KINO Raksti

Riga IFF. Paralēlās mātes ziemeļvalstīs

11.10.2021
Riga IFF. Paralēlās mātes ziemeļvalstīs
Kadrs no filmas "Čārterreiss"

Trīs dramatiski stāsti par bērniem un vecākiem, trīs sieviešu stāsti, kas uzrāda šī laikmeta attīstītās Rietumu sabiedrības iezīmes – ieskats Riga IFF programmas "Nordic Highlights" filmās.

Kanāriju salu vulkāniskais skaudrums, kad tropisko krāsu spilgtumu slāpē ziemas apsūbējums. Vientulīgas, anonīmas Stokholmas ielas, kas piesūkušās ar lielpilsētai raksturīgu atsvešinājuma nolemtību. Mūžam nekārtīga istaba, kur logs aizklāts ar krāsainu lupatu un visas virsmas nokrautas ar apzīmētu papīru kaudzēm. Trīs ārkārtīgi atšķirīgas vides, kurp mūs aizved trīs skandināvu filmas – zviedru Čarterreiss / Charter (2020) un Psihoze Stokholmā / Psykos i Stockholm (2020) un norvēģu Mans nindzjas bērns / Ninjababy (2021).

Visas trīs filmas vieno ne tikai lielākajai daļai ziemeļu filmu raksturīgais attēla un emociju klusinātais atturīgums, bet arī diezgan skaidri nolasāmā tēma ­– mātes un bērna (-u) attiecību līkloči ļoti laikmetīgā izkārtojumā. Ar bipolāriem traucējumiem sirgstoša māte, kas aizved savu pusaugu meitu ceļojumā uz Stokholmu, lai tur atzīmētu viņas 14. dzimšanas dienu, taču ātri vien piedzīvo mānijas fāzi (ar apogeju lidostā, kur viņa pieprasa biļetes uz Ziemeļpolu) un nonāk psihiatriskajā dziednīcā, pametot meitu vienu pašu svešajā lielpilsētā. Māte, kas savulaik pametusi savus bērnus, bet tagad cīnās par aizbildniecības tiesībām, nolaupa viņus tēvam un aizved uz kūrortu Tenerifē, kur izmisīgi cenšas atgūt bērnu uzticību un mīlestību. Jauna sieviete, kas palikusi stāvoklī pēc kāda gadījuma sakara, taču to uzzinājusi pārāk vēlu, lai varētu izdarīt abortu, sarunājas ar animētu bezdzimuma bēbi, kurā manifestējies viņas galvā virmojošais neskaidro jautājumu un emociju jūklis, gaidot šo negribēto mazuli.

Šie trīs stāsti diezgan precīzi uzrāda vairākas šī laikmeta attīstītās Rietumu sabiedrības iezīmes, ar ko nākas sadzīvot mūsdienu vecākiem un bērniem.

Zviedrijas likumdošana, kas nosaka, ka šķiršanās gadījumā aizbildniecība pienākas nevis tam no vecākiem, kas bērnam tuvāks, bet tam, kurš spēj viņam nodrošināt stabilāku un netraumējošāku dzīvi. Un likums vispār kā universāls ierocis pat visprivātāko jautājumu risināšanai. Piemēram, filmā Čarterreiss nav nekādu norāžu, ka Alise – sieviete, kas aizved savus bērnus uz Tenerifi, – kaut kā fiziski vai mentāli bērnus apdraudētu, tomēr viņas bijušais vīrs, pat zinot, kurš bērnus ir aizvedis, iesaista policiju un izsludina publisku meklēšanu, tādējādi pakļaujot Alisi kriminālatbildībai. Psihoze Stokholmā, kur bērns kļūst par mentāli nelīdzsvarota vecāka ķīlnieku, būtībā ilustrē mūslaiku straujās, trauksmes un neizdarīto darbu pārpilnās dzīves nospiedumu uz psihiski trauslāko sabiedrības daļu. Bet Mans nindzjas bērns visai brutālā, taču asprātīgā veidā runā par sievietes izvēles tiesībām un mūsu – kā skatītāju, kā sabiedrības ­– pienākumu šīs izvēles nenosodīt, bet respektēt.

Kadrs no filmas "Mans nindzjas bērns"

Latvijā ik pa laikam atskan pieprasījums pēc sieviešu stāstiem kino ­– ne vien lai padarītu daudzveidīgāku latviešu kino ainavu, bet arī lai filmu nozarē strādājošo kopumā tiektos uz taisnīgāku dzimumu proporciju. Man gan šāds koncepts nekad nav bijis līdz galam izprotams, jo interesants stāsts neprasa dalījumu dzimumos, taču Ziemeļvalstis šajā ziņā ir daudz attīstītākas, un šīs trīs filmas vieno arī neapšaubāmā piederība sieviešu stāstu kategorijai ­– ne tikai satura, bet arī izpildījuma ziņā ­– sievietes šeit ir režisores, scenāristes, mākslinieces, kostīmu mākslinieces, divos gadījumos arī operatores, kā arī, protams, galvenās varones.

Visas trīs režisores ir izvēlējušās it kā dramatisku, taču savā problemātikā ļoti ierobežotu situāciju tēlojumu ­– smags šķiršanās process, kur iesaistīta bērnu aizbildniecība; bērns, kam jākļūst par ģimenes pieaugušo, par vecāku saviem vecākiem; sieviete, kura šādu vai tādu apsvērumu rezultātā nevēlas dzemdēt un audzināt bērnu. Nav tur nekādu liktenīgu kaislību vai fantāziju rosinošu mistēriju, tikai sūrās ikdienas realitātes fragmenti, kas arvien beidzas ar vientulību un sāpēm.

“Tava pagātne uz tevi attiecas nepārtraukti un tu to dažādos veidos izdomā arvien no jauna, tu to savā ziņā konstruē arvien no jauna tādā kā nospriegojumā starp autentisko un iestudēto. Tāpēc mana pagātne patiesībā nav par mani, bet par universāliem cilvēciskās esamības aspektiem konkrētos apstākļos, kurus es pazīstu un tāpēc varu tajā dalīties,” kādā intervijā saka filmas Psihoze Stokholmā režisore Marija Beka.

Tiešs vai pastarpināts autobiogrāfiskums ir vēl viens šos trīs kinodarbus vienojošs faktors ­– tātad tie ir stāsti iz dzīves.

Bekas filma ir pilnīgi autobiogrāfiska, tai pamatā viņas bērnības atmiņas par dzīvi ar bipolāru māti (šo pašu tēmu režisore jau iepriekš apskatījusi savā dokumentālajā filmā Mamma ir dievs / Mamma är Gud, 2014). Arī Amanda Kernela Čarterreisa scenārijā ievijusi pašas emocionāli ambivalento pieredzi, augot šķirtā ģimenē, taču līdzās likusi arī dažādu konkrētu šķiršanās un aizbildniecības lietu izpēti, mēģinot atbildēt uz jautājumu ­– cik tālu māte ir gatava iet, lai nezaudētu savus bērnus? Toties režisores Ingvillas Svē Flikes veidotais Mans nindzjas bērns ir Ingas Setres grafiskā romāna Krišanas tehnika / Fallteknikk (2011) ekranizācija, kas savukārt ir visnotaļ autobiogrāfisks coming-of-age jeb pieaugšanas stāsts. Nezinu, vai personisko pārdzīvojumu pieredze sievietēm režisorēm ir tuvāks un apgūstamāks lauks nekā režisoriem vīriešiem; iespējams, tajā ir vieglāk orientēties… Iespējams, to māca skolā ­– ka režisoriem jāuzņem filmas (tāpat kā rakstniekiem jāraksta grāmatas) par to, ko viņi zina, pazīst vai spēj identificēties… Taču man liekas – ar to nepietiek. Autobiogrāfiskums nav nekāds universāls garants, kas darbu automātiski padara par “labu” filmu vai grāmatu un ļauj aizsniegties līdz “universālajiem cilvēciskās esamības aspektiem”. Ja paskatāmies tādus piemērus kā Alfonso Kuarona Roma (2018) vai Keneta Branas pavisam svaigā Belfāsta / Belfast (2021), ir skaidrs – lai kaut ko iekustinātu nezināmā skatītāja X sirdī, šādās filmās ir jābūt kaut kam vairāk par personiskās pieredzes rekonstrukciju, jāpaceļas pāri tīri privātā ierobežotībai un neobjektivitātei. Un to droši vien iespējams panākt tikai ar to, šis stāsts tiek izstāstīts un ko tas vēlas izstāstīt.

Kadrs no filmas "Psihoze Stokholmā"

Psihoze Stokholmā un Čarterreiss ir profesionāli nevainojamas kamerstila filmas, kam nenoliedzami ir sava auditorija ar emocionālās iesaistes potenciālu. Tomēr manā skatījumā abi šie kinodarbi nespēj izkāpt katrs no savas šaurās pašpietiekamības nišas ­– Psihoze būtībā ir ļoti personisks, introverts terapijas seanss autores attiecībās ar savu māti, bet Čarterreiss ­– teorētiskas problēmas izvērsums praksē, ko atdzīvina izcils galvenās aktrises Anes Dālas Torpas tēlojums izmisušās mātes lomā.

Toties Mans nindzjas bērns par spīti sižetiskajai vienkāršībai, pat raupjumam un visnotaļ ekonomiskajam inscenējumam spēj pacelties pāri šīs netīrās istabas četrām sienām un nokļūt daudz plašākā, vispārinātākā telpā, sniedzot skatītājam emocionāli, vizuāli un intelektuāli vienotu kino baudījumu. Režisore Flike (kaut domāju, ka liels nopelns tur ir arī grafiskā romāna autores asprātīgajiem dialogiem) ar vieglumu vada skatītāju cauri savas varones, jaunās Rākelas nebūt ne tik vieglajām dzīves peripetijām, kas sākas, pēkšņi uzzinot, ka viņa ir jau sestajā grūtniecības mēnesī.

Drāma un komēdija šeit ir līdzsvarotās proporcijās, un līdz pašām filmas beigām nav nojaušams, kuru no visiem iespējamiem situācijas atrisinājumiem izvēlēsies filmas autori.

Arī ar to Mans nindzjas bērns atšķiras no pārējām divām filmām ­– tajās ir tikai drāma un nevienu mirkli nav šaubu, ka ar drāmu tas viss arī beigsies. Liekas, pārnopietnība un pašsvarīgums diemžēl ir visai izplatītas kaites starp mazpieredzējušiem režisoriem, liekot viņiem jebkuru nenopietnības drusciņu uztvert kā potenciālu apdraudējumu savai režisoriskajai autoritātei. Taču, kamēr nenotiek nekas kataklizmiski traģisks, dzīve nevar būt tikai drāma. Un patiess līdzpārdzīvojums dramatiskiem notikumiem jau rodas tikai kontrastā ar smieklīgo. Tāpēc, par spīti tam, ka Rākela varbūt pirmajā brīdī nešķiet īpaši saprātīga cilvēciska būtne un viņas dzīve ir visādā ziņā bezatbildīgs haoss, aktrises Kristīnes Kujatas Torpas skarbi tiešais un reizē atbruņojošais tēlojums liek ātri vien Rākelu iemīlēt ar visiem viņas trūkumiem un aizrautīgi sekot viņas pieaugšanai ­– gan ar asarām, gan smiekliem.

Kadrs no filmas "Mans nindzjas bērns"

Māte un bērns, protams, ir viena no lielajām tēmām mākslā, īpaši vizuālajā mākslā, jau gadsimtiem ilgi. Taču, tāpat kā visas citas tēmas, arī tā ir bijusi vīriešu interpretācijas pakļautībā, mētājoties kaut kur starp dievišķo un pasaulīgo. Pašu sieviešu skatījums uz šo tēmu neapšaubāmi ir daudz pietuvinātāks un skaudrāks, var teikt, ķermeniskāks un līdz ar to auditorijai labāk sajūtams.

Visas trīs šeit aprakstīto filmu režisores uzdrošinās runāt par pavisam parastu sieviešu emocionāliem satricinājumiem un būtiskām dzīves izvēlēm,

kas saistīti ar māti kā vienu no sievietes sociālajām lomām. Mātes jūtas pret savu bērnu droši vien ir spēcīgākā emocija, ko sievietei ir dots izjust, tas ir gluži vai fizioloģisks, dzīvniecisks instinkts. Tāpēc, lai cik arī “nepareizas” vai nekonvencionālas būtu šo varoņu rīcības un izvēles, nevienā brīdī nav jāšaubās, ka to motivācijas pamatā ir mīlestība.

Filma Čārterreiss skatāma Rīgas Starptautiskajā kino festivālā (Riga IFF) 16. oktobrī plkst. 16:00 - informācija ŠEIT.

Filma Psihoze Stokholmā skatāma Rīgas Starptautiskajā kino festivālā (Riga IFF) 23. oktobrī plkst. 13:30 - informācija ŠEIT.

Filma Mans nindzjas bērns skatāma Rīgas Starptautiskajā kino festivālā (Riga IFF) un tiešsaistē 23. oktobrī plkst. 15:30 - informācija ŠEIT.

Informācija par Ziemeļvalstu kino programmu NORDIC HIGHLIGHTS Rīgas Starptautiskajā kino festivālā ŠEIT.

Kadrs no filmas "Čārterreiss"

Foto no publicitātes materiāliem

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan