KINO Raksti

„Saule spīd 24 stundas”. Mārtiņš grib mājās

16.05.2023
„Saule spīd 24 stundas”. Mārtiņš grib mājās

Par spīti visām vientulības šķautnēm, ko piedzīvo filmas „Saule spīd 24 stundas” galvenais varonis Mārtiņš, režisors Juris Poškus tomēr atstāj iespēju optimismam.

Uzņēmējs Mārtiņš (Andris Keišs) dzimšanas dienas priekšvakarā izdevīgi pārdod savu biznesu. Taču no klusi ģimeniskām svinībām viņu izrauj uzticamie draugi (lomās Kaspars Znotiņš un Intars Rešetins), izved naksnīgā izdzīvē: slēpošana, viskijs, filozofiskas sarunas, pasēdēšana bārā... un tur tad nedalāmā trijotne dod svinīgu zvērestu – aizbraukt uz Ziemeļpolu.
Tā Mārtiņam uzrodas iemesls aizlidot uz Tiksi (vistālāko Krievijas ziemeļu ostu), no kurienes pols ir ar roku aizsniedzams. Un viņš, pēc flegmatisku un bīstamu piedzīvojumu virknes sasniedzis savu mērķi, tiek pie kādiem pašam vien zināmiem pārdomu augļiem par savu vietu uz šīs Zemes…

Likteņa grieži

Andris Keišs Mārtiņa lomā uzrāda ko tādu, ko agrāk viņā neesmu manījis, un liekas, šī ir savveida virtuoza pārtapšana sižeta noteiktajos apstākļos. Runa ir par to, kā viņš brīžiem skatās – vienalga, vai uz viņam tīkamu sarunbiedri, vai kaut kur izplatījumā. Un kāds viņam tajos brīžos ir caururbjoši bērnišķīgs, naivi atklāts skatiens, kas apveltīts ar beznosacījumu gatavību brīnīties par pasauli un atvērties dzīvei.

Lielā mērā šī skatiena dēļ Keiša varonis izskatās pēc tipiska „novecojoša jaunieša, kurš meklē kaifu”. Bērns pieaugušā iekšienē ālējas ne pa jokam – izrīkojas neprognozējami, grauj rūpīgi izstrādātus plānus, izaicina likteni pacīkstēties. Turklāt Keišs nereti, filmas gaitā iesaistoties dialogos, laiž darbā nedrošības un izmisīgas apņēmības kombināciju, kas pavada visu viņa izteiksmīgās lomas iekrāsojumu. Aktiera atrastais pārtapšanas, tēlā iemiesošanās, sava tēlojumaparāta pieskaņošanas paņēmiens simtprocentīgi darbojas dramaturģiskā uzdevuma labā.

Patiešām, uzņēmuma pārdošana, draugu zvērests un pašķiršanās ar attiecību partneri ir tikai iegansts, lai aktualizētu aizkadrā uzkrājušos priekšnoteikumus nopietnām pārmaiņām. Pats Mārtiņš tā īsti nezina, kas būtu maināms, taču ir gatavs šai ceļā piedzīvot pārbaudījumus un risku (ne velti prologā viņš uzvedas kā huligāns, atstājot liecību par sevi – uzrakstu „es biju šeit” grūti sasniedzamā vietā starp plauktiem vairs ne gluži viņa uzņēmuma noliktavā –, kas rezonēs līdzīgā žestā vēl grūtāk sasniedzamā vietā – Ziemeļpolā).

Pārbaudījumiem ir gatavs arī pats Keišs, jo parādīties kadrā kailam – tā arī ir zināma riska pakāpe, tāpat kā viņa personāžam zināms risks ir tik daudz dzert un smēķēt. Bet tas ir tieši kaifīgs risks. Jo Mārtiņš, acīmredzot sadūries ar pusmūža krīzi, kā pats bilst filmas sākumā, tagad vairs strādāt netaisās, viņš grib „dzīvot”, tātad – gūt baudu, pēc iespējas tvert pašu esības vielu, lai aizmuktu no līdzīga „melnā cauruma”, kāds (atbilstoši Mārtiņa versijai) iemājojis krāsu veikala klientes vīrā.

Nesaķemmētība kā paņēmiens

Jura Poškus lentes tēlojošajos un formveidojošajos risinājumos, ja arī nekrīt acīs, tad tomēr ļoti nomanāma ir zināma norāde uz pārdomātu nevīžību. Te gandrīz nav efektīgi izrādīta gaismojuma un iespaidīgi būvētas kadra kompozīcijas. Lielākā daļa ainu uzņemtas ar kameru rokās, nevis uz statīva, – tā, ka ir teju jaušama nestabilitāte, kamera elpo. Pieeja montāžas zīmējumam atbilst kopējai formas ievirzei – epizodes bieži nomainās saplūkātā tempā, ilgumi džeza sinkopes stilā mijas ar notikumu secības izlaidumiem.

Sižets būvēts tā, ka, neskatoties uz Mārtiņa turīgumu, viņam apkārt lielākoties ir pieticīga vide – tas attiecas gan uz interjeriem stacijā, viesnīcā, vestibilā, bārā, koridoros, istabās, gan ārtelpu ar skarbu, cilvēkam nedraudzīgu dabu. Vārdu sakot, uz visu, kas viņu sagaida Tiksi, kur risinās filmas laika dominējošais nogrieznis.

Galējā faktūras piezemētība attiecas arī uz apkārtējo ļaužu garderobes detaļām. Skaidrs, ka šādā pilsētiņā modes tendences nav aktuālas, tāpēc visuresošais plašpatēriņa adidas uzsver īpašu attieksmi pret dzīvi gan pie bāra letes, gan pie karaoke mikrofona. Turklāt tēlotāji, no kuriem daudzi acīmredzot ir neprofesionāļi, strādā amatieriskā līmenī – tajā ziņā, ka viņu uzvedība ir maksimāli attīrīta no teatrāliem paņēmieniem; jādomā, nav iztikts arī bez improvizācijām.

Tas viss piešķir filmai reportāžiskas īpašības, dzīvinošu atkāpšanos no klasisko spēlfilmu kanoniem un vienlaikus ienes tajā savdabīgu bezsvara izjūtu, kas ļauj izrauties no kādiem aprioriem konvencionālās dramaturģijas rāmjiem. Tā ka visu šo gandrīz divu stundu laikā var novērot pilnīgi precīzas estētikas veidošanos; tās gultnē darbība attīstās viegli un ļauj gribētajai jēgai atklāties bez pastarpinošas smagnēju konstrukciju iesaistes. To, bez šaubām, veicina arī dažu situāciju neuzkrītošais komisms.

Šādā veidā radītā atmosfēra ir ļoti pieskaņota spontanitātei visā tajā, kas attiecas uz galvenā varoņa rīcību. Taču šajā gadījumā šī spontanitāte ir tikai pirmā stadija cīņā ar rutīnu, tā potenciāli var novest Mārtiņu pie daudz nopietnākiem dzīves jautājumiem. Un augsni to adekvātam īstenojumam gatavo vēl viena režisora izvēle – kādā veidā iecerētajam „ko” sameklēt visprecīzāk vajadzīgos un nozīmīgos „kā”.

Ceļā

Strikti uzlūkojot filmā notiekošo un pašu fabulas raksturu, varētu domāt, ka filma Saule spīd 24 stundas nav ierindojama road movie žanrā. Rīgas epizodes ierit stāstā, kas turpina risināties Tiksi, lai nogādātu Mārtiņu Ziemeļpolā un pēc tam atpakaļ Rīgā. Jā, ir lidmašīnas, ir helikopteri, mašīnas, pat vesels sastrēgums, kas ļauj mūsu varonim izskrieties pa Akmens tiltu un izkliegt savu eksistenciālo nemieru.

Ir pat īsa aina ar lidmašīnas turbulenci mājupceļā – kā atbalss tai kulminācijai, kad Mārtiņš paliek viens pret vienu ar arktisko baltumu, nodomājis atstāt sniegā savu zīmi dzeltena „M” formā (te ir gan bērnišķība, gan sava veida ieņirgšana par paša vēlmi piešķirt sasniegtajam mērķim redzamas kontūras, gan vēlme pretstatīt kaut vai tik parodisku žestu pēkšņi atklātajam eksistences trauslumam). Taču visi šie sižeta iekrāsojumi neveido tādu ģenerāllīniju, kas liecinātu par varoņa pastāvīgo pārvietošanos telpā un laikā, – nē, tie tieši ir pakārtoti kopējai montāžas idejai ar tās dzīvinošo haotiskumu.

Neskatoties uz to un ņemot vērā visu iepriekšminēto, Juris Poškus demonstrē īstu mākslu, par spīti filmas strukturālajiem nosacījumiem patiešām veidojot road movie ­– ne formā, bet būtībā. Kā gan viņam tas izdodas?
Lieta tāda, ka filmas autors iedarbina absolūti efektīvus marķierus paradoksālai aizmukšanai no visuresošās, ievelkošās ikdienas monotonijas (starp citu, 2007. gadā uzņemtā Poškus debija aktierkino žanrā saucas tieši Monotonija). Šos marķierus viņš izvieto sava darba telpā it kā nemanāmi, gluži kā izšķīdinot tos kopējā ekrāna dotumu plūsmā. Bet viņš to dara tā, ka šīs zīmes pamazītēm ļoti jaudīgi ietekmē to, kā filmas veidotāju idejiskās nostādnes tiek nodotas skatītājam.

Mēs redzam degvielas uzpildes stacijas; personāžu domīgos skatienus logā, aiz kura var nozibēt vilciens tā, ka pirmajā mirklī nav skaidrs, kurš paliek tepat, bet kurš ir ceļā; bārus, kur izplūst robežas starp būtisko un nebūtisko. Žanra apguvi baro nejauši ceļa biedri, bezmērķīga dzīves šķērdēšana komplektā ar iespaidīgu daudzumu viskija un cigarešu, pat pati polārā diena – Tiksi saule spīd visu diennakti, un nakts neesamība kļūst ne vien par mocībām, pārbaudījumu nervu sistēmai, bet arī – galvenais – par iespēju pāriet uz citu realitātes uztveres režīmu ar visām road movie raksturīgajām atsvešinātības nokrāsām. Var teikt, ka

šādi iezīmējas tas apkārtējās realitātes eksistenciālās refrakcijas vektors, kas mums pazīstams no Džima Džārmuša un Aki Kaurismeki labākajiem darbiem.

Road movie žanrs ir interesants arī tāpēc, ka tajā visspilgtāk iemiesojas kāds pārsteidzošs kino fenomens – visi pamanāmie āķi, kuri iezīmē piederību road movie, pāriet no kvantitātes kvalitātē, kur pati vizuālā elementa daba atklāj dziļi jutekliskas un neverbālas lietas. Viena no svarīgākajām šī žanra gadījumā ir – pārdzīvot tiekšanos uz kādu mērķi, kas visnotaļ var būt izšķīdināts priekā par tā sasniegšanai veltītajiem pūliņiem, pašpietiekamību gūstoša kustības procesa atbīdīts tālākā plānā.

Izklaides pieaugušajiem

Notikumu attīstības gaitā Saules... varonim iezīmējas diezgan noteikts mērķis – apmeklēt Ziemeļpolu. Šis mērķis rodas zināmā mērā nejauši, no mētāšanās ar vārdiem draugu lokā pie neiztrūkstošās viskija glāzes, un tas taču neuzliek nekādus pienākumus. Taču Mārtiņš pieķeras šim mērķim kā pēdējai cerībai turēties pretim bezveidīgajai un sērīgajai cikliskajai rosībai, kas nežēlīgi reglamentē ikdienu un likvidē jebkuru domu par savas cilvēciskās sūtības īstenošanu.

Protams, šis mērķis ir vairāk nekā gaistošs. Vai gan kaut kas var radikāli mainīties no tādiem ģeogrāfiskiem meklējumiem? Un, kā saka vietējie, pols pats par sevi nav nekas īpašs – tikai punkts sniegos, kur nekā cita nav.
Gaistošu efektu vairo arī attiecīgās epizodes autora aranžējums: ceļa rādītāju ar uzrakstu North Pole un bultiņām ar attālumiem līdz pasaules pilsētām atved līdzi gids, lai iedurtu baltajā virsmā – nav svarīgi, te vai tur. Un, ja jau sapnis zaudē konkrētību, atliek vien tā piepildījumu pārvērst to vai citu – filozofisku vai ikdienišķu – meklējumu virknē.

Tāpēc nav nejaušība, ka filmas prologā Mārtiņš pa telefonu dzird drauga vārdus par to, ka dzīvē vajag veikt kādu “faustisku” gājienu – kaut ko meklēt un galu galā neatrast, bet tam vairs nebūs nekādas nozīmes. Mārtiņam nav īsti skaidra priekšstata par to, ko viņš meklē, tāpēc viņam nebūtu grūti iesaistīties viesnīcas istabas biedru avantūrā – trīs skandināvi filmē dokumentālo filmu par Ginesa rekorda sasniegšanu, bez piepūles izdomājot jaunas kategorijas – „resnākais cilvēks Ziemeļpolā” (lai gan Juha ir tikai korpulents, taču viņš ir pirmais šajā kategorijā), „garākais cilvēks Ziemeļpolā” (lai gan Mārtiņš ir vienkārši gara auguma). 

Meklējumi kļūst par sava veida spēli, un tā šķiet dabiska personāžam, kurš saglabājis savu slēpto bērnišķīgumu. Lūk, Mārtiņš meklē kafijas automātu, jo bārmenis kafijas vietā viņam atnesis “veselīgo” jogurtu. Lūk, viņš meklē saprašanos ar piesieto suni Rodžeru, piedāvādams viņam iedzert. Lūk, grādīgo malkojot, aicina vietējo gidi Olgu, kurai nupat pazudis viņu karsti mīlējušais Rodžers, līdzi kaut kur turp – uz abstraktajām siltajām zemēm. Un tūlīt pēc tam izklaidējas karaoke ar trim vaļīgām meičām, par ko dabū no Olgas pļauku.

Acīmredzama un pašā virspusē atrodama interpretācija visam, kas notiek filmā, vēsta –aizbēgdams uz Ziemeļpolu, Mārtiņš vispirms aizbēg no sevis. Viņš nezina, kāpēc to dara, bet jau nojauš šādas spēles un šādu meklējumu iznākumu. Tāpēc konfidenciālā sarunā ar Juhu pie viskija glāzes (!), interesējoties par viņa plāniem, Mārtiņš nemitīgi atkārto „Un pēc tam?”, it kā vēlēdamies izdzirdēt kaut ko cerīgu, tādu, kas spēj atspēkot apziņu, ka jebkura plāna īstenošana nes līdzi neizbēgamo „pēc tam”, tā devalvējot visaugstāko sapni.

Galu galā katra bēgšana no sevis un ikkatri tās izraisīti meklējumi paredz beigās atrast mājas – cilvēks ir un paliek cilvēks. Tāpēc Mārtiņš, nemākulīgā, smieklīgā, taču patiesā lūgšanā pie nevērīgi iespraustās simboliskās kārts ar rādītājiem uzskaitījis visus viņam zināmos reliģiskos virzienus – no mormoņiem līdz zoroastriešiem –, saka šīs recenzijas virsrakstā likto frāzi: „Es gribu mājās.”

Vientulības aizkulises

Jau no pirmajām filmas minūtēm tiek pieteikta sagaidāmā, morālo grūtību samezglojuma un tā atrisināšanas mēģinājumu noteiktā varoņa atrautība no savas vides (sociālās, priekšmetiskās, sadzīviskās, klimatiskās) un

tiek likti pamati vientulības labirintam – latentam, ļoti dziļos līmeņos izjustam.

Mazsvarīgā saruna ar viņam jau praktiski nepiederošās firmas klienti, kuras bezjēdzīgums devalvē komunikāciju un paceļ bezmērķīgo domu klaiņošanu tālejošas mentālās dominantes statusā, skrējiens gar Mākslas muzeju, kas gatavo augsni tai metafiziskajai bēgšanai, kas caurvij visu kinolenti, – tas viss notiek līdz sākuma titriem.

Varētu domāt, ka filmas Saule spīd 24 stundas prevalējošā emocionālā ievirze ir visai pesimistiska. Patiešām – galvenais un būtībā vienīgais varonis piedzīvo visas vientulības šķautnes. Tā ir gan vientulība kolēģu un biznesa partneru priekšā, gan draugu lokā, gan blakus kopdzīves partnerei, gan starp īslaicīgiem paziņām, gan uz visdažādāko reliģiju sliekšņa, gan tukšās slapjdraņķīgās ielās, gan lidmašīnas sēdeklī... Tā ka Ziemeļpols  Mārtiņam ir ne vien mēģinājums aizbēgt no sevis un atrast ko sev sākotnēji nezināmu, bet arī mierinoša vientulības pārvarēšana, tiecoties pēc mērķa. Tomēr Poškus filigrāni uzbūvētā road movie telpa paredz, ka nav tik svarīgi jebko sasniegt, svarīgs ir pats process, un te parādās vieta optimistiskai notij.

Lai kā arī būtu, vientulība saltajā bezgalīgajā baltumā kļūst par to izaicinājumu, kas koncentrē visus Mārtiņa garīgos meklējumus un dod viņam iespēju mēģināt atrast sevi, ieraudzīt īsto sevi. Un tad jau filmas fināls, iedzerot šņabi ar diedelētāju uz soliņa, ļauj saskatīt ikvienas neordināras personības mūžīgajā ontoloģiskajā vienatnībā ne tik vien no augšas dotu nepārvaramu nolemtību, bet iemeslu daudz kam interesantam. Prasme priecāties par esību un dzīvot pilnvērtīgi (lai ko tas kuram nozīmētu) nebūt nav pēdējais šai klāstā.

No krievu valodas tulkojis Eduards Liniņš

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan