Dodiet savu ausi! Raidieraksti par kino

Vai jūs klausāties „podkāstus” jeb raidierakstus? Globālā «ekrānu noguruma» laikmets ir visīstākais brīdis, kad uzplaukt medijam, kas tikai jāklausās, nevis jāskatās...

Zīmējums - ©Vladimirs Leščovs, speciāli Kino Rakstiem

Manā ikdienā jaunais formāts ienāca nesen, kad dzīvoju ārpus Latvijas un bieži devos garākos auto pārbraucienos. Šīs salīdzinoši īsās audiostāstu sērijas kā glābiņš tika ieslēgtas brīžos, kad apsīka sarunas, kuru mērķis bija noturēt mašīnas vadītāja uzmanību un kliedēt braukšanas monotonijas radīto nogurumu. Entuziastiski skanošās un labi artikulētās raidierakstu vadītāju balsis (atšķirībā no snauduļojošajiem ceļabiedriem) allaž bija gatavas nepagurstoši stāstīt vispārsteidzošākos stāstus, un tas palīdzēja ne tikai palikt nomodā, bet pie viena arī uzzināt ko jaunu.

Lielākoties bez maksas un ģeogrāfiskajiem ierobežojumiem klausāmi dažādās interneta platformās, raidieraksti nu jau vēsta par gandrīz visām cilvēka prātam aptveramajām tēmām, tostarp arī, protams, par kino. Staigājot savās ikdienas gaitās, no raidierakstiem var uzzināt, piemēram, ko straumēšanas vietnes Netflix izpilddirektors Teds Sarandoss domā par šābrīža situāciju kinoindustrijā, vai to, ka Hamfrijs Bogarts Lorēnai Bekolai abu kopdzīves laikā bija aizliedzis strādāt filmās, kas tiek uzņemtas ārpus Losandželosas studijām, jo tas nozīmētu, ka viņai ilgāku laiku būtu jāatrodas izbraukumā (ieraksts ŠEIT). Var atklāt pazīstamu filmu tapšanas aizkulises no laikmeta, kad tajās strādāja leģendārā māksliniece Pollija Plata, kuras vārds un nopelni Holivudas kinovēstures pierakstos ir netaisnīgi izbalējuši (ŠEIT), vai arī paklausīties, kā lielu filmu uzņemšanu savā perspektīvā redz „mušiņas uz sienas” jeb nelielu lomu atveidotāji (ŠEIT).

Vai jums ir savs raidieraksts?

Lai arī raidierakstu dzimšana datējama neilgi pēc tūkstošgades mijas, savu tagadējo metamorfozi – kā plaši populārs un informatīvi pārbagāts digitālais medijs – tie pieņēmuši pēc 2010. gada. Salīdzinot ar lineārajiem vai redakcionālajiem medijiem, raidierakstu tapšana prasa daudz mazākus tehniskos resursus – nepieciešama tikai ierīce skaņas ierakstam un programma vai lietotne tās montāžai; pavisam askētiskākos variantos var iztikt ar viedtālruni vien. Līdzīgi kā savulaik blogi, arī raidieraksti labu laiku ir kalpojuši par platformu, kur zelt un kuplot dažāda veida stāstiem vai pat radioteātra veida saturam, kas nav spējis ierakstīties lielāku mediju formātos vai piesaistīt to uzmanību.

Tiesa, uzskats par raidierakstiem kā tādu pašdarbnieku teritoriju jau labu laiku vairs nav precīzs, jo to veidošanā, producēšanā un izplatīšanā ir iesaistījušies pasaulē zināmi zīmoli, tostarp Holivudas kinoindustrija

(piemēram, konglomerāta Warner Bros. pārvaldībā esošā DC Comics franšīze). Arī kabeļtelevīzija HBO ir iekuģojusi raidierakstu ūdeņos, tos veidojot kā sava veida pēcgaršas pastiprinātājus seriāliem Černobiļa / Chernobyl (ŠEIT) un Sargi / Watchmen (ŠEIT); abos raidierakstos tiek izsekota attiecīgo seriālu tapšana.

Savs podkāsts ir gandrīz vai katram izdevumam, kas apskata filmas un kinoindustriju, – piemēram, Little White Lies un IndieWire; viens no maniem favorītiem ir Ņujorkas Linkolna centra veidotais Film Comment raidieraksts – tā klausīšanos nostaļģiski uztveru kā nelielu soli atpakaļ pie lieliskā kinokritikas žurnāla ar tādu pašu nosaukumu. Žurnāla izdošana tika apturēta pandēmijas sākumposmā līdzekļu trūkuma dēļ, bet Film Comment raidieraksta nesenākajās epizodēs klausāmas sarunas ar režisoriem Tomasu Vinterbergu, Spaiku Lī un Deividu Finčeru. Savs podkāsts bija arī tiešsaistē aizvadītajam Berlīnes kinofestivālam, tomēr filmu piesātinātajā grafikā tā arī neatlicināju tam laiku. Un arī Latvijā sava raidieraksta veidošanu sadarbībā ar radio Naba nupat izziņojis arī vietējais īsfilmu festivāls 2ANNAS.

Draudzīgie stāstnieki

Kinokritikas, apskatniecības un kinovēstures faktu pieejamība raidierakstu formātā ir liels ieguvums šīs informācijas apritei. Kā liecina kopējā (ne tikai kino) raidierakstu statistika, aptuveni 75% klausītāju šo formātu izmanto, lai uzzinātu ko jaunu. Līdz ar dažādu bezvadu tehnoloģiju plašāku pieejamību (piemēram, bezvadu austiņas vai Bluetooth audio-savienojums mašīnā) raidieraksti ir kļuvuši ērtāk lietojami un līdz ar to populārāki. Aizvadītā gada nogalē sabiedrisko mediju portāls LSM publicēja rakstu, kurā atsaucās uz multimediju kompānijas Team Whistle veikto pētījumu par raidierakstu auditoriju – tajā secināts, ka tā sauktās milleniāļu un Z paaudzes (tie, kuri dzimuši attiecīgi 80. gados un deviņdesmito sākumā) grāmatu vietā dod priekšroku podkāstiem. Lai arī šis formāts, manuprāt, nav piemērots sarežģītākam akadēmiskam saturam (un grāmatas, protams, ir neaizvietojamas), lielākoties informācijas komunikācijā tas ir īpaši parocīgs – galu galā klausīties iespējams gandrīz ik uz soļa, tam nav īpaši jāatlicina laiks, kā tas ir, piemēram, ar lasīšanu. Tāpat raidieraksti sniedz personiskuma sajūtu, lai arī, protams, iluzoru, – to var pielīdzināt dalībai interesantā klātienes vai telefonsarunā. Tā kā klausītājs ir pats sava radiokanāla satura redaktors, šī personiskā attieksme ietekmē arī viņa izvēli – klausītāji pārsvarā izvēloties raidierakstus, ar kuru vadītājiem spēj asociēties, un priekšroka tiekot dota tām sarunām, kas neseko iepriekš sarakstītam scenārijam.

Formāta personiskuma sajūta skaidro arī citu fenomenu, ko uzsvēruši žurnālisti un pētnieki gan Latvijā, gan ārzemēs, – raidieraksti spēj pulcēt ļoti lojālu sekotāju pulku. Interesanti, ka pandēmijas sākumposmā, aizvadītā gada pavasarī, raidierakstu patēriņš pasaulē kritās, jo cilvēki vairs nepavadīja laiku ceļā uz darbu, bet daudziem tieši šis laiks bija galvenā iespēja pārslēgties uz klausīšanos. Taču ap 2020. gada rudeni raidierakstu klausījumu skaits jau pārsniedzis pat pirmspandēmijas rekordus. Tiesa, lai gūtu patiesi precīzu situācijas priekšstatu, jāvērtē katra joma atsevišķi, jo tendences, piemēram, tehnoloģiju un kultūras jomā ir krasi atšķirīgas nodarbinātības un citu socioekonomisko aspektu dēļ. Tomēr raidierakstu popularitātes kāpums ir pat likumsakarīgs – attālinātā darba un video-konferenču nogurdinātie informāciju labprāt uzņem bez ekrāna starpniecības.

Pandēmijas apstākļi ir pamudinājuši raidierakstiem pievērsties arī Holivudas aktierus – filmu uzņemšanas tempiem ieslīgstot letarģijā un iespējām parādīties publiskajā telpā izsīkstot pilnībā, runāšana ir veids, kā palikt apritē. Piemēram, Demija Mūra raida no improvizētas ierakstu studijas savā vannas istabā – aktrise savu unikālo balss tembru piešķīrusi erotisku stāstu sērijai Dirty Diana, kam pati ir arī producente.

Trīs kompānijas Latvijā

No šī tendenču kaleidoskopa iespējams secināt, ka raidieraksti ir kļuvuši interesanti lielajiem zīmoliem gan kā satura izvietošanas iespēja, gan reklāmas laukums – citiem vārdiem, jaunais medijs spēj piedāvāt labas monetizācijas iespējas. Tiesa, tas gan attiecināms uz teritorijām, kurās ir krietni vairāk iedzīvotāju, nekā Latvijā, un uz raidierakstiem, kas tiek veidoti valodās, kurās runā daudz cilvēku, – piemēram, angliski, krieviski, spāniski un franciski. Tomēr arī Latvijas nelielie mērogi nav kavējuši jaunā formāta attīstību.

Mūsu platuma grādos, audio-formātā ziņojot par kino aktualitātēm, regulāri darbojas jau trīs kompānijas (neskaitot jauniznākušo 2ANNU raidierakstu, ko pagaidām neaplūkošu, jo raksta tapšanas brīdī ir iznākusi tikai viena epizode). Ar podkāsta / raidieraksta nosaukumu pirmais publiskajā vidē parādījās Mans draugs – kino cilvēks, ko veido Latvijas Kultūras akadēmiju absolvējušās kinokritiķes un kuratores Ieva Augstkalna, Paula Bērziņa un Agnese Lipska, raidot jau kopš 2019. gada nogales un primāri fokusējoties uz Latvijas un pasaules autorkino aktualitātēm.

Raidieraksts tapa kā jauna iniciatīva, sava veida refleksija un  eksperiments kino apskatniecības laukā, reflektējot par filmu kritikas un žurnālistikas aktuālo stāvokli, tiecoties pievērsties jaunāko paaudžu skatītājiem un aicināt viņus uz analītiskāku pieeju. Epizodes garumā no nepilnām 20 minūtēm līdz aptuveni pusotrai stundai reaģē uz aktualitātēm (piemēram, festivāliem un balvām), atskatās uz pagātnes kino strāvojumiem un analizē mūsdienīgos. Katras epizodes sagatavošana aizņemot vidēji divas nedēļas, ieskaitot nepieciešamo tēmas izpēti, ierakstu un montāžu, tāpēc sērijas neiznāk katru nedēļu, visbiežāk – reizi mēnesī. Kā joko Paula Bērziņa, šis ir laikietilpīgs hobijs…

Raidieraksta veidotājas kā pamata auditoriju min kino un kultūras norišu apmeklētājus, tas saklausāms arī sarunu sižetos – lai arī apspriestās tēmas nav sarežģītas, pilnvērtīgākai izpratnei (un līdz ar to patīkamākam klausīšanās procesam) palīdz vismaz kino pamatu pārzināšana. Klausījumu ziņā vislabāk veicoties tām epizodēm, kurās dzirdamas dažādas intervijas, un tādas ir bijušas vairākas – gan ar kuratoriem, gan kino un kultūras ekspertiem. Piemēram, pēc Santas Remeres ceļavārdiem par Orlando tematiku var asredzīgāk skatīt gan Sallijas Poteres filmu, gan Virdžīnijas Vulfas romānu (filma Orlando tika demonstrēta Kino Bizes tiešsaistes piedāvājumā, jaunuzsāktajā Klasikas kino vakaru programmā, kuras ideja izaugusi kā atzars no raidieraksta). Kā papildinājums citai Klasikas kino vakaru programmā izrādītajai filmai – Vona Karvaja Noskaņojums mīlēt / In the Mood for Love (2000) – ir saistoša epizode ar pārspriedumiem par režisora vizuālās valodas artikulāciju, īpaši krāsām. Šī raksta tapšanas brīdī jaunākā epizode ir veidota rotaļīgas kino viktorīnas formā, kurā raidieraksta vadītājas ar dažādiem jautājumiem pārbauda savas zināšanas par kino.

"Mans draugs - kino cilvēks" - Paula Bērziņa un Agnese Lipska

Šajā ziņā Mans draugs – kino cilvēks iemieso atgriešanos pie raidierakstu esences, kura šo audiomediju formātu padarīja tik populāru, kāds tas ir šodien, – savas jomas profesionāļi un entuziasti veido stāstus par tēmām, kas viņus ļoti interesē, un velta laiku, lai tās vairāk vai mazāk padziļināti pētītu. Turklāt raidieraksta pluss ir neformālā gaisotne – tradicionālie formāti, kino apskatniecība un kritika, šajā ziņā nevar konkurēt ar tik personisku auditorijas uzrunāšanu un satura pasniegšanas dažādību.

Otrais raidieraksts Latvijā ir Kino Kults, kurš seko tāda paša nosaukuma blogam, to veido apskatnieki Sergejs Timoņins, Sergejs Musatovs un Līva Spandega. Kino Kulta raidieraksta pirmā epizode iznāca pirms vairāk nekā gada – 2020. gada februārī, kopš tā laika darbība turpinās vienmērīgi intensīvā tempā – jauna epizode iznāk ik nedēļu. Kino Kults primāri fokusējas uz Holivudas pamatstraumes kino un ar to saistītajām aktualitātēm; līdzīgi kā Mans draugs – kino cilvēks, tas pieder tā saukto unscripted ierakstu žanram, kurā neiederas iepriekš gatavota teksta lasīšana. Vidēji divu stundu garās epizodēs šis raidieraksts piedāvā substanciālu daudzumu informācijas par jaunākajiem pavērsieniem Holivudas kino industrijā, straumēšanas platformu piedāvājumā un reizēm arī latviešu kino tematos.

"Kino Kults" - Sergejs Timoņins, Līva Spandega un Sergejs Musatovs

Klausoties šī raidieraksta vadītāju čalošanā, jāatgriežas pie Team Whistle pētījuma, kura aptaujā secināts – 83% no aptaujātajiem par savu iecienīto raidierakstu vadītājiem domā kā par saviem draugiem. Kino Kulta vadītāju nepiespiestās, ikdienišķās sarunas, kurās izskan arī attiecīgajai demogrāfijai raksturīgie žargonvārdi, tik tiešām vairāk atgādina draudzīgu sarunu starp domubiedriem, nevis, piemēram, iepriekš detalizēti sagatavotu radiopārraidi. No auditorijas, šķiet, tiek sagaidīta arī sava veida zināšanu bāze par apspriestajām tēmām un (pop)kultūras atsaucēm. Tiesa, autoru izvēle par labu tik laikietilpīgam apjomam divu stundu garumā ir savdabīga – vienlaidus noklausīties katru epizodi man nav izdevies tikpat kā nekad (jau minētajā pētījumā secināts, ka "ideālais" raidieraksta garums ir apmēram 70-90 minūtes). Raidieraksta spēcīgākā šķautne ir tā vadītāju daudzbalsība – nereti par apskatītajiem kinodarbiem izskan atšķirīgi viedokļi (piemēram, JRT seriāls Aģentūra vienam no sarunbiedriem šķiet mākslinieciska veiksme, citam – kapustņiks).

Kino Kults ir vienīgais no šajā rakstā aplūkotajiem Latvijā veidotajiem raidierakstiem, kam izdevies piesaistīt korporatīva zīmola (LMT) atbalstu.

Sadarbībā ar LMT viedtelevīziju Kino Kultā ir aizsākta jauna rubrika Kā top kino, kurā iespējams klausīties sarunas ar kino (izrādīšanas) jomā strādājošajiem – pirmā sērijas viešņa bija pieredzējusī filmu tulkotāja Dace Andžāne. Šajā epizodē izskanējušie stāsti, galvenokārt tulkotājas pieredze, raidierakstam pienes jaunu tonusu, turklāt šī informācija, pieņemu, ir piemērota plašākam interesentu lokam – arī tiem, kas nav iesvaidīti filmu nozares smalkumos un slengā.

Savukārt trešā pārraide – Piejūras klimats, kura idejas dzimšanu savulaik veicināja Kino Raksti, – nav raidieraksts šī termina klasiskajā izpratnē, jo jau kopš parādīšanās 2017. gada nogalē tiek veidots kā radio raidījums – to ik piektdienu un svētdienu iespējams klausīties Latvijas Radio 3 Klasikas raidviļņos. Tomēr šobrīd visas Piejūras klimata epizodes kā raidieraksti tiek sistēmiski izvietotas arī Spotify audio straumēšanas platformā, un iespēja migrēt starp Latvijas Radio mājaslapu un lietošanā krietni vien parocīgāko Spotify padara klausīšanos daudz ērtāku. Spotify epizodēm ir viegli piekļūt un tās iespējams noklausīties tērcītē – pa vairākām sērijām pēc kārtas.

Raidījuma "Piejūras klimats" ieraksti notiek Latvijas Radio studijā. Attēlā - raidījuma vadītāja Sonora Broka un kinooperators Gints Bērziņš

Piejūras klimatu pamīšus veido festivāla Riga IFF radošā direktore Sonora Broka un režisore Marta Elīna Martinsone, kura nomainījusi režisori un publicisti Kristīni Želvi; raidījuma vadītājas allaž izsvērti pievēršas kino Latvijas un Eiropas, kino aktualitāšu izcelšanai, reflektējot par dažādiem kino notikumiem un dažādiem strāvojumiem. Autoru plašās zināšanas un pieredze mediju laukā nosaka to, ka Piejūras klimats ir viens no informatīvi piesātinātākajiem un kvalitatīvākajiem kino tēmu iztirzājumiem Latvijas mediju vidē. To palīdz nodrošināt vairāki apstākļi – piemēram, radio kā medija ietvars, kas paredz ievērot kopsoli ar aktualitātēm. Turklāt raidījums regulāri tiek atbalstīts ar Valsts Kultūrkapitāla fonda finansējumu, kas vismaz daļēji sedz satura veidošanai veltītā laika izmaksas.

Vietas vēl daudz

Lai arī Latvijā pagaidām nav veikti pētījumi par to, kādos skaitļos mērāms raidierakstu patēriņš un kā tas izskatās blakus drukātajiem un interneta medijiem, tomēr skaidrs, ka jaunais formāts tuvākajos gados nekur nepazudīs. Par to savā ziņā liecina arī jaunākā sociālā medija Clubhouse pēkšņā popularitāte – šī platforma, kurā ar domubiedriem iespējams veidot (audio) sarunu «istabas» vai pieslēgties jau esošām, nespētu attīstīties bez raidierakstu priekštecības. Šis ir jau nākamais solis – ne vairs tikai klausīties citos, bet arī iesaistīties sarunās. Turklāt globālā «ekrānu noguruma» laikmets ir visīstākais brīdis, kad uzplaukt sociālajam medijam, kas balstīts audio komunikācijā. Arī Clubhouse virtuālajos kambaros skan sarunas par kino – te iespējams pieslēgties visas pasaules diskusijām, kas īpaši paredzētas kino veidotājiem, apspriežot konkrētus filmveides aspektus, nozares aktualitātes vai atsevišķus kinodarbus. Šo formātu ir apguvuši arī Kino Kulta veidotāji, piedāvājot sarunāties ar un par kino nozares profesionāļiem.

Rezumējot par raidierakstiem – visumā tas  ir vērtīgs un demokrātisks medijs, kas spēj efektīvi piegādāt informāciju pat rūdītiem nelasītājiem un radio/televīzijas nepatērētājiem. Tiesa, kino tēmām veltītu raidierakstu piedāvājums latviešu valodā šobrīd vēl aizvien ir neliels un, lai gan tam ir tieša korelācija ar potenciālās auditorijas apjomu un pieeju finansējumam, tomēr uzskatu, ka Latvijā pavisam noteikti vēl ir vieta jauniem raidierakstiem. Piemēram, You Must Remember This ekvivalentam, kas fokusētos uz Latvijas kino vēsturi un būtu interesants plašākai auditorijai – nešauboties varu apgalvot, ka mums pietiek savu detektīvstāstu, kuri var būt interesanti ne tikai nozarē strādājošajiem, bet arī tiem, kas šo informāciju atklāj nejauši, piemēram, ritinot raidierakstu piedāvājumu savā viedtālrunī.

Ja vērtējam vietējos raidierakstus mediju kontekstā, ir jāatzīst, ka tiem, salīdzinājumā ar redakcionālajiem medijiem vai televīziju un radio, piemīt nesalīdzināmi lielāka brīvība pašiem izvēlēties saturu un to apskatīt brīvākā formā. Teorētiski gan šādā formātā iztrūkst tradicionālajiem medijiem raksturīgā kvalitātes kontrole, ko citur nodrošina, piemēram, redaktoru un korektoru līdzdalība, taču izskatās, ka raidierakstu veidotāji ar to paši rūpīgi tiek galā.

Krītoties tradicionālo, īpaši drukāto mediju patēriņam, raidierakstu pozīcijas nākotnē, pieņemu, tikai nostiprināsies, ļaujot tiem kļūt par arvien plašāk izmantotu informācijas avotu. To apzinās arī paši mediji, sākot veidot raidierakstus – savs podkāsts ir gan žurnālam IR, gan portālam Delfi, tāpat Latvijas sabiedriskajiem medijiem / LSM (te lielu daļu, protams, veido Latvijas Radio satura pieejamība raidierakstu platformās). Šo tendenci var traktēt arī kā soli pretim auditorijai, un domāju, ka arī filmu nozarē un apskatniecībā šī soļa speršana ir tikai laika jautājums. Jācer, ka ar laiku tam parādīsies gan iniciatīvas, gan līdzekļi, tostarp atpazīstamu zīmolu atbalsts, kas var būt spēcīgs instruments raidierakstu popularizācijā. Kino tēmu pārspriedumi, kas pārzina un ņem vērā vietējo kontekstu un vēsturi, turklāt pazīst skatītāju paradumus, manuprāt, var pozitīvi veicināt nozares pašrefleksiju un ienest jaunas perspektīvas, tāpat arī kāpināt publikas interesi gan par raidierakstiem, gan par tajos dzirdētajiem kino aspektiem.

"Kinocilvēks Kannās" - tematiskais raidījums

Zīmējums - ©Vladimirs Leščovs, speciāli Kino Rakstiem

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi