Staņislava Tokalova dokumentālā filma “Viss būs labi” nesaudzīgi atklāj, kā ideoloģija pārņem konkrēta cilvēka prātu, un liek brīnīties par filmas nosaukumā ietverto optimismu.
Kognitīvā disonanse – tā varētu kodolīgi raksturot iespaidu, ko uz mani atstājusi Staņislava Tokalova filma. Skatoties to vairāk nekā gadu pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, es ar jūtamu diskomfortu konstatēju sevī divas pretrunīgas emocijas – vēlmi līdzpārdzīvot filmas galvenajai varonei, režisora mammai Irinai, un vienlaikus nosodīt atbalstu, ko viņa gadu garumā spītīgi izrāda Krievijas televīzijas raidītajiem vēstījumiem. Prasmīgs kinovalodas izmantojums, poētiski un dinamiski attēlojot Rīgas mikrorajona dzīves vienmuļās reālijas, kas koncentrējas sērijveida ēku pagalmos un tumšos, gadu desmitiem neremontētos dzīvokļos, tikai pastiprina filmas radīto divējādo iespaidu.
Domāju, ka šāda reakcija ir visai tipiska, jo to nosaka ne tik daudz individuālas uztveres īpatnības, cik divi objektīvi faktori – pirmkārt, pats filmas naratīvs un, otrkārt, tās demonstrēšanas laika nospiedošais konteksts (Krievijas karš Ukrainā), kurš šodien veido neatņemamu rāmi ikvienam kultūras produktam, kas tādā vai citā veidā saistīts ar Krieviju. Tokalova filmā, kuras darbība aptver laika posmu dažu gadu garumā, šī saistība ir visai tieša – filmas galvenā varone aktīvi patērē Krievijas medijus, sagaida jauno gadu pēc Maskavas laika un kvēli svin 9. maiju. Turklāt kara konteksts ietiecas arī filmas naratīvā – daļa tās darbības notiek jau pēc Krievijas iebrukuma sākuma.
Kara sniegtais rāmējums filmai ir vienlaikus izdevīgs un bīstams.
Izdevīgs, jo prognozēti rosina un asina skatītāju emocionālo reakciju, šādi vairojot auditorijas apjomu un interesi. Bīstams, jo liek uzlūkot filmā redzēto vienkāršotās stereotipiskās kategorijās: Irinā un viņas tuviniekos šodienas skatītāji ar vēl lielāku varbūtību ieraudzīs “tipiskus Latvijas krievus”, lai gan viņas ģimene daudzos aspektos ir gaužām netipiska – Irina ir augstskolas pasniedzēja, viņas dzīvesbiedrs Rauls ir ārzemnieks, bet mamma Ņina – viena no tikai dažiem desmitiem Latvijā joprojām dzīvojošo Otrā pasaules kara veterānu. Tāpēc uztvert filmu kā Latvijas krievu portretu nozīmē skatīties to caur apšaubāmas ideoloģijas brillēm, kas piešķir iedomātu viengabalainību plašai un neviendabīgai iedzīvotāju grupai un ieceļ Irinu par tās reprezentatīvo pārstāvi. Ceru, nemaz nav jāskaidro, ka šādai uztverei ir maz kopīga ar Latvijas sociālo realitāti un uzskatu ziņā fragmentēto krievvalodīgo iedzīvotāju kopumu.
Tātad filmas uztveršana caur vienkāršotām „mēs / viņi” kategorijām ir naiva, tomēr tikpat naivi būtu pieļaut ideoloģiski nevainīga skatiena iespējamību. Ideoloģija ir neatņemams savas identitātes un apkārtējās pasaules apjēgsmes faktors, no kura neatbrīvo nedz visradikālākā kritika, nedz visdziļākā psihoze. Cerība uztvert Tokalova filmu neideoloģiski ir apšaubāma arī tāpēc, ka ideoloģijas vara pār cilvēka prātu, manuprāt, ir viena no filmas pamattēmām.
Izsekojot Irinas ikdienas gaitām, režisors nesaudzīgi atklāj kompensējošo funkciju, ko viņas dzīvē pilda „dižās uzvaras” ideoloģiskais naratīvs. Ideoloģija, pārfrāzējot kādu 19. gadsimta filozofu, ir opijs tautai – tās misija ir ne tikai apslēpt patieso dzīves īstenību, bet arī remdēt ciešanas. Frustrāciju pilnajā pasaulē, kur dzīvesbiedrs Rauls agresīvi sabotē Irinas centienus glābt brūkošas attiecības, kur Latvijas valsts liedz viņai iespēju lasīt lekcijas krievu valodā, kur lēnām izdziest viņas suns, kur gados vecā mamma, ko viņa viena pati aprūpē, kārtējoreiz ieņem prātā, ka norijusi zobu protēzes, – Irina gūst simbolisku kompensāciju Krievijas televīzijas uzburtajā pasaules ainā, kuras galvenais runasvīrs ir Vladimirs Putins.
Ideoloģija ne tikai nofiksē apziņā priekšstatus par labo un ļauno, savējiem un svešiem, bet arī sakārto haotisko īstenību jēgpilnā veselumā, ko ikdienas skrējienā ir pagrūti saskatīt. Īsi sakot, tā piešķir dzīvei jēgu. Kamēr televizors, ap kuru griežas dzīve Irinas Purvciema dzīvoklī, ir galvenais ideoloģijas kanāls, tās translēšanai pateicīgākais laiks ir pacilāti svētku brīži – jaungada sagaidīšana un 9. maija svinības. Svinīgi rituāli nekad neiztiek bez īpašiem vārdiem, kuri noenkuro to nozīmi un ieliek plašākā perspektīvā, un Irina, būdama prasmīga komunikatore, pati labprāt uzņemas ideoloģijas rupora lomu. Viņa piekodina vienaldzīgajam Raulam, ka ģimene ir prioritāte (jo tā jaungada uzrunā teicis Putins), un pārliecina mammu, ka viņas kara medmāsas varoņdarbi nav aizmirsti (jo par godu 9. maijam no Maskavas atsūtīta medaļa).
Tas, ko Irina neredz vai negrib atzīt, ir fakts, ka viņas prātu pārņēmušais naratīvs ir daļa no iemesliem, kāpēc dzīve tik ļoti neiet. Raula pasīvi agresīvā komunikācija un nevēlēšanās ieklausīties dzīvesbiedrē vismaz daļēji sakņojas viņa noraidošajā attieksmē pret Irinas politiskajiem uzskatiem. Atsvešinātība no Latvijas valsts, ko galvenokārt rada 20. gadsimta vēstures “pārrakstīšana” un krievu valodas ierobežošana, vismaz daļēji skaidrojama ar grūtībām, kuras Irinai sagādā viņas krietni novēlotie centieni apgūt latviešu valodu.
Šajā kontekstā par filmas lielāko intrigu kļūst 2022. gada 24. februāra robežšķirtne – vai tā izrādīsies lūzuma punkts, kas apvērsīs Irinas pasauli un liks viņai pārskatīt gadiem loloto ticību? Nešaubos, ka skatītāju vērtējumi šeit atšķirsies – vieni samanīs filmas varoņu klusajos žestos, mirkļa asarās un režisora izmantotajos poētiskā kino paņēmienos filmas nosaukumā iekodēto cerību uz labām pārmaiņām. Citi, un viņiem diemžēl piederu arī es, būs spiesti atzīt, ka karš tomēr neko daudz nemaina Irinas pasaules uzskatā. Kad viņa sensacionālā tonī paziņo “Iedomājies, mamma, karš sācies!”, Ņina reaģē, it kā nebūtu sadzirdējusi meitas skaļi un skaidri pateiktos vārdus. “А? Ko?”, Ņina izdveš pēc pusminūti garas pauzes. Ziņas manāmi rada viņai nepatīkamas emocijas, taču vienlaikus nespēj saviļņot pa īstam un paliek kaut kur apziņas perifērijā.
Par to nav brīnums, arī mazdēla Stasika vārdu Ņina jau labu laiku atceras ar grūtībām.
Šķiet, visai līdzīgi karu uztver arī Irina – tas acīmredzami rada viņā apjukumu (kognitīvu disonansi?). Irina neatbalsta iebrukumu, taču vienlaikus nav arī gatava to nosodīt. Darīt tā no viņas prasītu daudz vairāk, nekā krasi mainīt attieksmi pret vienu pašu Putinu. Tas nozīmētu piedzīvot visas tās ideoloģiskās konstrukcijas sabrukumu, par kuras konsekventu adeptu un ruporu viņa gadiem ir bijusi; šī konstrukcija kļuvusi par neapšaubāmu daļu no viņas identitātes. Es nezinu, kāda ir Irinas nostāja šodien, bet filmā nekas skaidri neliecina, ka traģiskās ziņas un kara ainas būtu likušas viņai izlēmīgi nostāties Ukrainas pusē.
Jautājums, ko šķiet svarīgi uzdot, ir – kā mēs, sabiedrība, varam veicināt šādas pārmaiņas to cilvēku prātos, kuri soctīklos bieži saukti par vatņikiem un zombijiem, tomēr es drīzāk sliecos viņus uzlūkot kā smagi cietušos Krievijas gadiem realizētajā informatīvajā karā. Saprotu, ka empātijas resurss pret viņiem nevar būt liels brīdī, kad stingra pozicionēšanās pret karu kļuvusi par galveno lojalitātes indikatoru Latvijas valstij. Un tieši tāpēc esmu pārliecināts, ka Staņislava Tokalova filmas radītā kognitīvā disonanse mums visiem ir vajadzīga. Ne tādēļ, lai mīkstinātu mūsu attieksmi pret agresoru, bet lai līdzcilvēkos, kā Irina, kuriem “viss nav tik viennozīmīgi”, vispirms saskatītu Krievijas upurus, nevis Latvijas ienaidniekus. Apzinos, ka tas nav viegli, bet vienlaikus esmu pārliecināts, ka tā ir vienīgā iespēja ar laiku tuvināt filmas nosaukumā ietverto optimismu realitātei. Pat ja Irina nekad nemainīs savas domas, simboliski pārvilkt viņai krustu nozīmē savos prātos samierināties ar skarbu mūsu kolektīvās nākotnes prognozi, kura, esmu pārliecināts, nedara prieku tieši nevienam Latvijas iedzīvotājam. Jo tad tiešām viss būs tāpat.
