KINO Raksti

Kino ir garu izsaukšana. Olivjē Asajass un „Irma Vep”

20.04.2023
Kino ir garu izsaukšana. Olivjē Asajass un „Irma Vep”

Režisors Olivjē Asajass platformas HBO paspārnē radījis seriālu „Irma Vep”, kas cieši saistīts gan ar viņa paša 1996. gada filmu, gan ar mēmā kino klasiku, Luija Feijada „Vampīriem” (1915), bet pāri visam – tas ir Asajasa viedoklis par šodienas kino problemātiku un vienlaikus kinovēstures cildinājums.

Olivjē Asajass (Olivier Assayas) ir izteikts autorkino režisors, tajā pašā laikā viņa autorībai bagātīgajā režisēto filmu klāstā nepiemīt viens izteikts rokraksts. Eiropas kino horizontā viņa vārds ir svarīgs vismaz kopš 90. gadu vidus, bet plašas skatītāju masas viņš sasniedza ar savu miniseriālu Karloss / Carlos (2010) un palika uzmanības lokā, nofilmējot Krēslas sāgu zvaigzni Kristenu Stjuarti divos mistikas un melanholijas caurstrāvotos stāstos – Clouds of Sils Maria (2014) un Personal Shopper (2016). Asajass ir veidojis gan lielbudžeta žanra darbus, gan romantiskas melodrāmas, gan samērā radikālu kino, kur naratīvs ir knapi nojaušams. Franču scenārists un prestižās La Femis skolas pasniedzējs Žaks Akšoti raksturojis Asajasu kā visnefranciskāko Francijas režisoru – lai gan viņa kamerdrāma Vasaras stundas / L'heure d'été (2008) rada tieši pretēju sajūtu un atsauc atmiņā labākos Bertrāna Tavernjē darbus, bet ar filmu Augusta beigas, septembra sākums / Fin août, début septembre (1998) Asajass izcili ierakstās gadsimta mijas franču intelektuāli romantiskā kino ainavā.

Olivjē Asajass, līdzīgi kā viņa vienaudzis Žaks Odijārs, nāk no scenārista ģimenes un, līdzīgi kā viņa leģendārie tautieši, franču jaunā viļņa jeb Nouvelle Vague aizsācēji, ienāca kinematogrāfijā no kritikas lauciņa. Asajass, tieši tāpat kā Godārs, Trifo un Romērs, sākotnēji rakstīja prestižajā izdevumā Cahiers du Cinema. Pēc piecus gadus ilgas kinokritiķa karjeras 1986. gadā viņš ķērās pie kinorežijas, bet analītiskais kritiķa nervs neatrofējās.

Asajasa dvēselē, tāpat kā Cahiers du Cinema vīros, ir zināma revolucionāra šķautne.

Laikam jau cilvēks nevar izbēgt no laikmeta, kas viņu audzinājis. Bertrāna Tavernjē filmā Atvaļinājuma nedēļa / Une semaine de vacance (1980) galvenajai varonei skolotājai kāda nepaklausīga skolnieka tēvs saka: “Mūsu laiku bērni vairs nav savu vecāku atvases, bet laikmeta bērni.” Asajass bija tīnis studentu nemieru laikā 1968. gada maijā Parīzē, viņš uzauga ar šo dumpinieciskumu, to paužot uz ekrāna divās ievērības cienīgās pieaugšanas filmās – Aukstais ūdens / L’eau froid (1994) un Pēc maija / Apres mai / Something in the Air (2012). Veselās divās filmās viņš atgriežas pie savas jaunības notikumiem, un līdzīgi notiek arī filmas un seriāla Irma Vepa / Irma Vep gadījumā.

Seanss Parīzes Sinematēkā ar režisora Olivjē Asajasa piedalīšanos. Foto: Jānis Ābele

Pērnā gada 10. un 11. decembrī franču sinematēkā Parīzē / Cinémathèque Française notika Olivjē Asajasa sarakstītā un režisētā seriāla Irma Vep seansi. Darbs tapis seriālu milža HBO paspārnē, titullomā aicināta Holivudas zvaigzne Alīsija Vīkandere, kura plecu pie pleca ar Eiropas ārthausa slavenībām, uz ekrāna jaucoties franču un angļu valodai, atveido amerikāņu popkorna kino zvaigzni, kura ierodas Eiropā mainīt savu karjeras (un arī privātās dzīves) azimutu. Teorētiski Irma Vep var izskatīties kā autora pārdošanās, it sevišķi pēc viņa iepriekšējās, karjerā vājākās filmas Lapseņu tīkls / Wasp Network (2019); Asajass HBO seriāla formātam pielāgojis savu semiotiski un idejiski blīvo, mazliet pat eksperimentālo 1996. gada filmu Irma Vep. Tomēr saknes Asajasa jaunākajam mazo un lielo ekrānu piedzīvojumam meklējamas dziļāk.

Seriālu, kuru jau biju noskatījies uzreiz pēc tā iznākšanas (Latvijā tas pieejams platformās TET Tv+ un LMT Straume), devos ieraudzīt vēlreiz, galvenokārt paša Asajasa klātbūtnes vilināts. TV seriālu rādīšana uz lielā ekrāna kino gurmānu templī – Parīzes sinematēkā – pats par sevi ir gana rets notikums. Taisnības labad jāsaka – Asajass ir biežs sinematēkas viesis, reizumis viņš sniedz ievadlekcijas vai vada sarunas ar publiku pirms un pēc citu autoru filmām. Viņš ir aktīvs Āzijas kino (sevišķi Taivānas) vēstnieks Eiropā (piedalījies arī filmā Flowers of Taipei: Taiwan New Cinema, 2014), ir arī gan pats rakstījis, gan piedalījies vairāku kolektīvo grāmatu tapšanā. Viņa interešu un pārdomu loks ir plašs, sākot no Keneta Engera līdz zelta klasiķim Ingmāram Bergmanam; nav grūti saskatīt Asajasa prototipu režisores un viņa ilggadīgās dzīvesbiedres Mias Hansenas Lēves romantiskajā drāmā Bergmana sala / Bergman Island (2021).

Neraugoties uz visu iepriekšminēto, platformu producēta seriāla kinoseanss sinematēkā noteikti nav ikdienišķs notikums, tomēr tam varētu minēt vairākus iemeslus. Pirmkārt, neatkarīgi no formāta Irma Vep ir nozīmīga franču režisora autordarbs. Otrkārt, seriāls reflektē par pašu kino, un

es, aci nepamirkšķinot, esmu gatavs apgalvot, ka Irma Vep ir labākā komiskā filma par kino uzņemšanas laukumu kopš Trifo Amerikāņu nakts / La nuit américaine (1973).

Jā, tikko nodēvēju Asajasa TV darbu par filmu, bet seanss sinematēkā, manuprāt, dod kaut nelielas tiesības tādam apzīmējumam.

Treškārt un galvenokārt, seriāla Irma Vep saknes iestiepjas dziļi kinovēsturē. Tas ir rimeiks paša Asajasa 1996. gada filmai ar tādu pašu nosaukumu, savukārt šī filma (līdz ar to arī seriāls) vēsta par to, kā tiek uzņemts mītiem apvītās Luija Feijada (Louis Feuillade) daudzdaļu filmas (jeb agrīnā seriāla) Vampīri / Les vampires (1915) rimeiks. Pirmajos Vampīros galveno lomu atveidoja, iespējams, pirmā kino femme fatale Musidora; par spīti teju aizvēsturiskajai izcelsmei un septiņu stundu un vienas minūtes garumam Vampīri vēl aizvien ir aizraujoši savā naivajā šarmā un žanriskajā rotaļīgumā. Tas ir žanra kino darbs, pirms vispār kāds vēl īsti sāka teoretizēt par žanra kino noteikumiem un robežām.

Musidora kā Irma Vep Luija Feijada filmā "Vampīri" (1915)

Ceturtkārt, seriāla centrālais varonis Renē Vidals, ekscentrisks un visu iespējamo psiholoģisko kompleksu plosīts režisors, pats kādā no dialogiem seriāla sākumā pikti saka – viņš netaisot nekādu seriālu, bet gan filmu astoņās daļās (atsauce uz paša HBO seriāla formu). Ņemot vērā, ka paralēles starp Vidala tēlu un pašu Asajasu ir vairāk kā nepārprotamas, varam atļauties secināt, ka arī pats Asajass šo darbu vairāk uztver kā filmu, nevis seriālu.

Režisors, piesakot savu filmu sinematēkā, uzsver, ka ar šādu seriāla versiju viņš atgriežas tuvāk Feijadam, nekā savā 1996. gada filmā, – tieši komerciālā seriāla formāts stāstam par Irmu Vepu (tā dēvē 1915. gada Vampīru galveno ļaundari, ko atveido Musidora) ir autentiskāks, kaut vai struktūrā un hronometrāžas ziņā. Jaunais seriāls ir režisora atzīšanās mīlestībā Feijadam un ne tikai viņam – seriālu caurstrāvo kinovēstures cildinājums. Režisora lomas atveidotājs Vensāns Makaņs (Vincent Macaigne), piesakot seriālu, uzsver – lai gan tajā darbība risinās šodien, Asajass uztur spēcīgu saikni ar kinovēsturi un padara dzīvu Musidoru.

Vinsents Makaņs Luija Feijada lomā seriālā "Irma Vep". Foto: Carole Bethuel/HBO

Velkot paralēles starp kino un citu vizuālās mākslas veidu – glezniecību –, gribu uzsvērt: “Visas lielās mākslas revolūcijas pilnīgi sakrīt laika ziņā ar lielajām revolūcijām politikā. […] Līdz ar 1789. g. revolūciju klasicisms gūst noteicošu lomu visās mākslas nozarēs. 1830. g. revolūcijas uzvara pašķir ceļu reālismam, beidzot 1871. g. revolūcija sakrīt ar impresionisma uzvaras gājiena sākumu. Būtu pavisam maldīgi iedomāties, ka tā ir nejauša sakrišana. Tikpat kā šo politisko revolūciju cēloņi nebija nejaušas dabas, tāpat arī šīm mākslas revolūcijām bija pilnīgi noteikti, determinējoši cēloņi, kuri idejiskā ziņā korespondēja ar attiecīgo laikmetu ideoloģijas maiņām.”[1] Tieši politiskas un kino revolūcijas epicentrā (gan laika, gan telpas ziņā) uzauga 1955. gadā dzimušais Asajass.

Kopš 2020. gada pasaule šūpojas aizvien pamatīgāk, un vēsture mums rāda, ka liela šūpošanās reti paliek bez lielām pārmaiņām. Pašā kovida izolācijas apogejā 2020. gadā Asajasa pārdomas par kino šābrīža situāciju sakustināja kinodomātāju pasauli; savā rakstā Asajass kritizē to, kas šķiet teju obligāts katram šodienas kinematogrāfistam. Viņš asi vēršas pret sinefiliju, kuras neapšaubāms adepts ir viņš pats: “Tas, kur es vēlos nonākt, ir mirklis, kad dzīva teorija pārtop mirušā ideoloģijā. (..) Sinefilija ir izšķīdusi dažādos antagoniskos grupējumos, kur katrs pulcējies ap kādu vienu dižās pagātnes fragmentu, nonākot līdz pakāpei, kur šī pagātnes dižuma simboliskā jēga tiek nodeldēta.” Viņš arī aktīvi kritizē šābrīža Eiropas mākslas kino (kura sastāvdaļa ir arī viņš pats) uzņemto virzienu, kad kino darbi bieži kļūst par socioloģiskiem pētījumiem:

“Es vienmēr esmu bijis pārliecināts, ka kino un mākslas loma ir izvaicāt sabiedrību, un pilnīgi noteikti ne otrādi.

It sevišķi ne cenzējošā tonī, kas vienmēr vairāk ir totalitāru režīmu instrumentārijs.” Režisors vēršas arī pret straumēšanas platformām (kurās arī viņa darbi ir ievietoti), jo tās padara kino vienkārši par preci.

Ar šiem izteikumiem Asajass drīzāk apstiprina to, kas ilgstoši bijis saredzams kino aktualitātēs kopumā, – stāsta sociālā aktualitāte bieži prevalē pār mākslinieciskām kvalitātēm, nerunājot pat par novatoriskumu. Festivāli un mākslas kino producējošas studijas savas intereses un virzienus definē kā “arthouse – mainstream”. Grūti aptvert tādu klasifikāciju, kas kļuvusi gandrīz par normu, – vai tad jau savā būtībā šie abi jēdzieni neveido oksimoronu?

2020. gada Asajasa pārdomas rada sajūtu, ka kopā ar pārmaiņām pasaulē jāmainās ir arī kino. Un tieši šajās analītiskajās pārdomās arī slēpjas pati interesantākā sasaiste ar Asajasa autorībā veidoto HBO seriālu. Ar ekrāna varoņu starpniecību režisors mums komēdijas mērcē pauž tos pašus uzskatus, ko savās pārdomās par kino šābrīža stāvokli, tāpēc Irma Vep ir ne tikai augstvērtīga komēdija par kino veidošanas aizkulišu absurdu un skumjām.

Par īpašu atslēgas tēlu seriālā kļūst vācu aktiera Larsa Eidingera atveidotais gandrīz ārprātīgais Gotfrīds. Eidingers tēlo aktieri, kurš ir nevaldāms, atkarīgs no narkotikām, politnekorekts izvirtulis. Gotfrīda atvadu ballītē septītās sērijas vidusdaļā viņš šļakstās ar alkoholu, gāž apkārt galdus un, balansējot uz krēsla, sauc: “Kur ir piedzīvojumu gars? Kur ir haoss? Es cenšos saglabāt šo neprātu, kļūstot par skabargu pakaļā. Industrializācija ir pārņēmusi kino. Juristi, liela nauda, franšīzes, platformas un kas tik vēl ne. Bet neatkarīgais kino (angliski indie films) nav labāks. Tas moralizē, līdz sametas nelaba dūša. Agrāk kino bija sliktajiem puišiem un meitenēm kā Musidora, kā rokenrols senāk. Lai dzīvo haoss!” Tieši to ar Gotfrīda vārdiem Asajass cenšas pateikt ērtajos dīvānos sēdošajiem HBO satura abonentiem. Īstam kino nav nekāda sakara ar visām birokrātiskajām muļķībām.

Larss Eidingers Gotfrīda lomā. Foto: Carole Bethuel/HBO

Tomēr ne jau intelektuālas atziņas padara Irmu Vep par kino notikumu (lai gan arī nosaukums Irma Vep ir vēl viena intelektuāla rotaļa – tā dēvē Musidoras atveidoto tēlu 1915. gada darbā Vampīri / Les Vampires, un viņas tēla vārds ir anagramma no šī nosaukuma. Savukārt Vīkanderes atveidoto varoni seriālā sauc Mira, tā ir anagramma no vārda Irma). Arī ne tas, ka komiska seriāla formā plašai mērķauditorijai Asajass ir radījis rimeiku savam iepriekšminētajam rakstam. Komiskais Irma Vep sižets kļūst par kinematogrāfisku meta-līmeņu rēbusu, atspoguļojot cita seriāla uzņemšanas gaitu, kas ir rimeiks 1915. gada seriālam, bet pašam Asajasam šis seriāls ir rimeiks viņa filmai.

Jā, var apjukt. Arī uz ekrāna bez liekas kautrēšanās mijas un jaucas visu trīs laikmetu attēli 4–5 līmeņos, un tas viss kopā pārtop teju metafiziskā komēdijā, kura mums cenšas atgādināt, ka kino savā dziļākajā būtībā drīzāk ir melnā maģija, nevis projektu rakstīšanas disciplīna vai politkorektuma rupors. Tā paša Parīzes seansa ievadā režisora asistentes lomas atveidotāja Nora Hamzavi uzsver, ka Asajasa darbos savijas kopā laikmetīgais, metafiziskais un mūžīgais.

Vinsents Makaņs seriālā tēlo režisoru Renē Vidalu, kura tēlā saskatāmas paralēles ar pašu Olivjē Asajasu. Foto: Carole Bethuel/HBO

Gotfrīda mežonīgo vārdu iedvesmots, likšu punktu teorētiskajiem pārspriedumiem.  Ne velti kādreiz pats jau studiju ceļā izlēmu neturpināt nodoties teorētiskām disciplīnām, tā vietā pievēršoties praktiskākām (tobrīd vēl nenojaušot, ka šī praktiskā disciplīna beigu beigās izvērtīsies bezgalīgos projektu un pieteikumu rakstīšanas vingrinājumos, lai nodrošinātu dienišķo maizi un vīnu, un tikai pa retam sniedzot šķietamo sapņu piepildījumu – iespēju uzņemt kustīgus kadrus salā, tveicē, lietū, bieži vien dīvainos laiktelpas punktos).

Asajass, līdzīgi kā Godārs, ir intelektuāls revolucionārs, tomēr, atskaitot dažus atsevišķus darbus, Asajass nepazūd formalitātē. Viņš vienmēr saglabā pieklusinātu emocionalitāti pat tad, ja izejas punkts emocijām ir intelektuālas pārdomas, kā tas jaušams Irma Vep sasaistē ar 2020. gada apceri. Intelektualitāte tiek līdzsvarota ar emocionalitāti un pat personiskumu.

Varbūt tieši Asajasa personā mēs sastopamies ar apliecinājumu, ka intelekts nav emociju antagonists, jo autors bez liekas kautrības Irmā Vep ielicis daudz autobiogrāfiskā. Režisora lomas atveidotājs Vensāns Makaņs sinematēkas prezentācijā atzinās, ka savam tēlam kopējis Asajasa runas veidu (dzirdot to klātienē, jāatzīst, ka ir izdevies), turklāt uz ekrāna šis personāžs atzīstas, ka vēl aizvien mīl savu bijušo sievu, kura spēlējusi viņa iepriekšējā Irma Vep versijā. Tajā brīdī redzam uz ekrāna kadrus no 1996. gada filmas ar Megiju Čengu, Asajasa bijušo sievu un 1996. gada filmas galvenās lomas atveidotāju.

Megija Čenga filmā "Irma Vep" (1996)

Palēnām seriālā kadru iestarpinājumi pārvērtīsies spokos, realitāte pamazām sadrups. Arī Vīkanderes varone kādā dialogā piebildīs, ka viņa galu galā nav nekāda amerikāniete, bet zviedriete, kas viņai jau gandrīz piemirsies.

Ar šiem daudzajiem teikumiem mēģināju summēt ne tikai Irmas Vep vēstījumu, bet visu Asajasa filmogrāfiju kopumā. Lai nu kas viņš būtu, tikai ne sociologs, drīzāk melnās maģijas burvis un spiritists. Jo kino ir garu izsaukšana. Seriālā Irma Vep viņš mums ļauj uz mirkli ielūkoties šīs okultās prakses (sauktas par kino) virtuvē.

Kadrs no Luija Feijada filmas "Vampīri" (1915)

Publicitātes foto no HBO

Atsauces:

1. Kr. un Ģ. Eliasi “Franču jaunlaiku glezniecība”, Mākslas apgādniecība, 1941. 

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan