Divi ziedi buķetē

18. augustā kinoteātris “Splendid Palace” atsāk sezonu ar krāšņu filmu buķeti repertuārā, un divas no šīm filmām nāk tieši no Kannu starptautiskā kinofestivāla, kur tās noskatījās Rīgas starptautiskā kinofestivāla (RigaIFF) radošā direktore Sonora Broka. No 18. augusta kinoteātra repertuārā Pedro Almodovara jaunā filma “Julieta”, no 20. augusta – Meta Rosa filma “Kapteinis Fantastika / Captain Fantastic”.

Grūti iedomāties ko vēl atšķirīgāku. Viens no pirmajiem pazīstamā amerikāņu aktiera Meta Rosa soļiem režijā, Kapteinis Fantastika, kurš negaidīti izvērties par indie blokbāsteru un iekļuvis vasaras pelnošāko filmu divdesmitniekā, un Eiropas autorkino leģendas Pedro Almodovara ilgi gaidītā, pieklusinātā drāma Julieta.

Tomēr šīs abas Kannu kinofestivāla filmas runā par līdzīgām tēmām – zaudējumu ģimenē un tā dziedēšanu.

Abas pieskaitāmas pie šoruden obligāti noskatāmajām filmām, jo par tām vēl noteikti dzirdēsim. Par Julietu - gan Eiropas filmu Akadēmijas gada nomināciju, gan Spānijas nacionālās kino balvas Goya Awards kontekstā, bet par Kapteini Fantastiku - pats mazākais, dažnedažādos kulta filmu topos, līdztekus Vesa Andersona Mēnesslēkta karaļvalstij / Moonrise Kingdom (2012) un Džonatana Deitona un Valerī Farisas Mis Saulstariņam / Little Miss Sunshine (2006).

Zemūdens vulkāns

Vispār jau – Hulieta (šeit iztēlojieties mīksto spāņu H, līdzīgi kā nospiežot klavieru pedāli, kas slāpē skaņu), un ne savādāk. Ne velti Almodovars ieviesa izmaiņas sākotnējā scenārijā, slavenas kanādiešu autores, Pulicera balvas ieguvējas Alises Manro trīs īsstāstu darbību pārnesot uz Madridi. Pateicoties tam, Julieta, kas bija iecerēta kā Almodovara pirmā filma angļu valodā, ir saglabājusi spānisko dvēseli.

Kadrs no filmas "Julieta"

Kritika neuztvēra Julietu atplestām rokām, nīgri meklējot dažādas vainas niansētajā, maigi, pieklusināti dramatiskajā darbā, ko varam pielīdzināt zemūdens vulkānam – tik klusam un nemanāmam, bet spējīgam vienā mirklī uzplēst koši sarkanu rētu. Pēc Esmu uzbudināts / I’m So Excited! (2013) dzirksteļojošā kiča, kas turpat vai balansēja uz vieglas vulgaritātes robežas, Julieta nāk kā atvasara, kā remdējums. Pretēji kritikas dažbrīd neviennozīmīgajiem un piesardzīgajiem viedokļiem, sociālos tīklus līdz ar Julietas Eiropas pirmizrādēm pāršalca īsts Almodovara vilnis – visdažādākie filmu topi, tēmu apkopojumi, videoklipi, kuros kompilēts sarkanās krāsas izmantojums viņa filmās...

Almodovars bija visur, un tas ir dabiski – nekļūdīšos, sakot, ka viņam pienākas vieta Eiropas vismīlētāko režisoru saraksta augšgalā. Nenoliedzami, tā ir mīlestība pret mīlestību.

Julieta ir tikai kārtējais Almodovara apliecinājums mīlestībā sievietei viņa filmās.Sievietei mīlētājai, sievietei mātei, ne plakanam un simboliskam, bet dzīvam, daudzpusīgam, temperamentīgam un sarežģītam tēlam.

Stilistiski šī filma varētu būt tapusi arī 1986. gadā vai pat desmitgadi agrāk. Galvenās varones spurainais, balinātais matu ērkulis un košās lūpas ir tikai dažas no detaļām, kas atsauc atmiņā režisora 80. gadu filmu estētiku, tomēr Julietā kādreizējās Sievetes uz nervu sabrukuma robežas / Women on the Verge of a Nervous Breakdown (1988) satiekas ar pieredzi un izteikti pieklusinātāku, introvertu formu.

Tik drīz neizplēnēs

Julieta vispirms jau ir stāsts par zaudējumiem, un grūti noteikt, kurš no tiem ir lielākais. Zaudēta dzīvība, dzīve, tuvība, sirdsmiers vai dzīvesprieks – zaudējums ir vadmotīvs, kam pakārtotas emocionāli krāsainākas stāsta līnijas, kā galvenās varones mīlas/naida vadītās attiecības ar draudzeni un vienlaikus vīra mīļāko. Savukārt saimniecības vadītājas tēls (neatvairāmā Rosija de Palma) ir pat mazliet komisks savā gotiskajā nolemtībā un ļaunu nesošajā vēstījumā.

Emma Suareza Pedro Almodovara filmā "Julieta"
Emma Suareza Julietas lomā iemieso teju eksistenciālas skumjas, soli pa solim izdzīvojot graujošu emocionālu satricinājumu, kad gadiem dziedētais izrādās tikpat sāpīgs kā pirmsākumos. Šeit gan nav iespējams izcelt kādu no aktierdarbiem, visi ir izcili, un mēs varam runāt par saliedētu aktieru ansambli, kas vēlreiz apliecina režisora prasmi radīt iespaidu, it kā šie cilvēki strādātu ikdienā cits ar citu jau gadiem ilgi.

Kannās kā filmas suvenīrs žurnālistiem tika izdalītas koši sārtas sirdis – zibatmiņas. Un ne bez iemesla – filma ir izteikti priekšmetiska. Dažnedažādas detaļas, krāsas, loga rūšu raksts – visi šie it kā sīkumi kalpo kā raksturīgas frāzes Almodovara lietotajā kino valodā. Un Julietā tieši nedzīvajām lietām, objektiem, parādībām piešķirta būtiska, simboliska nozīme. Sēdošā vīrieša skulptūra, marīnistiskā atribūtika piejūras mājā, logs ar skatu uz jūru – te mierīgu, te trakojošu. Julietā izmantotie stāstniecības paņēmieni varbūt nav jauni un pārsteidzoši, bet ne jau pārsteigumu kāds gaida no dižākā mūsdienu spāņu režisora. Viss pārējais šeit ir – tik labi pazīstamā atmosfēra, tipāži, kolorīts, ritms.

Julieta ir ārpus laika tapusi gudra un nesteidzinoša filma; visticamāk, tā nebūs kases grāvējs, bet arī neizplēnēs pēc pirmā izrādīšanas viļņa.

Filmas Julieta reklāmas rullītis
Gaišs „road-movie”

Mets Ross, ko vairāk pazīstam pēc aktierdarbiem filmās Amerikāņu psihopāts / American Psycho (2000), Aviators / The Aviator (2004), Arlabunakti un visu labu / Good Night, and Good Luck (2005), kā arī televīzijas seriāliem CSI (2006, 2010) un American Horror Story (2011-2015), pārsteidza skatītājus un kritiķus nesagatavotus. Pēc divām īsfilmām un vāji novērtētas pilnmetrāžas nāk Kapteinis Fantastika, un tas tomēr ir kas vairāk par jautru vasaras izklaidi. Par spīti filmas Kannu kinofestivāla pirmizrādē saceltajai jezgai, ko radīja slavenas popzvaigznes un siržu lauzēja Orlando Blūma pirmā iznākšana sabiedrībā kā pārim, ko pavadīja komiska skatītāju drūzmēšanās, lai iemūžinātu šo mirkli, jau ar pirmo filmas minūti Kapteinis Fantastika pārņēma auditoriju savā varā, izraisot, kā rakstīja mediji, gan smieklus, gan asaras.

Kadrs no filmas “Kapteinis Fantastika / Captain Fantastic”
Šī ir ļoti gaiša filma, road movie par garīgi slima cilvēka zaudējumu un gatavošanos izvadīšanai. Un smieklu un asaru te pārpārēm. Līdzīgi kā jau minētajā Mis Saulstariņš un Andreas Arnoldas jaunākajā filmā Amerikas mīlulīte / American Honey (2016), filmas varoņi ir kāda grupa, kopiena - ģimene, domubiedri, vienaudži, kas iestājas pret valdošo kārtību, meklē caurumus žogā, nepilnības sistēmā, kas ļautu viņiem dzīvot pēc sava prāta.

Tomēr, izrādās, ka dzīvot varam dažādi, bet jāmirst tā, kā pieņemts.

Jocīgo akmeņu kolekcijā

Filmas enkurs, protams, ir Vigo Mortensena varonis – noaudzis, vienlaikus stingrs un iejūtīgs tēvs, kurš liek saviem bērniem argumentēt atteikšanos piedalīties ikvakara kopējā izlasīto grāmatu analizēšanā pie ugunskura, vada izdzīvošanas treniņus mežā un iniciācijas rituālus, Ziemassvētku vietā svin Noama Čomska dienu; dara jebko, kas spētu nodarbināt atvašu prātus un mazināt mātes zaudējuma sāpes.

Vigo Mortensens Meta Rosa filmā “Kapteinis Fantastika / Captain Fantastic”

Filmas veiksme nenoliedzami ir arī Džordžs Makejs vecākā brāļa lomā; viņa sapnis ir studijas augstskolā, bet tas ir pretrunā ar ģimenes izvēlēto ekstrēmo dzīvesveidu – naturālo saimniecību meža vidū. Viņš ir absolūti nesagatavots saskarsmei ar apkārtējo pasauli, ko pierāda kaut vai viņa pirmā romantiskā pieredze – tikšanās ar meiteni no treileru parka, kuras apbružātā dzīves pieredze neļauj uztvert puiša bildinājumu nopietni. Tiesa gan, bildinājums izskan uzreiz pēc pāris pazīšanās stundām un pirmā skūpsta.

Tāpat lieliski ir gan cienījamais Franks Langella konservatīva un patriarhāla vectētiņa lomā, gan arī, protams, bērni, kuriem katram izstrādāts atsevišķs tēls, ko tie nes godam, ieskaitot apburošo pastarīti (Šrī Krūksa), kura spēj no galvas norunāt dažādu filozofu citātus un Cilvēktiesību deklarāciju, un nešķiras no dažādiem kostīmiem.

Kadrs no filmas “Kapteinis Fantastika / Captain Fantastic”
Filmas uzstādījumā nav nekā oriģināla, bet aizkustinošais tēlu kaleidoskops (kostīmu mākslinieks strādājis arī pie Kventina Tarantino filmām) un

dzirkstošie dialogi, kas ik uz soļa zobojas par patērētājsabiedrības absurdajiem rituāliem, ievieto filmu godpilnā vietā uz plauktiņa blakus jocīgo akmeņu kolekcijai.

To kādā lietainā dienā vēlēsieties noskatīties vēl un vēlreiz. Turklāt iespējams brīvi izvēlēties naratīva līmeni, kā to skatīties – kā ģimenes komēdiju, kā stilīgu filmu par frīkiem, kas iesper pašapmierinātībā, trulumā un aizspriedumos slīgstošajai Amerikas sabiedrībai, vai arī kā raudamgabalu, lai gan ne mirkli filma neieslīgst pliekanā sentimentalitātē. Ir arī īpaša rozīnīte sieviešu auditorijai – Vigo Mortensens kails laiski dzer rīta kafiju, stāvot uz autobusa sliekšņa kempinga teritorijā un laipni sveicinot sastingušos garāmgājējus.

Filmas Kapteinis Fantastika / Captain Fantastic reklāmas rullītis

Šobrīd nav tik būtiski, vai Kapteinis Fantastika ir iesācēja veiksme vai daudzsološas režisora karjeras aizsākums. No filmas nevajag gaidīt izsmalcinātu intelektuālu baudu, bet augstie kases ieņēmumu rādītāji ir kā savdabīgs kompliments citādākam lielo studiju kino – kā skatītāju apsolījums neiet klišejisko masu produktu pavadā. Un pat ar to būtu pietiekami, taču ir vēl arī filmas ārkārtīgais šarms, kuram pretoties nav iespējams.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi