KINO Raksti

„Zilais kaftāns”. Mīlestība, kas iztur valkātāju

14.05.2023
„Zilais kaftāns”.  Mīlestība, kas iztur valkātāju

Ir pagājis gandrīz gads kopš režisores Marjamas Tuzani (Maryam Touzani) filmas „Zilais kaftāns / The Blue Caftan” pirmizrādes Kannu kinofestivāla programmā “Un certain regard”; nu, gadu vēlāk, marokāņu izcelsmes režisore, kuras filmogrāfijā ir vien divas filmas, atgriežas Franču Rivjērā kā daļa no Rūbena Estlunda vadītās Kannu festivāla žūrijas. Savukārt filma beidzot, iesākoties kinosezonas klusajam cēlienam, nonāk pie skatītājiem arī Latvijā.

Varbūt arī labi, ka tieši šajā laikā, jo Tuzani filma – par spīti tās šķietami kontroversiālajai tēmai, proti, divu vīriešu mīlestībai Marokā, kurā likumdošanas un sadzīves līmeņos joprojām izteikts ir reliģiozs fundamentālisms, patriahālas sabiedrības struktūras un no šīs kombinācijas bieži izrietoša homofobija, – ir maigs un nesteidzīgs kino, pēc kura ir baudpilni iziet pavasara zīdainajā vakarā.

Kādā no Malē pilsētas ielām atrodas skrodera darbnīca, kuru vada precēts pusmūža pāris – no tēva arodu un darbnīcu pārmantojušais meistars Halims (lomā Salehs Bakri) un ar asu prātu un mēli apveltītā Mina (lomā Lubna Azabala, kas spēlējusi lomu arī Tuzani debijas pilnmetrāžā Ādams / Adam (2019)).

Šajā ateljē katrs tērps tiek darināts ar rokām, tostarp filmas nosaukumā minētais, ar zelta diega ornamentu rotātais “petrolejas zilais” kaftāns –

par spīti klientu nekautrīgiem aizrādījumiem, ka ar šujmašīnu skrodera darbs ritētu ātrāk, darbnīcā pastāv sava veida kārtība, kuras centrā, spoguļojot pašas filmas stāstu un ritmu, ir rūpīga uzmanība. “Kaftānam ir jāspēj pārdzīvot savu nēsātāju; to nodod no mātes meitai,” savam māceklim Jusefam kādā ainā skaidro Halims.

Tieši Jusefs (lomā Ajubs Missioui) filmas naratīvā kalpo par izmaiņu punktu – caur mācekļa / meistara acu un pirkstu saspēli arī skatītājam tiek norādīts uz pārsvarā skaļi neizteiktu noslēpumu, kuru glabā šī trijotne; ilgas, iekāre, greizsirdība un samierināšanās parādās vienīgi filigrānu žestu virtenēs un emocionālās anfilādēs. Pretstatus bieži sastopamai melodramatiskai kvīru kino klišejai, kas diktē, ka sievietes tēls divu vīriešu mīlasstāstā ir drauds vai lielākais šķērslis, Zilais kaftāns izvēlas iet citu ceļu – Minas tēls nodrošina mīlestības pēctecību, norādot uz dziļāku tīklojumu un liegi uzdodot jautājumus par šo dvēseles stāvokli kā izvēļu virteni, nevis liktenīgu neizbēgamību.

Tuzani arī savā otrajā filmā turpina sadarboties ar beļģu operatori Virdžīniju Surdeju – režisore, kas intervijās (piemēram, www.rogerebert.com sarunā Female Filmmakers in Focus: Maryam Touzani on The Blue Caftan, 1.02.2023.) norāda uz glezniecību un gaismas rakstura izpēti kā savu iedvesmas avotu filmas vizualitātei, ar kameras palīdzību rada imersīvu, teju sataustāmu pasauli. Filma atklājas procesa vērojumā – bieži tuvplāni ar smalku izšuvumu veidošanu vai dekoratīvu diegu vērpšanu mijas ar pieskārieniem, acu skatieniem vai nopūtām. Šī mākslinieciskā izvēle gan netiecas fragmentēt stāsta varoņus vai aizrauties ar dekoratīviem elementiem, drīzāk – novērst skatītāja gaidas pēc nākamā sižeta pavērsiena un aicināt palikt pie konkrēta žesta, tekstūras vai afekta, jo emocionālais filmas pasaulē nereti saplūst ar materiālo. Neraugoties uz kameras apcerīgumu, aizraušanās ar detaļām filmas montāžā tiek savirknēta melodiskā plūdumā, neļaujot filmai pārlieku iestigt vienuviet.

Filmas audeklā ievērojamu lomu spēlē skaņa – lielākoties tā pieder filmas pasaulei, signalizējot par apkārtējās pasaules tuvumu vai tālumu. Katram no tēliem attiecības ar šo skanisko pasauli veidojas dažādi: Minai no ielas dzirdamā mūzika vai futbola spēles skaņas nozīmē īstu un pilnasinīgu dzīvi, kuru viņa nevar baudīt sabiedrības uztiepto robežu un pašas ķermeņa ierobežojumu dēļ; viņas ekrāna pasauli apdzīvo čalas un ielas skaņas, viņa alkst pēc vitalitātes, kas viņai liegta.

Halima ekrāna pasaule, pretstatā sievai, plaukst tieši darbnīcas klusumā, kur ir iespējama viņa un Jusefa attiecību attīstība, vai gājienos uz vīriešu pirti jeb hamamu, kur, aizejot no ielu burzmas un čalas, viņš var novilkt savu ietērpu un arī heteroseksuāla vīrieša fasādi. Nediegētiska skaņa filmā tiek lietota reti un tādēļ iedarbojas emocionāli pastiprināti (filmas komponists Kristians Eidness Andresens ir Larsa fon Trīra biežs līdzgaitnieks un darbojies pie gandrīz visām t. s. “depresijas triloģijas” filmām). Īpaši izceļama varētu būt filmas beigu aina, gājiens caur Malē ielām, kuru troksnis un apkārtējās pasaules viedokļi vai iegribas filmas varoņiem kļūst otršķirīgas.

Kā piemin vairāki filmas recenzenti angliski rakstošajā kinopublicistikas vidē, filmas sirds un dzinējspēks ir Lubnas Azabalas attēlotā Mina – sieviete, kurai vienlaicīgi jāspēlē gan mīlestības, gan greizsirdības, gan dzīvības baiļu modalitātēs. Ņemot vērā to, ka filma attēlo vidi, kurā ļoti daudz kam jāpaliek nepateiktam un pārlieka ekspresivitāte var iedurties filmas satīnā kā nevajadzīgi resna adata, atliek vien apbrīnot filmas vadošā ansambļa spēju izmantot ķermeņa valodu un mīmiku tik precīzā, naturālistiskā un cilvēciskā veidā. Visu trīs aktieru uzdevums ir nemitīgi reaģēt uz savu tēlu iekšējām pārmaiņām un pārtulkot tās nolasāmās zīmēs; pateicoties filmas plūdumam, skatītājam ir iespēja redzēt, kā mandarīna nolobīšana izsaka rūpes vai sēras, un tā ir skaista pieredze.

Nevar noliegt, ka Zilais kaftāns ir ievērojams arī kā darbs no arābu valodā runājošās kultūrtelpas – plašāk izskanējušā Marokas kinematogrāfā atklāts homoseksualitātes atainojums iepriekš bijis sastopams vien Parīzē mītošā rakstnieka un režisora Abdella Taja Inguida filmā Pestīšanas armija / Salvation Army (2013). Marjamas Tuzani filma Marokā ir sastapusies ar paredzamu sabiedrības pretreakciju. Un tomēr, šīs filmas tapšana šķiet atzīmējama plašākā kontekstā, nekā uzdrīkstēšanās vien, – tas, ka Zilais kaftāns un palestīniešu režisora Saida Sakima filma Joyland (2022) ir izvirzītas arī kā attiecīgo valstu pieteikumi ASV kinoakadēmijas balvām, liecina vai nu par pakāpenisku attīstību dialogā par seksuālo minoritāšu tiesībām konkrētajās sabiedrībās, vai vismaz par apstākļiem, kuros arī fundamentālistu sabiedrībā tiek radītas struktūras, pateicoties kurām šādi stāsti var tapt un izskanēt plašāk.

Kvīru kino nereti tiek pārmesta pārlieka pakļāvība “sociālā taisnīguma” konjunktūrai, lai gan es domāju, ka trūkst universālas sapratnes par tās sastāvdaļām; pārsvarā runa varētu būt par fokusu uz LGBT+ tiesībām un piedzīvotajiem pārdarījumiem. Zilais kaftāns neizliekas, ka māksla stāv pāri sociālai realitātei, taču, iespējams, filma ir tik iedarbīga tieši tādēļ, ka naratīvā līmenī paceļas pāri traumatismam, vēršot skatienu uz autentiskiem centieniem izdzīvot. Filmai ir savi novērojumi gan par patērētājkulta paviršību, gan par sievietes lomu Marokas sabiedrībā, gan par homoseksuālas mīlestības traģismu tajā, taču šīs tēmas ir tikai bāze. Audums, ja vēlaties, kuru skaistu padara izturības un rūpju musturs.

Vienā no spilgtākajām filmas ainām Mina pieprasa Halimam pēc darba doties iedzert tasīti piparmētru tējas vietējā kafejnīcā, kur viņa publiski smēķē un atļaujas aktīvi līdzpārdzīvot futbola mačam. Viņš saprot, ka šāda sievas rīcība var izraisīt konfliktu, taču neiebilst, dodot sievai iespēju praktizēt savu brīvību vismaz šādā mikrolīmenī. Šajā ainā, šķiet, kondensējas viens no skaistākajiem filmas “čukstiem” – mēs nevaram mainīt pasauli, taču varam to padarīt par vieglāku vietu tiem, kurus mīlam. Un rūpes, kuras ieaustas Zilajā kaftānā, domājams, ieskaus arī skatītāju.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan