaidoša. Arī spēlfilmās šī spokainā līdzība tiek veidota ar robotu un specefektu palīdzību, bet animācijā tā ir daļa no medija īpatnības (jo īpaši reālistiskā datoranimācijā, leļļu animācijā un piksilācijā jeb cilvēka-kā-lelles animēšanā, kur tā var izrādīties par nevēlamu blakusefektu).

Kadrs no filmas "Fantastiskā planēta" (1972)

Aplikāciju tehnikā veidotā filma sabalsojas ar sešdesmitajiem un septiņdesmitajiem gadiem raksturīgajām kolāžām un to atsvešināto skatu uz cilvēcisku atveidu. Turklāt Fantastiskā planēta tika animēta Jirži Trnkas studijā Prāgā, kur filmas uzņemšanu aizkavēja padomju armijas iebrukums 1968. gadā, tāpēc šķiet, ka filmā vienlīdz jūtama gan čehu režisora leļļu svešāduma elpa, gan svešums, kas izpaudās vardarbīgajos politiskajos apstākļos. Renē Lalū animācijā, kur redzama izteikta vardarbība, caur fizisku pārsvaru atklājas varmācības banalitāte – vienā no filmas sākuma ainām divi drāgu bērni rotaļājoties nogalina omu sievieti.

Žana Fransuā Lagionī filma Luīze piekrastē rāda ķermenisku izolētību paralēli atmiņas pakāpeniskajai dzišanai novecojot. Nokavējusi pēdējo vilcienu prom no piejūras atpūtnieku ciema, pieklājīgu vecumu sasniegusī Luīze paliek viena – kopā ar nemainīgi viļņojošu jūru, kaijām, pamestu brīvdienu mīluli un skatlogos balojošiem pludmales apģērbiem.

Kadrs no filmas "Luīze piekrastē" (2016)

Atstājusi savu dzīvesvietu, viņa uzceļ namiņu jūras malā, kur ķer zivis, rūpējas par izdzīvošanu un nododas apcerēm par dzīvi, kuras notikumi lēnām pagaist un izplūst vīzijās. Plūstošās krāsas Lagionī akvareļos sabalsojas ar jūras viļņu ritmu, Luīzes ķermeņa un prāta spēku uzplūdu un atplūdu. Ķermeņa veselība un spējas nosaka apziņas skaidrību, bet šajā saiknē slēpjas jautājums par to, kas vispār ir apziņa. Ķermeniskā klātbūtne ir prāta un pašapzināšanās sākumpunkts – ķermeniskās pieredzes veido kategorijas, kurās domājam un veidojam savu pieredzi, un lēnām, lēnām Luīzes apziņa kļūst arvien līdzīgāka jūrai, kas viļņo visa cita tukšumā kā asinsrite, kā pulss.

Sebastiana Laudenbaha animācijas filma Meitene bez rokām zīmēta skičveidīgiem, košiem otas triepieniem, it kā noklusējot nebūtisko, neuzbāžoties skatītājam ar naturālistiskām detaļām un atstājot vietu iztēlei. Kustība šajā filmā ir vienlaikus dinamiska un saglabā kopējo minimālismu. Iepriekšminēto apliecina fakts, ka filmas sākuma daļā dzirnavnieks nocērt savai meitai rokas, tomēr stilizētais attēls palīdz izvairīties no pārmērīgas brutalitātes, saglabājot vēstījuma precizitāti, ritmu un vienotību. Filma veidota pēc brāļu Grimmu pasakas motīviem un, kā jau pasakā, ķermeniska norise viegli pakļaujas interpretācijai kā psiholoģiska procesa zīme.

Kad tēvs, no kura jaunā meitene gaidījusi atbalstu, ir gatavs meitu atdot velnam un nocērt viņas rokas, meitene aizbēg no mājām.

Lai arī viņa satiek princi, kas dāvina viņai zelta rokas, piedzīvotā trauma smagi ierobežo viņas spēju rīkoties, un arī pagātnes dēmons neatkāpjas. Iespēja izglābt sevi ir tikai pašas rokās – kuru šajā gadījumā viņai nav –, tomēr viņas vēlme dzīvot palīdz neiespējamo paveikt.
Filma izmanto animācijai raksturīgās tēlu transformācijas, kas spilgti izpaužas ļaunā gara mainīgajās dēmoniskajās formās, bet eleganti parāda arī tādas nelielas transformācijas kā vaibstu uzmirdzēšanu, sastopoties ar mīļotā skatienu.

Kā redzams, cilvēku ķermeņi šajās filmās veidoti ar atšķirīgiem paņēmieniem un tehnikām, izvirzot katra stāsta priekšplānā kādu citu ķermeniskuma aspektu. Tomēr visās trīs animācijas filmās tiek uzsvērts ķermeņa trauslums, caur kuru izpaužas filmas centrālā problemātika – filmā Fantastiskā planēta apdraudētais ķermenis liecina par cilvēces un cilvēcības trauslumu, Luīze piekrastē apcer vientulību, miesas un apziņas attiecības, bet filmā Meitene bez rokām ķermeniskas darbības uzskatāmi parāda psihei raksturīgu procesu gaitu. Ķermeniskā ievainojamība šeit ir kā noņemta drošības barjera, kas arī cilvēkam ar bagātīgāku dzīves pieredzi pārvērš filmu no eskeipiska ceļojuma satraucošā klātesamības pieredzē.

Atgriežoties pie nošķīruma starp “mākslu pieaugušajiem” un “mākslu bērniem”, var secināt, ka šo filmu gadījumā animācija kā izteiksmes veids paspilgtina tieši tos vēstījuma aspektus, kuru dēļ bērniem filmas varētu būt mazāk pieejamas un nepiemērotākas. Tātad, jā, animācija nav māksla [tikai] bērniem – pateicoties tieši tiem izteiksmes paņēmieniem, kas to padara par animāciju.

Filmu seansi Kaņepes kultūras centra kinoteātrī Augusts:

Fantastiskā planēta - ceturtdien, 23. janvārī, 19:00
Luīze piekrastē - otrdien, 28. janvārī, 19:00
Meitene bez rokām - ceturtdien, 30. janvārī, 19:00

Kadrs no filmas "Meitene bez rokām" (2016)

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi