KINO Raksti

Kannas 2023 – skumju trīsstūris Franču Rivjērā

28.05.2023
Kannas 2023 – skumju trīsstūris Franču Rivjērā

Tad, kad Latvijā sāk ziedēt ceriņi, visa pasaules kinoindustrija traucas uz Kannām, Francijas piekrastes pilsētiņu Rivjērā, kur ik dienu uz ekrāna skatāma virkne pasaules pirmizrāžu. Šogad - īpaši pārliecinoša programma un lieli vārdi konkursos.

Šogad Kannu ierasti tirkīzzilo debesu vaigs bija apmācies, pirmajā festivāla nedēļā biznesa uzplaukumu piedzīvoja ielu tirgotāji, kas piedāvāja lietussargus, un vienīgā iespēja, kā saglabāt sausas kājas vai līdz vakaram izžāvēt jau samirkušos apavus, bija ieligzdošanās lielajā festivāla mājā, okeāna lainerim līdzīgajā Palais du Festival, dinamiski pārvietojoties starp kino dižgaru vārdos nosauktajām zālēm – Bunjuela, Bazēna, Debisī, Limjēru un Anjēzes Vardas zāli, pa ceļam ieskrienot preses telpā, kur plūda bezgalīgi melnas kafijas un dzirkstošu cukuroto dzērienu strauti.

Kannu galvenā konkursa žūriju šogad vadīja zviedru režisors Rūbens Estlunds, kura filma Skumju trīsstūris / The Triangle of Sadness pagājušogad ieguva festivāla galveno balvu, un starp šo filmu, kas radīja paneiropeisku sajūsmu, un ambiciozo festivālu var savilkt amizantas paralēles. Skumju trīsstūra darbības skatuve bija luksusa jahta, kuru vada ekscentrisks kapteinis, kam maza rūpe par kuģi un tā pasažieriem, galvenais – paša ideāli. Šāgada Kannās vispopulārākais audiovizuālais materiāls (30 tūkstoši skatījumu) atrodams ārpus festivāla programmas – videofiksācijā redzama direktora Tjerī Fremo saķeršanās ar policistiem par to, ka viņš braucis ar velosipēdu pa ietvi –, bet lielākos iebildumus medijos un sociālajās tērzētavās Fremo saņēmis par virspusēju komunikāciju ar režisoriem un apšaubāmu filmu izvēli konkursam un atklāšanas vakaram, visu aizēnojot vēlmei panākt biezu lielo vārdu koncentrāciju programmā.

Pavēršot skatienu prom no daudzmiljonu jahtām un palmām, kas apvītas ar košu eglīšu lampiņu virtenēm, no slavas putekļu kārajiem pūļiem pie leģendāro Kruazetes bulvāra viesnīcu ieejām, šogad atklājās pārliecinoša kino programma – ar retiem iekritieniem pārmērīgā postkoloniālajā sentimentā un atražotā, drošā filmveides teritorijā. Lielākie un pārliecinošākie kino atklājumi skatītāju gaidīja, vadoties pēc senās patiesības –  atbrīvojoties no ekspektācijām un apbruņojoties ar imunitāti pret acīmredzamo un pasaulslaveno. Tas gan nebūt nebija viegls uzdevums, kad konkursa programmā satiekas Hirokazu Kore-eda, Nuri Bilge Džeilans, Džonatans Gleizers, Tods Heinss, Aki Kaurismeki, Džesika Hausnere, Vess Andersons, Marko Bellokio, Nanni Moreti, Vims Venderss, Katrīna Breijā, Alise Rorvahere un Kens Loučs, bet tiem iepretī nesamērīgos svaru kausos tikai pāris starptautiskajā festivālu apritē retāk dzirdamu vārdu un debitantu. Laikmetīgā kino klasiķi gan lielākoties nelika vilties – ja par vilšanos neuzskatām bezpiepūles žonglēšanu ar aprobētiem mākslinieciskajiem paņēmieniem.

Velkot lielās līnijas, divas paralēles, kas saskatāmas šī gada Kannu programmā, bija vēlme noslēgt rēķinus ar pagātni un spēcīgi sieviešu stāsti –

tēmas, kuras saviesīgās sarunās latviešu kinoveidotājiem labpatīk apzīmēt kā “konjunktūras kino”. Cerot, ka šis vīruss ar laiku izskalosies no mūsu okupācijas pēctraumas nīgruma novārdzinātajiem organismiem, kam raksturīga pretestība jebkam, kur var saskatīt sistēmiskumu un obligātumu, atļaušos norādīt, ka tieši uz šīm virslīnijām attiecināmās filmas pārstāvēja spēcīgākos kino piemērus festivālā.

Postkoloniālisma atmodinātās sirdsapziņas ēdas atbalsojās virknē filmu, no kurām visplakātiskākā bija krāšņa Āfrikas tuksneša pasaka Banel & Adama (rež. Ramata-Toulaye Sy). Mīlas stāstam iznīcinoša sausuma perioda vidū piemīt izmisuma garša, filmas varoņiem plosot sevi starp sapņiem un pienākumu. Pilnmetrāžas debija valdzināja ar saules nokaitētajām ainavām un krāsu un rakstu  izvirdumiem, vienlaikus nespējot tikt līdzi pārējo konkursa meistaru režijas enerģijai. Filmas izskaņā pie skatītāja nonāk didaktisks vēstījums, kas izskaidro filmas iekļaušanu Francijas vadošā festivāla programmā, – “Kādreiz mēs bijām karaļi, tagad – tikai miesa.”

Režisora un operatora Vorvika Torntona filma Jaunais zēns / A New Boy bija iekļauta Īpašā skatiena / Un Certain Regard konkursā, kur pulcēja lielu skaitu interesentu. Torntons ir plašāk pazīstams ar savām filmām Sweet Country (2017) un debijas filmu Samson and Delilah, kas 2009. gadā Kannās saņēma Caméra d’Or, balvu par labāko operatora darbu.  Jaunā zēna vēstījums ir ārkārtīgi mulsinošs – Austrālijas tuksnesī tiek sagūstīts deviņus gadus vecs pirmiedzīvotāju zēns, viņu aizved uz bāreņu patversmi klosterī, nododot gādīgās māsas Eilīnas (Keita Blānšeta) rokās. Scenārijs, kuru Torntons uzrakstījis jau pirms astoņpadsmit gadiem, vērpjas ap jautājumu, vai divas atšķirīgas garīguma izpratnes jelkad spēs atrast izlīgumu.
Stāsts par baskāji zēnu, kuram piemīt īpašas dziedinošas spējas, kas biedē mazo kristiešu komūnu, un alkoholiķi mūķeni, kas apšauba savas ticības spēku, ir skumdinoši tālu no oriģinalitātes. Vorviks ir patiesi meistarīgs operators, pārzinot un prasmīgi ieguldot Austrālijas vesternu estētiku traumatiskā pieaugšanas stāstā, bet galaiznākums drīzāk iederētos Disneja filmu saimē, nevis Kannu konkursā.

Kadrs no filmas "Jaunais zēns / A New Boy"

Pārliecinoša atgriešanās Kannu festivālā izvērtusies čīliešu režisoram Felipem Galvesam – saņēmis balvu par labāko īsfilmu (Rapaz, 2018), tagad viņš ar filmu Kolonizatori / Los Colonos debitē pilnmetrāžā. Filmas uzņemšanai gatavojoties, Galvess rūpīgi pārskatījis kanoniskākos Amerikas vesternus, lai šai kolonizācijas propagandai radītu pretindi uz ekrāna. Filmas sinopse skan kā sākums anekdotei – čīlietis Segundo dodas uz dienvidiem ekspedīcijā, kuru vada anglis Maklenans, bijušais būru kara kapteinis, un amerikāņu algotnis Bils, lai norobežotu spāņu zemes īpašniekam Hosē Menendesam piešķirtos laukus. Izteikti tumšais, intensīvais kadrs (operators Simone D'Arcangelo) ir kā piesūcināts asinīm, kuras aiz sevis atstāj šī slepkavu komanda. Kolonizatoru skaņu celiņš (komponists Harry Allouche) kā gotiska versija par spageti vesternu rotaļīgi pacilājošo skanējumu vēl vairāk akcentē niecīgo dzīvības vērtību Čīles pampās.

Filma, kas dalīta četrās novelēs ar ietilpīgiem virsrakstiem – Baltā dieva karalis, Pasaules malas, Puse balto asiņu, Sarkanā cūka –, izseko kolonizācijas procesam amplitūdā no genocīda īstenošanas līdz klusinātām politiķu sarunām pilsētas interjeros, septiņus gadus vēlāk plānojot jau rafinētāku pirmiedzīvotāju pakļaušanu, iznīcinot gan to ķermeņus, gan mentalitāti. Filmas izskaņā varas funkcionārs organizē inscenētu pirmiedzīvotāju pāra tējas dzeršanas ainu pie trūcīgas būdiņas, lai to iemūžinātu kino hronikā. Kad sieviete atsakās piedalīties farsā, viņš uzdod brīdinošu jautājumu: “Vai tu gribi būt daļa no šīs nācijas?”  Intervijā Galvess stāsta, ka Čīles pirmiedzīvotāju mērķtiecīgā iznīcināšana joprojām nav minēta vēstures grāmatās, kur notikušais tiek aizplīvuroti saukts par tautas “izzušanu”.

Kadrs no filmas "Kolonizatori / Los Colonos"

Konkursa lielais notikums bezkompromisa kino kategorijā bija vēl viena filma par masu iznīcību – Džonatana Gleizera Intereses zona / The Zone of Interest. Filmas pamatā ir britu rakstnieka Mārtina Eimisa romāns, tikai Gleizers galvenajam varonim ir piešķīris atkailinošu konkrētību – reālas vēsturiskas personības uzvārdu. SS oficieris, Aušvices koncentrācijas nometnes komendants Rūdolfs Hoss (lomā Kristians Frīdels) ar savu sievu, aizņemoties preses konferencē dzirdēto apzīmējumu – “supernacisti” Hedvigu (Sandra Hillere) un pieciem bērniem mīt privātmājā, kuras dārzs burtiski robežojas ar nometnes žogu, apjoztu dzeloņdrātīm.

Gleizera filmu ciešās attiecības ar skaņu un mūziku ir labi pazīstamas kaut no viņa iepriekšējās filmas Under The Skin (2013), un sadarbība ar neatkārtojamo britu mūziķi Mica Levi arī jaunākajā filmā rezultējusies gandrīz ārpuszemes pieredzē. Filmas ievadā un izskaņā Levi mūzikai atvēlēta visa filmas telpa, ekrānam grimstot tumsā. Šo paņēmienu Gleizers skaidro kā nepieciešamo pārejas brīdi, lai skatītāji sagatavotos filmai, bet finālā – gluži pretēji – šis brīdis ir kā ūdens malks, kas skatītāju atved atpakaļ festivāla skudrupūžņa bezjūtīgajā realitātē. Filmas sākumā satraucošas vokāla partijas līdztekus skaņu kaskādēm un neskaidrai murdoņai rada pieaugošu nemiera izjūtu, pēc kuras ar izteiktu disonansi iecērt pirmais spējais, saules pielietais un bukoliskais kadrs ar Hosu ģimeni piknikā pie upes.

Kadrs no filmas "Intereses zona / The Zone of Interest"

Pretēji Galvesam, kurš Kolonizatoru vēstījumam izvēlējies brutālu, grafisku vardarbību, Gleizera filmā no tās nav ne miņas, vismaz ne kadrā. Ādu novelkošu, stindzinošu baiļu un vainas sajūtu pakausī rada neredzamais, vien dzirdamais – kā fona troksnis. Kamēr Hosa kundze mātei lepni izrāda savu sakņu dārziņu un dālijas, fonā dzirdami cilvēku kliedzieni, suņu rejas un nometnes uzraugu pavēles. Fonā ceļas dūmu stabi no krematorijas krāsnīm, dažubrīd piesārņojot upi, un Hosam, kurš ar bērniem devies laivu braucienā, nākas steigšus atgriezties mājās, lai cītīgi noberztu no bērniem nešķīstību, kas peldējusi pa ūdens virsu. Tas gan arī paliek vienīgais diskomforta mirklis mājas idilliskajā pasaulē, kur ik dienu piegādā skaistu apakšveļu, kažokus ar oderē iešūtām vērtslietām un kabatā palikušu lūpu krāsu, ko Hedviga mīļuprāt izmēģina pie spoguļa.

Apbrīnas vērts ir bijis arī tehnoloģiski izaicinošais filmēšanas process, piecas līdz desmit kino kameras iebūvējot Hosu mājas sienās, bet grupu, kas ar tām strādā attālināti, novietojot ēkas pagrabā. Tādējādi aktieri mājas interjerā bija vieni paši, panākot maksimālu aktierspēles tīrību, koncentrāciju un dabiskumu, turklāt izslēdzot jelkādus ierobežojumus kustībai kadrā. Gleizers preses konferencē visai ticami apgalvoja, ka nezina neko par 180 grādu likumu dialoga montāžai. Vai šis apgalvojums ir patiess, tas varbūt pat nav izšķiroši, tomēr viena no filmas unikālajām kinematogrāfiskajām vērtībām ir tieši paraug-āriešu kārtīgās un sterili tīrās ģimenes mājas interjera epizožu montāža, kas, brīvi pārkāpjot pastāvošās konvencijas, ir radījusi neticamu sajūtu – vienlaikus gan klātbūtne, gan atsvešinātība. Gleizera režija vēl nekad nav likusi vilties, un pat tad, kad šķiet, ka jau izsmelti visi iespējamie paņēmieni, kā filmā attēlot holokaustu, viņš atklājis jaunu, unikālu un caururbjošu veidu, lai, neekspluatējot upuru ciešanas, rosinātu domu procesu gan par notikumiem pirms vairāk nekā pusgadsimta, gan par to, kas norisinās šobrīd, ­– vēršot uzmanību uz ļaunuma domas mehānismiem, uz sakni, kas atrodas zem sazarojušā auga.

"Jaukie austrumi / Sweet East"

Ja Palais du Festival programmatiskais piedāvājums nogurdinājis, desmit minūšu gājienā pa Kruazeta bulvāri atrodami divi lielie ekrāni, kas savstarpēji sacenšas par kino talantu jaunatklājēja un autorkino svinētāja statusu. Kruazeta kinoteātrī mājo Quinzaine des cinéastes programmas filmas, savukārt pāris ēkas tālāk, Miramar zālē – Kritiķu nedēļas atradumi. Gandrīz visilgākās ovācijas Quinzaine programmā, atsākoties ar jaunu sparu pie katra vārda titros, pavadīja Šona Praisa Viljamsa filmu Jaukie austrumi / Sweet East. Viljamsa kontā ir 112 filmas kā operatoram un četras kā režisoram, arī savu jaunāko filmu viņš filmējis pats. Tādēļ Jaukie austrumi atrodas interesantā teritorijā starp pārliecinošu, vibrējoši laikmetīgu audiovizuālo kolāžu un naratīvu kino; vienlīdz liela vērība pievērsta gan filmas estētikai, gan stāstam. To gan daži prestiži kino atburtotāji norādījuši kā trūkumu, bet, ja stāsta verdzība nav jūsu primārā kino kvalitāte, Jaukie austrumi ir izcilākais ASV ne-pamatstraumes kino piemērs pēdējo gadu laikā, inteliģenta Amerikas sabiedrības kritika un viena no asprātīgākajām kino versijām par Alisi Aizspogulijā.

Vidusskolas ekskursijas laikā Liliāna (Talija Raidere) noklīst no grupas un negaidīti kļūst par apšaudes liecinieci kādā pagrīdes klubā. Platīnblonds svešinieks, rotāts ķēdēm un pīrsingiem, zina, kā izkļūt no telpas, un caur pazemes labirintiem viņi atkal nonāk ārpasaulē, jau kā sabiedrotie noslēpumainā apvienībā, kas, iespējams, dodas uz tuvcīņu ar skinhediem kādā autostāvvietā. Liliānas ceļā gadās vēl dažādas ekstrēmistu apvienības, pa kādam dīvainim profesoram, kura interešu lokā ir gan trampistu idejas, gan saldkaisles caurstrāvots celibāts, EDM mūzikas aizrauti islāmisti un neatkarīgā kino režisori. Skaistā un zinātkārā, ASV mietpilsoniskajā sabiedrībā neiederīgā Pandora lielām, naivām sapņotājas acīm veikli pārplūst no vienas identitātes citā, atstājot aiz sevis haosu un destrukciju. Šajā ceļa filmas apvalciņā teicami sadzīvo izmeklēts skaņu celiņš un kadra estētika, kurā satiekas deviņdesmito gadu mūzikas klipu, mājas video un mazbudžeta kino vizuālijas, kā arī Toda Solondza filmu diskomfortablā koķetērija ar morāles normām un “patīkamā” robežām.  

Kannu festivāla programmā Liliāna nav vienīgā varone, kas izaicina patriarhālās sabiedrības konstruktus. Tie, kam mīļā atmiņā palicis maģiskais reālisms brazīļu un alžīriešu režisora Karina Ainousa filmā Neredzamā dzīve / A Vida Invisível (2019), lielas cerības lika uz viņa pirmo filmu angļu valodā, Firebrand ar Alīsiju Vīkanderi un Džūdu Lovu titullomās. Krāšņi kostimētā drāma par Henrija VIII un viņa pēdējās sievas Katrīnas Parras abpusēji griezīgo laulību atbilst visiem lielā ekrāna kvalitātes kritērijiem un noteikti izklaidēs Džūdas Lova fanus, kas pirmo reizi savu elku ieraudzīs pūstoša, uzblīduša tirāna veidolā. Lai gan par galvas tiesu pārāka ir Īpašā skatiena konkursā iekļautā franču kostīmdrāma Rozālija / Rosalie (rež. Stefānija Di Džusto), kuras darbība norisinās deviņpadsmitā gadsimta izskaņā Francijā, tālu prom no karaliskā galma.

"Rozālija / Rosalie"

Kad nolaista bāra īpašnieks Ābels (Benuā Mažimels), bagātīgā pūra vilināts, piekrīt precēt meiteni, kuru nav redzējis, kāzu nakts viņu šokē. Apburošās līgavas (Nadja Tereškeviča) ķermeni klāj biezs un garš apmatojums, bet gludā un porcelāna bālumā pūderētā Rozālijas seja izrādās rūpīgi skūta. Viņa ik vakaru lūdzas laimi bārdainai dievfigūriņai krucifiksā, ko glabā zem spilvena, un ik dienu piedzīvo jaunu apkaunojumu no cieminiekiem, kam par spīti nolemj vairs necīnīties ar nevēlamo apmatojumu uz sejas. Neparastā augsnē un nevienkārši dzimst šīs filmas mīlasstāsts, kas vienlaikus ir arī lūgums pēc pieņemšanas un kluss prieks par mirkļiem, kurā Rozālijas neiederīgā veidola savdabīgais skaistums tiek tomēr saskatīts. Vēsturiskajā konkrētībā sakņotai tikpat stabili kā Firebrand, Rozālijai ir izdevies attālināties no plakātiska dekoratīvisma, vēstot pieklusināti, bet tādēļ ne mazāk pārliecinoši – par to liecināja filmas izskaņā unisonā šņukstošā Anjēzes Vardas zāles publika.  

Festivāla laikā, vēl tikai domājot par iespējamo balvu sadalījumu noslēgumā, likās, ka vērā jāņem žūrijas priekšsēdētāja Rūbena Estlunda padziļinātā interese par nelielām, slēgtām vai atvērtām kopienām un cilvēku uzvedību šādos ierobežotas telpas vai sabiedrības nosacījumos. Tādēļ ticama varbūtība bija Zelta palmas zara nonākšana pie austriešu režisores Džesikas Hausneres, kuras filma Club Zero ar Miu Vašikovsku titullomā gandrīz medicīniski precīzi preparē kādas dārgas privātskolas paspārnē izveidojušos slepeno klubu. Tā ideoloģijas pamatā ir augstāku ideālu sasniegšana, atsakoties no pārtikas uzņemšanas.
Šī prognoze nepiepildījās, tomēr cita gan –

Kannu žurnālistu vidē valdīja pārliecība, ka balvu sarakstā redzēsim somu autorkino klasiķa Aki Kaurismeki vārdu,

kura filma Kritušās lapas precīzi seko viņa iedibinātajai filmveides estētikai un stāsta pamatmodeļiem, priecējot rūdītos fanus un droši vien piepulcinot arī pa jaunam. Filmas vienmērīgi melanholisko noskaņu ik pa brīdim pārtrauc galvenās varones virtuves radio atskaņotās ziņas, kurās tiek vēstīts par asiņainākajiem brīžiem Krievijas uzbrukuma plosītajā Ukrainā. Kritušās lapas saņēma Žūrijas balvu.

Balvu par labāko scenāriju (Sakamoto Yuji) saņēma japāņu režisora Hirokazu Kore-edas filma Monstrs, kam Kannās tika piešķirta arī kvīru balva; stāsts sabalsojas ar beļģu režisora Lūkasa Donta filmu Tuvu / Close (2022), izsekojot divu zēnu draudzības dinamikai. Kore-eda pārtulkojis kinematogrāfiskos kodos Japānas izglītības sistēmas un tās darbinieku stingri reglamentētās uzvedības kļūmes mirkli. Viss savērpjas tumšā grīstē, kad aizdomās par vardarbību tiek turēts gan mazais Minato, gan viņa pasniedzējs.

"Monstrs / Monster"

Tikpat kā nebija šaubu, ka balvu par labāko aktierdarbu saņems Sandra Hillere, kas redzama ne vien Džonatana Gleizera filmā, bet arī Žustīnes Trijē Kritiena anatomijā / Anatomie d'une chute. Šīs filmas kontā jau pirms lielās apbalvošanas ceremonijas bija viena no aizkustinošākajām festivāla balvām – sīvā konkurencē ar rudo uzticīgā acu skatiena īpašnieci Almu no Kaurismeki filmas un kreisi noskaņoto jaukteni Marru Lolas lomā no Kena Louča filmas Vecais ozols par Palmu suni tika pasludināts borderkollijs Messi, Snūpa lomas tēlotājs Kritiena anatomijā. Režisore Žustīne Trijē stāsta, ka Messi ir patiešām bijis viens no aktieru ansambļa, nevis vienkārši dzīvnieks, kas skraidelē kadrā.

Tomēr kā labākā aktrise balvu saņēma Merve Dizdara, kas redzama Nuri Bilges Džeilana filmā About Dry Grasses, lai gan arī Sandrai Hillerei prieka un saviļņojuma mirkļi neizpalika – Džonatana Gleizera filma The Zone of Interest saņēma Grand Prix, kamēr Zelta palmas zars nonāca pie Žistīnes Trijē par Kritiena anatomiju. Šīs kamerdrāmas darbība notiek divās lokācijās. Viena no tām ir kalnu šalē, kur mīt jauna ģimene – rakstnieku pāris Semjuels (Semjuels Teiss) un Sandra (Sandra Hillere) ar dēlu, kurš zaudējis redzi –, un otra darbības vieta ir tiesas zāle, kurā tiek izskatīta apsūdzība Sandrai par iespējamo vīra slepkavību. Filma 151 minūtes garumā stingri notur skatītāju uzmanību, un tās centrā ir notikums, kuru mēs neredzam, – slepkavība vai pašnāvība. Intervijā Trijē stāsta, ka vēlējusies radīt filmu par to, kā tas ir – dzīvot kopā ar kādu –, kā atrast vienlīdzību attiecībās. Un par tiesas zāli, kurā mēs vairs nepiederam paši sev – jebkas no tā, kas kādreiz darīts un teikts, tiesas zālē iegūst pavisam citu mērogu un tiek izkropļots līdz nepazīšanai. Kritiena anatomija stindzina vienkāršos dialogos un bezkaislīgos kadros, režisore savu filmu redz kā tuvāku Bergmanam, nevis amerikāņu trillerim, un tam nevar nepiekrist.

Kadrs no Aki Kaurismeki filmas "Kritušās lapas / Fallen Leaves"

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan