Imants Lancmanis, Dāvis Sīmanis. Revolūcijas motīvi

„Vai jūs neuzskatāt, ka gan karš, gan revolūcija, lai cik mums tie ārkārtīgi nepatiktu, tomēr ir nenovēršami un pat vajadzīgi? Vai nav tā, ka viss nobriest, un tad tas krīt?” Tas ir tikai viens jautājums sarunā, kurā satikās divi vīri, abi reizēm izjutuši kārdinājumu aizbēgt no mūsdienu pasaules uz citiem gadsimtiem. Imants Lancmanis, gleznotājs un mākslas vēsturnieks, kurš šobrīd sevi sauc par Rundāles pils „brīvprātīgo” – pēc 54 darba gadiem pils saimnieka amatā. Un Dāvis Sīmanis, akadēmiski izglītots vēsturnieks, kurš uzņem filmas par būtiskiem mezglu punktiem civilizācijas vēsturē. Apsēdušies Rundāles pils parkā un runā par cilvēka dabu, kariem un mākslu.
Autors: Kino Raksti


„Oļegs”: dzīves skola loham

“Nebiju cerējis, ka kādreiz gadīsies rakstīt slavas dziesmas latviešu kino, bet nu šoreiz nāksies,” raksta Vilis Lācītis, savulaik ļoti populārā “viesstrādnieku romāna”, grāmatas “Stroika ar skatu uz Londonu” autors. “Tikai nepadomājiet, ka es kaut ko saprotu no kino. Rakstu kā ierindas skatītājs, kas filmas “Oļegs” attēlotajā pasaulē dzīvojis pēdējos astoņpadsmit gadus, un ar roku uz sirds varu teikt, ka filma balstīta īstenībā. Tik traki kā protagonistam man nav gājis, bet tas jau ir kā džungļos – viens uzkāpj pitonam uz astes, bet citam palaimējas paiet garām, kamēr tas pierijies guļ.”
Autors: Vilis Lācītis


Spiegu filmu valdzinājums

Režisoru Ginta Grūbes un Jāka Kilmi dokumentālā filma „Spiegs, kurš mans tēvs” atgādina par spiegu filmām vispār – kā specifisku kino žanru, kas, tāpat kā vesterns, atdzimst arvien no jauna. Atšķirība tikai tā, ka vesterns ir un paliks ierobežots vēsturiskajā laikā un vietā, bet spiegu filmas iet līdzi vēstures gaitai un to evolūcija ir visai atkarīga no politiskās konjunktūras.
Autors: Agris Redovičs


“Jelgava ‘94”. Sentimentālais ir jaunais brutālais

Pasaules literatūras vēsture zina pietiekami daudz gadījumu, kad izcils un lasītāju iemīļots romāns top pārcelts filmā un pilnībā izgāžas. Ne mazums ir arī tādu piemēru, kad viduvējs, lai arī populārs literārs sacerējums kļūst par pamatu lieliskam kinodarbam. Bet ir arī grāmatas, kuras nekad neviens nav mēģinājis ekranizēt. Uz šī fona jauno Jāņa Ābeles filmu "Jelgava ‘94" nevar aplūkot, aizmirstot faktu, ka tā ir tapusi, balstoties ārkārtīgi populārā Jāņa Joņeva romānā.
Autors: Ilmārs Šlāpins


No “Jelgavas ‘94” līdz “Dvēseļu putenim”. Četri režisori vienā rudenī

Šajā rudenī pusotra mēneša laikā uz kinoekrāniem iznāks četras jaunas Latvijas spēlfilmas, un tik intensīvs grafiks nav piedzīvots pat Simtgades programmas laikā. Vai skatītājs būs jau pieradis iet uz katru jaunu Latvijas filmu, vai varbūt šīs filmas rādīs pavisam citu pasauli, kurā atkal jāiemācās orientēties? Vai šo četru tik dažādo filmu režisori, apmēram vienas paaudzes puiši, šobrīd ir sāncenši vai komandas biedri? Nu, vismaz Kino Rakstu aicinājumam uz sarunu visi atsaucās ar prieku, un tā ap vienu galdu Kaņepes kultūras centrā sēž Juris Kursietis, Andris Gauja, Dzintars Dreibergs un Jānis Ābele.
Autors: Kristīne Matīsa


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi