KINO Raksti

“Alkarrasa” ar Berlināles Zelta lāci

20.05.2023
“Alkarrasa” ar Berlināles Zelta lāci

Apmēram filmas vidū es sev uzdodu jautājumu – kāpēc režisores Karlas Simonas filma "Alkarrasa / Alcarras" ieguva Berlināles galveno balvu?

Katalonijā dzīvo ģimene, kas audzē persikus. Rit ražas novākšanas laiks, un procesā tiek iesaistīti visi – vectēvs Rohelio, vecāka sieviete, kuru visi sauc par tanti, Kime un Doloresa, un viņu trīs bērni. Viņi ir saulē iedeguši, dažreiz liekas bezrūpīgi, lai gan ir fermas darbu nodzīti un negaidītu sarežģījumu emocionālā jūgā. Lai kādas būtu filmas drāmas, tās rit pieklusinātā tonī, kā caur ekrānu gandrīz vai sajūtamais siltais dienvidu vējš, kas tīkami čabina koku lapotnes un glāsta seju.

Apmēram filmas vidū es sev uzdodu jautājumu – kāpēc šī filma ieguva Berlināles galveno balvu? Atbildei rodas vairāki varianti. Vispirms – ģimeniskums; tieši ģimene un ģimeniskas vērtības ir filmas pamatu pamats. Lielajā mājā vienkopus dzīvo trīs paaudzes – visai tipiski spāņu ģimenei, bet nu jau reti sastopams modelis citur Rietumu pasaulē. Viņus regulāri apciemo arī Kimes māsas ar ģimenēm, visi strādā kopā, palīdz un iesaistās ražas vākšanā, augļu gatavošanā, kopīgi sēžas pie liela saimes galda, kur dienvidnieku priekā mielojas, sarunājas un arī strīdas.

Otrs skaidrojums, šķiet, slēpjas filmas vienkāršībā. Lai gan sižetā paralēli norit vairākas drāmas, filma tik un tā ir viengabalaina. Pirmos pārdzīvojumus izraisa fakts, ka vectēvs Rohelio ar kaimiņu, persiku lauka īpašnieku, bija gan vienojies, ka ģimene šo zemi var izmantot augļu audzēšanai, tikai vienošanās noslēgta godavīriem raksturīgajā formā “vīrs un vārds”, bez parakstītiem dokumentiem – visai raksturīgi vecākai paaudzei, kam arī mutiska vienošanās bija pienācīgs dokuments. Taču īpašnieka dēls pēc tēva nāves pieprasa zemi atdot, atļauj tikai novākt pēdējo sezonas ražu, bet pēc tam laukus izmantos, lai tur uzstādītu saules paneļus.

No šī pavērsiena atšķetinās otra filmas drāma – attiecības, kurās sākas spriedze un sarežģījumi, kad atklājas, kādas pārmaiņas draud ģimenei. Vispirms pārmetumi vectēvam, ka viņš nav parakstījis dokumentu, tad sākas nesaskaņas, vai piekrist piedāvājumam. Zemes saimnieks apgalvo – pie viņa būtu jāstrādā mazāk, bet pelnītu vairāk, nekā audzējot persikus, taču Kime ir principiāls un negrasās piekāpties, lai ko tas no viņa prasītu. Viņš savā protestā iet pat tik tālu, ka noņem mazu saules paneli, kas darbojās pie kūts, nodrošinot tajā gaismu. Tikmēr māsas vīrs aiziet strādāt ar saules paneļiem, un tas atspoguļojas ģimenes attiecībās – māsa pie viņiem vairs nebrauc, jo Kime ir izrādījis, ka to nevēlas, neved ciemos dvīņu puikas, ar kuriem tik ļoti ieradusi kopā spēlēties Kimes un Doloresas jaunākā meita Īrisa.

Vienkāršība vērojama arī filmas uzbūvē, kas lineāri sasniedz kulmināciju. Filma iesākas, kad ģimene uzzina jaunumus, bet finālā vispirms pēc skaņas nojaušams, ka tiek izrakti pirmie persiku koki, tad tas tiek atklāts arī vizuāli. Par šī kadra vajadzību varētu pastrīdēties, jo līdz ar skaņu un personāžu sejas izteiksmēm viss tāpat saprotams – kaut kas ir beidzies. Vai ģimene būs sagrauta? Vai tomēr izķepurosies, atrodot citu veidu, kā nopelnīt? Vai pieņems piedāvājumu strādāt ar saules paneļiem?

Viens no filmas centrālajiem jautājumiem ir – vai mēs protam pielāgoties, pieņemt pārmaiņas, rodot risinājumu. Kime laikam jau neprot. Lepnums neļauj iesaistīties saules paneļu darbā, bet pārmaiņas beidz viņu nost – gan emocionāli, jo jādomā, ko iesākt, gan fiziski, jo, atlaižot daļu darbinieku, pašam jāstrādā vairāk, un vienā brīdī viņš guļ gultā ar „salauztu” muguru. Filma liek jautāt, vai principi ir svarīgāki par kopējo labumu, cik daudz mūsdienu pasaulē ir taisnīguma un kas vispār ir taisnīgums? Ja mēs jūtam līdzi mazam lauksaimniekam, ar taisnīgumu mēs saprotam iespēju viņam turpināt ierasto darbu – persiku audzēšanu –, jo to viņš prot un acīmredzami arī mīl darīt. Ja taisnīgums ir brīva tirgus ekonomika, tad Kimem šajā kontekstā ir grūti izdzīvot.

Trešais iemesls, kāpēc Alkarrasa, manuprāt, ieguva festivāla galveno balvu, ir ticamība.

Filmas norises un tēli absolūti pārliecina, darbība dažkārt norit turpat vai dokumentālās noskaņās – piemēram, persiku audzētāju streiks, ar traktoriem dodoties ielās un pieprasot godīgu samaksu. Vai arī – kāda roka noņem vienu persiku un ieliek spainī, tad otru, trešo, ceturto; dažos filmas kadros var gandrīz skaitīt līdzi novākto augļu ražu.

Pārliecinošs sižeta rakurss ir pārmaiņas vispār, ar ko saskaras šie mazie lauksaimnieki – modernizācija un novitātes izskauž tradīcijas. Pieņemsim, ka saules paneļi ir ne tikai ienesīgāks bizness, bet arī zaļā enerģija, tāpēc kopumā atbalstāma darbība, taču fakts, ka lielveikali iznīcina mazo saimniecību darbu, spējot nodrošināt lētākas cenas, gan neraisa simpātijas. Protams, cits jautājums ir, vai lielveikala cenu atšķirību var salīdzināt ar kvalitāti, ko nodrošina mazā uzņēmēja vietējais lolojums.

Tas, ka daļa filmas varoņu pārmaiņas uztver grūtāk, saistāms arī ar visā pasaulē novērojamu parādību – attālākās un mazākās vietās un nostūros pārmaiņas ienāk lēnāk, tāpēc turieniešiem tas ir vēl lielāks šoks. Līdzšinējais darbs, lai arī grūts, tomēr jau kļuvis par tradīciju, par ko vairāk, nekā darbu, – tajā iesaistīta visa ģimene, darbs ir kopīgs rūpals, kura augļus bauda arī visi kopā.

Ticamību veicina arī filmas notikumu ikdienišķums – vectēvs dodas uz kafejnīcu, lai ar draugiem pie kafijas uzspēlētu kārtis un izrunātu jaunumus; mazpilsētas sadzīve; svētki ar amatierkolektīvu uzstāšanos; daudzas ainas risinās bez dialogiem. Kāds atsvaidzinošs kadrs, no nekurienes ielikta aina, kam it kā nav nekādas saiknes ar filmā notiekošo, – piemēram, baznīcas kora mēģinājums un smieklīgie dziesmas vārdi “…tavam tētim nav deguna, tavai mammai ir īss deguns, bet tavam jaunākajam brālim ir žurkas deguns. Tavs tētis gatavo pusdienas, tava mamma mazgā traukus, bet tavs jaunākais brālis griež dārzeņus…”

Vai filmā ir galvenais tēls, vai iezīmējas kāds, kam gribētos just līdzi vairāk? Visvienkāršāk būtu teikt, ka tas ir Kime, mazas fermas īpašnieks, kuram jācīnās ar modernizācijas un globalizācijas tuvošanos, tomēr – vai būdams nepiekāpīgs un neelastīgs, viņš izraisa lielākās simpātijas? Varbūt tā ir Kimes sieva, kas klusībā nes savu ģimenes rūpju nastu un gādā par visu labsajūtu, retu reizi izmetot kādu sakrājušos sāpi. Varbūt tas ir Kimes un Doloresas vecākais dēls Rodžers, kura vēlmes atšķiras no tēva iecerēm; viņš ir tuvāks tēvocim, nevis paša tēvam, un šķietami labi jūtas, plūstot līdzi pārējiem. Bet varbūt tā ir vidējā meita Mariona ar savām pusaudžu raizēm? Filmā, starp citu, ļoti skaisti izspēlēti ar dažādiem vecumposmiem saistītie pārdzīvojumi, īpaši Marionas uztraukumi. Viņa ir vidējais bērns, viņa ir tīne, viņai jāpalīdz saimniecības darbos, bet viņa grib arī satikties ar draudzenēm, lai gatavotos dejas uzvedumam pilsētas svētkos... Jauki vērot ir arī pastarīti Īrisu, kuru filmā redzam nu jau reti vērojamās ainās – bērni laiku pavada, rotaļājoties ārā, un spēle var sākties visur – vecā automašīnā, alā, laukos un, galvenais, vienkāršībā un draudzībā.

Ja man kaut daļēji ir taisnība un filma Alkarrasa plūca zelta laurus manis iztirzāto iemeslu dēļ, tad jādomā, ka pasaule tiešām vēlas atgriezties tādā dzīvē, kur ir vairāk vērtību, cilvēcības un vienkāršības; kur labklājību nemēra mantā, bet attiecībās un attieksmē; kur ģimene ir spēks. Tomēr nedrīkst arī aizmirst vajadzību turēt atvērtu prātu un mācīties pielāgoties, jo nekas nestāv un nevar palikt uz vietas.

Filmas publicitātes foto – © Lluís Tudela

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan