Džins ticis brīvībā. Kinoindustrijas digitālā dzīve

Divu mēnešu laikā virkne filmu festivālu un dokumentālo filmu forumu operatīvi pārcēlušies uz digitālo vidi. Vai „jaunajā realitātē” paliksim arī turpmāk, atklājot arvien jaunus tiešsaistes plusus, vai tomēr nepacietīgi gaidīsim iespēju atgriezties, kur bijām?

Kadrs no Irinas Cilikas dokumentālās filmas "Zeme ir zila kā apelsīns" (2020)

Jaunus vaibstus kino industrijā sāku sajust pamazām. Februāra beigās Berlinālē, kad uz ielām bija redzami tikai daži cilvēki sejas maskās, Eiropas filmu tirgus tualetēs regulāri un milzīgajai cilvēku plūsmai pietiekamos apjomos bija nodrošināti roku dezinfekcijas līdzekļi. Prāgā marta sākumā, ierodoties uz Eiropas dokumentālā kino platformas / East Doc Platform (EDP) industrijas pasākumiem un Starptautisko cilvēktiesību festivālu Viena pasaule / One World, pāris dienās iestājās jaunā realitāte. Pilsētā iebraucu pirmdienā, bet otrdienā, vadoties pēc nupat izdotajiem rīkojumiem, festivāls tika pārtraukts, jo vienkopus vairs nedrīkstēja pulcēties vairāk kā 100 cilvēku. Sāpīgi bija tiem režisoriem, kuri tikai pēc ierašanās Čehijā uzzināja, ka viņu filma kinoteātrī rādīta netiks (viena no tām bija ukraiņu režisores Irinas Cilikas filma Zeme ir zila kā apelsīns / The Earth Is Blue as an Orange, kura ļoti veiksmīgi bija uzsākusi starptautisko karjeru janvārī, saņemot Labākās ārvalstu dokumentālās filmas režijas balvu Sandānsā, un tās seansi bija ieplānoti jau teju visos pavasara festivālos). 

Festivāla norisēm ātri tika pieslēgta platforma dafilms.com, kuras galvenais birojs atrodas Prāgā, - šī platforma darbojas jau kopš 2008. gada, piedāvājot internetā dokumentālās filmas. Platformu dafilms.com ar mērķi popularizēt dokumentālo kino un padarīt to pieejamu skatītājiem izveidoja organizācija Doc Alliance, kurā apvienojušies septiņi vadošie Eiropas dokumentālo filmu festivāli – CPH:DOX, DocLisboa, Millenium Docs Against Gravity, DOK Leipzig, FIDMarseille, Ji.hlava IDFF, Visions du Réel.Tā ļoti ātrā tempā festivāls One World pārorientējās no fiziskas vides uz digitālu. EDP pasākumi turpināja notikt, jo publikas apjoms atbilda ierobežojumiem – un arī tas bija rezultāts pieaugošajai nedrošības sajūtai, jo daļa no plānotajiem viesiem pirms pasākuma sākuma un pat tā laikā savu dalību klātienē atteica, līdz ar to samazinot kopējo dalībnieku skaitu. Noteikumi Čehijā pēc pāris dienām tika mainīti vēlreiz, nosakot, ka pasākumu dalībnieku skaits tiek vēl vairāk samazināts – līdz 20 cilvēkiem –, tā ka arī šīs aktivitātes tika pārceltas uz interneta vidi.

Jau Prāgā pienāca ziņas par izmaiņām citu pasākumu norisē – Zagreb Dox marta otrajā pusē rīkos tikai industrijas sadaļu tiešsaistē, bet festivālu pārcels uz vēlāku laiku; CPH: DOX Kopenhāgenā nedēļas laikā pārorientējās uz digitālo vidi, Saloniki Grieķijā tāpat, Viļņas kinofestivāls arī filmu seansus pārcēla uz interneta platformām.

Šīs norises sakrita ar laiku, kad aktīvāku darbību uzsāka jauna starptautiska organizācija – Eiropas dokumentālā kino asociācija (DAE). Lai arī tās nosaukumā minēta Eiropa, asociācijas mērķis ir būt patiešām starptautiskai organizācijai, ar biedriem un atbalstītājiem no visas pasaules. DAE iecere vienot dokumentālistus nāca tieši īstajā brīdī, jo to vajadzēja ne tikai kā profesionāļu domu apmaiņas vietu, bet arī kā palīdzības instrumentu laikā, kad iepriekš izveidotās stabilās struktūras pēkšņi bija izirušas. Šīs tikšanās ātri vien ieguva zināmu struktūru – interesenti tiekas reizi nedēļā Zoom formātā un diskutē par noteiktām tēmām.

Tēmas izkristalizējās vienkārši, neizbēgami iekļaujot reakciju uz jauno situāciju – filmu izrādīšana un pieejamība tiešsaistē; kā industrijas pasākumi var noritēt digitālā vidē; kā veicināt informācijas apmaiņu nozarē. Es pievienojos grupai, kura koncentrējās uz industrijas aktivitāšu formu, projektu prezentācijām – kas ar tām notiek un varētu notikt digitālā vidē? Krīzes apstākļi tikai vēl vairāk aktualizēja jautājumus, kas jau bija sakāpināti industrijas profesionāļu vidē – vai nozarē nav par daudz prezentāciju platformu? Ko varam darīt efektīvāk? Vai digitālā vide var būt pozitīvs faktors? Vai nebūtu jāpārvērtē, ko ar ceļošanu nodarām ekosistēmai; vai ar darbību tiešsaistē nekļūstam atvērtāki un iekļaujošāki – jo dalība virtuālā pasākumā izmaksā daudz mazāk, nekā ceļojumu izmaksas, un kļūst pieejama tiem, kuriem ceļošana nav iespējama…

Savā ziņā šīs grupas darbu pie izvirzītās tēmas esam noslēguši – no sarunām, kolēģu pieredzes uzklausīšanas, pašu novērojumiem un prognozēm ir izveidots teksta formāta dokuments, kura izvilkumu paredzēts publicēt arī DAE mājas lapā.

Bez dzīvās enerģijas

Vairākus no argumentiem „par” vai „pret” festivāla un industrijas pasākumu norisei digitālā vidē varēja pieredzēt, tiešsaistē apmeklējot dokumentālo filmu festivālu Visions du Réel Nionā, Šveicē. Pielāgojoties pašreizējiem apstākļiem, klātienē nenotika nekas no festivālu veidojošajiem komponentiem – ne industrijas sadaļa, ne filmu seansi konkursa un ārpuskonkursa programmās Šveicē dzīvojošiem un starptautiskiem skatītājiem (ārvalstniekiem gan ar ļoti ierobežotu piedāvājumu), ne žūrijas darbs, vērtējot konkursa filmas, ne meistarklases un diskusijas (daļa no tām pieejamas festivāla mājaslapā).

Uz Nionu šogad braukt nebiju plānojusi, bet iespēja pabūt festivālā tiešsaistē šķita saistoša – akreditācijas izmaksas bija nelielas un citi līdzekļi nebija jāiegulda (viena no digitālās vides priekšrocībām!).

Festivāla norises laikā vairāk koncentrējos tieši uz industrijas sadaļu, kuras uzmanības centrā vēl topoši projekti. Sesijā Pitching du Réel iekļauts lielākais dalībnieku skaits – piecpadsmit projekti, kas ir vēl attīstības posmā un meklē partnerus filmu uzņemšanai. Sadaļā Docs in Progress iekļauti deviņi projekti jau to beigu posmā, kad tiek vai nu meklēts finansējums filmas pabeigšanai, vai arī lūkots pēc ieinteresēta festivāla pirmizrādei, tiesību kompānijas vai izplatītāja. Savukārt trešā daļa Rough Cut Lab paredzēta tikai četriem projektiem jau melnās montāžas stadijā, meklējot ekspertu padomu filmas pabeigšanas pēdējā radošajā posmā.

Vērojot Pitching du Réel un Docs in Progress prezentācijas (iepriekš ierakstītas un samontētas blokos, kuros ietilpa vairāki projekti), ļoti sajūtams bija dzīvajā notiekoša pasākuma enerģijas iztrūkums – iespēja sajust un novērtēt projektu pārstāvjus prezentācijas gaitā, prezentācijas formu, treilera nianses uz kvalitatīva un liela ekrāna ar profesionālu apskaņošanu, moderatora klātbūtni un noskaņas radīšanu projektu pārstāvju mijiedarbē ar ekspertiem un skatītāju reakciju. Organizatoru izvēle rādīt iepriekš ierakstītus prezentāciju video vai piedāvāt prezentācijas dzīvajā ir dažādu apsvērumu rezultāts – piemēram, būtiski ir gan tas, ka pārraidīt vienu iepriekš sagatavotu video ir tehniski drošāks risinājums, gan arī jāņem vērā projektu dalībnieku pārstāvētās valstis, jo digitālā formātā ļoti aktuāls kļūst atšķirīgo laika zonu faktors.

Secinājums, protams, ir tāds, ka digitālā vidē var notikt gan prezentācijas, gan apmācības, gan individuālās tikšanās, gan apaļā galda sarunas un jautājumu un atbilžu sesijas – visi būtiskie komponenti līdzšinējā dokumentālā kino industrijas pasākumu standarta formātā. Tomēr svarīgi uzsvērt – tehniski tam visam ir iespējams notikt. Taču digitālā vidē grūtāk un sarežģītāk integrēt pasākumu sociālo aspektu, kurā notiek neformālas satikšanās, un šiem tīklošanās pasākumiem ir ļoti liela nozīme dokumentālā kino industrijas (varētu teikt, arī visas kinoindustrijas) ekosistēmā. Lai gan projektam ir svarīgi būt atlasītam kādā pasākumā, nonākt uzmanības centrā un saņemt visu, ko attiecīgā programma piedāvā, tomēr tikpat būtiskas tikšanās notiek arī aiz kadra. Un šīs ir gan projektu dalībnieku, gan ekspertu atziņas. Teiksim, apmeklējot Amsterdamas dokumentālo filmu festivālu (IDFA), jau pirms tam ir skaidrs, ka tur varēs satikt “visus” – uz to sabrauc ļoti liela daļa dokumentālā kino nozares profesionāļu un interesentu, tāpēc paralēli atlasītajiem projektiem un filmām daudz būtiska veidojas sarunās – nejaušās vai speciāli organizētās –, kur visu pušu dalībnieki var iegūt daudz plašāku informāciju, nekā piedāvā tikai oficiālās atlases. Atņemot pasākumiem nejaušības aspektu, tiešsaistē tie spēj jēgpilni saglabāt oficiālo programmu formu, bet zaudē socializēšanās aspektu.

Kā papļāpāt Zoom istabā

Mēģinājumi radīt neformālāku gaisotni digitālā vidē ir dažādi – piemēram, Visions du Réel visi industrijas pasākumu dalībnieki pievienojās Zoom platformai jau pirms prezentāciju sākuma. Kad ierados sešas minūtes pirms norādītā sākuma laika, platformā jau četras lapas bija piepildītas ar klātesošajiem, pēc brīža jau 8 lapas, kopā ap 200 cilvēku. Fonā skanot ritmiskai latino mūzikai, pasākuma rīkotāji sasveicinājās ar pazīstamiem kolēģiem, kuru ienākšanu virtuālajā telpā viņi pamanīja.

Neformāla gaisotne tika veidota arī pēc apbalvošanas ceremonijas – kad oficiālā daļa ar balvu sadalīšanu bija beigusies, viesi tika pāradresēti uz kādu no iepriekš izveidotām zoom istabām, lai tajās varētu nodoties sarunām ar jau pazīstamiem vai vēl neiepazītiem nozares pārstāvjiem, kas nav iespējams 200 cilvēku kompānijā. Jebkurā laikā bija iespējams atgriezties galvenajā telpā un pievienoties kādai citai istabai, lai turpinātu sarunas atkal ar citiem cilvēkiem. Kad no istabas, uz kuru tiku nosūtīta, pēkšņi bez atvadīšanās vienkārši izgaisa kāda no viešņām, domāju – savā ziņā tas ir līdzīgi, kā jebkurā pieņemšanā, kur cilvēks no viena pulciņa sarunas aizpeld uz citu, pavadot vakaru saviesīgās sarunās un pārvietojoties telpā. No otras puses, tas akcentē virtuālās vides netveramību – es nevaru redzēt, kur palika mana sarunbiedre, es nevaru zināt, uz kurieni man iet, lai satiktu kādu no iepriekš pamanītajiem paziņām, ar kuriem vēl labprāt papļāpātu. Līdz ar to manis iniciētas spontānas vēlmes realizēšana kļūst sarežģīta digitālā vidē.

Virtuālās telpas apzināšanās ir saistīta ne tikai ar pasākumu neformālo pusi, bet arī ar organizēto daļu –

ir jāsaņem un precīzi jāzina piekļuves kodi, jāsaglabā linki, jāielādē aplikācijas, lai varētu nonākt norādītajā vietā, – nepietiek zināt ielas adresi vai telpas numuru.

Atrašanās festivālā fiziski vai virtuāli uzrāda atšķirību arī tajā aspektā, ka būt projām no savas vides un 24 stundas diennaktī pavadīt citā pilsētā vai valstī ir pavisam citādāk, nekā būt savās mājās, kas šobrīd ir reizē arī birojs (ar visiem no tā izrietošajiem, uzmanību novērsošajiem aspektiem), un paralēli tam atrasties arī festivālā. Festivāla vai industrijas pasākuma pieredze tādā veidā pārtop par konkrētu uzdevumu izpildi, noteiktu grafiku ievērošanu, pēc kuru beigām (vai varbūt jau pat paralēli tiem) tūlīt atgriežamies savā ikdienā. Tādā veidā vienas dienas ietvaros varam atrasties pat vairākos festivālos dažādās valstīs uzreiz. Tomēr līdz ar citiem komentāriem par līdzdalību pasākumā virtuālā vidē izskan arī tas, ka dalība tiešsaistes pasākumos prasa daudz vairāk enerģijas, nekā pasākumi dabiskā vidē.

Dialogs paliek atvērts

Daudz jautājumu, dažādas reakcijas un neviennozīmīgu attieksmi raisījusi arī filmu izrādīšana internetā. Tehniski tas ir izdarāms, protams, bet vai digitālā vide un mazais ekrāns ir atbilstošākais formāts? Vai pēc vairāku gadu darba (jo bieži dokumentālās filmas top tieši garākā laika periodā) režisors var būt apmierināts ar savas filmas pirmizrādi festivālā, kurš notiek internetā? Festivāli ir nozīmīgas starta platformas jaunām filmām, pēc viena festivāla tās aizceļo uz nākamo un tikai pakāpeniski sasniedz straumēšanas platformas mazo ekrānu. Šis dabiskais ritms tagad izjaukts, atstājot festivālu rīkotājus un producentus atvērtā dialogā – kāds ir labākais risinājums.

Viena no pirmajām profesionāļu sarunām tika risināta par Viļņas starptautiskā kinofestivāla un dokumentālo filmu festivāla CPH: DOX pieredzi (klausieties ŠEIT), savukārt festivāls Docudays sarīkoja diskusiju "Force majeure" ir noticis - un tas ir globāli. Kā mainīsies festivālu nostādnes?, sarunu vadīja IDFA mākslinieciskais vadītājs Orva Nirabia.

Diskusija par to, kā festivāliem turpināt pastāvēt pašreizējo un arī turpmāk vismaz kādu laiku gaidāmo ierobežojumu apstākļos, ir bijusi ļoti aktuāla gandrīz visos kopš marta beigām notikušajos festivālos. Organizatori ir izvirzījuši dažādas tēzes par to, kā uztvert esošo situāciju – ka tā ir iespēja pārvērtēt, kas ir festivāla misija, pārdomāt, cik atbildīgiem jābūt festivāliem globālo klimata izmaiņu kontekstā, kādas pozitīvas un darbībā integrējamas lietas varam mācīties? Es gan pilnībā solidarizējos ar daudzu festivālu pārstāvju teikto – ka filmas ir jārāda kinoteātros, tām ir vajadzīgi skatītāji kinozālē, kuri filmu kopā vēro uz lielā ekrāna aptumšotā telpā. Digitālā versija var pastāvēt paralēli, bet tai nebūtu jākļūst par galveno.

Šos faktorus pilnībā novērtēju pavisam nesen, strādājot savā pieredzē pirmajā tiešsaistes festivāla žūrijā.

Austrumeiropas un Centrāleiropas kinematogrāfijām veltītā festivāla goEast rīkotāji izlēma, ka festivāls, kuram bija jānotiek Vīzbādenē, Vācijā, norisināsies tiešsaistē – daļa programmas maijā, daļa vēlākos mēnešos šogad. Kopā ar kolēģiem no Parīzes, Ņujorkas un Berlīnes bijām uzaicināti vērtēt starptautiskā konkursa filmas. Saņēmām saiti ar pieeju filmām Vimeo kontā, vairākās virtuālās sarunās pēc tam pārrunājām savus viedokļus par filmām un vienojāmies par uzvarētājiem.

Festivāla "goEast" starptautiskā žūrija

Pietrūka iespējas pavadīt vairāk laika ar kolēģiem, ko mēs noteikti darītu, atrodoties Vīzbādenē, bet galvenais mīnuss – skaudri izjūtama nepieciešamība skatīties filmas tādos izrādīšanas apstākļos, kādiem tās paredzētas. Festivāla goEast fokuss uz noteiktu reģionu samazina spiedienu uz pirmizrāžu iekļaušanu programmā, tāpēc vairākas no konkursa filmām bija redzētas jau citos festivālos (gan apbalvotās Nova Lithuania un Nemirstīgie / Immortal, gan citas). Arī šis aspekts tiek un tiks vēl vairāk izvērtēts – ja filma bijusi pirmizrādīta festivālā tiešsaistē, vai to vēl iekļaut cita festivāla konkursa programmā; vai konkursam pietiek ar nacionālas pirmizrādes statusu; kā mainīt kvalificēšanās noteikumus būtiskām gada balvām, utt.   

Šie (pagaidām tikai) divi mēneši ir parādījuši kinopasaules spēju mobilizēties, adaptēties, dalīties.

Šis laiks ir nesis būtiskus zaudējumus, bet arī ieguvumus, tāpat kā apziņu, ka digitālie risinājumi kinofestivālu un industrijas platformu kontekstā būs aktuāli arī turpmāk. Un sapratni par to, ka šeit uzsāktā tēma nav noslēgta un izsmelta – pēc kāda laika tai būs nepieciešams turpinājums.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi